Par mums kā drošības stiprinātājiem

Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, speciālo uzdevumu vēstnieks Pēteris Elferts:

Man bija izdevība otro reizi doties uz Irāku, kur mēs apmeklējām mūsu karavīrus Kirkūkas un Alhašimijas militārajās bāzēs, kā arī tikāmies ar dažādām Irākas un ASV amatpersonām. Irākas apmeklējums atstāja patiešām spilgtus iespaidus un rosināja dažas pārdomas par Latvijas drošības mūsdienu aspektiem, ko ir vērts apskatīt vēsturiskā perspektīvā.

ASV un Irākas amatpersonas, ar ko mums bija izdevība tikties, sniedza vispozitīvāko novērtējumu par Latvijas karavīriem, kas pašlaik atrodas Irākā. Mēs patiešām bijām lepni par mūsu zaldātiem, saņemot pateicības un uzslavas par viņu augsto profesionālo sagatavotību, disciplinētību, koleģialitāti, kā arī labo sadarbību ar ASV un Polijas militāro kontingentu, kurā dien mūsu militārās vienības.

Mūsu karavīri Irākā ir kļuvuši par vienotu un nedalāmu stabilizācijas spēku sastāvdaļu. Tāpēc Latvija vairs netiek vērtēta pēc tās ģeogrāfiskā vai demogrāfiskā lieluma, bet gan pēc mūsu karavīru profesionālās sagatavotības un militārajām spējām atbilstoši mūsu gribai un apņēmībai piedalīties nopietnu starptautisku jautājumu risināšanā.

Pateicoties mūsu karavīriem, Latvija mainījusi savu lomu ne tikai Irākā, bet arī starptautiskajā līmenī kopumā. Ir mainījies ārvalstu priekšstats par Latviju un tās uztvere ārvalstīs. No valsts, kas tiecās pēc drošības un stabilitātes, Latvija ir kļuvusi par valsti, kas pati var sniegt nozīmīgu ieguldījumu starptautiskajā drošībā. Mēs vairs neesam tikai drošības patērētāji, bet kļūstam par tās stiprinātājiem.

Tieši šī apstākļa dēļ mēs tagad droši varam sagaidīt sabiedroto atbalstu, ja mūsu drošība tiktu apdraudēta. Diemžēl Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis ir tāds, ka mēs vienkārši nevaram atļauties būt vieni un nemeklēt sabiedrotos, kas gatavi sniegt atbalstu arī mums grūtos brīžos.

Savā ziņā zīmīgi, ka tieši Irāka ir kļuvusi par zināmu pagrieziena punktu Latvijas ārpolitikā. Apmeklējot Irākas institūcijas, tiekoties ar irākiešu ministriem un citām amatpersonām, kā arī vērojot Bagdādes ielas, es savā ziņā jutos tā, it kā būtu atgriezies 1991.gadā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Irākas tauta, kas vairākus gadu desmitus ir atradusies Sadama Huseina brutālās valdīšanas ēnā, pašlaik mēģina spert pirmos soļus, lai veidotu jaunu valsti. Tiekoties ar irākiešiem, es viņu acīs redzēju brīvību, inteliģenci un lepnumu, bet aiz tā slēpās neziņa un nedrošība par nākotni. Tieši tādas pašas izjūtas, kas valdīja Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Tagad mēs ļoti labi zinām – lai varētu baudīt šīs brīvības augļus, ir jāpieliek lielas pūles un brīvība ir jāveido un jāaizstāv. Diemžēl tā nevar pastāvēt kā pašsaprotama un neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tieši tāpēc Latvijai ir morāls pienākums sniegt savu atbalstu, Irākas tautai atmetot pagātnes nastu un veidojot jaunu nākotni, jo mēs esam izgājuši to ceļu, kas Irākai vēl tikai priekšā. Pašsaprotami, ka Latvija nevar ziedot lielas naudas summas Irākas atjaunošanai, taču mums ir kas vairāk – mūsu pieredze veiksmīgai pārejai no totalitārisma uz normālu demokrātisku un uz tirgus principiem balstītu sabiedrību. Šī pieredze ir pat kas vairāk par vienkāršu finansiālu palīdzību, jo vienīgi pareizi virzīta palīdzība var dot gaidītos rezultātus.

Varu apgalvot, ka vienkāršie irākieši ir draudzīgi noskaņoti pret ārzemniekiem un Bagdādes ielās norit aktīva tirdzniecība. Pilsētas dzīve rit savu gaitu, un nav redzams saspīlējums vai arī jelkāda nepatika pret ārzemniekiem. Visvairāk es biju pārsteigts par to, ka, veicot vairāk par sešsimt kilometru garo pārlidojumu no Bagdādes uz mūsu karavīru dislokācijas vietām, ieraugot ASV helikopterus, ar ko mēs pārvietojāmies, irākieši skrēja no savām mājām un māja ar rokām, sveicinot tos. Tāpēc pēc šī apmeklējuma man ir skaidrs, ka Irāka šodien ir Sadama Huseina režīma nomocīta valsts, taču tās iedzīvotāji bauda brīvības pirmos mirkļus un ar cerībām raugās nākotnē.

Bez šaubām, ir būtiski, lai tieši tagad starptautiskā sabiedrība pieliktu visas pūles un pēc iespējas ātrāk stabilizētu un atjaunotu Irāku, pretējā gadījumā šī cerība brīvībai var nerast savu piepildījumu un Irāka var krist jauna režīma rokās vai pārvērsties par iekšējo konfliktu mocītu zemi. Šādā gadījumā zaudētāji būtu visa staptautiskā sabiedrība, bet visvairāk Irākas tauta.

Ir vēl viens aspekts, ko saistībā ar Irāku man gribētos pieminēt. Mūsu karavīri ir ne tikai Irākā, bet arī Afganistānā, Bosnijā un Kosovā. Savā ziņā tas ir ne tikai apliecinājums tam, kā mainījusies Latvijas loma starptautiskajā drošībā, bet arī cik atšķirīga ir kļuvusi izpratne par mūsdienu drošību un draudiem. Kā to varam novērot gandrīz ik dienu, par galvenajiem draudiem mūsdienu drošībai ir kļuvis starptautiskais terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana un reģionālie konflikti.

Diemžēl šos draudus vairs nevar novērst ar tradicionāliem līdzekļiem, noslēdzot robežas vai koncentrējot karaspēku uz tām. Mūsu drošība nav vairs atkarīga tikai no tā, cik daudz vienību mēs varam izvietot uz savas robežas, bet gan cik daudz mēs varam rast sabiedrotos un dot savu praktisko ieguldījumu kopīgo mērķu sasniegšanā. Mūsdienu starptautiskā drošība ir ļoti atkarīga no starptautiskās sabiedrības spējas aktīvi rīkoties un neļaut terorismam attīstīties jau pašos pirmsākumos.

“DIENA”; Pēc P. Elferta raksta “Lāčplēsis ārzemēs”