Veselības ministrijas rīkojums Nr.311

Rīgā 2003.gada 10.novembrī

Kārtība, kādā nodrošina neauglības diagnostiku un ārstēšanu, un potenciālā dzimumšūnu donora izmeklēšanu

Izdots saskaņā ar Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 12. panta otro daļu un 17. panta otro daļu

Apstiprināt:

1. Kārtību, kādā nodrošina neauglības diagnostiku un ārstēšanu (1.pielikums).

2. Kārtību, kādā nodrošina potenciālā dzimumšūnu donora izmeklēšanu (2.pielikums).

Veselības ministre I. Circene

1.pielikums

Neauglības diagnostikas un ārstēšanas kārtība

1. Šī kārtība nosaka, kā ārstniecības persona nodrošina neauglības diagnostiku un ārstēšanu.

2. Neauglība ir dzimumbriedumu sasniegušu divu pretēju dzimumu personu nespēja radīt bērnu gada laikā, dzīvojot regulāru dzimumdzīvi bez kontracepcijas.

3. Neauglību diagnosticē un ārstē atbilstoši kompetencei ginekologs dzemdību speciālists, urologs, seksopatalogs vai ārsts ģenētiķis (turpmāk — speciālists), nepieciešamības gadījumā sadarbībā ar pacienta primārās veselības aprūpes ārstu.

4. Neauglības diagnosticēšanu un ārstēšanu veic ambulatorās vai stacionārās ārstniecības iestādēs atbilstoši neauglības iemeslam.

5. Pamatizmeklējumi, kurus veic neauglības diagnosticēšanai:

5.1. sievietēm:

5.1.1. ginekoloģiskā izmeklēšana;

5.1.2. seksuāli transmisīvo infekciju izmeklēšana;

5.1.3. hormonālā izmeklēšana;

5.1.4. ultrasonogrāfiska mazā iegurņa orgānu izmeklēšana;

5.1.5. olvadu caurlaidības noteikšana.

5.2. vīriešiem:

5.2.1. seksuāli transmisīvo infekciju izmeklēšana;

5.2.2. spermogramma.

6. Personas, kurām diagnosticēta neauglība, ārstē, nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības jomu regulējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā.

Sabiedrības veselības departamenta direktors R. Muciņš

2. pielikums

Potenciālā dzimumšūnu donora izmeklēšanas kārtība

1. Šī kārtība nosaka, kā ārstniecības persona nodrošina potenciālā dzimumšūnu donora izmeklēšanu.

2. Potenciālā dzimumšūnu donora (turpmāk tekstā — donors) izmeklēšanu atbilstoši kompetencei veic ginekologs — dzemdību speciālists, urologs un ārsts ģenētiķis (turpmāk — speciālists), nepieciešamības gadījumā sadarbībā ar pacienta primārās veselības aprūpes ārstu.

3. Donora izmeklēšanu veic ārstniecības iestādēs.

4. Lai noteiktu potenciālā dzimumšūnu donora veselības stāvokli, speciālistam ir nepieciešama pamatinformācija par donora:

4.1. vispārējo veselības stāvokli,

4.2. atrašanos Psihisko slimību un uzvedības traucējumu informācijas sistēmas valsts reģistra uzskaitē,

4.3. atrašanos Narkoloģisko slimnieku un atkarību izraisošo vielu lietotāju valsts reģistra uzskaitē,

4.4. smagām un pārmantojamām ekstragenitālām slimībām.

5. Pamatizmeklējumi, kurus veic donoram:

5.1. asinsgrupas noteikšana (ABO);

5.2. Rh faktora noteikšana;

5.3. SED, TPHA;

5.4. HIV;

5.5. B un C hepatīts;

5.6. STI – gonoreja, trihomoniāze, hlamidioze;

5.7. spermogramma;

5.8. kariotipa noteikšana;

5.9. Skrīnings pēc 6 mēnešiem no donorēšanas sākuma: HIV, TPHA, B un C hepatīts.

Sabiedrības veselības departamenta direktors R. Muciņš