Par Latvijas okupāciju 1940.gadā

17.jūnijs — "X" diena latviešu tautas vēsturē

 

Prof. Dr.habil.hist. RIHARDS TREIJS — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums —

"LV" nr.223/225, 14.06.2000.

PSRS teritoriālie ieguvumi 1939.–1940.gadā. Karte no E.Andersona grāmatas "Latvijas vēsture. 1920–1940. Ārpolitika. II", "Daugava", Stokholma, 1984

Kāpēc Latvijas valdība nepieņēma lēmumu pretoties okupantiem? Pazīstamais latviešu trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons šajā sakarā raksta: "Tādā veidā arī Latvija bija starp tām Eiropas valstīm, kas laikā no 1938.gada marta pazaudēja savu neatkarību lielvalstu spiediena rezultātā. Austrija padevās bez cīņas, tāpat Čehoslovākija. Albānija cīnījās divas dienas un cīņu zaudēja. Polija cīnījās un karu pazaudēja viena mēnešā laikā. Somija cīnījās un pazaudēja daļu savas teritorijas, bet pasargāja savu neatkarību. Dānija padevās bez cīņas. Norvēģija cīnījās, un tās valdība, līdzīgi Polijas un Čehoslovākijas valdībai, karu turpināja pārjūrā. Luksemburga padevās bez cīņas, bet Holande un Beļģija cīnījās, pirmā piecas dienas un otrā astoņas dienas, un to valdības turpināja cīņu pārjūrā. Francija cīnījās un padevās, bet daļa patriotisko franču turpināja cīņu ārpus savas dzimtenes. Lietuva, Latvija un Igaunija padevās bez cīņas." (Latvijas vēsture 1920–1940 II — Stokholma, 1984.–444.lpp.

Bet vai Latvijai bija iespējams pretoties? — vaicā profesors. Un pats negatīvi atbild: "Tad jau laikus vajadzēja armiju šādam uzdevumam nopietni sagatavot, radot puslīdz normālus un izdevīgus cīņas apstākļus, nocietinot robežas, sagatavojot aizsardzības līnijas, paredzot svarīgu objektu izpostīšanas iespējas, izveidojot ciešu militāru sadarbību ar kaimiņiem, nebaidoties no lielo valstu nepatikas vai dusmām. Cīņu varēja sākt, kad tas vēl loģiski būtu bijis iespējams (līdz bāzu līguma noslēgšanai — R.T. ). Iedzīvotājus vajadzēja sagatavot arī partizānu karam un terora metodēm (..). Vajadzēja arī laikus sagatavoties diplomātiskai un politiskai darbībai ārpus Baltijas telpas. Vadītājiem vajadzēja turpināt cīņu par Latviju ārpus dzimtenes, bet ne labprātīgi piedalīties okupantu organizētā izrādē." (Cit. grām., 450.–451.lpp.)

Bet atgriezīsimies pie notikumu norises 16.jūnijā. Pulksten 19.45 Kociņš ieradās pie Molotova otro reizi un nodeva Muntera atbildi uz Kremļa ultimātu. Tajā bija teikts, ka Latvijas valdība arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 5.oktobra paktu. Tā gatava nodrošināt PSRS karaspēka ielaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādu maršrutu un apm. kādā skaitliskā sastāvā grib ienākt vismaz pirmās sarkanarmijas daļas. Latvijas valdība lūdz atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz 17.jūnijam, lai naktī varētu atgriezties mājās aptuveni 100 tūkstošu Latgales dziesmu svētku dalībnieku. Ministrs informēja Molotovu, ka vakarā notiks Latvijas valdības sēde, kuras lēmumu paziņos papildus. Ja valdība demisionētu, Valsts prezidents steidzoši vēlētos zināt, ar kuru personu jaunā kabineta sastādīšanā viņam būtu jāsazinās — ar Padomju savienības sūtni vai sevišķi pilnvarotu personu.

Kā liecina šis dokuments, acīmredzot pēc Maskavas ultimāta saņemšanas un vēl pirms valdības sēdes Ulmanis bija ticies ar Munteru un divatā (!) izlēmuši kapitulēt. Tāpēc Molotovam nodotajā atbildē visur figurēja vārdi "Latvijas valdība". Tās locekļiem, kuri šajā (bet ne tikai!) gadījumā bija vienīgi marionetes Ulmaņa un Muntera rokās, atlika vien vakarā oficiāli apstiprināt pievakarē tandēma pieņemto lēmumu.

16.jūnijā pulksten 22.30 Molotovs pieņēma Kociņu trešo reizi. Sūtnis oficiāli paziņoja, ka abas PSRS prasības Latvijas valdība ir pieņēmusi. Valsts prezidentam iesnieguši demisiju 6 ministri, respektīvi, valdības lielākā daļa. Nav šaubu, ka pārējie ministri darīs to pašu, tālab var uzskatīt, ka kabinets ir atkāpies.

17.jūnijā pulksten 10 notika Latvijas valdības nākamā sēde, kurā jau piedalījās visi ministri, kā arī valsts kontrolieris K.Piegāze. Sēdes protokolā teikts: "Tie Ministru kabineta locekļi, kas nepiedalījās Ministru kabineta š.g. 16.jūnija sēdē, pilnā mērā pievienojās minētās dienas Ministru kabineta nolēmumiem. Valsts prezidents uzaicina no amata atkāpušos Ministru kabineta locekļus līdz turpmākam izpildīt savus amata pienākumus."

Ja var ticēt Klīvem, tad Ulmanis pēc šīs sēdes vēl esot bijis samērā optimistisks: "Mūs izstrīpot no dzīves krievi tomēr nevarēs. Mazas, ļoti mazas cerības man tomēr vēl ir. Tās dibinās uz krievu prasību, lai valdība atkāpjas, bet valsts prezidents lai paliek savā amatā." Šis skumjais optimisms bija vietā vienu mēnesi...

Lai vienotos par krievu karaspēka ienākšanas kārtību Latvijā, padomju puse pieprasīja Latvijas armijas pārstāvjiem ierasties Indrā. Latviešu virsnieku grupa armijas stāba priekšnieka pirmā palīga pulkveža Oto Ūdentiņa vadībā steidzīgi devās uz turieni. Liels bija Latvijas militārās delegācijas pārsteigums, kad tā jau Krustpilī saņēma pavēli 17.jūnijā pulksten 9 sastapties ar padomju karaspēka vadību pavisam citā Latvijas pusē — Jonišķos Lietuvā. Tur Baltkrievijas sevišķā kara apgabala pavēlnieks, ģenerālpulkvedis D.Pavlovs un O.Ūdentiņš parakstīja nolīguma protokolu, kas sastāvēja no 7 punktiem. Vispirms bija fiksēti sarkanarmijas daļu izvietošanas rajoni. To bija 9: Cēsis — Valmiera; Rīga — Jelgava — Bauska; Tukums — Talsi; Ventspils — Kuldīga — valsts robeža no Piķeļiem līdz jūrai; Jaunjelgava — Madliena; Birži — Jēkabpils — Jaunkalsnavas st.; Višķi — Ilūkste — valsts robeža ar Lieuvu no Novoaleksandrovskas rajona — Jozefova; Dricēni — Baranaja — Ludza — Rēzekne; Ape — Gulbenes st. — tikai Balvi — Alūksne.

Viens no sarunu dalībniekiem kapteinis A.Krimuldēns atceras: "Oficiālās sarunas (Jonišķu stacijā — R.T. ) ilga apmēram no pulksten 9.40 līdz kādiem 12 (vai pat 13). Ģenerālpulkvedis Pavlovs runāja lepnā, augstprātīgā, mierīgā, bet pavēlošā balsī. Viņš atkārtoja ultimāta tekstu un paziņoja, ka jāpaplašina militārās bāzes Latvijā. Bāzēs novietotais karaspēks Latvijas iekšējās lietās neiemaisīšoties. Uz Latvijas kartes ģenerālpulkvedis Pavlovs ar sarkanu zīmuli novilka apļus un elipses, apzīmēdams padomju vienību novietojuma rajonus. Pulkvedis Ūdentiņš un pulkvežleitnants Upītis centās šos rajonus samazināt, norādot, ka tur jau atrodas mūsu vienības, ka nav telpas karavīru novietošanai utt. Šur tur Pavlovs piekāpās, bet aizrādīja, ka Latvijas karavīri varot visur palikt blakus padomju daļām, viņas viena otru netraucēšot."

Padomju karaspēks pāri Latvijas robežām no Lietuvas un PSRS sāka ienākt 17.jūnija rītā pa maršrutu Daugavpils — Krustpils — Pļaviņas — Rīga un Rēzekne — Madona — Rīga. Sarkanarmijas pirmās daļas sasniedza Rīgu ap pulksten 12. Saskaņā ar viņu skolotāja Ļeņina mācību vispirms tika ieņemts Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, tilti, galvenais pasts un telegrāfs, radiofons u.tml. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskavu, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukumā. Pārtrauca tvaikoņu un lidmašīnu satiksmi ar Zviedriju un Somiju.

Rīgas stacijas laukumā un pie autoostas sapulcējās ap 1500—2000 sagaidītāju. Vairāki Latvijas un trimdas vēsturnieki apgalvo, ka to vairums bija krievi un ebreji. Acīmredzot tā tas arī bija, jo turpat netālu atradās Maskavas priekšpilsēta un pareizticīgie šajā dienā svinēja Vasarsvētkus, kālab netrūka arī iereibušu. Taču nevar neatzīmēt, ka, kā liecina dokumenti, apsveicēju vidū bija arī Kadiķis, Panders, Priede, Bērzītis, Tomsons, Kriķis–Silgailis, Jansons, Rumbenieks un ne mazums citu cilvēku ar latviskiem uzvārdiem.

Kā zināms, sagaidītāju un policistu vidū notika asas sadursmes. Kas pie tā īsti vainīgs, pēc 80 gadiem ir grūti spriest. Pēc šo rindu autora domām, notikumi tad stipri līdzinājās tiem, ko mūsdienās redzam TV vai katru dienu, 16.martu ieskaitot. Taču "rezultāti" bija tādi, kādi tie bija. Divas privātpersonas no iegūtajiem ievainojumiem slimnīcā mira, ap 10 tika ievainotas. Smagus miesas bojājumus guva 3 kārtībnieki, 5 ārstējās slimnīcās, un 57 policisti bija cietuši no sitieniem, galvenokārt ar akmeņiem.

Lai nomierinātu iedzīvotājus, Ulmanis, uzņemdamies lielu personīgu risku, 17.jūnija pēcpusdienā ap pulksten 16 devās lēnā braucienā vaļējā mašīnā pa Rīgas centra ielām. Viņa brauciena laikā ļaudis silti sveicināja Valsts prezidentu. Bet netrūka arī lamu.

Tās pašas dienas vakarā pulksten 21.30 sākās Ministru kabineta sēde. Tās starplaikā 22.15 Ulmanis teica īsu uzrunu tautai radiofonā. Tā kā tur jau saimniekoja iebrucēji, viņam gribot vai negribot bija jāturpina slavēt tie: "Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību." Prezidents nelaida garām izdevību arī kārtējo reizi paslavēt viņa nodibināto 15.maija autoritāro iekārtu: "Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi." Ulmanis savu uzstāšanos beidza ar vārdiem, kuri kļuvuši par hrestomātiskiem: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās." Rīgas pils apartamenti, kuros gan bija lemts palikt vairs tikai mēnesi, viņam šķita labāki par emigranta mājokļiem.

Valdība 17.jūnija vakara sēdē apsprieda kārtības uzturēšanu un soļus, kas sperami, lai nodrošinātu netraucētu ienākušā PSRS karaspēka novietošanu. Tā pilnvaroja iekšlietu ministru izdot vajadzīgos rīkojumus, pamatojoties uz likumu par kārtību un sabiedrisku drošību valstī.

Iekšlietu ministra K.Veidnieka 18.jūnija rīkojumā bija noteikts, ka sabiedriskā miera un kārtības uzturēšanas labā noliegts privātpersonām Rīgā atstāt savus dzīvokļus laikā no pulksten 22 līdz 4, kā arī atklāti sapulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par četrām personām. Tika aizliegts darboties reibinātāju dzērienu tirgotavām, restorāniem, traktieriem u.c. dzertuvēm, kā arī ieroču tirgotavām.

Marionešu valdības

sastādīšana

1940.gada 17.jūnija vakarā Latvijas sūtnis Maskavā F.Kociņš pavadīja stacijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieku, ārlietu tautas komisāra vietnieku Andreju Višinski, kas Kremļa uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Ulmani par jauno Ministru kabineta sastādīšanu. Jau nākamās dienas vakarā, ieradies Rīgā, augstais emisārs ieradās vizītē pie Latvijas Valsts prezidenta. Kā atceras Ulmaņa adjutants pulkvedis M.Lūkins, Višinskis ievērojis visu prezidentam pienākošos etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis prezidenta titulu. Ar reveransiem, palocīšanos un augsto titulējumu viņš spēlējis uz Ulmaņa godkārības stīgām, glaimojot viņa patmīlībai. Viesis liekulīgi nostājies līdztiesīgu pušu lomā, kur abi partneri runā un spriež ar vienādām tiesībām. Jau abu politiķu pirmajā tikšanās reizē tika skarts Latvijas nākamās valdības sastāvs. Apzinīgi maldinot savu partneri, Višinskis apgalvojis, ka noteicot kabineta locekļus, svarīgs vārds piekritīs prezidentam. Šie vārdi, kā teikts senā dziesmā, nenāca no sirds...

Višinska virsvadībā valdību sastādīja PSRS sūtniecībā. Uz turieni gāja paši vai tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo krievu diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus.

Višinskis aicināja piedalīties valdībā izglītības ministra amatā savu skolas biedru Liepājas ģimnāzijā un studiju biedru Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē, visnotaļ nacionāli tendēto Ati Ķeņinu, taču saņēma atteikumu. Tas pats notika ar Demokrātiskā centra, partijas biedru zvērinātu advokātu Jāni Breikšu, kas nevēlējās kļūt par zemkopības ministru, savukārt jurists Pēteris Bergis — par tieslietu ministru.

Minētie politiķi, kā arī ģen. Jānis Balodis, bijušie ministru prezidenti Pēteris Juraševskis un Hugo Celmiņš, pirmā Valsts prezidenta dēls prof. Konstantīns Čakste, vairāki agrākie Saeimas deputāti un sabiedriskie darbinieki sapulcējās Ķeniņa advokāta birojā. Viņi jau agrāk bija domājuši par Ulmaņa nomaiņu ar Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu. Saprotams, ka izdarīt to sarkanarmiešu un čekistu durkļu ielenkumā bija utopija.

19.jūnijā vēlā vakarā Višinskis atkal devās uz Rīgas pili, lai iepazīstinātu tās saimnieku ar jaunā Ministru kabineta locekļu sarakstu. Nākamajā dienā pulksten 11 Višinskis kopā ar PSRS sūtni Rīgā Vladimiru Derevjanski, kā jau tas pienācās pēc protokola, atkal bija pie Ulmaņa. Pēdējam nekādu iebildumu par jauno Ministru kabineta sastāvu pēc padomju saraksta vai priekšlikumu par izmaiņām tajā nebija.

1940.gada 20.jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā — jaunā Ministru kabineta pirmā sēde. Tajā no vajadzīgajiem 10 ministriem piedalījās tikai seši, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt Višinskim. Kangaru Latvijā nebija daudz. Lūk, pirmie: Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. prof.Dr.Augusts Kirhenšteins, iekšlietu ministrs — Vilis Lācis, kara ministrs — ģen. Roberts Dambītis, sabiedrisko lietu ministrs — Pēteris Blaus, satiksmes ministrs — Jānis Jagars, tautas labklājības ministrs — Jūlijs Lācis un tieslietu ministrs — Juris Pabērzs. Neviens no viņiem nebija šajā laikā LKP biedrs. Valdības sastādītājiem sabiedriskās domas maldināšanai tas nāca tikai par labu. Lai pilnīgi nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas.

Par izglītības ministru 2.jūlijā kļuva prof.Dr.Pauls Lejiņš, par zemkopības ministru 4.jūlijā — agronoms Jānis Vanags, par finansu ministru 4.jūlijā — inženieris Kārlis Karlsons. Valsts kontrolieris no 5.jūlija bija Arnolds Tabaks. Šādā sastāvā šī t.s. Tautas valdība darbojās līdz 21.jūlijam.

Turpmāk vēl

Nr. 143

PSRS valdības paziņojums Latvijas valdībai

1940. gada 16. jūnijā

Uz Padomju valdības rīcībā esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, Padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšas iesaistīt tajā arī Somiju.

Līdz Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939. gada rudenī Padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības bija pretrunā ar agrāk noslēgto PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktu. Bet pēc Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai.

Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Taču Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti, kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu; Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS; speciāla militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940. gada februārī — "Revue Baltique", ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinnā un tamlīdzīgi.

Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm "noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm" (Līguma 4. pants).

Šī Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli izpildīdama visas Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta prasības.

Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest.

PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju — Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu.

 

Nr.147

Latvijas sūtņa Padomju Savienībā F.Kociņa pārskats

Š.g. 16.jūnijā pulksten 13.00, pieteicot ārlietu komisariātā Baltijas valstu lietu vadītājam direktoram Lisjakam mūsu robežapsardzības iepriekšējās izmeklēšanas rezultātus par notikumiem naktī no 15. uz 16.jūniju Masļenki rajonā, mani lūdza pie tālruņa Molotova sekretārs Kozirevs un informēja, ka Molotova kungs mani gaida pie sevis Kremlī pulksten 14.00. Kad ierados Kremlī, ārlietu komisārs, sava sekretāra Kozireva klātbūtnē, man nolasīja klātpielikto ultimātu, piezīmēdams, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz pulksten 11.00, pretējā gadījumā notikšot darbība. Tāpat aizrādīja, ka valdībai jāatkāpjas un sarunas ar Prezidenta kungu par jaunas valdības sastādīšanu vedīšot vai nu sūtnis Derevjanskis, vai speciāla pilnvarota persona. Karaspēka ievešana, apm. 2 korpusu lielumā, notikšot nekavējoties, bet tas nesīšot pagaidu raksturu. Iepazinies ar ultimāta saturu, atbildēju, ka, cik man zināms, Lietuva nav pievienojusies Latvijas un Igaunijas militāram līgumam. Aizrādīju arī, ka vēl pirms dažām dienām, sakarā ar ģenerāļa Berķa viesošanos, jautāju ārlietu komisāram, vai nav kādas prasības un vēlēšanās, ko varētu nodot mūsu valdībai, bet saņēmu atbildi, ka abu valstu attiecības esot labas. Divi reizes lūdzu Molotovu pagarināt ultimāta laiku, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktā termiņā.

Pulksten 16.00 izdevās dabūt telefonisku sarunu ar ārlietu ministru Muntera kungu, kuram nolasīju ultimāta saturu. Bija klāt sekretārs Alberta kungs. Pulksten 19.45 ierados Kremlī pie Molotova un nodevu viņam ārlietu ministra Muntera sekoša satura atbildi:

Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939.gada 5.oktobra savstarpējās palīdzības paktu. Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju Savienības karaspēka caurlaišanu, bet lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apm. kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas. Latvijas valdība lūdz ņemt vērā, ka šodien Daugavpilī norisinājās Latgales dziesmu svētki, uz kuriem sabraukuši no visas Latgales apm. 100 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa naktī, kad beigsies koncerts, pa zemes un dzelzceļiem atgriezīsies mājās. Lai nebūtu nekārtības un nelaimes gadījumu, Latvijas valdība lūdz atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz rītdienai. Tad mēs varētu arī izsūtīt sakaru virsniekus, lai saskaņotu Padomju Savienības karaspēka vēlēšanos. Kas zīmējas uz otru prasību, saformēt jaunu valdību, kura būtu gatava un spējīga iedzīvināt savstarpējās palīdzības pakta izvešanu dzīvē, tad Valsts Prezidents šodien sasauc valdības sēdi. Ņemot vērā, ka šodien ir svētdiena un daži ministri ir prombūtnē Daugavpilī, ministru kabineta sanāksme būs iespējama vakarā. Valdības lēmums tiks paziņots papildus. Latvijas valdība izsaka vēlēšanos pagaidām ultimātu nepublicēt, jo nebūtu lietderīgi radīt atmosfēru, kura neatbilst Latvijas valdības draudzīgai nostājai iepretim Padomju Savienībai. Gadījumā, ja valdība šodien demisionētu, Valsts Prezidents steidzoši vēlētos zināt, ar kuru personu viņam būtu jāsazinās jaunās valdības sastādīšanas jautājumā, vai ar Padomju Savienības sūtni, vai sevišķi pilnvarotu personu. Molotovs, noklausījies mūsu valdības atbildi, paskaidroja, ka viņiem nav uzticības tagadējai valdībai, kura atbīdījusi no līdzdalības valdībā cilvēkus, kas bijuši pazīstami un simpatizējuši Padomju Savienībai. Vēl šovakar viņš man paziņošot tās personas vārdu, kura vedīšot sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Lūdza paziņot armijas pārstāvja vārdu, kas izbrauktu no mūsu puses uz robežas, arī no savas puses viņš informēšot par Sarkanās armijas pārstāvi. Attiecībā uz mūsu valdības vēlēšanos nepublicēt ultimātu, viņš vēl parunāšot, bet tomēr, pēc viņa domām, nevarot neatzīmēt par konflikta izbeigšanu. Atbildēju, ka neviena konflikta nav bijis. Mēs esam godīgi izpildījuši savstarpējās palīdzības paktu un mums nav jādzīvo šai dienai, bet jāskatās, lai mūsu labās attiecības pastāvētu arī uz priekšu. Vienojāmies, ka pēc pilnīgas atbildes saņemšanas no valdības, kas var notikt apm. pēc 2 stundām, es viņu vēl apmeklēšu.

Pulksten 22.30 Molotovs mani pieņēma trešo reizi Kremlī. Oficiāli paziņoju, ka abas Padomju Savienības prasības mūsu valdība pieņēmusi. Valsts Prezidenta kungam iesnieguši demisiju 6 ministri, resp. lielākā puse. Nav šaubu, ka pārējie ministri iesniegs vēl šovakar, kādēļ jāuzskata, ka kabinets jau atkāpies. [..] Sarunā ar Molotovu lūdzu neapsargāt valsts ēkas un iestādes, kā tas darīts Lietuvā, jo paši garantējam par kārtību un mieru valstī. Molotovs atbildēja, ka tas atkarāšoties no mūsu ieņemtā stāvokļa. Š.g. 17.jūnijā pulksten 1.30 apmeklēju pēdējo reizi Molotovu, no kura saņēmu klātpielikto paziņojumu, kuru nodevu ap pulksten 3.00 pēc Maskavas laika pa tālruni ministram Muntera kungam. Š.g. 17.jūnijā pavadīju stacijā Molotova vietnieku Višinski, kurš Padomju Savienības valdības uzdevumā izbrauca uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Kā ārlietu komisariāta ģenerālsekretārs Soboļevs, tā Baltijas valstu lietu vadītājs direktors Lisjaks, ar kuriem tikos stacijā, man apliecināja, ka karaspēka ievešana Latvijā notiekot priekšzīmīgā kārtībā.

[..] Piezīmēju, ka pēc š.g. 17.jūnija man sarunas ar Molotovu nav bijušas.

F.Kociņš

1940.gada 21.jūnijā sūtnis PSRS

 

 

Nr.152

Informācija presē par Iekšlietu ministrijas pasākumiem

kārtības uzturēšanai sakarā ar Sarkanās armijas ienākšanu

1940.gada 17.jūnijā

Padomju karaspēks sāka ienākt Rīgā vakar ap plkst.12 dienā un devās uz dažādām novietošanas vietām. Priekšpusdienā, kad iestādēs un uzņēmumos bija darba laiks, pilsētas ielas bija patukšas, bet pēcpusdienas stundās vairākās vietās saplūda daudz ziņkārīgo, kas stipri traucēja karaspēka virzīšanos pa ielām. Šo ļaužu saplūdumu mēģināja izmantot daži tumši elementi, kas, neskatoties uz savu skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaukdamies pūlī, centās izprovocēt nekārtības un pat sadursmes. Šādu elementu parādīšanās un publikas nedisciplinētā izturēšanās galu galā noveda pie tā, ka policija nolēma ļaužu barus izklīdināt. Tas pēc vislielākām pūlēm, ņemot palīgā karaspēka grupas un ugunsdzēsējus, arī izdevās.

Publikas izturēšanās atstāja ļoti nevēlamu iespaidu uz padomju karaspēku, kura vadība griezās pie mūsu iestādēm ar lūgumu aizkavēt karaspēka kustības traucēšanu.

Sakarā ar to iekšlietu ministrs izdevis ļoti stingrus noteikumus, kas pilnīgi aizliedz sapulcēšanos lielākās grupās un nosaka, ka vēlā vakarā un naktī Rīgas iedzīvotājiem nav brīv uzturēties uz ielām.

Turpmāk pret kustības traucētājiem spers visstingrākos soļus, un visi Rīgas iedzīvotāji brīdināti atturēties no nosodāmas ziņkārības un uzbāzības padomju karaspēkam, kas ne tikai netiks ciests un izsauks drošības iestāžu visstingrāko pretrīcību, bet arī met ēnu uz mūsu galvaspilsētas pašdisciplīnu, kas atsaucas arī uz visas zemes un tautas labo slavu.

Rīkojums miera un kārtības uzturēšanai

Iekšlietu ministrs K.Veidnieks uz likuma par kārtību un sabiedrisko drošību valstī 3.panta 1.punkta pamata izdevis šādu rīkojumu:

1. Sabiedriskā miera un kārtības uzturēšanas labā līdz turpmākam rīkojumam noliedzu privātpersonām Rīgā atstāt savus dzīvokļus laikā no plkst.22 līdz 4.

2. Tāpat noliedzu privātpersonām Rīgā atklāti sapulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par 4 personām.

3. Līdz turpmākam rīkojumam noliedzu turēt atvērtas reibinātāju dzērienu tirgotavas, restorānus, traktierus un citas dzertuves, kā arī ieroču tirgotavas.

Ar otru rīkojumu iekšlietu ministrs noteicis:

Līdz turpmākam rīkojumam noliedzu privātpersonām, kam tiesība turēt ieročus, nēsāt tos ārpus mājas, izņemot personas, kam ieroči ierakstīti dienesta apliecībā.

Par šo abu rīkojumu pārkāpumu vainīgās personas sodīs administratīvā kārtā ar naudassodu līdz 1000 Ls vai arestu uz 3 mēnešiem, vai abiem šiem sodiem kopā.

Sodus uzlikt iekšlietu ministrs pilnvarojis prefektus, apriņku priekšniekus un dzelzceļu policijas priekšnieku. Abi rīkojumi jau stājušies spēkā.

 

Nr.153

Valsts Prezidenta K.Ulmaņa radiorunas atreferējums presē

1940.gada 17.jūnijā

Valsts Prezidenta Dr.Kārļa Ulmaņa norādījumi tautai

Valsts Prezidents Dr.Kārlis Ulmanis vakar, 17.jūnija vakarā plkst.22.15, Ministru kabineta sēdes starplaikā teica šādu uzrunu tautai:

"Pilsoņi, pilsones!

Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.

Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju ka®aspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās ka®aspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka ka®aspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta — Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu — pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."

 

Nr.161

Politiskās policijas pārvaldes

Rīgas rajona priekšnieka J.Vintera ziņojums

1940.g. 17.–19.jūnijā

Par notikumiem un novērojumiem galvaspilsētā Rīgā š.g. 17., 18. un 19.jūnijā ziņoju sekojošo:

Š.g. 17.jūnijā pilsētas nomalēs atrasti izkārti divi sarkani karogi bez uzraksta un pie Nacionālā teātra durvīm piesprausta zīmīte ar uzrakstu "Šeit mūsu galvas skaldīja".

Š.g. 18.jūnijā plkst. 8.30 a/s "Latvijas koks" zāģētavā Vecmīlgrāvī, Melderu ielā 3 ieradies tās pašas zāģētavas strādnieks Ansis Kadiķis, dzīv[o] Emmas ielā Nr.26 un uzaicinājis strādniekus pārtraukt darbus, kā arī paklausīt tam kā centrālās komitejas pārstāvim, lai dotos gājienā uz Rīgu, jo citi strādnieki to jau darot. Kūdīšanā bez Kadiķa ņēmuši dalību Jānis Melnalksnis, dzīv[o] Stabu ielā 19, un Aleksandrs Paemanis, dzīv[o] Mangaļu pag[asta] Kajaka mājās, piedraudēdami pretošanās gadījumā ar represijām. Zāģētavas pārzinis Gaiķis musinātājiem aizrādījis netraucēt darbu, sekojis uzbrukums Gaiķim no augšminēto triju strādnieku puses. Vladimirs un Arvīds Paemanis, dzīv[o] Mangaļu pag[asta] Kajaka mājās, aizturējuši zāģētavas administrāciju un neļāvuši par notikumu ziņot policijai. Paklausot musinājumam, darbus pārtraukuši apmēram 400 strādnieki. Pret vainīgiem uzsākta izziņa, pie kam aizturēti Aleksandrs Arvīds un Vladimirs Paemaņi, Jānis Melnalksnis bēguļo un izvairās no apcietināšanas.

"Latvijas koks" vakara maiņā strādnieki ieradās pilnā skaitā un darbi turpinājās bez traucējumiem.

Š.g. 18.jūnijā, novērojot lielākos rūpniecības uzņēmumus /Vairogu, Vefu, Ērenpreiss, Rīgas vilnas rūpnieku, Feldhūnu, Kuzņecovu, Kvadrātu, Šmita cementa fabriku, Iļģuciema stiklu fabriku, Latvijas kokvilnu, Superfosfāta fabriku, Rīgas manufaktūru, Juglas manufaktūru, Rīgas audumu, Neofēniksu un citas fabrikas/, nekādi traucējumi darbā netika konstatēti un strādnieki ieradās pilnos apmēros.

Pilsētas dzīvākās vietās, kā stacijas, pontontilta, prefektūras, pasta, Vienības laukuma un citos rajonos, pilsoņi izturējās klusi, un nekādi traucējumi nav bijuši. Tas pats sakāms arī par š.g. 19.jūniju, kur darbi fabrikās un tirdzniecības uzņēmumos norit normāli.

Š.g. 18.jūnijā ap plkst. 12 no a/s Bekona eksperts tika ziņots, ka pie būvdarbiem nodarbināto strādnieku [vidū] /nodarbināti ap 100/ tiekot aģitēts par darba pārtraukšanu, šāda aģitācija sākusies 17.jūnija pēcpusdienā un sevišķi pastiprinājusies vakarrīt. Kūdītāji uz darba pārtraukšanu esot bijuš 6 būvstrādnieki. Darbi tomēr neesot pārtraukti un turpinoties normāli.

Š.g. 18.jūnijā pilsētā atrastas izkaisītas 8 komunistu proklamācijas ar uzrakstu "Biedri, Latvijas darba tauta".

Plkst. 11.40 Daugavā iepretīm Pilij piestājies Krievu iznīcinātājs "Minsk".

Plkst. 12.05 pie pasta, prefektūras un stacijas novietotie tanki atstājuši minētās vietas un devušies ārpilsētas virzienā.

Pēc ienākušās informācijas, sakarā ar notikušām š.g. 17.VI sadursmēm starp policiju un pūli, daži krievu virsnieki izteikušies, ka Latvijas policija esot ļoti iecietīga.

Š.g. 17.jūnijā velosipēdu fabrikā "Latvello" aģitēts par darba izbeigšanu pirms noliktā laika. Darbi uzņēmumā pārtraukti stundu agrāk. Sevišķi aktīvi bijuši kāds Šmuškovičs, nansenists Voļskis un Sirotkins. Nākošā dienā visas minētās personas fabrikā pārrunājušas notikumus Stacijas laukumā, resp[ektīvi] pūļa sadursmi ar policiju.

Š.g. 18.jūnijā Kozlovska stiklu fabrikā Pārdaugavā nodarbinātie strādnieki, skaitā 75, plkst. 10 no rīta pārtraukuši darbus, lai noskatītos PSRS karaspēka iesoļošanu Rīgā. Vakara maiņā nozīmētie strādnieki ieradušies darbā un darbi turpinājās bez traucējumiem.

Krāsu fabrikā "Tempo", kurā, starp citu, nodarbināti 14 žīdi, pārtraukti darbi, jo fabrikas meistars 18.VI neieradies darbā, sakarā ar ko darbus bijuši spiesti arī pārtraukt pārējie strādnieki. Šorīt darbi uzņēmumā turpinoties normāli.

Š.g. 18.VI uz Rīgas ostā muitas rajonā novietotā tvaikoņa "Konsul Heinz" esot ieradusies kāda nepazīstama persona un uzaicinājusi nodarbinātos strādniekus pārtraukt tvaikoņa izkraušanu, piebilstot, ka esot jāsvinot svētki. Pēc aicinājuma strādnieki darbus atstājuši. Ap plkst. 14.30 pa daļai darbi pārtraukti uz Latvijas tvaikoņa "Skrunda", bet vēlāk atkal atjaunoti.

Š.g. 18.VI. plkst. 18 no Pārdaugavas Ķīšezera virzienā aizbraukušas daudzas smagās mašīnas ar krievu karavīriem un novietojušās Čiekurkalnā. Aerodromā novietots liels skaits PSRS lidmašīnu.

Krievu karaspēka novietojuma rajonos /aerodromā, Vienības laukumā, Lubānas šosejā, Ķīšezera ielā, Šmerļa rajonā un Čiekurkalnā/ publikas drūzmēšanās nav manīta un nekādi starpgadījumi nav konstatēti.

/J.Vinters/

1940.g. 19.jūnijā Politiskās policijas pārvaldes Rīgas rajona priekšnieks

 

Nr.162

Daugavpils prefekta J.Krīgena ziņojums Iekšlietu ministrijas Kārtības policijas departamenta direktoram A.Austrumam

Slepeni. Personīgi.

Daugavpilī, 1940.g. 20.jūnijā

Nr.S 30.

Ziņoju, ka š.g. 19.jūnijā caur Daugavpili no Grīvas Stropu virzienā turpināja virzīties krievu armijas smagie automobiļi ar kareivjiem un mantām. Naktī brauca caur pilsētu smagā artilērija, kas vietām sabojāja ielas segu.

Krievu virsnieki pilsētā meklēja telpas un mēbeles korpusa un divīzijas štābu un komandantūras vajadzībām.

Iestādes izrādīja vajadzīgo pretimnākšanu, starp citu, arī sagādāja no apvienotās slimnīcas galdus un gultas kara slimnīcas ierīkošanai Stropos.

Naktī no Stropu nometnes vilka telefona vadu, lai pieslēgtos vietējai telefona centrālei. Meklējot telpas, lūdza policijas pavadoni, ar kuru automašīnā ieradās komandantūrā, dzelzceļa stacijā un apskatīja arī skolas. Daži krievu virsnieki interesējās, vai sakarā ar viņu ienākšanu nav apcietinātas daudzas personas. Starp citu, apmeklēja dažus par kārtības traucēšanu aizturēto personu dzīvokļus un satikuši uz ielas kārtībniekus, kas veda apcietināto, jautāja pēc apcietināšanas iemesliem, ko uzzinājuši noteica: "Nu vediet, vediet, tikai nesitiet, citādi būs slikti."

Stropos, autobusa pieturas vietā krievu karavīru postenis aizturēja vienu policijas kārtībnieku un aizsargu, kas gaidīja autobusu, un noveda pie dežūrvirsnieka, kas tiem aizrādīja, ka minētā vietā, kas atrodas karavīru novietojuma rajonā, policija nedrīkst ieiet.

Stropu mežā uz ceļa pie dziesmu svētku laukuma apturēja 3.iecirkņa priekšnieka vietnieku Roni, kad tas tur piebrauca automobilī pārbaudīt posteni, un viņam aizrādīja, ka uz ceļa nedrīkst atrasties policijas un aizsargu bruņota sardze un pa to nedrīkst iet arī postenī pie estrādes norīkotie kārtībnieki un aizsargi.

Izdarot izziņu par kārtības traucēšanu, noskaidrots, ka 17.jūnijā dažas personas aicinājušas krievu karavīrus palīdzēt gāzt policiju un aizsargus, uz ko pēdējie aizrādījuši, ka viņi nav nākuši te kaut ko graut vai gāzt, bet pašu interesēs, un esot pateicīgi Latvijas valdībai, ka viņiem atļauts ienākt, bet aizsargi un policija aizstāvot viņu intereses, un, ja kāds vēloties ar ko izrēķināties, lai darot, kā zinot.

Pilsētā valdīja miers un kārtība, tirgotavās un uzņēmumos tirdzniecība un darbi noritēja bez traucējumiem.

Vakar ienāca ziņas, ka Stropu mežā naktī uz 20.jūniju notiks iedzīvotāju mītiņš, bet pēc ievāktām ziņām mītiņš nav noticis.

Pēcpusdienā no žīdu aprindām klīda baumas, ka naktī plašākos apmēros rīkošot ielaušanos veikalos nolūkā panākt krievu karaspēka iejaukšanos kārtības uzturēšanai pilsētā un administratīvās varas pārņemšanai. Nekādas nekārtības tomēr nenotika.

Par kārtības traucēšanu sarakstīti 14 protokoli.

Prefekts J.Krīgens

Biroja pārzinis O.Markevics

 

Nr.163

Izmeklēšanas komisijas slēdziens par padomju uzbrukumu Latvijas robežsardzes III Abrenes bataljona 2.un 3.sardzei 1940.gada 15.jūnijā

Ne vēlāk par 1940.gada 20.jūniju

Kopsavilkums

Izmeklēšanas komisija, apskatot notikuma vietu un izjautājot apkārtējos iedzīvotājus, noskaidroja sekojošo:

Naktī uz š.g.15.jūniju izdarīts uzbrukums III Abrenes bataljona 2.un 3.sardzēm. 2.sardzē Masļenkos izcēlusies apšaudīšanās starp uzbrucējiem un sardzes robežsargiem; mestas arī rokas granātas. Cīņā nogalinātas 4 personas: sargi Macītis, Cimuška, Beizaks un sardzes priekšnieka Puriņa sieva Hermīne, bet ievainotas 2 personas: sardzes pr–ka Puriņa dēls Voldis Puriņš un sarga Krieviņa sieva Lidija Krieviņš. Voldis Puriņš vēlāk Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcā miris. 2.sardzes ēka un kāda blakus ēka nodedzinātas. Telefona vadi no 2.sardzes uz aizmuguri pārgriezti. 2.sardzes apkārtnē atrastas Latvijas armijas lietošanā neesošas vairākas patronu aptveres izšautu patronu čaulītes, 7 rokas granātas, gāzes maska ar krievu uzrakstiem. Robežupes līkumā redzamas vairāku gājēju pēdas, kas norāda, ka robežupe pārieta abos virzienos. Uzbrucēji aizveduši sev līdzi robežsargus, kas atradušies 2.sardzē un citus robežsargus, kas steigušies palīgā, kā arī privātpersonas — robežsargu ģimenes locekļus un apkārtējo māju iedzīvotājus.

Ievainotā Lidija Krieviņš paskaidroja, ka naktī uz 15.jūniju ap plkst.3 viņas dzīvoklī iemesta rokas granāta, kas sprāgstot viņu smagi ievainojusi, un pēc tam uzlauztas dzīvokļa durvis, istabā ienākuši 3 sarkanarmieši ar šautenēm rokās un aizveduši sev līdzi viņas vīru — robežsargu un 12 gadus veco dēlu Arturu.

Sašautais Valdis Puriņš tūliņ pēc notikuma paskaidroja, ka viņš gulējis sardzes ēkā, uzmodies no šāvieniem, redzējis māju degam un kopā ar māti meties bēgt; pie malkas grēdas viņš uzdūries kādam sarkanarmietim, kas viņu sašāvis; pie 2.sardzes redzējis kādus 20—25 sarkanarmiešus, kas aizgājuši uz robežupes līkuma pusi, aizvedot sev līdzi vairākas personas/Abrenes apr[iņķa] policijas I iec[irkņa] krimināluzrauga Reinvalda, feldšera Ostrovska un 1.rotas komandiera kapteiņa Erika Paegles liecības/.

Pavisam no 2.sardzes un tās apkārtnes bija aizvesti 5 robežsargi un 11 privātpersonas /kapteiņa Paegles liecība/.

Tanī pašā naktī ir izdarīts uzbrukums arī 3.sardzei Šmaiļos. No sardzes bija nozudušas 4 šautenes, viens logs bija izcelts un telefona aparātam bija norauta klausule, un arī telefona vadi netālu no sardzes norauti.

Sarga Ozolnieka sieva Anna Ozolnieks paskaidroja, ka 15.jūnijā ap plkst.3.30 viņa uzmodināta no klauvējieniem pie loga; pie sardzes bijuši ap 20 Padomju Savienības robežsargi, kas bijuši aplenkuši vairākus Latvijas robežsargus un vietējos iedzīvotājus, kurus tie aizveduši sev līdzi. Arī viņas dzīvoklī ienācis kāds krievu robežsargs ar šauteni un prasījis pēc ieročiem un viņas vīra, bet tas nebijis mājā.

Nikolajs Semjonovs paskaidroja, ka redzējis 3 sarkanarmiešus aizvedam viņa tēvu uz 3.sardzes ēku, kur bijuši daudzi sarkanarmieši un arī Lavijas robežsargi. Visus pie 3.sardzes sapulcinātos sarkanarmieši aizveduši sev līdzi.

Noskaidrojās, ka no 3.sardzes un tās apkārtnes aizvesti 5 robežsargi un 16 privātpersonas.

Pavisam kopā no 2.un 3.sardzes un to apkārtnes aizvesti 10 robežsargi un 27 privātpersonas.

Komisijas priekšsēdētājs: Ģen.Bolšteins

Locekļi: [2.nesalasāmi paraksti]

 

Nr.166

No K.Lorenca atmiņām

par jaunās valdības sastādīšanas aizkulisēm

1940.gada 17.—20.jūnijā

[..] Atminoties tās liktenīgās dienas, kā arī Višinska uzstāšanos un darbību Latvijā, man neviļus ataust atmiņā ministru prezidenta adjutanta pulkveža Lūkina daži nostāsti par Višinska apciemojumu valdības mājā. Jau iebraukšanas dienas vakarā Višinskis ieradies vizītē pie "prezidenta"2 Ulmaņa. Ar izdabīgu uzmanību un sevišķu goda parādību Višinskis ievērojis visu "prezidentam" piekrītošo etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis prezidenta titulu. Ar reveransiem, palocīšanos un augsto titulējumu Višinskis spēlējis uz Ulmaņa godkārības stīgām, glaimojot viņa patmīlībai. Višinskis liekulīgi nostājies vienlīdz tiesīgu pušu lomā, kur abi partneri uz vienas kājas stāv, ar vienādām tiesībām runā un spriež. Jau pie pirmās sastapšanās skarts nākamās valdības sastāvs. Šinī sarunā Ulmanis naivi piebildis: "Jums jau še tik daudzlabu draugu, kā Buševics, Menders, Lorencs, Bastjānis3 u.c., ka sastādīt valdību nebūs nekādu grūtību". Uz to Viškinskis savilcis ironisku smīnu un noteicis: "Jūs domājat, ka tie ir mūsu draugi?" un licis saprast, ka tā ir dziļa maldīšanās.

Pie kam šajās sarunās, apzinīgi maldinot savu partneri, Višinskis apgalvojis, ka pie valdības sastāva noteikšanas svarīgs vārds piekritīs pašam prezidentam.

Tikpat divkosīga bija Višinska nostāja sarunās ar Latvijas sab[iedriski] polit[iskajām] aprindām. Ierodoties Latvijā, Višinskis lika saprast, ka viņš ļoti vēlas zināt Latvijas sab[iedriski] pol[itisko] domu par radušos stāvokli. Protams, ka šo domu visskaidrāk varēja izteikt Latvijas vad[ošie] polit[iskie] novirzieni, kaut arī tie 6 gados bija no 15.V. režīma nospiesti un legāli nepielaisti. Bet strādnieku kustības virzieni taču turpināja kā organizēts spēks pastāvēt un nelegāli darboties.

Ievērojot Višinska vēlēšanos orientēties Latvijas polit[itiskajos] apst[ākļos], zināmu virzienu pārstāvji, gan no pilsoniskām, gan strādnieku organizācijām, stājās ar viņu sakaros un sarunās. Bet liels bija visu pārsteigums, kad Višinskis skaidri un atklāti pateica, ka viņš ne ar kādām partijām vai organizācijām, t.i., ar viņu pārstāvjiem, nekādas sarunas nevedīs, bet tikai ar atsevišķām personām, uzklausot viņu individuālās domas. Višinska nostāju sapratām! Viņš baidījās, ka, salaužot 15.V. žņaugus, Latvijas pol[itiskā] doma varētu ātri sākt kristalizēties un Višinska priekšā nostāties jau kā politiski organizēta stipra Latvija!

Tas neiekļāvās viņa nolūkos. Un tomēr pretēji Višinska gribai sarunas sākās caur politiskajiem strāvojumiem. Strādnieku kustības un liberālo aprindu pārstāvji noteikti pateica savus uzskatus un pastrīpoja, ka nekādus mandātus vai pilnvaras no Ulmaņa rokām viņi nevēlās saņemt.

To pateica Višinskim advokāts Pēteris Berģis, kad viņam piedāvāja tieslietu ministra posteni, vai Atis Ķeniņš, saņemot izglītības ministra posteņa piedāvājumu. Tas pavisam neatbilda Višinska nodomam, kurš gribēja, lai Ulmaņa rokas visus notikumus nosedz ar zināmu legalitāti. Un tā "sabiedrisko darbinieku" sarunas ar Višinski izvērtās par tukšu farsu, jo aiz šo sarunu aizsega visā klusībā Padomju sūtn[iecībā] tika sastādīta valdība, par kuras sastāvu nevienā vietā, ne ar kādiem sabiedriskiem pārstāvjiem par pašu Ulmani nemaz nerunājot, ne pušplēsta vārda netika runāts. Nekur netika minēts ne Kirh[enšteina], ne Lāču4, ne citu "J[aunāko] Z[iņu]" vīru vārdi.

Kad Višinskis ieradās pie Ulmaņa ar jaunā kabineta sastāvu, Ulmanis bailīgi ieminējās, vai šis arī varētu kādus koriģējumus valdības sastāvā iesniegt, uz ko Višinskis atbildējis, ka tas neesot iespējams, jo valdības sastāvs jau saskaņots ar Maskavu. Un tā 20.jūnijā visu sabiedrību pārsteidza publicētais valdības sastāvs, kurā vairāk kā puse sastāvēja no polit[iskā] ziņā maznozīmīgiem"J[aunāko] Z[iņu]" vīriem. Otrā dienā pēc valdības sastādīšanas man bija saruna ar Padomju sūtniec[ības] padomnieku Č[ičajevu], kurš taisījās Latviju atstāt, jo bija iecelts līdzīgā amatā Stokholmas sūtniecībā.

Kad aizrādīju, ka tāds valdības sastāvs nav taču nopietni domāts un ka aiz šiem vīriem nekādi sabiedr[iskie] spēki nestāv, neko viņi nereprezentē, nekādas popularitātes tautā tiem nav, pie kam minēju dažus vārdus, kuri būtu bijuši cienīgi valdībā ieiet un viņas priekšgalā stāvēt, Čičaj[evs] atbildēja, ka man taisnība. Bet šī, lūk, esot tikai pārejas valdība, kura drīz vien pazudīs un ka tāpēc neesot bijis vērts nopietnus politiskus darbiniekus upurēt ne sevišķi nopietnam uzdevumam. [..]

 

Nr. 167

Jaunizveidotās valdības pirmā sēde

Protokols nr.45

Ministru kabineta sēde

1940.g. 21.jūnijā

Klāt:

Valsts prezidents Dr. K.Ulmanis

Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. prof. A.Kirhenšteins

Iekšlietu ministrs V.Lācis

Kara ministrs ģen. R.Dambītis

Sabiedrisko lietu ministrs P.Blaus

Satiksmes ministrs J.Jagars

Tautas labklājības ministrs J.Lācis

Tieslietu ministrs J.Pabērzs

Iekšlietu ministra biedrs V.Latkovskis

Protokolē: Valsts kancelejas direktora v.i. R.Bulsons

Sēdi sāk pulksten 10.15

Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, atklājot Ministru kabineta pirmo sēdi, uzrunā Ministru kabineta locekļus:

"Ņemot vērā, ka šā gada 16.jūnijā Ministru kabinets pilnā sastāvā pieteica man savu atkāpšanos, es aicināju ministru prezidenta amatā prof. Dr. A.Kirhenšteinu un Ministru kabinetu šādā sastāvā: kara ministrs ģenerālis Dambītis, iekšlietu ministrs V.Lācis, sabiedrisko lietu ministrs P.Blaus, tautas labklājības ministrs un izglītības ministra p[agaidu] v.i. J.Lācis, tieslietu ministrs un finansu ministra p[agaidu] v.i. J.Pabērzs, satiksmes ministrs J.Jagars, iekšlietu ministra biedrs un politiskās policijas priekšnieks V.Latkovskis un armijas komandieris ģenerālis Kļaviņš.

Saņēmis ministru prezidenta un kabineta locekļu piekrišanu, pasludinu valdību par nodibinājušos un stājušos pie savu pienākumu izpildīšanas. Novēlu labas sekmes sarežģīto uzdevumu veikšanā. Šajos uzdevumos ietilpst kārtības un drošības uzturēšana, normāla darba turpināšanas iespēju nodrošināšana un rūpīga gādība par labu un draudzīgu attiecību uzturēšanu ar kaimiņiem un sevišķi mums draudzīgo lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību. Pie sirds lieku lojāli sadarboties pie mūsu zemē atrodošā Padomju Savienības karaspēka daļu izvietošanas un viņu dzīves apstākļu nokārtošanas."

Valsts prezidentam atbild ministru prezidents prof. A.Kirhenšteins:

"Augsti godāts kungs Valsts prezident! Ministru kabineta un savā vārdā pateicos par laba novēlējumu. Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību. Sevišķi Draudzīgajam aicinājumam ir liela nozīme tautas izglītības pacelšanā. Jūs esat ierosinājuši un aicinājuši uz darbu jaunatni, mācījuši to strādāt, sevišķi lauku darbos. Mazpulku tīkls pārklāj visu zemi ar darbīgu jaunatni. Šajā grūtā brīdī jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu — Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, Valsts prezidenta kungs, un agrākā valdība ir sākuši."

Sēdi slēdz pulksten 10.25

Valsts prezidents K.Ulmanis

Ministru prezidents A.Kirhenšteins

Valsts kancelejas direktora v.i. R.Bulsons