Ordeņa virsnieks Haralds Ritenbergs

Tikšanās

Padomju laikos literatūrā, teātrī, kino — visur meklēja un pieprasīja pozitīvos tēlus. Tiem bija jābūt, bet reti kad tie pārliecināja. Taču latviešu mākslā netrūka cilvēku, kas paši par sevi, savā būtībā bija pozitīvi. Tādi bija Eduards Pāvuls, Kārlis Sebris, Lidija Freimane, Anna Priede, Velta Vilciņa, Māris Liepa, Haralds Ritenbergs. Tieši viņi kļuva par sava laika varoņiem, par tautas ideālu.

Baletdejotājs — vai tas nav cilvēks, kas pārvarējis zemes pievilkšanas spēku? Vieglums, skaistums un pilnīga saplūsme ar mūziku. Dejotājs mūs uzrunā dvēseles valodā. Meistars šajā mākslā spēj katrā kustībā atklāt izjūtu atsaukšanās spēju, ko sakrājis no piedzīvotā, uztvertā, saprastā. Vienīgi talants, dabas dotības, mērķtiecīgs, neatlaidīgs darbs, sevis pārveidošana un pilnveidošana ved uz šīs valodas pārvaldīšanu.

Latvijas baletā viens no lielākajiem māksliniekiem ir Haralds Ritenbergs. Pēc 27 gadus garā dejotāja mūža viņš tagad jau vairāk nekā 20 gadus ir Rīgas Horeogrāfijas skolas direktors.

Mākslinieks stāsta:

— Esmu tepat no Pārdaugavas. Tēvs bija fabrikas strādnieks, māte — profesionāla šuvēja. Dzīvojām Gregora ielā, netālu no Botāniskā dārza. Ar to saistās mana bērnības pasaule. Puikas gados aizrāvos ar sportu. Spēlēju hokeju, futbolu, volejbolu, peldēju. Skolā labi padevās dziedāšana. Tur man bija piecinieks, mani slavēja, ka varēju noturēt meldiju. Reiz radiofonā bija Vīnes zēnu kora koncerta pārraide. Pēc tam mamma jautāja, vai arī es negribētu dziedāt korī. Nekādas īpašas vēlēšanās man vis nebija, tomēr uz pārbaudi aizgāju. Tā notika operā, Baltajā zālē, pie lielām klavierēm. Diriģents Rihards Glāzups pārbaudīja dzirdi, ritma izjūtu, lika pat solfedžēt, nodziedāt dziesmiņu. Mani ieskaitīja operas zēnu korī. Šajā korī dziedāja arī mani vēlākie kolēģi Māris Liepa un Juris Kaprālis. Pēc dažiem mēģinājumiem mūs iesaistīja arī izrādēs "Pīķa dāma" un "Karmena". Mums bija kostīmi, mēs braši soļojām un dziedājām. Skatuve mūs apbūra. Stāvējām kulisēs un skatījāmies, ko dara lielie mākslinieki.

Kādā jaukā dienā manai dziedātāja karjerai pienāca gals — bija sācies balss lūzums. Satriekts un noskumis sēdēju uz soliņa pie aktieru ieejas. Pienāca kāds vīrs, brīdi manī nolūkojās un uzrunāja: "Ko tu teiktu, ja es tev iedotu baltas čībiņas un tu atnāktu baletskolā uz konkursu? Tu esi tāds veikls zēns." Kādas vēl čībiņas, pie sevis īgni nodomāju, man — hokejistam... Bet tad modās cerība: ja nu tādā veidā varētu palikt pie skatuves? Un to man gribējās ļoti. Biju ar skatuvi jau saindējies.

Toreiz baletskola atradās Smilšu ielā. Mani bija uzrunājis tās mācību daļas vadītājs Boļeslavs Miļevičs. Aizgāju. Bijām 12 zēnu uz vienu vietu. Konkursu izturēju. Kad man vēl sveša, ļoti skaista sieviete (tā bija Helēna Tangijeva–Birzniece, kuru mēs vēlāk saucām par skaisto Helēnu) nosauca uzņemto vidū arī manu vārdu un piemetināja: "Tas būs jaunais premjers," sirds nodrebēja. Toreiz man jau bija četrpadsmit gadu. Slodze bija liela. Labi, ka biju sportisks, spēcīgs un izturīgs. Mans pirmais skolotājs bija Arvīds Ozoliņš un no Maskavas Lielā teātra atbraukušie Valentīns Bļinovs, Valentīns Cukānovs un Nikolajs Korjagins. Ar mani ļoti daudz strādāja abi Valentīni. Skolotāji rūpējās par mums. Daudz stāstīja par Lielā teātra baleta māksliniekiem, viņu dejas paņēmieniem. Mēs zinājām daudzas variācijas no galvas. Jau baletskolas laikā iemācījāmies lielus baletus. Patika dejot, un viss, ko mums mācīja un stāstīja, mūs ļoti interesēja. Bez tā arī nav iespējams pārvarēt tās grūtības, ko prasa stingrais režīms, sistemātiskie ikdienas treniņi. Mēdz uzskatīt, ka balets nav nekāds vīrieša darbs. Bet šī profesija prasa milzīgu fizisku un garīgu piepūli. Tāpēc jau pēc 20 gadiem dejotājs ir pensionārs, ieguvis kaulu un muguras deformācijas, sabeidzis sirdi un nervus. Es biju fiziski izturīgs, spēju nodejot 27 gadus.

Kad pēc skolas jau kā pilntiesīgs dejotājs nonācu atkal uz ilgotās skatuves, uz mūsu operu par baletmeistaru bija atbraucis Maskavas teātra augstskolas absolvents Jevgeņijs Čanga. Rīgā viņš iestudēja savu diplomdarbu — Prokofjeva "Romeo un Džuljetu". Bija paredzēti trīs sastāvi. Kādu dienu Annai Priedei, kas dejoja Džuljetu, nebija atnācis partneris. Čanga pasauca mani un jautāja: "Vai tu varēsi Annu Priedi (pret kuru es jutu milzīgu bijību) uzcelt uz pleca?" Kad parādīju, cik viegli tieku ar to galā, Čanga lika mums abiem maliņā pavingrināties. Un tā nu mēs dejojām pirmizrādē. Guvām lielu atsaucību gan no skatītājiem, gan kritiķiem.

Pēc šī notikuma Čanga savos uzvedumos man uzticēja galvenās lomas. Prinčus, Spartaku, Zemgu Ādolfa Skultes "Brīvības saktā".

Jevgeņijs Čanga bija ļoti gudrs un labs režisors, Tangijeva–Birzniece — laba horeogrāfe, viņa prata parādīt un paredzēt, kā tas piepildīsies dejā. Ja abi šie meistari būtu varējuši saprasties, viņi mūsu mākslā būtu sasnieguši vēl lielākus panākumus, bet to viņi nespēja. Čangam nācās aiziet. Pēc daudziem gadiem viņš atgriezās un gribēja atjaunot latviešu nacionālos baletus — "Brīvības saktu" un "Staburadzi", bija iecerējis uzvest arī "Lāčplēsi", taču toreizējā Kultūras ministrija viņu neatbalstīja. Tas viņu satrieca...

Mums Čaikovska "Gulbju ezeram" ar orķestri bija notikuši tikai kādi pāris mēģinājumi, kad no Pēterpils (toreizējās Ļeņingradas) slavenā Kirova teātra pienāca ziņa, ka mums ar Veltu Vilciņu jāglābj viņu "Gulbju ezera" izrāde un jānodejo saslimušo aktieru vietā galvenās lomas. Jutos vēl ļoti nesagatavojies un negribēju braukt. Kirova teātris taču bija klasiskā krievu baleta šūpulis. Tad Tangijeva–Birzniece mani pierunāja: "Kas tur liels. Pirmajā cēlienā — polonēze. To tu vari — tev ir laba stāja un manieres. Otrajā cēlienā — Adagio . Pacelt uz pleca tu vari, tas nekas nav. Trešajā cēlienā Pas de deux — vienpadsmit minūtes, nieks vien ir. Brauc, un viss būs labi!" Tā arī bija. Mūsu baleta skola ieguva milzu atsaucību presē, mūs ļoti slavēja.

Tangijevai–Birzniecei patika mazā draugu lokā pasēdēt, parunāt par mākslu, mūziku, pēdējiem notikumiem baletā. Reiz pēc tāda vakara vedu viņu ar mašīnu mājās. Mašīnā sēžot, viņa bija noāvusi savas sarkanās kurpītes. Ārā kāpjot, man tās bija jāpalīdz uzvilkt. Izkāpusi viņa kaprīzi sauca: "Kāpēc es nevaru paiet! Kāpēc es nevaru paiet?!" Izrādās, es biju samainījis kreiso ar labo kurpi...

50.—60.gados Rīgas balets bija zenītā. Skolu bija pabeiguši talantīgie jaunie dejotāji Māris Liepa, Jānis Grauds, Aleksandrs Lembergs, Velta Vilciņa, Ināra Ābele, Inta Karule, Juris Kaprālis, Arturs Ēķis, Ausma Dragone un vēl daudzi citi. Bija veselīga konkurence, un mūsu dejotāji kļuva pazīstami visā pasaulē. Viesizrādēs un koncertturnejās izbraukājām visas valstis. Vienīgi uz Austrāliju mēs netikām, kaut gan arī uz šo kontinentu brauciens bija paredzēts. Visilgāk mana baleta partnere bija Velta Vilciņa. Ar viņu ne tikai baletos, bet arī koncertprogrammās apbraukājām vai visu pasauli.

Tad manā dzīvē ienāca arī kino. Kādu dienu piezvanīja režisors Leonīds Leimanis un uzaicināja filmēties. Piedāvāja uzreiz galveno lomu "Naurī". Uz šo lomu bija mēģināti vienpadsmit aktieri, bet Leimanis nav bijis ne ar vienu apmierināts. Pārnācis mājās saerrojies. Viņa māmuļa skatījusies televīziju un iesaukusies: "Skaties, redzi, kur ir tavs Naurītis!" Tajā brīdī mēs ar Veltu Vilciņu esot dejojuši "Zvejnieku deju". Tā Leonīds Leimanis izvēlējies mani.

Šajā filmā bija daudz fiziski grūtu momentu. Bija jālec ar kārti, jāmet salto, jāpeld, jāmācās iejūgt zirgu. Filmējāmies Pabažu jūrmalā, bet tajā pašā laikā mūsu baletam bija viesizrādes Kijevā. Filmējoties bija jānoziežas ar īpašu krāsu, lai izskatītos kā saulē iededzis zvejnieku puisis. Pēc tam bija jāpaspēj nomazgāties, aizdrāzties uz lidostu, aizlidot uz Kijevu, lai paspētu uz izrādi. Otrā rītā atkal atpakaļ uz filmēšanos. Tas bija grūti, bet pašam arī ļoti gribējās redzēt sevi filmā. Paskatīties no malas, redzēt sevi kustībā. Varbūt pats varu sevi kontrolēt, kaut ko uzlabot. Tagad ir video, toreiz tādu iespēju nebija.

Arī Maskavas jauno dejotāju festivāla laikā filmējos Rīgā. Bija jāsaskaņo darbs kino ar iespēju tikt uz festivālu. Neiznāca ne izgulēties, ne atpūsties.

Otrā filma — arī pie Leonīda Leimaņa — "Šķēps un roze". Tur vajadzēja rāpties Doma baznīcas tornī, bija jāiemācās vadīt celtni ar ekskavatoru un jāuzmanās, lai nelaikā neatveras lielais kauss, jo tajā bija no liela augstuma jānolaiž jauna meitene — Velga Vīlipa, galvenās sieviešu lomas tēlotāja. Kad šis skats bija uzfilmēts, režisors man parādīja, ka kauss bija pamatīgi nodrošināts pret nejaušu atvēršanos. Šajā darbā es daudz ko guvu aktiera meistarībā no tāda brīnišķīga aktiera, kāds bija Luijs Šmits. Apbrīnoju arī viņa drosmi un spēju saglabāt pārdzīvojuma spriedzi pat tādā bīstamā momentā, kāds bija, kad Šmitam pirms lēciena lielā augstumā bija jāstāv uz balustrādes malas. Protams, zemē viņš nelēca, bet lēmums par tādu rīcību viņam pilnībā bija jānotēlo ļoti bīstamā situācijā. Koncentrācijas spēja un pārdzīvojuma precizitāte bija apbrīnojama.

Nākamā filma bija "Trīs velna kalpi" pie Aleksandra Leimaņa. Tā mani sāka saukt par Leimaņu aktieri.

"Trīs velna kalpos" mēs agrā pavasarī, vēl bija sniegs, vecajā hipodromā mācījāmies jāt. Sākumā gāja ļoti grūti. Bija vispirms jāiemācās jāt bez segliem, turoties zirga mugurā vienīgi ar kājām. Nemitīgi vārtījāmies zem zirga vēdera pa sniegu un dubļiem. Pēc trīs mēnešu apmācības tikām pie segliem. Ar zirgiem bijām ļoti saraduši. Man bija piemīlīga un paklausīga ķēvīte Laila. Kad atnācu, viņa man uzlika galvu uz pleca un piebāza pie vaiga savu mīksto, samtaino purniņu. Arī nākamajā filmā — "Velna kalpi velna dzirnavās" — man bija tā pati ķēvīte Laila. Kad filmēšanās bija beigusies, es vēl vienmēr gāju apciemot savu zirdziņu un aiznesu kādu gardumiņu — maizes doniņu vai cukura graudiņu, bet tad viņu pārdeva uz Dāniju, un es zaudēju savu draudzeni.

Kad pabeidzu profesionāla dejotāja gaitas, vienu gadu nostrādāju Kultūras un izglītības tehnikumā par klasiskās dejas pasniedzēju. Tad mani pārcēla uz Horeogrāfijas skolu par direktoru. Nu bija jāiemācās kļūt par diplomātu — jāprot uzklausīt un saskaņot dažādus viedokļus. Pedagogi bija mani bijušie partneri — individualitātes, katra ar savu domu un pārliecību... Mūsu skolā ir brīnišķīgi pedagogi. Te ir izauguši tādi pasaulslaveni mākslinieki kā Māris Liepa, profesora Jura Kaprāļa audzēknis Barišņikovs un citi. Kamēr Operas nams bija remontā, daudzi mūsu dejotāji aizgāja uz ārzemju skatuvēm — Vāciju, Franciju, Norvēģiju...

Direktora Haralda Ritenberga kabinetā valda gaiša, priecīga un mājīga noskaņa. Pie sienām — vairākas labas gleznas, arī mīļotās skolotājas Tangijevas–Birznieces portrets, daudz labi koptu puķu un pat gobelēns. Vestibilā un gaitenī gleznu izstāde — deponētie Mākslas akadēmijas audzēkņu diplomdarbi.

Horeogrāfijas skolā ir 120 audzēkņu un 40 pasniedzēju. Programma ir ļoti plaša: klasiskā deja, raksturdeja, modernā un vēsturiskā deja. Jāiemāca vairāki lieli baleti. Konkursos sevi spoži pierādījušas Elza Leimane un Anna Laudere — Sarmītes Jakses audzēknes.

— Laikam šādā spraigā darba ritumā personiskās dzīves nemaz nav bijis?

— Kā nu ne! Ar Birutu saredzējāmies "Velna kalpu" laikā, kad mūs abus fotografēja žurnāla "Zvaigzne" fotogrāfs Žanis Legzdiņš. Biruta toreiz bija modeļu demonstrētāja. Kādā sarīkojumā mēs sastapāmies un palikām kopā. Tagad mums ir divi dēli — dvīņi Erlends un Dins. Kad bija mazi, abiem bija jādāvina pilnīgi vienādas mantas — piemēroja, vai tik otram nav lielāka vai savādāka. Tagad nemaz vairs negrib būt viens otram līdzīgi, lai gan abi ir dejotāji un saprotas labi. Arī gaume laikam ir līdzīga. Reiz kādā ārzemju braucienā, lai neietekmētos viens no otra, gājuši iepirkties katrs uz savu pusi. Kad pārnākuši mājās, izrādījies, ka abi nopirkuši pilnīgi vienādas saulesbrilles.

Dēli sākuši iet baletskolā deviņu gadu vecumā. Par dejotājiem būt neviens nav spiedis. Sākumā Erlends aizrāvies ar ūdens motosportu, bijis pat čempions, bet Dins — ar tehniku un mehāniku. Beigu beigās tomēr kļuvuši dejotāji.

Savu dēlu skolotājs viņš nav bijis. Ne tēvs, ne māte no sava bērna nespējot panākt to, ko no skolnieka spēj izdabūt stingrs pedagogs. Divus pēdējos skolas gadus zēni mācījušies pie Borisa Rahmaņina. Piedalījušies Jagiļeva konkursā un ieguvuši stipendijas mācībām Cīrihē. Tad strādājuši Holandē, Anglijā, bet tagad dejo Rīgas baletā. Erlends — "Pie zilās Donavas", Dins — "Žizelē", bet jaunajā Jura Karlsona baletā "Sidraba šķidrauts" viens ir Melnais, otrs — Baltais eņģelis.

Par mājas garīgo un fizisko labsajūtu prot gādāt Biruta. Dēli šogad kļūs 30 gadus veci, bet tēvu un dēlu problēmas ģimenē nav radušās.

Nora Vētra–Muižniece —"Latvijas Vēstnesim"

Foto: no Ritenbergu ģimenes albuma

Haralds Ritenbergs Alberta lomā Adāna baletā "Žizele"…

Rīgas aizstāvju pulkā filmā "Velna kalpi"

… laulību dienā ar savu līgavu Birutu…

Ar Lolitu Cauku filmā "Velna kalpi"

… ar dēliem Dinu un Erlendu

Kopā ar Velgu Vīlipu filmā "Nauris"…

… un filmā "Šķēps un roze"

Sarunā ar režisoru Leonīdu Leimani