"Neatkarība un demokrātija ir mūsu kopīgie ideāli"

Kornēliuss Sigmundsons (Kornelius Sigmundsson), Islandes Republikas vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieka kungs, mēs tiekamies drīz pēc Islandes premjerministra Dāvida Odsona vizītes, laikā, kad Latvijā viesojas bijusī Islandes prezidente Vigdisa Finbogadotira, un šie fakti vien jau skaidri apliecina mūsu valstu divpusējo attiecību raksturu. Kā jūs tuvāk raksturotu Latvijas un Islandes attiecības?

— Mūsu valstu divpusējās attiecības ir teicamas. Aizvadītajos gados ir notikušas abpusējas mūsu valstu prezidentu vizītes. Mūsu prezidents Oulafurs Ragnars Grīmsons bija Latvijā 1998. gadā. Savukārt jūsu prezidents Guntis Ulmanis bija Islandē 1999. gadā.

Pērn oktobrī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Islandē bija darba vizītē. Starp mūsu valstīm notikusi arī premjerministru vizīšu apmaiņa. Tas liecina, ka mūsu valstu attiecības visaugstākajā līmenī ir teicamas. Taču jāatceras arī mūsu teicamo attiecību vēsturiskais pamats. Proti, Islandes iniciatīva pirms desmit gadiem, kad mūsu valsts pati pirmā pasaulē atzina trīs Baltijas valstu atgūto neatkarību.

— Vēstnieka kungs, pievēršoties šodienai, es gribu minēt Latvijas valsts ārpolitikas galvenās stratēģiskās prioritātes, proti, mūsu valsts vēlmi iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Islande gan nav ES dalībvalsts, toties tā ir Ziemeļatlantijas savienības dibinātājvalsts ar īpašu lomu šajā organizācijā. Islandei gan nav savu aizsardzības spēku, taču jūsu valstij ir ļoti svarīga militāri stratēģiskā nozīme.

— Tas tiesa. Islande kļuva NATO dibinātājvalsts 1949. gadā. Ilgus gadus Islandē bija ASV militārā bāze, kas tagad ir NATO bāze, un tagad tās apkalpošanā piedalās personāls no dažādām NATO dalībvalstīm. Mūsu valsts īpašo lomu nosaka Islandes ģeogrāfiskais izvietojums un iespēja no mūsu salas novērot militāro transportu kustību okeānā un gaisa telpā, plašā joslā ap mūsu valsti. Islandes ieguldījums NATO ir šis specifiskais mūsu valsts novietojums, un šim faktoram joprojām ir ļoti nozīmīga loma. Mūsu sala ļauj samazināt kara draudus un novērst eventuālus militāros konfliktus. Kā tas, piemēram, bija pērn, kad pie Islandes gaisa telpā negaidīti parādījās divi Krievijas bumbvedēji. Mēs toreiz reaģējām ļoti ātri, un tas ir mūsu ieguldījums NATO aizsardzības stratēģijā.

— Kā jūsu valsts vērtē Latvijas vēlmi iestāties Ziemeļatlantijas savienībā?

— Es domāju, tā ir pilnīgi dabiska virzība. Latvija pēc visa pārciestā vēlas būt normāla Eiropas valsts. Jūs gribat pilnībā iekļauties Eiropas valstu gultnē, ieviešot tirgus ekonomiku, iestājoties NATO un ES. Latvija apliecinājusi gatavību ziedot šim mērķim nepieciešamās pūles un līdzekļus, līdz 2003. gadam palielinot militāros izdevumus līdz diviem procentiem no nacionālā kopprodukta. Tā ir jūsu apņemšanās, un Islande pilnībā atbalsta Latvijas virzību uz NATO.

— Kā jūs vērtējat deviņu NATO kandidātvalstu Viļņas paziņojumu?

— Es domāju, arī tas ir ļoti loģisks solis. Protams, NATO paplašināšana ir sarežģīts process, kas prasa laiku. Taču ir saprotama kandidātvalstu vēlēšanās izvairīties no dalījuma apakšgrupās. Ļoti svarīgi būtu uzņemt NATO visas trīs Baltijas valstis vienlaikus. Protams, ka visas NATO kandidātvalstis vēlas, lai tās tiktu vērtētas atbilstoši katras valsts gatavības pakāpei. Taču svarīgākais ir tas, ka vilciens ir kustībā un, es domāju, nekas to vairs neapturēs.

— Skaisti teikts. Bet kā Islande vērtē Latvijas virzību uz ES? Islandei ar ES ir cieši ekonomiskie kontakti.

— Jā, mūsu valsts ir Eiropas ekonomiskās zonas locekle. Līdz ar to arī mēs varam baudīt vairumu atviegloto muitas un tirdzniecības noteikumu priekšrocību, vienlaikus izvairoties no daudzām ES dalībvalstu saistībām un ierobežojumiem. Viens no galvenajiem apsvērumiem, kāpēc mūsu valsts negrasās tuvākajā nākotnē iestāties ES, ir zvejniecības politika. Zivis būtībā ir vienīgā mūsu valsts dabas bagātība. Jūs sapratīsit, ka politiski mēs nevaram atdot ierēdņiem Briselē savu suverenitāti pār savu vienīgo dabas resursu. Latvijai ir pavisam cita situācija, un Latvijas vēlēšanās iestāties ES ir labi saprotama. Iestāšanās ES noteikti sekmēs jūsu ekonomikas pārkārtošanu un strauju attīstību.

— Kā jūs vērtējat ekonomiskās attiecības starp abām mūsu valstīm?

— Tās ir ļoti labas. Es uzskatu, ka Islandes investīcijas Latvijā ir visnotaļ ievērojamas. Mums ir viens kokmateriālu eksporta uzņēmums Valmierā, kas dod darbu vairāk nekā simt latviešiem. Viņi uz Islandi ik gadu eksportē preces par apmēram 4 miljoniem ASV dolāru, bet apgrozījums ir apmēram 9 miljoni dolāru gadā. Rīgā mums ir kuģniecības uzņēmums, kas dod darbu apmēram 70–80 cilvēkiem. Mums ir vēl vairāki uzņēmumi Latvijā, kas dod darbu desmitiem Latvijas iedzīvotāju. Islandes biznesmeņu grupa ir arī nopirkusi 43 procentus "Staburadzes" akciju. Tā ka Islandes investīciju apjoms Latvijā ir patiešām vērā ņemams un joprojām turpina pieaugt. Mūsu kompānijas ir ļoti apmierinātas ar šo sadarbību, jo Latvijā ir stabila situācija.

— Vēstnieka kungs, jūs jau pats mūsu sarunas sākumā atgādinājāt cildeno Islandes lēmumu 1991. gada augustā pašai pirmajai no pasaules valstīm atzīt Baltijas valstu neatkarību. Kas, jūsuprāt, Islandi toreiz pamudināja uz šo soli?

— Es varētu minēt vairākus iemeslus. Taču galvenais, manuprāt, bija fakts, ka Islande pati ir ilgus gadus atradusies citas valsts varā un smagi cīnījusies par savu neatkarību. Līdz ar to mēs izjūtam dziļas simpātijas pret citu tautu neatkarības centieniem. Otrkārt, mēs Latviju, Lietuvu un Igauniju allaž esam uzskatījuši par suverēnām valstīm. Un, kad 1991. gadā jūs atkal atjaunojāt savu neatkarību, mēs cēlām gaismā dažus senos divpusējos divdesmito gadu līgumus, ko mūsu valsts uzskatīja par joprojām spēkā esošiem. Tā ka būtībā šis 1991. gada augusta solis mums nozīmēja tikai situācijas sakārtošanu un apliecināja, ka jūsu zemē atkal celta godā neatkarība un demokrātija — vērtības, kas ir ļoti tuvas islandiešu tautai.

— Vēstnieka kungs, runājot par vēsturi, gribu pievērties arī jūsu pašreizējai vizītei Latvijā. Jūs Latvijas apmeklējumā pavadāt Islandes bijušo prezidenti, kas ir unikāla personība jūsu valsts un arī pasaules politikas vēsturē. Vigdisa Finbogadotira bija pasaulē pirmā demokrātiski ievēlētā prezidente sieviet,e un prezidentes amatā viņa bija sešpadsmit gadus. Viņa bija jūsu valsts pirmā persona arī vēsturiskajā 1991. gadā, kad Baltijas valstis atguva savu neatkarību .

— Vigdisa Finbogadotira ieradās Latvijā sakarā ar jūsu Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas pērn izteikto ielūgumu. Latvijā viņai bija sagatavota divu dienu kultūras programma, apmeklējot Rīgas un apkaimes skaistākās vietas un tiekoties ar Latvijas vadošajiem politiķiem. Jā, jums taisnība, Vigdisa Finbogadotira bija pirmā demokrātiski ievēlētā sieviete — prezidente pasaulē un šajā amatā stājās 1980.gadā. Toreiz prezidenta vēlēšanās viņa uzvarēja trīs citus kandidātus — vīriešus. Pēc tam Vigdisa Finbogadotira tika atkārtoti ievēlēta vēl trīs reizes un kopsummā bija Islandes prezidente sešpadsmit gadus. Jāteic, ka Vigdisa Finbogadotira joprojām ir ļoti populāra islandiešu vidū. Un arī tagad mūsu eksprezidente ir ļoti aizņemta. Viņa aktīvi darbojas UNESCO, ANO universitātē, lasa lekcijas un daudz ceļo.

— Vēstnieka kungs, 17. jūnijā Islande svinēs savus valsts svētkus. Ko šī diena nozīmē islandiešu tautai ?

— Tie ir galvenie svētki mūsu valstī. Svētki ikvienam islandietim. Taču paši košākie šo svētku dalībnieki ir skolēni, kas šajā dienā ielās nes Islandes karogus. Svētki, ko atzīmē arī ikvienā islandiešu ģimenē. Kā jau teicu, mūsu tauta labi apzinās neatkarības vērtību un prot to turēt godā.

— Ko jūs savu valsts svētku priekšvakarā gribētu novēlēt "Latvijas Vēstneša" lasītājiem un Latvijas tautai?

— Mieru un panākumus turpmākajos gados.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors