• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts vienaudze Latvijas Tieslietu ministrija. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.11.2003., Nr. 162 https://www.vestnesis.lv/ta/id/81135

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par deklarācijas iesniegšanu, beidzot pildīt pienākumus

Vēl šajā numurā

19.11.2003., Nr. 162

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts vienaudze Latvijas Tieslietu ministrija

Šodien, 19.novembrī, Tieslietu ministrijai — 85

Jubilejas reizē, kā jau “LV” informēja 14. novembra numurā, notiek atvērto durvju diena. Visi interesenti, bet īpaši vidusskolu pēdējo klašu audzēkņi un topošie juristi, tiek aicināti iepazīties ar Tieslietu ministrijas telpām, departamentu ikdienu un darbiniekiem. Paredzētas tikšanās ar ministrijas augstākajām amatpersonām, iespēja uzdot jautājumus par likumu izstrādes gaitu un citiem jautājumiem. Dienas beigās notiks svinīgs pasākums, kurā aicināti piedalīties gan bijušie, gan pašreizējie ministrijas darbinieki.

Tieslietu ministrija ir tiesu resora pārvaldes iestāde, kas rūpējas par neatkarīgas tiesas spriešanu un likumības sargāšanu valstī, pārzina ieslodzījuma vietas un izpilda citus ar likumu tai uzliktus pienākumus (pēc Konversācijas vārdnīcas).

Ministrijas vēsture (1918–1938)

Jau nākamajā dienā pēc Latvijas valsts proklamēšanas — 1918.gada 19.novembrī — Ministru prezidents Kārlis Ulmanis uzaicināja Ministru kabinetā par tieslietu ministru zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski un par viņa biedru arī zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku. Stājoties darbā, abi atrada pilnīgi tukšu darbalauku. Tāpēc nekavējoties sāka sarunas par tiesu organizēšanu un tiesu pamatlikumu izdošanu. Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību tika sagatavots līdz 1918.gada 3.decembrim, un jau 6.decembrī tas tika apstiprināts Latvijas Tautas padomē. Šis likums bija tieslietu resora un visu tiesu darbības stūrakmens, tiesu resora satversme un pamatlikums.

7.decembrī Pagaidu valdība iecēla pirmos senatorus. 1918.gada 16.decembra sēdē Pagaidu valdība nolēma, ka Latvijas tiesās spriedumi jāpasludina “uz Latvijas pagaidu valdības pavēli”. Pirmās juridiskās normas, ko Pagaidu valdība izdeva, bija 1918.gada 19.decembra rīkojums par zemesgrāmatu nodokļiem un nodevām, kā arī noteikumi par nekustamu īpašumu atsavināšanu un apgrūtināšanu parādiem.

Tieslietu ministrija tolaik atradās Rīgā, Dzirnavu ielā 87/89.

25.decembrī Pagaidu valdība vienojās, ka tiesnešiem (Senāta un tiesu locekļiem) zvērests jādod Latvijas Pagaidu valdībai, Ministru prezidenta un tieslietu ministra vai viņa biedra klātbūtnē.

Padomju Krievijas armijai tuvojoties Rīgai, Pagaidu valdība 1919.gada janvāra pirmajās dienās pārgāja no Rīgas uz Liepāju. Vācu okupācijas vara tieslietu komisāra darbībai nekādus šķēršļus nelika, tā nemaz neinteresējās par tiesu darbību. Tādēļ tieslietu komisārs varēja pilnā mēra attīstīt savu darbību. Tajā laikā tika atjaunota pagasttiesu darbība. Pagasttiesu tiesneši zvērestu deva mācītājam.

Pagaidu valdībai atgriežoties Rīgā, Tieslietu ministrija apmetās bijušajā miertiesnešu sapulces namā Brīvības bulvārī 10. 1919.gada jūlijā ministrijas dienestā bija seši cilvēki. Turpmākajos mēnešos tika attīstīts ministrijas darbs, iecelti tiesneši, un tiesu resors sāka darbu. Līdz ar bermontiešu ienākšanu ēka, kurā atradās Tieslietu ministrija, vairākkārt cieta uzbrukumos. Tāpēc Tieslietu ministrija pārbrauca strādāt uz Baznīcas ielu 4a (tajā laikā Lauksaimnieku centrālbiedrības nams). Pēc nama atjaunošanas Tieslietu ministrija atgriezās Brīvības bulvārī, kur aizņēma 3–4 telpas.

1919.gada 26.novembrī ministrija iesniedza Ministru kabinetam apstiprināšanai pagaidu noteikumu projektu par Tieslietu ministrijas iekārtu, pēc kura ministrijā bija paredzēti divi departamenti, juriskonsultācija, ministrijas kanceleja un cietumu pārvalde. Pirmajam departamentam bija jāpārzina tiesu lietas, juriskonsultācijas kancelejas darbi, sodīto saraksti un lietas par nekustamo īpašumu atsavināšanu un apgrūtināšanu parādiem. Otrajam departamentam bija jāpārzina ministrijas un viņai padoto iestāžu personāla sastāvs, aprēķini, kase un saimniecības lietas. Konsultācijas uzdevums bija izstrādāt likumprojektu, dot atsauksmes un pārstāvēt resoru tiesās.

1920.gadā darbinieku skaits tika palielināts līdz 55. Ar 1921.gada 22.decembra lēmumu Tieslietu ministrija ieguva namu Antonijas ielā 6, kurp pārcēlās strādāt 1922.gada 11.augustā.

No 1918.gada līdz 1934.gadam tieslietu ministru amatos bija 17 cilvēki. 

 

Pēc 1940.gada

1940.gadā Tieslietu ministrijas iekārtas likums tika saīsināts, un tas zaudēja spēku 1945.gadā ar LPSR Konstitūcijas apstiprināšanu. Kādu laiku ir darbojušies komisariāti, tai skaitā arī tieslietu komisariāts.

Diemžēl par laika periodu līdz 20. gadsimta 80. gadiem ziņas ir ļoti skopas. Ir noteikti zināms, ka 60. gados Tieslietu ministrija kā Ministru padomes sastāvdaļa nepastāvēja. Tiesu iestāžu darbības nodrošināšanu veica Augstākā tiesa, kas tajā laikā atradās tagadējā Rīgas apgabaltiesas ēkā. Tieslietu ministrijas funkciju ieslodzījuma vietu pārraudzības jautājumā veica LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrija, kuru 1940.gadā izveidoja par Iekšlietu tautas komisariātu, bet 1960.gadā pārveidoja par ministriju.

Ministrija tika atjaunota 1971.gadā. Tā atradās tagadējās Rīgas apgabaltiesas mājā kopā ar Augstāko tiesu un Advokātu padomi. Ministra kabinets atradās apgabaltiesas priekšsēdētāja kabineta vietā. Ministri padomju laikos bija Jānis Dzenītis, kurš vēlāk kļuva par ģenerālprokuroru, Vladimirs Laiviņš, kura pirmais vietnieks bija Alberts Pāže, pēc tam ministri bija Jānis Salenieks un Juris Kaksītis, kurš savukārt sestajā Saeimā bija Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.

Ministrijā ilgu laiku bija aptuveni 70 darbinieku. 1991.gadā Tieslietu ministrijai pievienoja Reliģisko lietu pārvaldi, Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldi (PID) un Uzņēmumu reģistru (UR) — darbinieku skaits palielinājās līdz 150 cilvēkiem. Pirmie datori bija tieši UR un PID. Uzņēmuma reģistra pirmais vadītājs bija Vilis Krištopans.

Interesants fakts, ka arī 1993.gadā Tieslietu ministrija ar Ministru padomes lēmumu tika likvidēta. Stāvoklis, ka valstī nebija Tieslietu ministrijas, saglabājās aptuveni četras stundas. Tajā laikā tieslietu ministra funkcijas pildīja Egils Levits, Ministru prezidents bija vēlākais tieslietu ministrs Valdis Birkavs.

Uz tagadējām telpām ministrija pārnāca 1995.gadā Romāna Apsīša laikā. Tieslietu ministrijā datori parādījās 1994.gadā.

LR kopš neatkarības atgūšanas ir bijuši šādi tieslietu ministri:

(I. Godmaņa valdība) Viktors Skudra 05.06.90.—18.05.93.

(V. Birkava valdība) Egils Levits 03.08.93.—19. 09.94.

(M. Gaiļa valdība) Romāns Apsītis 19.09.94.—21.12.95.

(A. Šķēles valdība) Dzintars Rasnačs 21.12.95.—12.02.97.

(A. Šķēles valdība) Dzintars Rasnačs 13.02.97—06.08.97.

(G. Krasta valdība) Dzintars Rasnačs 07.08.97.—26.11.98.

(V. Krištopana valdība) Ingrīda Labucka 26.11.98.—16.07.99.

(A. Šķēles valdība) Valdis Birkavs 16.07.99.—05.05.2000.

(A. Bērziņa valdība) Ingrīda Labucka 05.05.2000.— 07.11.02.

(E. Repšes valdība) Aivars Aksenoks 07.11.02.—

Šobrīd Tieslietu ministrijas centrālajā aparātā strādā 203 darbinieki, no tiem 70 ierēdņi.

 

Tiesu pils vēsture

Tiesu pils celtne tiek uzskatīta par 20.gs. 30.gadu modernā neoklasicisma paraugu.

Latvijas Tiesu pils vietu izraudzījās Valsts prezidents Dr. K. Ulmanis. Pēc viņa ierosinājuma tika nojaukts iepriekš Brīvības bulvārī 10 atrodošais Senāta–Palātas nams un, paplašinot zemesgabalu uz Elizabetes ielas un Tērbatas ielas pusi, tā aizbūvējot Ravelina laukumu un mazo Vērmanes dārzu, tika celta jauna ēka — Tiesu pils. Latvijas Tiesu pils galīgo būvmetu izstrādājis arhitekts F. Skujiņš, un tas pieņemts Ministru kabineta 1936.gada 29.septembra sēdē. 1936.gada 4.decembrī apbūves gabals jau bija sagatavots celtniecības darbu sākšanai un notika svinīgs pasākums. Pasākumā piedalījās ministri, kaimiņvalstu — Igaunijas un Lietuvas — tieslietu resoru pārstāvji. Tieslietu ministrs tajā laikā bija Hermanis Apsītis. Viņš Valsts prezidentam veltīja šādus vārdus: “Paldies par viņa taisnības mīlestību un pateicība par lietpratīga saimnieka gādību justicresora labā.” Šajā dienā tika likts ne tikai celtnes pamatakmens, bet arī īpašs pergaments ar saturu, kas nākamajām paaudzēm, pils pamatus atrokot, dotu Latvijas zelta ēras raksturojumu. Igaunijas tieslietu ministra pārstāvji līdzi bija atveduši savas zemes akmeni ar draudzīgu uzrakstu “Latvijas tiesai no Igaunijas tieslietu ministra 1936.g 4.decembrī. Šis no Igaunijas zemes ņemtais akmens ievietots Latvijas Tiesu pils pamatos Igaunijas un Latvijas tiesu un tiesu darbinieku pastāvīgās sadarbības, draudzības un solidaritātes apliecināšanai”. Ēkas celšanu nodrošināja 250 000 amatnieku un strādnieku dienas, celtnē iebūvēti 2000 m3 akmeņu, 3 200 000 ķieģeļu, 2300 m2 centrālās apkures radiatoru un 30 km elektrisko vadu. Kopā būvdarbi izmaksāja Ls 2 479 700. Fasādes apšuvums un detaļas veidotas no vietējā granīta.

Tiesu pils pirmo reizi tika vērta maģistratūrai un advokatūrai 1938.gada 18.novembrī — valsts pastāvēšanas 20 gadu atceres dienā.

1938.gada 9.decembrī notika svinīgs Tiesu pils atklāšanas pasākums. Tiesu pilī pirmajā stāvā tajā laikā izvietojās Tieslietu ministrijas Kriminālpolitikas departaments, Rīgas zemesgrāmatu nodaļa, Advokātu padome, Tiesu palātas sēžu zāles. Otrajā stāvā — Senāts ar sēžu zāli. Trešajā stāvā — ministrs ar sekretariātu, Tiesu departaments, Tiesu palātas priekšsēdētājs, Krimināldepartaments un Prokuratūra. Ceturtajā stāvā — Tiesu palātas Civildepartaments un departamentu kopsēžu zāle, Kodifikācijas departaments, Zinātniskās tiesekspertīzes institūts pie Tiesu palātas un ministrijas centrālā bibliotēka.

Ēkas otrā kārta tika pabeigta 50.gadu beigās, saglabājot pirmās kārtas arhitektonisko veidolu.

Tiesu pils telpu plānojums gadu laikā ir mainījies, tomēr dažu kabinetu iekārtas maksimāli saglabātas to sākotnējā izskatā, piemēram, tieslietu ministra un valsts sekretāra kabineti, kuru sienas klāj koka paneļi.

Arī agrāko Senāta zāli, kas tagad ir Ministru kabineta sēžu zāle, rotā uzraksts: Viens likums — viena taisnība visiem.

Pēc Tieslietu ministrijas un “LV” materiāliem

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!