“Zinātniskajai domai ir cieša kopība ar demokrātijas garu”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Prezidenta kungs! Spīkeres kundze! Premjerministra kungs! Profesor Nizi! Ekselences! Dāmas un kungi!

Mēs tuvojamies nozīmīgas starptautiskas konferences par zinātni un sabiedrību nobeigumam, kurā slaveni un izcili zinātnieki no visas pasaules risināja ļoti svarīgas 21. gadsimta sabiedrības globālās problēmas. Es vēlos personiski pateikties Ungārijas Zinātņu akadēmijai par šī ievērojamā pasākuma organizēšanu un sarīkošanu, kā arī prezidentam Ferencam Madlam un Eiropas Komisijas prezidentam Romano Prodi par sniegto atbalstu, un Ungārijas parlamentam, kas atvēlēja šīs brīnišķīgās telpas, kur mums sapulcēties. Es kā Latvijas prezidente jūtos pagodināta, ka esmu uzaicināta piedalīties šajā pasākumā, un vēlos dalīties domās ar jums par zinātnes politiku un zinātnes vietu sabiedrībā. Manā izpratnē, zinātne nav tikai zināšanu pilnveidošana un arvien iespaidīgāku tehnoloģisko inovāciju radīšana.

Es uzskatu, ka zinātne ir vispārējas sekulārās, humānistiskās kultūras būtiska daļa un zinātniskajai domai ir cieša saistība un kopība ar demokrātijas garu.

Pārdomas par zināšanu lomu labas sabiedrības radīšanā ir tikpat senas kā civilizācija. Mūsdienās zināšanas arvien vairāk un vairāk identificē ar zinātniskām zināšanām, un ieguvums, ko var dot šādu zināšanu praktisks, tehnoloģisks pielietojums, ir skaidrs un acīm redzams ekonomiskajā, sociālajā un pat politiskajā izteiksmē. Tas ir izskaidrojums tam, kāpēc zinātnes politikai un atbalsta sniegšanai zinātniskiem pētījumiem gan fundamentālajās, gan lietišķajās zinātnēs ir tik nozīmīga loma jebkurā valstī, kas cer attīstīt savu ekonomiku un saglabāt savu konkurētspēju mūsu strauji mainīgajā un globalizētajā pasaulē.

Taču zinātnes atbalstīšana ir acīm redzami dārga, kas vispirmām kārtām prasa lielas ilgtermiņa investīcijas cilvēku resursos: stabilu pamatizglītību, kurai seko ilgi profesionālas izglītības gadi, lai sasniegtu doktora grāda līmeni un ietu vēl tālāk. No otras puses, valsts budžetus sastāda uz īsu 12 mēnešus ilgu laika posmu, bet nevienas valdības politiskās dzīves ilgumu vispār nav iespējams paredzēt. Šī iemesla dēļ ir tik grūti pārliecināt valdības par gudrību — turklāt nepieciešamu — apņemties veikt ilgtermiņa investīcijas izglītībā un zinātniskajā izglītošanā, kas būtu noteikta un iepriekš paredzēta iekšzemes kopprodukta (IKP) daļa. To ir bijis īpaši grūti paveikt postkomunisma valstīs, tai skaitā Latvijā, kur nedaudz vairāk nekā desmit gados vajadzēja izdarīt revolucionāras — pat kataklizmiskas — izmaiņas sabiedrībā: pāriet no komunisma uz brīva tirgus ekonomiku, atjaunot demokrātisku valsts pārvaldi pēc desmitiem gadu ilgas totalitāras apspiestības un atjaunot pilnīgu uzskatu brīvību un informācijas pieejamību. Diemžēl realitāte ir tāda, ka informācijas ieguves brīvība var kļūt par brīvību tikai vārda pēc, ja tiem, kas vēlas to iegūt, ir grūtības nopelnīt algu, kas nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi.

Turklāt, lai attīstītos zinātne, papildus investīcijām cilvēkresursos ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas infrastruktūrā un zinātnisko pētniecības projektu izmaksu segšanai. Tas īpaši attiecas uz fiziku un dabaszinātnēm, kur izmaksas var būt ļoti lielas, vairākas vismodernākās zinātniskās pētniecības jomas jau ir kļuvušas nesasniedzamas daudzām valstīm un ir pa spēkam tikai lielākajām un bagātākajām pasaules valstīm. Tā rezultātā notiek “lielās zinātnes” pētniecības darba koncentrācija dažās izredzētās vietās un arvien straujāk palielinās atšķirības zinātniski pētnieciskā darba kapacitātē starp mazākajām un lielākajām valstīm pat attīstīto valstu pasaulē. Kas attiecas uz trešās pasaules valstīm, strauji pieaugošās atšķirības arvien vairāk samazina to izredzes vispār iekļūt šajā jomā jebkurā līmenī.

Ļoti lielās atšķirības zinātnisko pētījumu finansēšanā un atbalstīšanā ir vēl viens faktors, kas rada nepārtrauktu “smadzeņu noplūdi”, jo aizvilina prom no savas valsts daudzus vistalantīgākos zinātniekus. Mēs nevaram nosodīt zinātniekus par to, ka viņi meklē sev “zaļākas ganības”, jo viņi tikai meklē apstākļus, kas dotu lielāku brīvību informācijas ieguvei. Šāda situācija nekādā ziņā nav ideāla donorvalstīm, bet tā nav labvēlīga arī zinātnes attīstībai šā vārda plašākā nozīmē. Zinātnes progress vienmēr ir bijis atkarīgs no alternatīvu — bieži vien ļoti atšķirīgu — metožu, pieeju, taktiku un teoriju sacensības. Tādējādi atbilstošas zinātniskās kapacitātes saglabāšana nav tikai to donorvalstu nacionālajās interesēs, kas saskaras ar “smadzeņu noplūdes” parādību, bet arī visas pasaules zinātnes interesēs kopumā.

Dabaszinātnēs pētījumi daudzās jomās ir kļuvuši tik dārgi, ka pat visbagātākās valstis nespēj tos pilnībā finansēt no valsts budžeta. Pēdējos desmit gados sadarbība ar privāto sektoru, sevišķi ar lielākajām daudznacionālajām korporācijām, ir kļuvusi par parastu parādību. Šādai sadarbībai ir ļoti svarīga nozīme, ņemot vērā lielo ekonomisko potenciālu, ko dod pētījumu rezultātu praktiskais pielietojums. Daudzu citu piemēru starpā te jāatzīmē “Nokia” un zinātnisko pētījumu atbalstīšana Somijā. Tad zinātne sekmē tehnoloģijas attīstību, kas savukārt sekmē izaugsmi un paaugstina labklājību, un visas valsts ieguvums kopumā ir pārsteidzoši liels. Taču dabaszinātnēs šāda sadarbība var būt saistīta ar lielu risku. Iedomājieties zinātnisko pētniecības darbu, ko sponsorē tabakas uzņēmumi, un saistību starp cigaretēm un plaušu vēzi. Ja tas, kas maksā, pasūta arī mūziku, tad zinātnes neatkarība un integritāte var tikt nopietni kompromitēta.

Ja zinātnisko pētījumu izmaksas nepārtraukti palielinās, kādas ir mazo un vidēji lielo valstu izredzes saglabāt savu vietu šajā jomā? Es domāju, ka, pirmkārt, vislabākā stratēģija būtu sniegt daudz lielāku atbalstu tām nozarēm, kurās šīs valstis ir guvušas vislabākos panākumus. Otrkārt, tām vajadzētu pilnībā izmantot iespējas, ko dod starptautiska sadarbība, izveidojot stabilas un ciešas attiecības starp dažādu valstu izcilākajiem zinātniskās pētniecības centriem. Šajā ziņā, piemēram, Eiropas Savienības paplašināšanās process varētu dot potenciāli lielu ieguldījumu kolektīvās zinātniskās pētniecības kapacitātes straujā palielināšanā visā Eiropas kontinentā kopumā. Taču es saku “potenciāli”, jo mums vēl jānoiet garš ceļš, kamēr ES jauno dalībvalstu lielais zinātniskais potenciāls pilnībā tiks integrēts visa Eiropas kontinenta zinātnisko pētījumu attīstības procesos.

Lai kādā kontinentā un valstī zinātne un tehnoloģija varētu strauji attīstīties, katras valsts valdībai jāparedz iepriekš noteikts minimums no IKP zinātnei un zinātniskās pētniecības darbam. Daudzām valstīm, arī Latvijai, tas prasītu uzskatīt zinātnes finansēšanu par daudz lielāku prioritāti nekā līdz šim. Es ceru, ka paplašinātas Eiropas Savienības gadījumā finansējums, kas paredzēts no Sestās struktūrprogrammas, palīdzēs apmierināt vietējo zinātnisko pētnieku vajadzības.

Līdz šim es runāju tikai par dabaszinātnēm un to vajadzībām, tāpēc ka to izmaksas ir visdārgākās, un arī tāpēc, ka tās ir jomas, kur ir visvieglāk iziet ārpus valsts robežām un izveidot starpvalstu sadarbību. Es tagad vēlos uzsvērt, ka sociālās un humanitārās zinātnes nav mazāk svarīgas. Katrai valstij atsevišķi tās pat ir svarīgākas, tāpēc ka ir daudz vairāk iesaistītas un iekļāvušās vietējā kultūrā un sabiedrībā. Zema zinātniskās pētniecības kapacitāte šajās jomās var lielā mērā aizkavēt valsts attīstību.

Humanitārajās zinātnēs ir jomas, kuru pastāvēšana nav tikai valsts nacionālajās interesēs, bet ir valstiska nepieciešamība, piemēram, tādas nozares kā valsts valodas, kultūras un vēstures izpēte. Jebkura suverēna valsts sedz izmaksas to atbalstam. Tās ir jomas, par kuru saglabāšanu un attīstību pirmām kārtām ir atbildīga katras valsts valdība. Katrai modernai valstij ir arī nepieciešama vismaz minimāla kapacitāte sociālo zinātņu jomās, kur pētījumu praktiskais pielietojums kļūst arvien uzskatāmāks un ir liels ieguvums visai sabiedrībai kopumā. Mūsdienu pasaulē nav gandrīz nevienas sociālas problēmas, kas neprasītu sociālo zinātņu ieguldījumu, tas var būt saistīts ar problēmas izpratni un tās apmēra noteikšanu vai arī ar daudz grūtāku uzdevumu — atrast tai praktisku risinājumu. Ir ļoti svarīgi saprast, ka sociālo problēmu atrisinājumus nevar pa daļām importēt no citas valsts, tāpat kā nav iespējams pārstādīt palmu tur, kur ir ziemeļu klimats, un bērzu tur, kur ir dienvidu klimats. Ir jāņem vērā vietējo apstākļu sociālie un vēsturiskie aspekti, lai gūtu patiesus panākumus.

Zinātne mums ir devusi vēl nebijušu pasaules izpratni un lielu klāstu tehnoloģisko sasniegumu, ko mēs arvien vairāk uztveram kā pašsaprotamas parādības. Taču zinātne mums ir arī devusi izziņas veidu un domāšanas pamata veidu, kas ir kļuvis — vai nu tas ir labi, vai slikti — par modernā sekulārā humānisma būtisku sastāvdaļu, kas savukārt ir mūsu vispārējās kultūras sastāvdaļa. Rietumu pasaulē zinātne ir attīstījusies roku rokā ar demokrātijas attīstību. Zinātnes valodas izpratnes izplatīšanās visā pasaulē kļūst arvien nepieciešamāka, nekā tas būtu tad, ja tā nodarbotos ar modernizāciju tikai tehnoloģiskā progresa izpratnē. Zinātniskās domāšanas fundamentālo principu patiesa izpratne var palīdzēt samazināt aizspriedumus, neiecietību un ekstrēmismu.

Ir svarīgi atcerēties, ka zinātne nekādā ziņā neradās pēkšņi un nebija pilnībā attīstījusies kā Atēna, ko radīja Zevs. Tā arī nebija vienota un loģiska sistēma. Tieši pretēji — tās attīstība ir bijusi lēns un neviendabīgs process gadsimtu garumā, kur viens domātājs nomainīja otru. Taču ir noteikti fundamentāli principi, kas zinātnisko domāšanu padara par revolucionāru alternatīvu reliģijai, ideoloģijai vai filozofijai. Vissvarīgākais no tiem ir tas, ka zinātne atsakās no iepriekš paredzētas patiesības un vispārpieņemtiem autoritatīviem uzskatiem par labu empīriskiem pētījumiem, kas kalpo par pamatu hipotēžu sistemātiskai pārbaudei. To apstiprināšana vai noliegšana ar novēroto faktu palīdzību ir zinātnisko atzinumu vissvarīgākais aspekts, kas padara šīs zināšanas par atvērtu, nevis noslēgtu zināšanu sistēmu.

Zinātniskā metode sagrauj jebkuru jēdzienu par absolūto patiesību un aizstāj to ar mūsdienīgāku ideju par daļējām un relatīvām patiesībām, kas ir atzītas tikai tik ilgi, kamēr to vietā nāk labāka daļēja patiesība. Zinātne atšķiras no reliģiskā fundamentālisma un totalitārās ideoloģijas, kas pieņem noteiktu vispāratzītu zināšanu kopumu kā absolūtu un neapstrīdamu patiesību. Nav svarīgi, vai vispāratzītās zināšanas ir svētie raksti vai ideoloģiskas kompilācijas. Pati ideja par absolūto patiesību liek uzskatīt jebkuru novirzīšanos no tās vai nu par grēku, vai bīstamu kļūdu. Jebkuras patiesības atzīšana par absolūtu tad attaisno uzbrukumus sektantismam vai ķecerībai ar jebkuriem līdzekļiem un par jebkuru cenu. Ja nav iespējams piespiest citus atzīt patiesības vienu pareizo versiju ar pārliecināšanu, ir pieļaujams un pat nepieciešams uzspiest to ar spēku.

Zinātne pati, protams, nav brīva no autoritārisma. Zinātniskajā izglītībā ir posms, kurā ir nepieciešama mācību grāmatu sniegto zināšanu uztveršana, atzīšana un atgremošana. Ja tas tā nebūtu, katrai jaunai paaudzei vajadzētu no jauna izgudrot riteni. Tomēr zinātnes patiesais gars saglabājas aktīvā pētnieciskā darbībā, meklējot un sniedzoties pēc zināšanām. Tā ir vēlme un uzdrošināšanās iet tālāk, apgūt neizpētītu teritoriju, ieiet nezināmajā. Tā ir vēlēšanās apgaismot, padarīt necaurredzamo caurredzamu, neskaidro saprotamu un skaidru. Tā ir nodošanās smagam darbam, lai atklātu kaut ko jaunu un pievienotu to esošo zināšanu kopumam. Zinātne dod spēku, atbrīvo un rada apņēmību. Kaut arī tā balstās uz intelektuālo elitārismu, kas piemīt tiem, kas ar to nodarbojas, tās principi ir pilnīgi demokrātiski.

Dāmas un kungi!

Es runāju par nepieciešamību atbalstīt zinātni, jo tā dod lielu ieguvumu katrai valstij. Ir jāatzīst, ka zinātne ir neitrāls instruments, bet tā var būt zobens ar abpusgriezīgām šķautnēm, ko var izmantot vai nu ar labu, vai ļaunu nolūku, un pat tās labvēlīgie aspekti var izraisīt neparedzētas bīstamas sekas. Pateicoties sasniegumiem teorētiskajā fizikā, tika radīti kodolieroči, kas ir ļoti draudīgi. Mūsu planētas ozona slāni noārda noderīgas ķīmiskas vielas, ko mēs izmantojam ikdienas dzīvē. Antibiotikas ir izglābušas daudzu cilvēku dzīvības, bet tās ir radījušas arī superizturīgus mikrobus, pret kuriem nav iespējams cīnīties. Pesticīdi ir palīdzējuši paaugstināt kultūraugu ražu, bet tie ir arī radījuši jaunus rezistentus kaitēkļus, kas atkal no jauna draud tos iznīcināt. Ģenētiskā inženierija var palīdzēt pabarot pasauli, bet tā var nodarīt nelabojamu kaitējumu genofondiem, kas ir attīstījušies tūkstošiem gadu ilgā evolūcijas procesā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi ilgi.

Vissvarīgāk ir atzīt, ka zinātne pati, izmantojot savas metodes, nav un nevar būt arbitrs tam, kas ir labs un kas ļauns. Ētikas jautājumi paliek reliģijas un filozofijas ziņā, bet ir nepieciešams, lai attiecībā uz tiem tiktu panākta vienprātība gan zinātnē, gan sabiedrībā kopumā. Tas nāktu par labu, ja zinātniekiem būtu savs ētikas kodekss, līdzīgs Hipokrata zvērestam, ko dod visi jaunie mediķi. Tas būtu liels solis uz priekšu, ja visas pasaules zinātnieku sabiedrību vienotu kopīgas ētiskas vērtības.

Pašreiz notiekošais jaunais globalizācijas process prasa, lai mēs formulētu mērķus, uz kuriem mums jātiecas. Es uzskatu, ka zinātnei ir ļoti svarīga loma šajā procesā. Tomēr jebkuras izmaiņas, kas mums ir padomā, var notikt, ja mēs sakoposim spēkus un gribu, lai to panāktu. Es ceru, ka mums būs gan iztēles spējas, gan griba, lai izvairītos no lielām briesmām un kļūdām. Man ir naiva ticība, ka cilvēce turpinās attīstīties, lai sasniegtu ne tikai arvien augstāku intelektuālo zināšanu līmeni, bet arī arvien augstāku ētikas un integritātes līmeni.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Noslēguma runa Pasaules zinātnes foruma plenārsēdē Budapeštā 2003. gada 10. novembrī