Par lielvalstu divkosības sekām

LZA korespondētājloceklis, Dr.habil.hist., prof. Inesis Feldmanis:

Kā jūs domājat, vai pašā Latvijā vēstures skaidrošana ir pietiekamā līmenī?

Jāatzīst, ka viens no atšķirīgi aplūkotajiem tematiem latviešu un krievu presē ir Otrais pasaules karš. Es jau kādu pusgadu cenšos popularizēt ideju, ka 60 gadus pēc kara beigām mēs vairs nevaram pārstāvēt tā saukto uzvarētāju vēsturi. Uzvarētāji noteica, kas ir kara noziegums, kas ir noziegums pret cilvēci, starptautisks noziegums. Tas paredzēja, ka noziegumus izdarījuši tikai nacistiskās Vācijas pārstāvji un viņu līdzskrējēji, kuru vidū joprojām bieži piemin arī Austrumeiropas tautas. Tāda pieeja ir novecojusi, un ar to nevar jaukt smadzenes jau trešajai paaudzei pēc kārtas. Uzvarētāju vēsture ir ļoti vienpusēja. Visi Otrā pasaules kara notikumi tiek skatīti caur viena ļaunuma – vācu nacionālsociālisma – prizmu. Latvijā vairākas norises jāskata vienlaikus gan caur nacisma, gan komunisma prizmu. Citādi mēs nemaz nevaram izprast kara notikumus Latvijā, jo latviešu darbību nacistu okupācijas laikā noteica pirmā padomju okupācija, centieni atgūt tās rezultātā zaudēto neatkarību. Ne jau velti vāciešus sagaidīja kā atbrīvotājus un saistīja ar viņiem lielas cerības. Pirmā padomju okupācija atstāja dziļas sociālpsiholoģiskas sekas latviešu tautā un lielā mērā noteica tās darbību Otrajā pasaules karā. Ja šo lietu skata bez abu ļaunumu pieminēšanas, iznāk pilnīgi sagrozīta aina. Rietumos atkāpšanās no sagrozītās uzvarētāju vēstures jau notiek visai spēcīgi. Tagad mēs zinām, kādus noziegumus pastrādāja Padomju Savienība. Pietiek izlasīt kaut vai latviski iznākušo brita Antonija Bīvora “Berlīnes krišanu 1945”, lai redzētu, ka PSRS izdarīja varbūt pat smagākus kara noziegumus par Vāciju.

Vai varat minēt šos padomju puses noziegumus?

Īsi pirms Nirnbergas sabiedrotie – ASV, Francija, Lielbritānija, PSRS – noslēdza četrpusēju vienošanos par jautājumiem, kas saistīti ar Padomju Savienību un netiks pieminēti vai izskatīti prāvā. Maskavā saprata, ja šādi jautājumi uzpeldēs, tad tā izskatīsies pēc tādas pašas kara noziedznieces kā nacistiskā Vācija. PSRS to aptvēra ļoti ātri un jau 1945. gada rudenī izveidoja komisiju ar staļinisko paraugprāvu īstenotāju, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski priekšgalā. Komisija apkopoja jautājumus, kurus nedrīkstēja pat pieminēt gaidāmajā tiesas procesā. To vidū bija Molotova–Ribentropa līguma slepenais protokols; PSRS attieksme pret Versaļas miera līgumu, kas noteica starptautisko kārtību pēc Pirmā pasaules kara; Molotova vizīte Berlīnē, kur tika pārrunāta ietekmes sfēru sadalīšana; PSRS politika Baltijas valstīs un Polijā. 1992. gadā, kad Krievijas vēstures zinātnē tiešām valdīja uzplaukums, iznāca PSRS ārpolitikas dokumentu 18. sējums par 1939. gada notikumiem. Tajā atrodamas vairākas norādes uz Krievijas arhīviem, kuros glabājas slepenā vienošanās par padomju noziegumu noklusēšanu. Es nezinu, vai vēsturniekam ir iespējams saņemt atļauju, lai ar šiem dokumentiem iepazītos, bet apšaubu, vai tos būtu iespējams izlasīt. Katrā ziņā, ja radīsies tāda iespēja, mēģināšu tos vismaz pieprasīt.

Bet kas tad īsti notiek? It kā visi runā par demokratizāciju, taču daļa Jaltas konferences dokumentu joprojām ir slepeni?

Redzat, katra valsts jau rūpējas par savu tēlu, grib parādīt sevi labākā gaismā arī attiecībā uz Otro pasaules karu. Bet tāpat jau ASV un Lielbritānijā viss nav tik pozitīvi, kā to cenšas iztēlot šo valstu propaganda. Paies noteikts laiks, varbūt pat šie 60 gadi, kas drīz apritēs kopš 1945. gada februāra Jaltas konferences, līdz parādīsies kaut kas jauns, agrāk nepublicēts. Sākotnēji slepena bija arī Jaltā panāktā vienošanās par PSRS iesaistīšanos karā pret Japānu, taču to atklāja jau 1947. gadā. Ir publicēts arī konferences norises protokols, un lielos vilcienos par Jaltu viss ir skaidrs. Katrā ziņā Jaltas konference bija negatīvi vērtējama robežlīnija, jo tur notika vienošanās par daudzu tautu likteni, padomju ietekmes sfērā atstājot vairāk nekā 100 miljonus Eiropas iedzīvotāju. Tā nošķīra vienas ģimenes locekļus. Jalta bija svarīgs posms 1941. gadā uzsāktajai pasaules dalīšanai un de facto noveda pie dalījuma Rietumeiropā un Austrumeiropā, pie kontinenta sašķeltības. Tas arī bija galvenais Staļina mērķis – panākt, lai sabiedrotie akceptētu Austrumeiropas nonākšanu viņa rokās.

Jau 1944. gada oktobrī, īsi pirms Jaltas, Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils Maskavā piedāvāja procentuāli sadalīt ietekmi katrā no Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas zemēm. Grieķijā Čērčils vēlējās 90% britu ietekmi, Rumānijā 10%, pārējo atstājot PSRS, Ungārijā dalījums būtu 50:50, tas pats bija paredzēts Dienvidslāvijā, bet Bulgārijā Padomju Savienībai tiktu 75% ietekmes. Staļins tam sākotnēji formāli piekrita, bet vēlāk pieprasīja procentu maiņu sev par labu. Vēl vēlāk šis jautājums vispār atkrita un Jaltā ietekmes sfēras tika noregulētas citā formā un akceptētas.

Nesen Latvijā pazīstamais agrākais kolhoza “Ādaži” priekšsēdētājs un pēdējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks Alberts Kauls intervijā “LA” sacīja, ka Jaltas līguma slepenajā papildprotokolā padomju puse pēc 45 gadiem esot apņēmusies sarīkot Baltijā brīvas vēlēšanas.

Man to ir grūti komentēt. Iespējams, Jaltā notika kādas slepenas kuluāru vienošanās, bet vēsturniekiem pašreiz par to drošu pierādījumu nav. Uzskata, ka Baltijas jautājums kā patstāvīgs programmas punkts šajā konferencē tieši netika apspriests. Minētajā laikā Rietumu lielvalstis jau bija samierinājušās un atstājušas Baltijas likteni pilnīgā Staļina un viņa pēcteču ziņā. Par Baltiju tieši bija runa 1943. gada Teherānas apspriedē, kur Staļins apsolīja pēc kara pajautāt, ko baltieši vēlas. Teherānā PSRS diktators solīja tik daudz, ka ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts viņu nosauca par labo onkuli Džo. Tobrīd bija cita situācija. Baltija atradās Vācijas varā un Staļins nezināja, ko nesīs tuvākie gadi. Bet praktiski jau Baltijas likteni izlēma Maskavas konferencē tā paša gada oktobrī, kad tikās PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministri. Abiem pēdējiem no Rūzvelta un Čērčila puses bija pilnvaras atzīt Baltijas valstu palikšanu PSRS varā. Amerikāņi tad atkāpās no savas iepriekšējās pozīcijas, ko bija ieturējuši vēl gadu agrāk, kad neļāva britiem piekrist Padomju Savienības 1941. gada robežu likumībai. Kad par Maskavas vienošanos uzzināja Vācijas izlūkdienests, šis fakts tika veikli izmantots, organizējot protesta mītiņus un demonstrācijas, tajā skaitā arī Doma laukumā Rīgā, lai iegalvotu baltiešiem, ka tiem nav citas izvēles kā vien būt kopā ar Vāciju. Jaltas apspriedes laikā PSRS vairs vispār nebija ieinteresēta baltiešu jautājumu cilāt, jo visa Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorija, izņemot Kurzemi, bija padomju ziņā. Jalta jau bija kaviāra ēšanas un tostu konference bez jebkāda plāna un sagatavošanas. Taču nekad iepriekš pasaules vēsturē tik mazs līderu skaits nebija izšķīris tik liela cilvēku daudzuma likteni. Un pagaidām ir grūti apstiprināt vai noliegt Kaula kunga teiktos vārdus.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un V. Sprūdes intervijas “Patiesība slēpta pārāk ilgi”