Lai katrs augtu Latvijai un brīvībai

15. novembrī atklāja pieminekli Brīvības cīņu Piņķu kaujas dalībniekiem

Foto: Andris Kļaviņš

Toreiz Rīgas pievārtē

1918.gads. Proklamēta Latvijas valsts, bet tās valdībai un tautai vēl priekšā smagas cīņas par pastāvēšanu. Jau 1919. gada 3. janvārī Rīgā ienāk Sarkanā armija, lai ar Pēteri Stučku priekšgalā nodibinātu padomju varu. Rīgā sākas sarkanais terors. Latvijas armija, kas pulkveža Oskara Kalpaka vadībā tikko formējās un kurā bija daži simti karotāju, bija spiesta atkāpties līdz Ventai. Boļševiki uzmācās tālāk, ienākot Kurzemē. 3. martā Latvijas pirmā nacionālā karaspēka vienības pulkveža Oskara Kalpaka vadībā pārgāja lielā pretuzbrukumā boļševikiem plašā frontē gar Ventu. Kaut arī slikti apbruņots un apgādāts, latviešu karavīrs ar savu varonību pārliecināja sabiedrotos. Sekoja jūsmīgi raksti Eiropas presē, radās pirmais atbalsts, kas auga tieši proporcionāli mūsu karavīru panākumiem. Pēc Oskara Kalpaka krišanas karaspēka vadību pārņēma kapteinis Jānis Balodis. 21. maija rītā sākās uzbrukums Rīgai. Pēc iepriekšējā plāna bija paredzēts, ka uz Rīgu latviešu un baltvācu daļas ies kopīgi jauktās kolonnās. Tomēr, nonākot pie Dzilnu ciema, pienāca vācu virsštāba pavēle, kurā bija norādīts, ka uz Rīgu pa Kalnciema ceļu sūtītas vienīgi vācu landesvēra daļas. Latviešiem vajadzēja noiet daudz garāku ceļu un izcīnīt smagu kauju pie Piņķiem. Piņķu kaujā cīnījās Studentu rota. Kauja bija sīva, jo sarkanarmieši bija labās pozīcijās pie Piņķu baznīcas un kapiem. Šajā kaujā krita students Artūrs Vagals un vienpadsmit tika ievainoti. Pretiniekiem zaudējumi bija daudz smagāki, viņi bija spiesti bēgt pāri Babītes ezeram, daļa uz Ķekavas pusi.

Tagad pie pieminekļa

Pie atjaunotā pieminekļa, viena no tā atjaunošanas idejas rosinātājām skolotāja Aina Kvēpa sacīja: “Mēs nespējām nosargāt to pieminekli, ko šeit atklāja divdesmit gadus pēc Piņķu kaujas. Trīsdesmito gadu vidū ļoti centās jaunatnē rosināt patriotismu. Tur augšā pieminekļa pakājē šodien mūsu jauniešu rokās ir Latviešu veco strēlnieku apvienības 1937.gadā skolai dāvinātais karogs, kurā ieausta devīze “ Augsim Latvijai un brīvībai”. Mana paaudze ir audzināta Latvijai un tās brīvībai. Mūsu zeme ir svēta. Tā slacīta mūsu tēvu tēvu sviedriem un asinīm, mūsu vecmāmiņu asarām, jo nereti viņas bija spiestas jūgties arklā. Šis karavīrs granītā ir atspiedies ar kreiso roku uz Latvijas zemes, kas dod viņam spēku, labajā rokā turot šauteni. Māksliniekam Oļegam Skarainim izdevies radīt dinamiskumu šajā tēlā, sajūtu, ka viņš tūlīt piecelsies, kā tas arī bija jādara deviņpadsmitajā gadā, un tūlīt dosies atbrīvot Rīgu. Mūsu paaudzes nenosargāja šo pieminekli, diemžēl mēs arī palikām starta gatavībā, tāpat kā šis karavīrs, bet mēs tomēr šodien piecēlāmies un kopīgi pieminekli atjaunojām. Un tagad karavīrs ir atkal kaujas gatavībā. Ja vajadzēs, viņš celsies un dosies uzbrukumā, lai visi Latvijai domātie ļaunumi ietu secen. Saudzēsim šo pieminekli, mīļie skolēni, jaunatne! Kārlis Ulmanis, 1939. gadā atklājot šo pieminekli, novēlēja to jaunatnei.”

Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Piņķu ciema priekšsēdētājs Andrejs Encis noņēma pārvalku, atklājot pieminekli. To iesvētīja Piņķu draudzes mācītājs Harijs Grigals. Kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, uzrunājot klātesošos, atzina, ka pagājušais gadsimts Latvijai bijis ļoti dramatisks, tautai bijis jāpārdzīvo bezgala daudz sāpju. Ar tiem cilvēkiem, kuri ar savām gara dotībām, sviedriem un asinīm cēla valsts pamatus, Latvija var lepoties. Daudzi no šiem varoņiem bija vienkārši ļaudis, kuru sirdīs tēvzemes mīlestības guntiņa dega tik spēcīgi, ka viņi bija gatavi mirt par tautu, par savu zemi, par valsti.

NATO integrācijas izpildsekretārs brigādes ģenerālis Raimonds Graube apsveica visus aizsardzības ministra vārdā ar vēl vienu vēsturiskās taisnības parāda nokārtošanu. Ģenerālis aicināja vēstures mācības sasaistīt ar patriotisma audzināšanu mūsu ikdienā katrā novadā un katrā skolā. Šādās sakārtotās vietās vēsture mūs uzrunā, aicinot dzīvot šodienai un rītdienai, lai upuri nebūtu bijuši velti.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis pieminēja Juri Pārupu, kurš par varonību Piņķu kaujā saņēmis Lāčplēša Kara ordeni. Juris Pārups brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā 1918. gadā, viņu var pievienot tiem karavīriem, kurus cīņās sauca Oskara Kalpaka gars un kuri, neatskatoties un neprasot, kas viņiem par to būs, bezbailīgi devās uz priekšu, lai iznīcinātu divus pretinieka ložmetējus, tādējādi lielā mērā izšķirot kaujas likteni pie Piņķiem. Juris Pārups cīņā pret komunistiem, seno ienaidnieku, otrreiz devās Otrā pasaules kara frontēs. Un krita. Tikai nesen Kurzemes brāļu kapu fonda priekšsēža vietnieks Edgars Skreija atrada kritušā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera kaulus pie Zemgales stacijas Daugavpils pusē. Kurzemes brāļu kapos Brīvības cīņu dalībnieks tiks guldīts nākamgad.

Pieminekļa atklāšanas noslēgumā Piņķu pagasta vadība pateicās daudziem, kas veicinājuši tā atdzimšanu: Saeimas deputātam Jurim Dobelim, skolotājai Ainai Kvēpai, tēlniekam Oļegam Skarainim, akmeņkalim Ojāram Neilandam, arhitektam Kārlim Alksnim, pagasta iedzīvotājai Anitai Neilandei, celtniekiem un daudziem citiem. Vakars beidzās ar Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestra koncertu.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”