Par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un vardarbību pret bērniem

19. novembris kopš 2000. gada tiek atzīmēta kā Starptautiskā diena vardarbības pret bērnu novēršanai. Šajā dienā valsts un pašvaldības, kā arī nevalstiskās organizācijas tiek aicinātas uz ciešāku sadarbību un aktīvāku darbību, veicinot bērnu drošību un izskaužot vardarbību ģimenē, arī bērnunamā, bērnudārzā un skolā.

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļi atnesuši virkni baisu ziņu par vecāku nežēlību pret bērniem. Māte, nežēlīgi perot, nogalinājusi savu mazuli, cita savu bērnu applaucējusi verdošā ūdenī... Cerībā likt sabiedrībai attapties centrs pret vardarbību “Dardedze” sadarbībā ar Nīderlandes vēstniecību Latvijā sācis programmu “Ieguldot mazu bērnu nākotnē” , kas veltīta pirmsskolas vecuma bērniem un viņu vecākiem, kā arī bērnudārzu darbiniekiem. Projekta mērķis ir sniegt nepieciešamo informāciju un apmācību, kā pazīt iespējamo vardarbību pret bērnu un kā rīkoties šajās situācijās, kā nezaudēt kontroli pār savām emocijām un nekļūt vardarbīgam pret bērnu. Programmas mērķauditorija ir arī pirmsskolas vecuma bērni, ar kuriem strādās īpaši sagatavoti speciālisti, lai mācītu būtiskas prasmes un iemaņas, kas ļautu pazīt bīstamas situācijas, kā arī sniegtu padomu par rīcību šādās situācijās un iespējām meklēt palīdzību.

Vardarbība pret bērnu psiholoģiski sasaucas ar mūsdienu pasaulē plaši sazēlušo cilvēku tirdzniecību, kad apkrāptas, iebaidītas vai sociāli dezorientētas meitenes, dažkārt vēl bērni, tiek piespiestas nodarboties ar prostitūciju, bieži vien ārzemēs.

Piektdien, 14. novembrī, kinoteātrī “Rīga” tika atklāts ASV un Zviedrijas vēstniecību kopīgi rīkots projekts jauniešiem “Lilya 4–ever. Nē cilvēku tirdzniecībai!”, kura nosaukums ņemts no Lukasa Mudisona filmas “Lilya 4–ever” par prostitūcijā pārdotu pusaudzi.

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, piedaloties projekta atklāšanā, uzsvēra, ka neviena sevi cienoša sabiedrība nedrīkst izturēties vienaldzīgi pret tik baismīgu noziedzības veidu kā cilvēku tirdzniecība. Kā būtiskus šīs noziedzības eskalācijas cēloņus viņa minēja dažādu valstu atšķirīgo dzīves līmeni, kā arī joprojām pastāvošo sievietes un vīrieša nevienlīdzību. “Vardarbība pie mums bieži vien nāk ar smaidu uz lūpām, bet dzīve nav pasaka,” teica I. Ūdre, uzsverot, ka Latvijā ir izveidota juridiskā bāze cīņai pret cilvēku tirdzniecību, kas noziedzības pasaulē kļuvusi par trešo ienesīgāko pozīciju.

“Cilvēku tirdzniecība ir smags starptautiska līmeņa noziegums, kas skar mūs visus un pret ko jācīnās visiem spēkiem,” teica ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons.

Zviedrijas vēstniecības padomniece Gunilla Karlsone uzsvēra slavenā zviedru režisora Lukasa Mudisona pārliecību, ka māksla var pārmainīt pasauli. Filma jau rādīta Igaunijas pilsētā Paldiskos, tā demonstrēta arī Zviedrijas, Somijas un Krievijas parlamentāriešiem.

Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja darbiniece Elīna Niedre pastāstīja, ka tieši filmas “Lilya 4–ever” demonstrēšanas laikā ar avioreisu Latvijā atgriezusies kāda divdesmit divus gadus veca meitene, kura piedzīvojusi filmas varonei līdzīgu likteni.

Projekts “Lilya 4–ever. Nē cilvēku tirdzniecībai!” veltīts arī nesen varmācīgā nāvē mirušajai Zviedrijas ārlietu ministrei Annai Lindai, kura aktīvi atbalstīja cīņu pret cilvēku tirdzniecību.

Projekta pamatu veido L. Mudisona filma par sešpadsmit gadus veco pusaudzi Ļiļu, kas tiek pārdota prostitūcijas verdzībā uz Zviedriju. Filma uzņemta pēc patiesa notikuma, un fakti liecina, ka šādu gadījumu kļūst aizvien vairāk, īpaši postkomunistiskajā telpā. Lai arī cik paradoksāli, aizvien tipiskāki ir gadījumi, kad pusaudžus un bērnus prostitūcijā pārdod viņiem pazīstami cilvēki, pat tuvinieki.

Filmas titros teikts, ka darbība notiek “kaut kur bijušajā Padomju Savienībā”, taču atsevišķas filmas detaļas (valūta — kronas, uzraksti lidostā) liecina, ka filma uzņemta Igaunijā. Precīzāk — kādreizējā padomju militārā uzņēmuma strādnieku ciematā, kur pēc PSRS sabrukuma valda sociāla depresija un morāls pagrimums. Krieviski runājošo pusaudžu ikdienu veido līmes ostīšana un sapņi par skaistu dzīvi Rietumos, kam pieaugušo cietsirdība veido pateicīgu fonu. Ļiļas māte ar kārtējo mīļāko aizbrauc uz Ameriku, pametot ārlaulības meitu likteņa varā. Krustmāte izdzen meiteni no dzīvokļa, un pusaudzei šķiet, ka vienīgais iztikas avots ir pārdošanās. Alkās pēc cilvēcības Ļiļa iepazīstas ar šķietami kārtīgu krievu puisi Andreju, patiesībā starptautiskas mafijas locekli, kurš meiteni nogādā saviem partneriem Stokholmā.

Pirms gada, filmai parādoties Zviedrijā, režisors šokēja savus tautiešus ar zviedru vīriešu — mazgadīgās prostitūtas pakalpojumu izmantotāju — robusto cietsirdības tēlojumu. Taču autors uzņēmis arī smagu apsūdzību padomju okupācijas sistēmai — filmā redzams, ka viens no jaunās meitenes traģēdijas cēloņiem ir padomju laika migrantu ģimenisko un psiholoģisko sakņu trūkums. Filma ir arī skarba liecība par sociālās identitātes deficītu. Krieviski runājošie pusaudži, tāpat kā pieaugušie, nebeidz zūdīties par “drūmo caurumu, kurā viņiem jādzīvo bez kādām perspektīvām”, taču nespēj arī vērsties pie Rietumu demokrātijas. Zīmīga ir aina, kad nolaupītā, pazemotā un piekautā krievu meitene, beidzot izkļuvusi no savas ieslodzījuma vietas, sastopot zviedru policisti, nevis meklē palīdzību, bet metas bēgt — kā zvērēns, iebaidīta no visa un visiem.

Vien epizodiski ielūkojoties baisajā postpadomju telpā, zviedru režisoram izdevies radīt pārsteidzoši patiesu sociālisma morālo gruvešu ainu. Var tikai apbrīnot jaunās krievu aktrises Oksanas Akiņšinas dziļo reālisma izjūtu, tēlojot savas vienaudzes likteni — no sapņa par Ameriku līdz pašnāvībai Stokholmā. Ne velti sešpadsmit gadus vecā aktrise tika atzīta par gada labāko “zviedru aktrisi”, bet filma tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai.

Projekta “Lilya 4–ever. Nē cilvēku tirdzniecībai!” gaitā tiek rīkoti šīs filmas bezmaksas seansi Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Varakļānos, Cēsīs, Valmierā, Liepājā, Ventspilī un Jelgavā.

Pirms filmas skatītājus no ekrāna uzrunā jauniešu vidū populāri Latvijas mūziķi — Mārtiņš Freimanis, Jana Kay, Lauris Reiniks, Gustavo, Ozols, Juris Kaukulis, kā arī televīzijas “Talantu fabrikas” varone Chilli , daloties pārdomās par aktuālo problēmu un atsaucoties uz notikumiem savu paziņu vidū. Skolēni aicināti arī aktīvi iesaistīties diskusijās un eseju konkursā par cilvēku tirdzniecību. Nākamgad katra Latvijas skola saņems videokaseti ar filmas “Lilya 4–ever” ierakstu.

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors