Tas, ko viņš veicis, ir kļuvis par tautas vēstures sastāvdaļu

Pa mūžības taku aizgājis Pēteris Laķis (01.11.1952. — 14.11.2003.)

Foto: A.F.I.

Mūžībā aizgājis viens no Atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas vadītājiem, Kultūras akadēmijas dibinātājs un ilggadējs rektors, filozofijas doktors, mākslas doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Pēteris Laķis.

P. Laķis darbojies vairākās zinātnes un dzīves jomās. Līdzās nozarēm, kur par viņa veikumu liecina precīzi fakti, aizgājējam ir bijušas arī tādas darbības jomas, kurās viņš veicinājis kultūras vai sabiedrības dzīves attīstību kā organizators un padomnieks. Par viņa darbību tautas prāta un jūtu dzīves kopšanā grūti runāt bezpersoniski.

Ļoti prasīgajā Latvijas Universitātes filozofijas nodaļā, kur tolaik mācīju filozofijas vēsturi, P. Laķis iestājās labi sagatavots. Viņš labi pārzināja ne tikai vidusskolā mācītos priekšmetus, bet bija lasījis arī daudz vidusskolas kursā neietvertas daiļliteratūras, regulāri apmeklēja teātra izrādes, koncertus un izstādes. Bet pēc studijām darbojās filozofijas nodaļā kā pasniedzējs un beidza aspirantūru Ļeņingradas universitātē.

Liela nozīme P. Laķa darbībai bija Trešās atmodas laikā, it īpaši sākot ar 1989. gada vasaru, situācijā, kad dažu Tautas frontes vadošo darbinieku neapņēmība un negatavība veikt izšķirošas politiskas akcijas kavēja neatkarības kustības tālāko virzību. Latvijas Tautas frontes Domes valdes priekšsēdētāja P. Laķa 1989. gada 31. maijā parakstītais aicinājums, izvirzot prasību par Latvijas pilnīgu neatkarību, bija ūdensšķirtne, kas līdzšinējai latviešu tautas brīvības cīņai, kura līdz tai dienai vēl atklāti nenoraidīja iespēju palikt PSRS ietvaros, pavēra jaunus apvāršņus. Šī prasība Latvijā kļuva par politisko cīņu galveno saturu līdz pat neatkarības atgūšanai. P. Laķis kā Latvijas Augstākās padomes (1990–1993) deputāts piedalījās arī aicinājuma īstenošanā.

Turpmākajos gados līdztekus rosīgai zinātniskajai darbībai P. Laķis daudz pūļu veltījis Kultūras akadēmijas veidošanai. Viņam ir nozīmīgas publikācijas gan socioloģijas, gan estētikas, gan arī izziņas teorijas jautājumos. Kā augstskolas vadītājs viņš radījis tādu mācību atmosfēru, kurā labvēlīga attieksme savijas ar augstu prasīgumu. P. Laķis devis iespēju savas iestādes studentiem iepazīt arī tādus interesantus un apdāvinātus filozofus un kultūras darbiniekus, kuri citās augstskolās diezin vai būtu tikuši pie studentu auditorijas, jo bieži nonāca konfliktos ar sabiedrību vai paši ar sevi. Arī ekstravagantu politisko uzskatu paudējiem iespēja uzstāties studentu priekšā un atbildēt uz viņu jautājumiem devusi izdevību pilnīgāk apzināt savu viedokli, atspēkot citam citu un dot studentiem daudz rosinājumu. Dažiem visai radikālu viedokļu sludinātājiem, kas Kultūras akadēmijā guvuši iespēju paust studentiem savus uzskatus, ir nācies skaidri parādīt šādu viedokļu vienpusību un nepiemērotību dzīvei.

P. Laķa nāve ir smags zaudējums, bet tas, ko viņš veicis kā sabiedrisks darbinieks, pasniedzējs un zinātnieks, ir neatgriezeniski kļuvis par mūsu tautas vēstures un kultūras sastāvdaļu.

Vilnis Zariņš