Par federālismu un pamatīgumu

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Briselē Andris Ķesteris:

Vai ir kāda jaunā ideālā Eiropa jeb ES, kuru šeit, Briselē, kopš nākamā gada maija mēģinās padarīt par realitāti?

Ceru, ka tādas nav. Man ļoti patika veids, kādā Eiropas Savienība attīstījās līdz šim – kaut ko izplānoja, lēnām izmēģināja, kā tas darbojas, rūpīgi izsvēra starp dalībvalstīm, lai tikai nenodarītu kādam pāri. Runa ir par veidu, kādā ES kaut ko izlemj un kā īsteno, un tas ir tas, par ko daļa cilvēku uztraucās pirms referenduma – kas būs, ja kāds te, Briselē, pēkšņi nolems celt kādu kaitīgo atkritumu poligonu Latvijā. Atstājot visu pārējo nekomentētu, teikšu tikai, ka pēkšņi te nenotiek nekas. Viss tiek darīts lēnām, uzmanīgi. Tāpēc arī ES ir funkcionējoša un dzīvotspējīga.

Tas, ko tu domā par vīziju, jāmeklē tajā, ko laiku pa laikam dalībvalstu vadītāji nolemj Eiropadomē (nejaukt ar Eiropas Padomi – Council of Europe – vai Eiropas Savienības Padomi – Council of the European Union – “N”). Valstu vadītāju sanāksme jeb Eiropadome pēc jaunās konstitūcijas pieņemšanas varbūt kļūs par institūciju, taču šobrīd tāda nav. Tai pat ir dots nosaukums: “ugunskura vietas sanāksme” jeb franču valodā la place de feu. Vienkārši runājot, tas ir tā, ka valstu vadītāji pa laikam sanāk kopā kā pie ugunskura un lemj, kurā virzienā Eiropas Savienībai jāattīstās tajā vai citā aspektā. Jā, ir bijušas tādas padomes, kuru lēmumi izrādījušies ļoti būtiski tālākai attīstībai. Kas attiecas tieši uz maniem pienākumiem, tad svarīga bija, piemēram, tā sauktā Tamperes padome, kas sanāca 1999. gadā Somijas prezidentūras laikā. Tad tika lemts par migrāciju, patvēruma sniegšanu un ārējām robežām. Tamperē pieņemtos lēmumus vēl tagad turpina attīstīt un ieviest konkrētu likumdošanas aktu veidā.

Diskusijas par to, kurā virzienā attīstīt ES pēc iespējas sekmīgāk, un lielāka mēroga pamatmērķi tika iezīmēti arī Lisabonas samitā 2000. gadā. Toreiz valstu vadītāji, vērojot ASV straujo izaugsmi un salīdzinot to ar Eiropu, domāja, kādā veidā ES attīstības tempu paātrināt, lai tā spētu konkurēt moderno tehnoloģiju izmantošanā, zināšanu attīstībā un citās jomās. Mans personīgais komentārs par ES attīstību šajā virzienā gan ir atšķirīgs no oficiālā viedokļa. Jājautā, kas šeit Eiropas Savienībā ir tik slikti un kāpēc obligāti jādzenas pakaļ Amerikai ekonomiskās izaugsmes ziņā? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka Eiropā ir sociālā tirgus ekonomika, ar akcentu uz sociālo. Bet darba ražīgums Eiropā ir krietni augstāks nekā ASV. Problēma tikai tāda, ka Eiropā cilvēki strādā krietni mazāk nekā Amerikā, bet vai tāpēc Eiropas modelis ir slikts? Tas, protams, daļēji ir joks.

Spiediens uz sāncensību ar ASV taču ir neizbēgams.

Protams, konkurētspēja aizvien ir jāpaaugstina, no tā nekur neaizbēgsi. Tikko nesen šādā pašā starpvaldību sanāksmē aizsākās diskusijas par to, kā uz vienkāršākiem nosacījumiem nekā līdz šim investēt Eiropas Savienības naudu gan transportā, gan enerģētikas infrastruktūrā. Latvijai arī, starp citu, tas ir interesanti, un Baltijas valstu reģions šajā samitā tika pieminēts līdzās Vidusjūras valstu reģionam tieši enerģētikas infrastruktūru attīstības jomā.

Tiek domāts arī, kā atvieglot nosacījumus, lai dinamiskāk varētu investēt naudu zināšanās, gan speciālistu apmācīšanā, gan uz jaunām zināšanām bāzēto tehnoloģiju attīstībā.

Lai uzturētu šo konkurētspēju ar ASV, lai padarītu ES reaģētspējīgāku, acīmredzot tiek iets nu jau karsti diskutētā federālisma virzienā?

Kas ir federālisms? Mēs pazīstam tikai Krievijas Federāciju, un varbūt tāpēc mums šis vārds liekas kaitīgs. Federālisms obligāti nenozīmē centralizāciju. Vāciešiem federācija nozīmē kaut ko pavisam pretēju – viņiem tā ir decentralizācija, un šis relatīvisma aspekts ir jāņem vērā. Arī šābrīža Eiropas Savienībā ir ļoti daudz federālisma iezīmju. Federālisms ir visur tur, kur ir kopīga politika. Federālisms tā pašreizējā izpausmē daudz izdevīgāks ir mazajām valstīm nekā lielajām. Mazajām valstīm ir pārāk maz spēka un resursu, lai tās realizētu savu individuālo darbakārtību. Lielā mērā to var redzēt tādā līdz šim nefederalizētā sfērā kā ārpolitika. Kas notika Irākas krīzes gadījumā? Bija ļoti nepatīkama situācija. “Lielie zēni” vācieši teica, ka viņi grib savu politiku, un kas atlika mazajiem? Mazajiem atlika pieslieties amerikāņiem. Federālisms – tā ir stingra vienošanās par kopējiem nosacījumiem, kā jādara lietas.

Paskatīsimies uz jēdzienu “federālisms”, piemēram, no konkurences politikas aspekta – kā valstis atbalsta savus uzņēmējus. Kura valsts no Eiropas Komisijas puses nemitīgi saņem aizrādījumu un rājienus par nelikumīgu un pārāk lielu valsts atbalstu saviem uzņēmējiem? Taču jau Vācija. Tāpēc, ka tā ir bagāta valsts un netaisnīgu konkurenci tā var īstenot nesalīdzināmi spēcīgāk nekā, teiksim, Latvija. Tāpēc Latvijai ir izdevīgi vienoti konkurences nosacījumi, bet vienoti konkurences noteikumi koptirgū ir federālisms.

Protams, ir tādi “entuziasti”, kuriem šis vārds par daudz patīk, to varēja redzēt arī, strādājot pie jaunā ES konstitūcijas projekta. Vācieši, piemēram, labi zina savu federālismu, un viņiem tas liekas labs vārds. Vāciešiem vispār nacionālisma jēdziens ir daudz citādāks nekā mums, tas netiek identificēts ar valsti – tā teikt, kur ir vācieši, tur ir Vācija. Turpretī franči ļoti stingri iestājas pret federālismu, tāpēc, ka frančiem nācijas jēdziens vienmēr ir bijis cieši saistīts ar nacionālo valsti.

Tad jau it kā jābloķējas ar Franciju... Šeit Latvijā bieži tiek runāts par to, ka Eiropas Savienībā mazajām valstīm jāturas kopā. Vai var runāt par kādiem vairāk vai mazāk izdevīgiem nākotnes blokiem ES ietvaros, kuros Latvijai būtu vērts iesaistīties?

Izveidot kādu ilgstošu aliansi ES ietvaros nav pareizais princips. Katrai valstij ir savas intereses, lielai valstij ir lielas intereses un savienojumā ar mazās valsts mazajām interesēm tur nekas labs kopā nevar sanākt. Katrā konkrētā gadījumā ir savi sabiedrotie. Mazs vai liels – tā pat nav būtiskākā šķirtne, būtiskākā ir – bagāts vai nabags.

Kas attiecas, teiksim, uz ekoloģiju, tur mums ir liela kopība ar valstīm, kas atrodas ap Baltijas jūru. Šajā sakarā pirms Tesaloniku samita jūnijā tika rakstīta pat sešu premjerministru vēstule par vienkorpusa tankkuģu maksimāli ātru aizvākšanu no šā reģiona, jo, nedod Dievs, ka kaut kas līdzīgs, kā notika ar “Prestige”, notiktu Baltijas jūrā. Mums tā būtu šausmīga katastrofa.

Cik īsti spēcīga ir lielo valstu loma, lemjot par procesiem ES iekšienē?

Piemēram, Vācijas valdība ļoti daudz maksā un pretī cenšas iegūt tirgu, kas ir ārkārtīgi izdevīgs viņu uzņēmējiem. Vācija vispār laikam nevarētu eksistēt bez ES tirgus. Lai gan situācija Eiropas Savienībā ir ļoti interesanta: ES pati priekš sevis ir vislielākais tirgus – tie taču ir apmēram 500 miljoni iedzīvotāju.

“NEDĒĻA”; pēc intervijas “Eiropā nekas nenotiek pēkšņi”