Ar baltkrievu tautas krāsām Latvijas vainagā

Ar dažādiem pasākumiem Latvijas baltkrievu kultūras biedrība “Svitanak” atzīmēja 15 gadu jubileju

Baltijas Krievu institūtā ar svētku koncertu un vairākām izstādēm tika atzīmēta Latvijas baltkrievu kultūras biedrības “Svitanak” 15 gadu jubileja.

Biedrības nosaukums “Svitanak” latviski nozīmē “Rītausma”, un dibināta tā tika Latvijas valstiskās atdzimšanas rītausmā — 1988. gadā. Baltkrievi bija pirmie no Latvijas mazākumtautībām, kas izveidoja savu nacionālo kultūras biedrību. Atšķirībā no daudzām citām tā varēja balstīties uz pirmskara Latvijas baltkrievu kultūras apvienību tradīcijām. Kā atgādina baltkrievu kultūrvēstures pētnieks Vjačka Telešs, baltkrievi Latvijas teritorijā sākuši ieceļot jau 10. gadsimtā un 16. gadsimtā Rīgā Sv.Jēkaba baznīcas apkaimē bijusi baltkrievu Sv.Mikolas baznīca un netālu no tās — Polockas un Vitebskas tirgoņu kantori. Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gadā baltkrievi ieguva pilsonību, nacionālās minoritātes statusu un tiesības uz kultūras autonomiju. Latgalē, kur baltkrievi dzīvoja viskompaktāk, tika nodibināta kultūrizglītojoša biedrība. Pateicoties Raiņa atbalstam, 1921. gadā Izglītības ministrijā izveidoja baltkrievu nodaļu, kas līdz 1934. gadam Latvijā atvēra vairāk nekā 50 baltkrievu skolu, arī četras ģimnāzijas. Darbojās baltkrievu teātris, skolotāju kursi un vairākas izdevniecības. Padomju varas laikā baltkrievu diaspora skaitliski palielinājās, taču nacionālās kultūras un apgaismības darbība apstājās, jo tika veidota “padomju tauta”, kas runāja lielākoties krieviski.

“Svitanak” soliste Aleksandra Larionova; ar sveicienu no Baltkrievijas galvaspilsētas — pazīstamais vēstures pētnieks un rakstnieks Vladimirs Orlovs; biedrības darbu atzinīgi novērtēja pasaules baltkrievu apvienības “Bacjkauščina”(Tēvzeme) padomes priekšsēdētāja Aļena Makouska no Minskas; baltkrievu dziesmu ansamblis “Svitanak”; baltkrievu senās mūzikas kopa no Minskas Foto: Jeļena Kopitiča — “Latvijas Vēstnesim”

Par biedrības “Svitanak” 15 darba gadu raženajiem augļiem liecināja institūta zālēs iekārtotās baltkrievu grāmatu un mākslas darbu izstādes. Pēc biedrības priekšsēdētājas Tatjanas Kazakas domām, pats lielākais sasniegums ir baltkrievu pamatskolas izveidošana un sekmīgā darbība. Biedrības paspārnē izaugusi Baltijas mākslinieku apvienība “Maju gonar” (“Man ir gods”), kurā darbojas baltkrievu mākslinieki no visām trim Baltijas valstīm un arī no Zviedrijas. Ar savu daudzveidīgo programmu svētkus rotāja baltkrievu dziesmu ansamblis “Svitanak” un pazīstamā baltkrievu viduslaiku mūzikas kopa “Stari Oļsa” no Minskas.

Par lielo ieguldījumu baltkrievu kultūras un izglītības tradīciju kopšanā un Latvijas tautu kultūras dialoga veicināšanā biedrības “Svitanak” un Latvijas Kultūras ministrijas atzinības rakstus saņēma dziedātāja Aleksandra Larionova un vairāki citi biedrības aktīvisti. Par savu pētniecisko un sabiedrisko darbību tika cildinātas Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, vēstures doktore Ilga Apine, kas ir fundamentālā darba “Baltkrievi Latvijā” autore, un filoloģijas doktore Mirdza Ābola, kas sastādījusi latviešu dzejas antoloģiju baltkrievu valodā un baltkrievu jautājumā Saeimā teikto Raiņa runu izlasi, bet nesen pabeigusi latviešu-baltkrievu un baltkrievu-latviešu vārdnīcu. Abas zinātnieces aktīvi darbojas arī starptautiskajā baltkrievu asociācijā. Tāpat kā pazīstamā Saules pētniece un zinību popularizētāja Natālija Cimahoviča, kas arī tika godināta šajā sarīkojumā.

Stāsta Natālija Cimahoviča:

— Esmu dzimusi jauktā ģimenē: tēvs — baltkrievs, māte — poliete. Pati jūtos kā latviete, jo ne vien abi vecāki, bet arī mani tālākie senči dzimuši un auguši Latvijā. Mācījos Rīgas pilsētas Jura Neikena pamatskolā un visu mūžu esmu tai pateicīga, jo skola deva man dzīves ceļa garīgo ievirzi. Bijām ļoti dažādu tautību bērni. Mācību valoda bija latviešu, bet mājās runāja kā nu kurais — krieviski, poliski, jidišā, vāciski, pat turciski. Savā starpā mēs bez jebkādas piespiešanas sarunājāmies tikai latviski. Un tas nebūt nekaitēja katras ģimenes tradīcijām. Kara laikā divus gadus mācījos Indras baltkrievu ģimnāzijā, kur apguvu baltkrievu literāro valodu. Kad atgriezāmies Rīgā, mācījos latviešu vidusskolā un pēc tam pabeidzu Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Viss darba mūžs bijis saistīts ar Saules pētniecību. Kopš esmu aizgājusi pensijā, aizvien vairāk pievēršos latviešu un baltkrievu folklorai, pētu to savstarpējās saites un saistību ar pasaules kultūru.

Ceļu uz “Svitanak” atradu pavisam nesen. Ievēroju, ka biedrība tiešām visādi veicina baltkrievu valodas un kultūras tradīciju saglabāšanu, labi iekļaujas Latvijas sabiedrībā. Un nav izolēta no pasaules, jo uztur ciešus sakarus ar Baltkrieviju un ar tautiešiem Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Kanādā un citur pasaulē, ar Baltkrievu zinātnes un mākslas institūtu ASV un baltkrievu apvienībām Austrālijā un Lielbritānijā. Sapratu, ka varu palīdzēt ar savām latviešu un baltkrievu valodas zināšanām. Latviski iztulkoju arī biedrības gadadienai veltīto Vjačkas Teleša apceri, ko ar Latvijas Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu bijusi iespēja izdot glītā bukletā. Es gribētu atgādināt Raiņa vārdus: “Ceļa puse ir pie pirmā soļa aiz sliekšņa.” Man pirmo soli palīdzēja spert ģimene un skola. Baltkrieviem, kas dzīvo Latvijā, atgriezties pie savas tautas kultūras saknēm var palīdzēt arī “Svitanak”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore