Gudrs cilvēks parasti sākumā šaubās

Jānis Strazdiņš, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Jūs esat ne tikai Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, bet darbojaties arī citās Saeimas komisijās un apakškomisijās. Kā izjūtat sev uzticēto pienākumu nastu?

— Darbs Saeimā manā dzīvē patiešām ir kas pavisam jauns. Lai gan esmu bijis Rīgas domes deputāts divus sasaukumus un esmu strādājis trīs atbildīgajās domes komisijās un komitejās — Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komisijā, Kultūras un reliģijas lietu komisijā, kā arī Sociālo jautājumu komitejā —, nonākot Saeimā, nācās atzīt, ka šeit situācija ir pavisam cita. Darbs ir daudz intensīvāks, atbildīgāks un prasa no tevis spēju orientēties ļoti daudzos jautājumos.

Saeimas Izglītības kultūras un zinātnes komisijas darbalauks skar trīs apjomīgas un atšķirīgas jomas. Esmu arī Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas loceklis, darbojos Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Radio un televīzijas apakškomisijā, Sociālo un darba lietu komisijas Veselības aizsardzības apakškomisijā, Sociālo un darba lietu komisijas Iedzīvotāju demogrāfiskās attīstības apakškomisijā.

Domājot par turpmāko darbību Saeimā, kopā ar Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju gatavojamies veidot vēl vienu jaunu — Nākotnes komisiju. Tā pārraudzīs Latvijas inovāciju politiku, tehnoloģijām bagātas produkcijas izstrādi, kas būtu spējīga konkurēt pasaules tirgū un kam būtu liela pievienotā vērtība.

Esmu arī Latvijas un Vācijas parlamentu sadarbības grupas sastāvā, Latvijas delegācijas vadītājs Rietumeiropas savienības asamblejā, kā arī UNESCO nacionālās parlamentāriešu grupas vadītājs. Darbošanās šajā starptautiskajā organizācijā ļoti palīdz, jo tieši skar manis vadītās komisijas darbu.

Atceroties gada laikā paveikto, jāatzīst, ka jau no paša sākuma mūsu komisijai nācās nopietni izskatīt vairākus iepriekšējās Saeimas malā atliktos likumprojektus.

Tie bija ļoti sarežģīti un nopietni likumprojekti, kas prasīja daudz darba. Viens no tiem bija Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums.

Pieaugot politiskajai spriedzei, kas bija saistīta ar Latvijas izšķiršanos par dalību Eiropas Savienībā (ES), ievērojami pieauga Krievijas Ārlietu ministrijas, Saeimas opozīcijas spēku un arī Tautas partijas aktivitātes. Tās bija saistītas ar Izglītības likumu* un tajā ietverto nelaimīgo vārdu “tikai”, kas nosaka intensīvāku latviešu valodas apguvi mazākumtautību skolās no 10.klases, sākot ar 2004.gada 1. septembri.

Opozīcija izmantoja gan rakstošos, gan raidošos plašsaziņas līdzekļus, lai diskriminētu šo likumu. Kā komisijas vadītājam man nācās ļoti daudz šo likumu aizstāvēt, turklāt nemitīgā spriedze apgrūtināja komisijas darbu. Ar šo likumu vēl ir smags darbs darāms.

— Kā veicies darbs šā gada laikā?

— Nostrādāto gadu Saeimā vērtēju kā smagu, neatslābstoši saspringtu un atbildīgu. 8.Saeimā ienāca ap 70% jaunu deputātu, kas bija gan salīdzinoši gados jauni, gan bez iepriekšējas politiskās pieredzes. Domāju, šis gads ir parādījis, ka koalīcija nebūt nav tik spēcīga, tai ir tikai piecu balsu pārsvars. Turklāt bijis daudz domstarpību koalīcijas partneru starpā. Bija arī vairāki mēģinājumi gāzt valdību. Kā koalīcijas mazākuma frakcijas “Zaļo un Zemnieku savienība” pārstāvis izjutu situāciju, kad Saeimas deputātus mēģināja pārvērst par pogas spiedējiem. Ministru kabinetā sākotnēji strauji tika pieņemti daudzi lēmumi, kurus varētu vērtēt kā nepārdomātus, turklāt tiem nereti nebija ministru balsojuma. Tas izraisīja valdošās koalīcijas šķobīšanos, tādēļ bija nepieciešams nopietns darbs koalīcijas partneru attiecību sakārtošanai.

Kā saistošu vērtēju ieguldīto darbu, izstrādājot grozījumus likumā “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokli”. Par to nācās uzklausīt apvainojumus, ka tikšu iesūdzēts KNAB. Vadot likumprojekta izstrādes darba grupu, apstaigāju ļoti daudzas un dažādas azartspēļu vietas. Līdz šim kā ārsts es pazinu tikai vienu pusi – cilvēkus, kas kļuvuši atkarīgi no azartspēlēm. Arī kā pilsonim man bija pārliecība, ka īpaši Rīgā ir par daudz šādu vietu, kur spēlē azartspēles. Esam otrajā vietā Eiropā, tieši aiz Spānijas. Nav pieņemami, ka gandrīz katrā veikalā ir uzstādīts kāds azartspēļu automāts. Tāpat tiem nevajadzētu būt kafejnīcās, restorānos, kur iereibuši cilvēki nododas azartspēlēm. Darbā ar šo likumprojektu pagāja visa vasara.

— Vai teiktais nozīmē, ka sajutāt kādu spiedienu no malas?

— Nē, drīzāk nācās uzklausīt smagus apvainojumus no pašreizējā Azartspēļu asociācijas priekšsēdētāja. Azartspēļu rīkotāju firmu vidū pastāv asa konkurence. Kā Saeimas deputātam man jāuzklausa visas puses un to priekšlikumi. Tā, piemēram, “Admirāļu kluba” īpašnieks Dāvja kungs sarunā ar mani izteica savus priekšlikumus. Diemžēl no citām pusēm priekšlikumi saņemti netika, bet sekoja apvainojumi, ka esmu ieinteresēts atbalstīt Jāņa Dāvja intereses. Iespējams, ka, izsakot šos apgalvojumus, patiesībā bija bailes, ka pietiekami labi pārzinu šā biznesa aizkulises.

Vēl jāmin, ka tiku pieaicināts pie Saeimas Ētikas kodeksa sagatavošanas.

— Kā vērtējat šo vēl neapstiprināto dokumentu, un kā paredzat tā praktisku lietošanu?

— Manuprāt, Latvijas Universitātes profesores Skaidrītes Lasmanes vadībā izstrādātais Ētikas kodekss un ziņa, ko tas nes, būtībā ir ļoti pārdomāti un izsvērti. Taču nav skaidrs tā ieviešanas mehānisms, un par to ir ļoti nopietni jādomā. Pieļauju, ka būs jāmaina Saeimas Kārtības rullis un jāpieņem lēmums par īpaša komisāra iecelšanu, kas lemtu par deputātu atbrīvošanu. Taču, no otras puses, rodas jautājums, kas ir spēcīgāks — Saeimas iecelta komisāra lēmums vai tautas griba?

— Kas jūs šajā laikā visvairāk satraucis?

— Nepatīkama bija situācija, kad KNAB tieši mūsu partiju nosauca pirmo nelikumīgu ziedojumu saņemšanā. Taču, izskatot šo lietu, atklājās nesakārtotība Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Domāju, ka šie ziedojumi ir mīna ar laika degli, mēs neviens neesam pilnībā pasargāti no nepazīstamiem cilvēkiem, kam būtībā ir noziedzīgi mērķi. Šādu provokāciju var izdarīt pret jebkuru partiju. Zināmā mērā jāatzīst, ka zūd demokrātija. Tie, kas vēlas ko panākt caur noteiktām politiskajām partijām, atklāti ziedos un atklāti prasīs.

— Vai atzīstat, ka sabiedrība jūs tomēr vairāk pazīst citā amatā, kā ārstu narkologu?

— Sabiedrība — jā. Saeimā esmu uzrunāts arī kā ārsts, kā narkologs, kā galvenais narkologs. Sanāk, ka reizē turu trīs cepures galvā, bet šajās kolēģu un cilvēku uzrunās nesaskatu pazeminājumu amatā.

— Jūs Saeimā vadāt humanitāri virzītu komisiju. Kā vērtējat šīs trīs jomas — izglītību, kultūru un zinātni Latvijā?

— Bēdīgi, jo tās visas ir ļoti slikti finansētas. Vissmagākā situācijā, manuprāt, ir izglītība. Jaunieši Latvijā ļoti vēlas mācīties, bet valsts atbalsts ir nepietiekams. No dzīves dārdzības viedokļa smieklīgas ir studentu stipendijas. Studenti, lai spētu iztikt, ir spiesti strādāt un izturēt milzīgu slodzi. Tostarp arī kavēt nodarbības. Taču tas nozīmē studiju kvalitātes pazemināšanos šādiem studentiem un konkurētspējas samazinājumu Eiropas darba tirgū. Var tikai apsveikt un apbrīnot mūsu studentu izturību. Salīdzinājumā ar daudzu attīstīto Eiropas valstu vienaudžiem mūsējie ir pārāki izturības ziņā. Cilvēks, dzīvojot labos apstākļos, spēj norūdīties daudz mazāk nekā tas, kam apstākļi smagāki.

Uzskatu, ka ir pieļautas rupjas kļūdas, nosakot brīvās izvēles priekšmetus vidusskolās. Augstākās izglītības apguvē studējošo vidū ir izveidojusies disproporcija — daudz sociālo un humanitāro zinātņu studentu, savukārt ļoti maz eksakto zinātņu apguvēju. Es šajā proporcijā saredzu nākotnē lielu draudu mūsu valsts ekonomikai. Arī zinātnei, manuprāt, ir nepieciešams ievērojami lielāks valsts finansējums. Ir jādomā par izmaiņām augstskolu pasniedzēju darba samaksas sistēmā. Turklāt ir jāatzīst, ka, piemēram, studenti ar mācību maksām uztur augstskolas. Šo samilzušo problēmu ignorēšana draud ar to, ka mūsu spējīgākie cilvēki savas zināšanas pārdos uz ārzemēm.

To pašu varu teikt arī par ārstiem. Jau iezīmējušās tendences, ka ārsti strādā farmācijas firmās, kur saņem normālu atalgojumu. Mēs varam piedzīvot brīdi, kad ārsta profesijas izvēle būs retums. Protams, var novērtēt kā pirmos soļus valdības paveikto mediķu atalgojuma paaugstināšanā, bet tas ir jāturpina. Gan izglītības, gan medicīnas infrastruktūra pēc daudzo gadu ieguldījumu pārtraukuma to uzturēšanā un sakārtošanā, īpaši laukos, ir katastrofālā stāvoklī. Materiālā bāze, neraugoties uz it kā pieaugošo finansējuma palielinājumu, pa šiem gadiem ir nodzīvota, un tāpēc ir sajūta, ka viss it kā izkūp gaisā.

— Jūs minējāt, ka tiks veidota Saeimas Nākotnes komisija. Visnotaļ optimistisks izvēlēts tās nosaukums.

— Tā ir. Komisija ar šādu nosaukumu ir izveidota Somijas parlamentā, tur arī es aizguvu šo ideju, kad piedalījos UNESCO rīkotajā parlamentāriešu saietā Helsinkos.

Uzskatu, ka Somija mums var būt lielisks paraugs daudzos jautājumos. Tā ir valsts ar ievērojami augstāku attīstības līmeni salīdzinājumā ar citām mūsu kaimiņvalstīm. Tādēļ arī turpmāk Latvijai jācenšas attīstīt visa veida sadarbību ar Somiju.

Darbojoties politikā, esmu sapratis: lai kaut kas mainītos, ir nepieciešamas divas lietas — politiska griba un līdzekļi. Ja nav politiskās gribas, nauda bieži vien aiziet nepareizās sliedēs.

Es ceru, ka Saeima atbalstīs inovāciju attīstību mūsu zinātnē un rūpniecībā, lai šeit tiktu ražoti tehnoloģiski augstvērtīgi produkti. Arī Latvijā var būt “Nokia” efekts. Kas ir teicis, ka tā nevar būt?

— Jūs minējāt politisko gribu kā svarīgāko pārmaiņu priekšnosacījumu. Kā vērtējat nepopulāru lēmumu pieņemšanu, piemēram, priekšlikumu par mazo lauku slimnīcu slēgšanu?

— Tas nav viegli, bet būtībā tas ir komplekss jautājums. Ja būs laukos labi ceļi, satiksme, ja cilvēki sāks pelnīt, tiem nebūs problēmas aizbraukt 30 līdz 40 kilometrus līdz rajona centram. Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kad nepieredzēti straujos tempos ir attīstījusies zinātne, tai skaitā medicīna. Nav iespējams laukos uzturēt dārgas izmeklēšanas un ārstēšanas iekārtas. Manuprāt, ir steidzami jārisina ceļu sakārtošanas un sakaru attīstības jautājumi. Protams, laukos ir jābūt arī labiem ģimenes ārstiem.

— Nereti likumdevēju adresē tiek veltīti skarbi vārdi par likumu atrautību no dzīves. Vai šā gada laikā, kopš strādā 8.Saeima, ir bijis pamats izteikt šādus pārmetumus?

— Šobrīd Saeimā pirms lēmumu pieņemšanas notiek ilgas diskusijas gan komisijās, gan frakcijās. Ir pamats domāt, ka iepriekš tā nebija. Turklāt tika radīts vēl viens dokuments, kas palīdz nepieļaut kļūdas — sapratnes memorands starp koalīcijas partneriem un valdību. Ir jābūt gan Saeimas, gan valdības saskarei ar sabiedrību, ar vēlētājiem.

Taču te jāmin vēl kāds būtisks apstāklis. Nav noslēpums, ka iepriekšējo valdošo politisko spēku pārstāvji centās izpildstruktūrās nodrošināt sev labvēlīgu darbinieku pieņemšanu. Turklāt bieži vien ne pēc kompetences, bet gan pēc politiskās piederības.

Šobrīd, kad valstī ir pilnībā mainījusies politiskā vara, mēs neesam droši, ka nevar būt gadījumu, kad ministriju ierēdņi tīšuprāt nenoliek jaunajam ministram priekšā parakstīšanai kļūdainu lēmumu. Gadījumi, kad ministrijā pazūd milzīgu apjomu līdzekļi un tad atkal atrodas, nav izdomājumi. To varu teikt arī no savas pieredzes Rīgas domē. Politiķis ir vēlēta persona, un pirmajā gadā ierēdnis noteikti ir pārāks un gudrāks.

— Vai sevi uzskatāt par politiķi?

— Kā psihiatrs uz šo jautājumu es atbildētu tā, ka par visu pārliecināts ir tikai muļķis. Gudrs cilvēks vienmēr šaubās. Kad būšu pārliecināts, ka esmu politiķis, manā galvā būs noteikti ļoti daudz kaļķa.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore

* Grozījumi Izglītības likumā.

Pārejas noteikumi.

3) 2004. gada 1. septembrī — valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā. (2000. gada 11. maija likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 06.06.2000.)