Par mūsu skolotāju un audzinātāju

Jānis Freimanis, akadēmiķis, Voldemārs Hermanis, žurnālists

Tajā tālajā 1944. gada augustā Jelgavas apriņķa Jaunsvirlaukas pagastam palaimējās tikt pie pavisam nepadomiska 26 gadus jauna direktora Tālivalža Pavāra, kas iespēju robežās tādu veidoja arī savu skolotāju saimi. Skola tai laikā bērniem bija gluži viss — gan audzinātāja un zināšanu avots, gan kultūras dzīles. Tolaik ne katrs vadītājs zināja un spēja kaut ko likt pretī drūmi standartizētajai dzīvei padomju iekārtā. T. Pavārs kā vienu šādu alternatīvu saskatīja skolēnu teātri. To organizējot, T. Pavārs bija visa centrs — autoritāte gan skolēniem, gan skolotājiem. Tagad tikai saprotam, ka tieši viņa personība radīja to sajūtu, ka mūsu skola ir kas sevišķs un neaizmirstams un pati Jaunsvirlauka bija īpaša vieta apriņķī.

Teātra spēles aicinājums T. Pavāram bija radies jau no bērnības gadiem Zalves pamatskolā. Tur skolas pārzinis bijis pazīstamās latviešu aktrises Ņinas Melbārdes tēvs, un viņš organizējis skolā skolēnu teātra izrādes ar dziedāšanu. Parasti tas noticis uz Ziemassvētkiem. Teātri Zalves tautas namā spēlējuši arī pieaugušie. Visa tā iespaidā Tālivaldis mēģinājis spēlēt ludziņas pat mājās kopā ar abiem brāļiem.

Kā to apraksta 19. un 20. gadsimta mijā strādājušais Jaunsvirlaukas skolas pārzinis Fr. Osis, Jaunsvirlaukas pagastā teātri spēlējuši jau 19. gadsimtā. Jaunsvirlaukas skolā 1932. gadā ludziņas sākusi iestudēt skolotāja Erna Ķeikule. Vēlākajos gados teātra spēle saistījusies ar pazīstamā aktiera un režisora Pētera Lūča vārdu. Vecie ļaudis vēl atceras, ka P. Lūcis viesojies arī Jaunsvirlaukā un teātra mēģinājumi tad notikuši viņa brālēna J. Būmaņa mājās Kapkalnos, bijušās Ciemaldu muižas tuvumā. Pēc kara T. Pavārs skolēnu teātra ideju pārrunājis ar skolotājām Ē. Krauzi, A. Berzinsku un G. Bražģi. Nolēmuši ķerties pie darba.

Visu skolā uzvesto lugu režisors bija direktors Pavārs. Viņam lielā mērā palīdzēja skolotāja A. Berzinska, kura arī suflēja tekstu, ja kādam sajuka. Sākumā tumšajā diennakts laikā spēlējuši petrolejas lampu gaismā, bet drusku vēlāk T. Pavāra vadībā uz skatuves jau bija ievilkta elektrība ar mazām 12 voltu lampiņām no vēja ģeneratora, un izrādes tad jau risinājušās elektrības gaismā. Sākumā vēja ģenerators vēl labi nav darbojies, bet izrādē “Zelta zirgs” Stikla kalnu vajadzējis apgaismot iespējami spilgtāk. Izeju atrada. Kāds pazīstams vīrs pagalmā ar velosipēda riteni grieza automobiļa ģeneratoru, kas deva gaismu Stikla kalnam. Viss bija jauki līdz brīdim, kad velosipēda dzenošā riepa pārplīsa, jo neizturēja slodzi.

Izrāžu starpbrīži bija briesmīgi gari — katrs vismaz 30, pat 45 minūtes. Publika tomēr pacietīgi gaidījusi, neviens mājās nedevās un beigās neskopojās ar aplausiem. Visas dekorācijas bija pašu taisītas, un pie šī darba palīdzējis Jaunsvirlaukas skolas absolventes Mildas Sīles vīrs V. Rotgalvis. Kostīmi gatavoti skolotājas S. Burkānes vadībā. Dekorācijas ludziņu iestudētāji izdomāja un gatavoja paši, un te lielākie palīgi bija vecākie zēni un, protams, arī paši “aktieri”. Katrā ludziņā bija arī kādi dzejas pantiņi, kam izrādes galvenais režisors T. Pavārs pats sacerēja dziesmu melodijas. Šo mūziku viņš vai nu nospēlēja pats, vai citreiz — vesels ansamblītis. J. F. atceras, ka reiz uz vijoles muzicēja pats Ēvalds Berzinskis, latviešu čella mūzikas slavenība, kas bija dzimis Jelgavas apriņķī, Lielvircavā, un ko pēckara grūtie gadi reižu reizēm ienesa tuvīnajā Jaunsvirlaukā. Klarneti pūta bijušais skolotājs Ozoliņš, un klavieru pavadījumu tad uzņēmās pats T. Pavārs.

Kā atceras skolas absolvente I. Birģere–Raubēna, pirmā luga, ko mēģināja iestudēt Jaunsvirlaukas skolā, 1945. gada sākumā bija “Visi mani radi raud”. Bet tieši tanī laikā čeka uz pāris nedēļām nez par ko aizturēja režisora sievu Margu Pavāri. Tādēļ toreiz gan mēģinājumi, gan šī lugas uzvešana izputēja, un tā nekad vairs nav atjaunota. Nākamais uzvedums jau bijis sekmīgs. Tas bija A. Brigaderes “Sprīdītis”. Mēs (Jānis Freimanis un Voldemārs Hermanis) spilgti atceramies tādas izrādes kā Raiņa “Zelta zirgs”, Brigaderes “Sprīdītis”, “Lolitas brīnumputns” un “Maija un Paija”.

T. Pavārs lieliski mācēja izvēlēties aktierus. Izrādēs viņš labi iesaistīja skolas “pāraudžus”, kas citādi mācījās slikti un ne visi skolu arī beidza. Piemēram, “Sprīdītī” milzis Lutausis bija kāds liels un lācīgs jau samērā nobriedis jauneklis Elmārs, kurš bija tērpies baigā aitādas ka?okā un bruņojies ar lielu bomi. Sīkstulis bija puisis no tobrīd pēdējās klases, Ludis. Viņš bija lielisks, “spīdzinot” nabaga Sprīdīti un grūžot tam zem nagiem adatas vietā milzu naglu (lai publika var kārtīgi saredzēt). Pats Sprīdītis tai lugā bija skolotājas A. Berzinskas vecākais dēlēns Agris, kas izrādes pašās beigās tā aizmirsa tekstu, ka to Lienīte viņam dabūja suflēt priekšā turpat vai pilnā balsī.

“Maijā un Paijā” Pats bija cits pāraudzis Jānis. Viņš vareni izskatījās ar pīpi zobos. Lieliska Pati bija kāda no skolas vecāko klašu “jaunkundzēm” Brigita. Plaska bija kāda Elza, taisni tāda kalsna un gara, kā vajadzēja. Varis bija minētais Ludis, bet Paija bija meitene vārdā Tija. No elles spēkiem vecais Velns bija cits, vēlāk no skolas par kaušanos izslēgtais “pāraudzis”, stiprinieks Voldemārs. Kādā izrādē viņš savam partnerim ar tik mežonīgu spēku sagrābis roku, ka tā pēc izrādes sāpējusi vēl labu laiku. Mazākie velni Ceips un Skritals bija līdzīgi draiski malači — Visvaris un Jānis. Es (Jānis Freimanis) nekam vairāk kā otrajam no sešiem velnēniem nederēju. Man vajadzēja izlēkt no “elles” pakaļ pirmajam velnēnam un, kad “Skritals bija acis nobolījis”, iesaukties: “Es tev pakaļ!”

Šo to atceros no “Zelta zirga” izrādes. Tur Antiņu tēloja Mirdza, viena no skolas lielākajām meitenēm. Režisors viņu laikam bija izvēlējis saskaņā ar saviem priekšstatiem, ka Raiņa Antiņam jābūt maigam, sievišķīgam un ar glīti noķemmētiem gariem gaišiem matiem. Mirdzai jau tas viss bija. Melnais Princis bija “pāraudzis” Imants. Es kopā ar citiem mazākajiem puikām tēloju kraukļus, kam vajadzēja galvenokārt vicināt ar melniem papīra spārniem un korī skaitīt “tā ir paliks, krā”.

“Lolitas brīnumputna” izrādē visjaukākā bija Brīnumputna dziesma (“lū–lī, lū–lā”), ko pēc tam uz stabules spēlēja arī lugas galvenais varonis Sūrmis. Dziesmu bija speciāli sacerējis pats Pavārs. Sūrmis uz skatuves ņirbināja pirkstus uz kāda stabulei līdzīga kociņa, bet pareizajā brīdī melodiju spēlēja T. Pavārs ar īstu klarneti.

Ar katru nākamo ludziņu interese par teātra spēlēšanu pieauga, un arī T. Pavārs kā galvenais režisors un dekorators bija ar šo darbu aizrāvies. Arī pēc viņa domām pats lielākais darbs bija Raiņa “Zelta zirgs”. Varēja tikai pabrīnīties, kur visiem radās drosme uzvest tik lielu lugu. Uz skatuves tā tika izrādīta pat divas reizes, vienreiz T. Pavāram pašam nācās tēlot Balto tēvu, “ielecot” izrādē saslimušā Jāņa Bergmaņa vietā. Te būs vietā pateikt, ka ciema vadošie cilvēki — priekšsēdis Zemene, partorgs Būmanis — nekādas prasības pret spēlējamo repertuāru neizvirzīja. Skolotāji paši zināja robežu, un pret tādiem rakstniekiem kā Rainis vai Brigadere toreiz neviens neiebilda.

Protams, teātra spēlēšana skolā nebija mūsu direktora lielākā un vienīgā rūpe. Viņš mācīja arī ķīmiju, fiziku, zīmēšanu un dziedāšanu. Un bija reizē prasīgs, saprotošs un sirdsredzīgs audzinātājs. Ap viņu vienmēr bija laba aura. Direktora autoritāte nebalstījās uz iebiedēšanu vai sava pārākuma izrādīšanu. Tieši otrādi, bija situācijas, kad viņš paglāba tos, kam bija nodarīta pārestība vai arī draudēja kāds liktenīgs pavērsiens. Tā Imants Šleiters, vēlāk daudzkārtējais PSRS čempions kartingā, vēl šodien ar pateicību atceras, kā T.Pavārs viņu izpestījis no konflikta situācijas skolā ar krievu puiku vecākiem. Viss sācies ar diezgan asu saķeršanos pie Balžu mājām. Uz apsaucieniem “ti fašist, sin kapitana” (kr.val. — tu fašists, kapteiņa dēls.), Imants bija reaģējis ar pamatīga mieta vicināšanu. Direktors nepieņēma nekādas uzbrucēju vecāku pretenzijas: droši vien ne katrs skolas pārzinis tajos laikos iedrošinātos publiski aizstāvēt uz Sibīriju aizvesta Latvijas armijas virsnieka dēlu, kāds bija I. Šleiters.

Savu pedagoga kredo T. Pavārs kodolīgi formulējis jau minētajā grāmatā “Manu jaunu dienu zeme”: “Mēs skaitījāmies padomju skola. Tā kā pedagogu vidū nav bijis ne pagrīdnieku, ne revolucionāru un skolotāji uzskatīja, ka galvenais uzdevums ir mācīt skolēnus un iemācīt tiem vajadzīgo un labo, šie skolotāji un visa skola pieturējās pie Bībelē teiktā: “Dod Dievam, kas Dievam pienākas, un ķeizaram, kas ķeizaram pienākas”.”

Kad pienāca 1949.gada 25. marts, mūsu direktors nenobijās un nepiekāpās pat šī postulāta “kas ķeizaram pienākas” priekšā. Viņš pašrocīgi piesedza vienu otru savu skolnieku, kas jau bija nolemts tālajam Golgātas ceļam.

Tajā dienā uz skolu bija atsūtīts pajūgs, lai savāktu kopā visas kuplās Grīnertu ģimenes locekļus. Mazais Kārlēns, ieraudzījis vecāko brāli Imantu, pats sevi bija nodevis izvedēju rokās. Bet viņa māsai Ritai palaimējās. Ritu izglāba direktors T.Pavārs, kurš meiteni mudīgi uzrāva skolas mansardā un no turienes iestūķēja bēniņos.

Kad 1951.gada 12. janvārī mūsu direktors tika pārcelts darbā uz Jelgavu, Jaunsvirlaukas skolā iestājās tāds kā grūti apjaušams tukšums.

Gāja gadi. Pie sava skolotāja mēs, viņa bijušie audzēkņi, ciemojāmies 1982. gada 28. augustā. Viņš kopā ar kundzi Margu uzņēma mūs savās mājās Jelgavā. Tas bija īsts salidojums: 13 absolventi un četri skolotāji — abi Pavāri un skolotāji Vladislavs Stafeckis un Skaidrīte Nece (Burkāne).

Vēl pēc 19 gadiem Pavāru pāris 2001. gada 8. novembrī nosvinēja 60 gadu kāzu jubileju. Diemžēl jau nākamajā vasarā mūsu skolotājs savu dzīvesbiedri zaudēja. Ar viņu palikuši bērni Normunds un Sandra, palikuši mīļi klasiskās mūzikas ieraksti un atmiņas par pārlaistajiem grūtajiem laikiem, kas tomēr daudzos ir atstājuši tik daudz gaišuma.