Par varas eliti ar militāru stāju

Krievijas ZA Socioloģijas institūta līdzstrādniece Olga Krištanovska:

Jeļcina laikā valsti vadīja galvenokārt Brežņeva nomenklatūras cilvēki. Cik lielā mērā jūtama šo kadru klātbūtne Putina elitē?

Viņu īpatsvars praktiski nav mainījies. Notikusi dabiskā vecumu rotācija: aizgājuši Brežņeva partijas aparāta veterāni, viņu vietu ieņēmuši bijušie komjaunieši, padomju saimnieciskie darbinieki, spēka struktūru pārstāvji. Kopumā šī grupa saglabājusi savu dominējošo lomu – 77% pašreizējās valsts elites ir nākusi no vecās nomenklatūras. Būtiskas izmaiņas notikušas citā politiskās šķiras segmentā – tajā, kurš izveidojās deviņdesmito gadu sākumā, kad varas sistēmās ienāca “barbari” – ārpussistēmas cilvēki. Tas bija elites “atvērtības laiks”. Sistēma pēkšņi pavērās un pieņēma gadījuma cilvēkus no zinātnes no, kā toreiz sacīja, darba inteliģences, no disidentu aprindām... Es to dēvēju par “Lielā lēciena eliti”. Un, lūk, pie Putina elite tiek “slēgta”. Jeļcina “barbari” jau faktiski atspiesti politiskās dzīves perifērijā, elites rotācijā tiek atjaunota uz stingru hierarhiju balstīta sistēma. Tagad laboratorijas vadītāju par ministru vis neņems. Vispirms jāpasēd vietniekos, pirms tam – jāpavada kāds departaments.

Starp citu, pats Putins taču Kremlī ienāca pa citām trepēm...

Jā, atšķirībā no Jeļcina Putins arī ir no “Lielā lēciena” cilvēkiem. Tāpat kā vairums kadru, ko viņš atveda sev līdz. Un tomēr, nokļuvis šajā elitē no malas, gadījuma pēc, viņš tagad dara visu, lai aizvērtu šo kanālu.

Vai sākas kadru stagnācija?

Es to nesauktu vis par stagnāciju. Maldīgs ir priekšstats, ka Putins ne labprāt atjauno augstāko birokrātiju. Saskaņā ar maniem datiem federālā līmeņa elites personālsastāvs viņa laikā atjaunojies par 24% – tas ir daudz. Cits jautājums – no kurienes un kā tiek rekrutēti jaunie kadri.

Vai jūs sarīkojāt prezidenta novadniecības inventarizāciju?

Jā, runām par pīteriešiem ir pamats. Manuprāt, prezidenta novadnieku īpatsvars pašreizējā valsts elitē ir lielāks par 25%. Taču es nedomāju, ka dzimšanas vieta ir vissvarīgākā. Vismaz “Putina iesaukumam” ir viena būtiska atšķirības zīme – vairākumā jauniesauktie tiek rekrutēti no spēka struktūrām, pirmām kārtām – no čekistiem.

Vai varat nosaukt, kur šo izraudzīto perēkļu ir visvairāk?

Man būtu grūti pateikt, kur viņu nav. Atnācēju no Lubjankas, Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas papilnam ir prezidenta administrācijā, no šiem kadriem nokomplektēti 15 procenti Federācijas padomes, viņi vada katru desmito reģionu. Ļoti spēcīgi šī korporācija pārstāvēta pašreizējā “politbirojā”, par kuru var uzskatīt KF Drošības padomi. Tajā militāristu ir vairāk nekā puse. Bet visvairāk militarizēti ir prezidenta pārstāvju aparāti – tajos ir 70% spēka struktūru pārstāvju. Ja ņem vērā, ka pārstāvniecības Federācijas subjektos koordinē visu spēka institūciju darbību, tad var iedomāties, kādas mobilizācijas iespējas ir šiem it kā perifērijas nekonstitucionālajiem varas centriem. Atkārtoju: militarizācija ir skārusi visas valsts institūcijas. Vairumā civilo ministriju vismaz viens ministra vietnieks ir ar uzplečiem Valdības aparātā šo kadru ir gandrīz ceturtā daļa, ļoti spēcīgi militārie grupējumi ir Sakaru ministrijā, Rūpniecības ministrijā, Ekonomiskās attīstības ministrijā...

Ekonomiskās attīstības ministrijā? Tad, lūk, kas izrauga mūsu liberālo kursu!

Manuprāt ne tādēļ viņi tur iefiltrēti. Drīzāk viņi tur dara savu ierasto darbu – “pieskata” iestādi. Viņi ir mācīti “kontrolēt situāciju”, apsargāt uzticēto objektu. Izraudzīties kursu – tas nav viņu zirdziņš. Tur, kur viņi agrāk dienēja, radoša attieksme pret priekšniecības uzdevumiem netika stimulēta, tādēļ tieksme būt radošiem nav šo mundieroto cilvēku profesionālā īpašība.

Vai spēka struktūru pārstāvji izrāda interesi par politiskajām partijām?

Spriežot pēc “Vienotās Krievijas”, jā. Man izdevās noskaidrot vienu visai intriģējošu lietu: Mironova Dzīves partija savas šūniņas reģionos veidojusi uz privāto apsardzes organizāciju bāzes. Bet – kas tad ir šīs organizācijas? Tās dibinājuši atvaļinātie VDK virsnieki, un bijušajiem čekistiem tās ir kļuvušas par galveno darba vietu. Nevajag domāt, ka tie ir “sargu kooperatīvi”, konkurences cīņā daudzi no tiem pārvērtušies par “pilnformāta” drošības dienestiem, kuri izpilda visu darbu ciklu: vāc un analizē informāciju, sniedz detektīvu pakalpojumus, izseko, vervē, veido aģentūras tīklus utt. Visi kā viens uztura sakarus ar mātes organizāciju un izmanto tās resursus. Noteiktos apstākļos tās visas var darboties kā viena vesela sistēma. Es jau gaidīju, ka agri vai vēlu parādīsies sabiedriski politiska virsbūve, jo tur strādājošajiem nav nekas pretim no jauna pakalpot savai valstij. No sarunām ar viņiem man radās iespaids, ka viņi gaidīt gaida pavēli. Viņi sakrājuši dosjē kalnus, slepeno mapīšu vien pietiks visai pašreizējai un arī bijušajai elitei – tas ir kapitāls, kas prasās, lai to liktu lietā, vajadzīgs tikai mājiens. Federācijas padomes spīkera partija, liekas, cenšas kļūt par šo “virsbūvi”.

Kādēļ un no kā viņi gaida šo mājienu?

Skaidrs, ka no prezidenta. Es te runāju ne tikai par čekistiem, bet gan par visiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne ar visu, ko dara Putins, viņi ir mierā, taču tomēr uzskata viņu par savējo un cer, ka viņš dos viņiem iespēju pavadīt valsti. Tas ir, ļaus viņiem “ieviest kārtību”, kā viņi to saprot un kā viņuprāt to saprot arī pats Putins. Visi viņi ir valsts varas aizstāvji tajā nozīmē, ka nestādās priekšā kārtību bez valsts kontroles pār visiem sociālās dzīves objektiem. “Sabiedriskā pašpārvalde”, “brīvais tirgus”, “neatkarīgie masu mediji”, “politiskais plurālisms” – viss tas viņos izraisa pretīgumu. Tos, kuri nav iekļauti valsts hierarhijā, viņi uzskata ne tikai par liekiem, bet pat par kaitīgiem cilvēkiem. Tā kā visi politiskie spēlētāji šajā hierarhijā jau iekļauti, prese un televīzija pakļauta kontrolei, par vienīgo nopietno pretinieku viņi uzskata biznesu. Dabūt ekonomiku savā kontrolē – tas ir vienīgais, kas viņiem vairs palicis.

Šo cilvēku mentalitāte savā būtībā ir konservatīva. Viņi nav mācīti atbildēt par attīstību, par reformām. Tādēļ līdz ar viņu nākšanu pie varas, tūdaļ pat tiks ieslēgtas bremzes, sāksies restaurācija.

Vai sovjetizācija?

Var teikt arī tā. Ja ar to nesaprot PSKP CK un Valsts plāna atjaunošanu, bet gan notiekošā analīzi. Viena no čekista profesionālajām iemaņām ir māka piesegties ar leģendu. Mundierī viņš ir Štirlics, bet zem mundiera – Maksims Maksimovičs Isajevs. Mūsu pašreizējo valstiskumu arī var uzskatīt par leģendizētu. No vienas puses, skan liberāli lozungi, tiek izstrādāti likumi par vietējo pašpārvaldi, tiek runāts par daudzpartiju sistēmas svarīgumu, bet zem šīs leģendas apvalka tiek stiprināta birokrātiskā varas vertikāle, aug valsts uzraugu štats, tiek apcirpts federālisms... Ja tā ir iecerēts, tad labāk par čekistiem neviens cits ar šo uzdevumu galā netiks.

Pēc “ŅEZAVISIMAJA GAZETA”