Iznākusi vēl grāmata par Valsts prezidenti

17.novembrī tika atvērta Māra Čaklā grāmata “Izaicinājums. Pirmā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga”

Pirmdien, 17. novembrī, Rīgas Latviešu biedrībā notika grāmatas “Izaicinājums” atvēršanas svētki. Šī Māra Čaklā grāmata par Vairu Vīķi-Freibergu ir divu intelektuāļu — zinātnieces un dzejnieka, politiķes un žurnālista — dialoga rezultāts.

“Šī ir ļoti silta grāmata” teica izdevniecības “Pētergailis” vadītāja Inguna Cepīte. “Ne tāpēc, ka autors būtu centies analizēt Vairas Vīķes-Freibergas “Saules dainas”. Siltums plūst no grāmatas lappusēm. Tas ir Freibergu ģimenes draugu un kaimiņu vārdos, un tas ir arī pašas draugu ģimenes siltums.” I. Cepīte uzsvēra, ka Latvijas Valsts prezidente saņēmusi pašu augstāko balvu pasaulē — latviešu tautas uzticību.

Akadēmiķe Janīna Kursīte atzīmēja, ka ir ļsarežģīti rakstīt grāmatu nevis par kādu no bijušajiem, bet par pašreizējo prezidentu, jo šajā situācijā autoram draud divi slazdi. “Mums visiem vēl atmiņā ir vadoņa kults, un autoram pastāv briesmas bailēs no pielīšanas visu sagrūst netīrās veļas grozā,” teica J. Kursīte. “Otras briesmas ir uzņemt visaugstāko — ozianna — noti.” J.Kursīte pauda gandarījumu, ka autoram no šīm briesmām izdevies izvairīties, ieturot “dzejnieka distanci” un radot patiesu grāmatu, kas sniedz arī skatu uz mūsdienu Latviju.

Akadēmiķis Andris Buiķis grāmatu raksturoja kā divu intelektuāļu kopdarbu, kurā jūtama “inteliģence visplašākajā nozīmē, varbūt pat viedums”.

Siltus vārdus Latvijas Valsts prezidentei un grāmatai par Vairu Vīķi –Freibergu veltīja Lietuvas vēstnieks, diplomātiskā korpusa vecākais Petrs Vaitiekūns, uzsverot, ka prezidente nākusi no kultūras un zinātnes akadēmiskajām aprindām. Viņš atsaucās uz pazīstamā amerikāņu politiķa Henrija Kisindžera vārdiem, salīdzinot zinātnieku un politiķa misiju un parādot, ka politiķim tā ir smagāka. Cita starpā, atšķirīga ir arī zinātnieka un politiķa atbildības pakāpe, jo “zinātnieks drīkst sapņot par visneparastākajām lietām, kas varētu piepildīties, bet politiķis atbildīgs par

Vaira Vīķe–Freiberga un grāmatas autors Māris Čaklais Foto: A.F.I.

pašām sliktākajām lietām, kas varētu notikt. Pētnieks visu var atkal sākt no gala un savu darbu pārveidot, bet politiķis vēsturi pārrakstīt nevar”. “Prezidentei bijusi retā izdevība būt abās pusēs un paskatīties uz problēmām gan no zinātnieces un kultūras darbinieces, gan tagad no politiķes viedokļa. Tikai retajam izdodas gan zinātnē, gan politikā sasniegt izcilus rezultātus. Iegūt šādu prezidenti — tā ir liela Latvijas tautas un Latvijas valsts veiksme,” teica Lietuvas vēstnieks.

Redaktore Anita Rožkalne arī pašu jauno grāmatu raksturoja kā izaicinājumu, jo tā radusies “divu intelektuāļu — zinātnieces un dzejnieka, politiķes un žurnālista, psiholoģes un atkal dzejnieka — dialogā”.

Grāmatas autors Māris Čaklais, stāstot par savu motivāciju, atbildēja arī uz ne reizi vien viņam uzdoto jautājumu: vai tad, ja Vaira Vīķe–Freiberga nebūtu Valsts prezidente, viņš būtu ķēries pie šāda darba? Atbilde ir negatīva. Māris Čaklais nejūtot sevī potences dziļi izanalizēt Vairas Vīķes–Freibergas dainu pētījumus, arī trimdas latvietes dzīves stāsts nebūtu rosinājis ķerties pie grāmatas. Izaicinājums rakstīt grāmatu radies līdz ar Latvijas intelektuāļu impulsu valsts vadībā izvirzīt akadēmisko aprindu pārstāvi, paceļot prezidentūru jaunā kvalitātē.

Savas domas par jauno grāmatu pauda arī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Grāmata ir bagātīgi ilustrēta, līdzās Vairas Vīķes bērnības fotogrāfijām bēgļu gaitās Vācijā un Marokā un Kanādas gadu foto dokumentējumam plaši parādīta Latvijas Valsts prezidentes politiskā darbība, pārstāvot Latviju ANO, Eiropas Savienības un NATO galotņu apspriedēs un valsts vizītēs. Savdabīgu grāmatas vaibstu iezīmē daudzie ikdienas gaisotnē tapušie portreti un Vairas Vīķes–Freibergas fotogrāfijas ģimenes lokā.

Atsevišķu grāmatas nodaļu veido Māra Čaklā pārdomas par žurnālistu profesionālo ētiku un atbildību pret savu valsti. Māris Čaklais īpaši analizē neapvaldīto negāciju lēkmi Latvijas plašsaziņas līdzekļos 1999. gadā, Valsts prezidentei dodoties savā pirmajā vizītē uz ANO Ģenerālo asambleju. “Tikai divas avīzes — “Latvijas Vēstnesis” un “Lauku Avīze” — publicē Latvijas Valsts prezidentes uzrunu ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā,” ar rūgtumu konstatē grāmatas autors.

Taču grāmata beidzas ar optimistisko epizodi 2001. gada Dziesmusvētkos, kad Latvijas Valsts prezidente tradicionālas uzrunas vietā tūkstošiem latviešus aicināja sacīt: “Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un, ko mēs gribam, to mēs varam!”

Jānis Ūdris, “LV” ārlietu redaktors

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa izdevniecībā “Pētergailis” klajā laistās Māra Čaklā grāmatas “Izaicinājums. Latvijas Valsts pirmā prezidente” atvēršanas brīdī Rīgas Latviešu biedrības namā 2003.gada 17.novembrī

Mīļo Māri, cienītie izdevēji, Gunār, fotogrāfi, ekselences un dārgie līdzgaitnieki, viesi!

Es jūtos ļoti aizkustināta par šo darbu, ko Māris ir uzrakstījis, jo viņš ir centies šķetināt pavedienu dzīvei, ar kuru viņš zināmu laika posmu ir saskāries.

Biogrāfijas jau tagad mēdz rakstīt rokzvaigznes, popzvaigznes astoņpadsmit gadu vecumā, un tad rakstītājam varbūt ir pagrūti izgudrot, kas tur būtu atstāstāms. Kad grāmatas varonis tuvojas daudz cienījamākai dzimšanas dienai, tad jau ir zināms laika posms, uz kuru atskatīties, materiālu netrūkst, taču tieši materiāla pārbagātība arī ir izaicinājums, jo ne vienam vien latvietim ir tāds dzīves ceļa nostaigātais raibums un dažādība. Tas, es domāju, arī autoram rada pamatīgu izaicinājumu.

Varētu teikt, ka te ir divi gali pavedienam, kuram pa vidu ir liels dziju kamols, un tikai autoram ir droša lieta, ka sākumā ir zīdainis, kurš piedzimis vecākiem, tik daudz nu būtu skaidrs, un beigās ir valsts prezidents. Bet, kas ir noticis pa vidu un kā šos pavedienus savīt kopā — tas autoram ir izaicinājums, kur likt akcentus, ko tur pasvītrot. Te nu, man šķiet, ir šis dialogs starp grāmatas autoru un rakstītāju, atspoguļots ir ne tikai pats cilvēks, par kuru raksta, bet lielā mērā arī pats rakstītājs. Tas lielā mērā ir viņa devums.

Kad savā laikā aktīvi rosījos zinātniskā vidē Kanādā, mani kolēģi bija pamanījuši, ka es, pa visu zemi un pasauli braukājot saistībā ar Kanādas zinātni un dažādām organizācijām, ievērojamu laiku pavadu arī latviešu sabiedrībā, vai nu vadot stundas latviešu skolā, vai nu vasaras brīvlaikos braucot uz kādām nometnēm un brīvā laikā gatavojot lekcijas par teātri, atraujot laiku no tā, kas man būtu jādara savā akadēmiskajā dzīvē. Tad nu dažreiz viņi man tā pieklājīgi apjautājās — ko tu ar tiem latviešiem tā pinies, kas tā tev par lietu? Tad es viņiem pastāstīju, ka ar tiem latviešiem es jūtos bagātināta un ka es tur sastopu ārkārtīgi interesantus cilvēkus, un visu cieņu maniem Kanādas kolēģiem, ar kuriem ilgus gadus esmu kopā strādājusi plecu pie pleca, bet, lūk, te bija citi ļaudis ar citu dvēseli un citu mentalitāti, kas man arī bija dārga. Interesanti, ka viņi saprata to, ka savas zemes ļaudis, tās kultūras un valodas nesēji ir kaut kas, kas cilvēkam ir dārgs un tuvs.

Tad man atkal citi ļaudis ir kādreiz vaicājuši — Vaira, ko tu ar tiem dzejniekiem un māksliniekiem tur ņemies, kas tev kā zinātniecei tur ir kopīgs? Viņi bija pamanījuši, ka mēs ar vīru tiekamies ar dzejniekiem un māksliniekiem, kas iebrauc no Latvijas. Tad es teicu — jā, viņiem ir kaut kas īpašs, kaut kas pilnīgi citāds, un saskarsmē ar viņiem es jūtos bezgala bagātināta. Es vēl tagad atceros to pirmo reizi, kad Māris bija atbraucis uz Monreālu un mēs viņu aizvedām uz manu Monreālas universitāti. Mazā mazajā kabinetiņā vispār nebija vietas, mēs aizgājām uz laboratoriju, kur arī bija maz vietas, tā bija piestūķēta līdz pat griestiem ar dokumentiem un grāmatām. Mēs viņu nosēdinājām pie lielā galda, kur parasti strādāja pētniecības asistenti, un izklājām priekšā tautasdziesmu izdrukas no datora, pastāstījām, ko mēs darām. Un, kas mani ārkārtīgi iepriecināja, bija tas, ka gan Māris, gan Pauls Dambis šeit saskatīja arī viņiem kā citas pasaules cilvēkiem kaut ko vērtīgu un interesantu. Tā, man šķiet, ir viena no tām tēmām, kas vijas cauri grāmatai, — šī savstarpējā bagātināšanās starp ļaudīm, kas it kā a priori nebūtu sagaidāma.

Ja man pašai būtu jāatskatās uz savu dzīvi, tad jā, blakus šiem izaicinājumiem, nepieciešamībai cīnīties par savām tiesībām kā bērnam, kā cilvēkam, cīnīties, lai aizstāvētu tās tautu, tās godu, vēlāk savu valsti, blakus šim cīņas momentam man vienmēr bijis svarīgs šis dialoga moments, šī savstarpējā bagātināšanās. Es redzu šajā zālē to cilvēku sejas, ar kuriem man ir bijis tas prieks un gods kādu savu dzīves posmu nostaigāt. Ar katru no viņiem esmu tikusies, kaut ko guvusi, esmu kļuvusi no viņiem bagātāka. Man ir bijusi tā lielā laime, ka tagad kā Latvijas prezidente varu šīs abas tuvās lietas savā darbā apvienot — aizstāvēt Latviju, tās tiesības, taisnību, Latvijas godu, bet arī būt bagātinātai ar visiem šiem kontaktiem ar Latvijas ļaudīm. Es mīlu savu zemi, savu valsti un visus tās cilvēkus. Tas, man šķiet, ir tas vadmotīvs, kas ir gājis manam mūžam cauri, tas ir tas vadmotīvs, kas man palīdz šajā darbā strādāt, un tas ir tas, kas mani kā cilvēku dara bagātu. Paldies, Māri, par ieguldīto darbu, paldies visiem, kas man ir bijuši blakus!