Vācijas rietumu joslās atradās ap 120 000 latviešu DP (pārvietotās personas). Nometņu skaits bija 294, proti, Šlēzvigas–Holšteinas un Hamburgas apgabalā 67, Lejassaksijā un Ziemeļreinas–Vestfālenes apgabalā 61, Hesenē — 15, Bavārijā — 93, Virtembergā –Bādenē — 58 nometnes. Bez tam Austrijā bija 2100 latviešu, Dānijā 1800. Savukārt V.Lasmanes pētījumā — apcerējumā "Pāri jūrai" (Memento, 1993) izskaitļots, ka Zviedrijā ar bēgļu laivām 1944. un 1945. gadā bija ieradušies ap 4000 latviešu. Šis traģiskais laiks ar visām tā problēmām visspilgtāk parādās nometnēs izdotajos žurnālos, kalendāros, bet it sevišķi laikrakstos. Ernests Aistars avīzē "Latvju Domas" izsaka pārliecību, ka "latviešu iespiestajam vārdam trimdā bieži vien lielāka nozīme nekā tas bija mājās normālos apstākļos. Tagad nav vairs nevienas kaut cik palielākas latviešu nometnes, kur neiznāktu kāda informācijas lapa vai žurnālītis". Periodisko izdevumu skaits tiešām ir iespaidīgs: no 1945. līdz 1949. gadam Vācijas nometnēs iznāca 195 laikraksti, 105 žurnāli, 40 rakstu krājumi un 49 kalendāri. Diezgan daudz latviešu periodikas iznāca arī Zviedrijā jau kopš 1944. gada rudens, nedaudzi izdevumi bija arī Dānijā, Holandē un citur, tā ka kopskaits varētu būt ap 400. Protams, vēlākajos gados, laviešiem izceļojot uz daudzajām mītnes zemēm, radās ļoti daudz citu izdevumu. Šoreiz apskata mērķis ir pievērst uzmanību nometņu laika periodikai, kas, neskatoties uz 55 gadus ilgo laiku un cilvēku izceļošanu, ir saglabāta un tagad lielā daudzumā nonākusi Lavijā — dažādās bibliotēkās un muzejos. Bagāts krājums atrodas arī Misiņa bibliotēkā — gan oriģināli, gan mikrofilmas; filmēšanu rosinājis prof. dr. Valters Nollendorfs, bet filmējamo materiālu vienkop savācis, izskatījis un sakārtojis Ojārs G. Rozītis, izmantojot Minsteres latviešu centra un Melburnas latviešu bibliotēkas krājumus.

Protams, turot rokās 55 gadus vecos oriģinālus, pārņem īpaša sajūta. Tur ir rotaprintēti, mašīnrakstā un pat rokrakstā, uz dažādu krāsu papīra. Tipogrāfiski iespiestās avīzēs nereti grūtības ar garuma un mīkstinājuma zīmēm. Laikraksta "Degsme" pirmie numuri iespiesti gotu burtiem — tā sauktajā vecajā drukā. Un tomēr tie visi ir vajadzīgi un gaidīti, lai būtu kāda informācija izmisumā un neziņā nonākušajiem cilvēkiem. Pats pirmais temats — zaudētā Latvija un kādi cerību, mierinājuma vārdi.

".. ir bojā gājis viss, kas mums bija mīļš, svēts un dārgs" — tā rakstīts uz trausla, dzeltena papīra Lībekas bēgļu nometnes žurnālā "Tāli Taki" 1945. gadā. Kāds leģionārs atceras Kurzemes cietokšņa beigas: ".. mums tikai bezgala sāpēja, ka Latvijas glābšanai viss ir jau pateikts. Savāds klusums. Karš ir beidzies. Bet vai leģionāriem?"

"Nekad neaizmirsīsim, ka mūs gaida skaistākā zeme pasaulē, un tās vārds ir Latvija", rakstīts "Laviešu Vēstnesī" pie Donavas. Profesors filozofs Teodors Celms Ķīles nometnes avīzē "Nākotnes Ceļš" raksta: ".. var nogrimt iznīcībā pat ārēji visvarenākie vēstures veidojumi un var saglabāties mazas un ārējā spēkā nevarīgas tautas, ja tās ir spējīgas īstu kultūras vērtību radīšanā un varonīgas to aizstāvēšanā."

Ingolštatē iznākušajā laikrakstā "Dievzemīte" ir Ernesta Aistara pārdomas "Mūsu rakstniecība svešumā": "Tāluma smeldze nereti bijusi auglīga — atcerēsimies Raini, Aspaziju, Akurateru. Kāda šoreiz būs mūsu daļa? Ko sniegs šis posms mūsu tautas nākošajai kultūras vēsturei? Vai būsim tikai rudens vēju sagriezts lapu jūklis vai jaunās dienas pirmās balsis?"

"Katrai naktij seko rīts," raksta nometnes "Saule" laikraksts "Trimda". "Smelsimies stiprinājumu Lielbritānijas ārlietu ministra Ernesta Bevina vārdos: nedrīkst pieļaut, ka Eiropā viena totalitāra režīma vietā nostiprinājas cits. Tiek atgādināts, ka sūtnis Anglijā Kārlis Zariņš ir lūdzis "Viņu Majestātes valdību izlietot savu iespaidu, lai izbeigtu cilvēku izsūtīšanu un aplaupīšanu, un... sniegt atbalstu tādu apstākļu radīšanai, pie kuriem latviešu tautai būtu iespējas ievēlēt savu brīvu un demokrātisku valdību". Savukārt Virtembergas latviešu avīzē "Dzimtene" sniegts citāts no Londonā iznākušas grāmatas "The Baltic Nations Estonia, Latvia and Lithuania":

"Anglijas un Krievijas mērķis ir kopēji nodrošināt mieru. Vai būtu iespējams sasniegt šo mērķi, ja Anglija pievienotu sev Norvēģiju? Tāpat tas nav iespējams, ja Krievija sev pievienojusi Baltijas valstis. Tas nedrīkst notikt!"

Taču ir jādzīvo arī tad, kad cerība par Latviju ir pavisam trausla. Ļoti lietišķs un darbīgas informācijas pārbagāts ir laikraksts "Sauksme", kas iznāk Kemptenē (vēlāk pārtop par interesantu mēnešrakstu latvju gara kultūrai); jau pirmajā numurā šādi paziņojumi un aicinājumi:

"Laipni lūdzu tautiešus, kam ir skatu kartes vai foto uzņēmumi no Latvijas, iesniegt tos redakcijā reprezentācijas albuma izgatavošanai".

"Latvieši, kam ir notis — klavieru vai kora — , lūdzu iesniegt redakcijā".

"Pirmdien, trešdien, piektdien no plkst. 15–17 notiek kora mēģinājumi".

"Kas varētu mācīt latviešu tautiskās dejas, tiek lūgts pieteikties redakcijā".

"Var pietiekties angļu valodas kursos".

Jau pieminētajā izdevumā "Tāli Taki" Ofēlijas Sproģeres atmiņās par E.Virzu ir vēl viena versija par dzejoli "Baiga vasara". Mērbekas mēnešrakstā "Jaunais Vārds" pimajā numurā lasāms Jāzepa Vītola apcerējums "Dūja, dzeguze un strazds" — par tautas dziesmas spēku: "Nekad neesam vēl izjutuši tautas dziesmu svētību tādā mērā kā tagad, mūsu trimdas gaitās: tās mūs jūtami spēcina cīņā pret nedienām — cīņā, kurai beigu vēl neredzam." Turpat arī angļu kritiķa D.Tomasa iespaidi par Šekspīra "Divpadsmitās nakts" latviešu sniegto izrādi Mērbekā: "Kopiespaids liecināja par triumfu pilnu panākumu, par īsti anglisku komēdijas izrādi, ko ar smalku izjūtu un izmaņu spēlē sniedza reti apdāvināti aktieri. Tas bija uzvedums, ar kuru būtu varējuši lepoties mūsu labākie angļu ansambļi." Zviedrijas latviešu periodikā — atjaunotajā žurnālā "Daugava" un avīzē "Latvju vārds" — daudz rakstījis Mariss Vētra — gan par mūzikas dzīvi, gan atmiņas par bēgļu laivu, gan aicinājumus latviešiem izbeigt sīkās ķildas. Te arī Veltas Rūķes–Draviņas pārdomas par latviešu valodas izredzēm trimdas apstākļos: "Latviešu valodas kodols palicis Latvijā, un mēs esam tikai atšķēlums. Turienes valoda pakļauta tālākām straujām maiņām, kurām nepiemērojoties, neglābjami palielināsies plaisa starp svešumā un dzimtenē esošu latviešu valodu." "Latvju Domas" Augsburgā publicē Jaunsudrabiņa pasaku "Reiz bija" un Anšlava Eglīša stāstu "Izsalkuša zēna pavārgrāmata". Neviens avīzes numurs nav bez dzejas; V.Strēlerte, A.Eglītis, A.Dagda, A.Švābe, A.Johansons, V.Toma — ir neliela daļa no autoriem.

Daudzas publikācijas pievēršas smagajam karavīru liktenim — viņi, kas par Latviju bija gatavi atdot visu, tagad ir visnožēlojamākā stāvoklī. Tiek darīts viss iespējamais, lai varētu uzlabot viņu dzīves apstākļus un pielīdzināt civilajiem DP.

Plašu Vācijas nometņu dzīves ainu sniedz "Bavārijas Latviešu Vēstnesis", arī par latviešu tikšanos ar ģenerāli Eizenhaueru. Vēl daži publikāciju virsraksti, kas sniedz priekšstatu par tematisko daudzveidību:

Pasaule gaida miera konferenci. Atombumbas dzimšana. Pulkvedis Krīpēns nedodas krievu rokās. Ko raksta "Cīņa". Inflācija brāžas pār Ungāriju. Baltijas valstis un ASV. Nometņu vēlēšanas. Sporta ziņas. Baltijas karavīru izdošana. Latvijas valsts vīri Štuthofas koncentrācijas nometnē. Un bezgalīgi daudz sludinājumu par piederīgo meklēšanu.

Skumji jāpasmaida par cerības iedvesmojošu aicinājumu tautiešiem: "Mēs nevaram ne mirkli iedomāties un pielaist tādu varbūtību, ka mums būtu kā ubagiem jāklejo pa pasauli. Gatavosimies mūsu dzimtenes jaunuzbūves darbam! (..) Latvijā ir 500 pagastu, katrā vajadzētu laist darbā 3–4 traktorus, tas prasītu 1500 – 2000 traktoru vadītājus. Bez tam katrā pagastā vajadzīgi agronomi, lopkopības speciālisti." Tiek aicināts katrā nometnē pārrunāt un sadalīt pienākumus darbam Latvijā...

Bez vispārīga satura izdevumiem daudz specifisku. Jau pieminēti literārie žurnāli "Daugava", "Sauksme", "Jaunais Vārds", tādi ir arī "Ceļš" un "Laiks". Jau virsraksti norāda saturu izdevumiem "Latviešu Inženieru Apvienība Ārzemēs", "Sporta Dzīve", "Šaha Pasaule", "Valkas Radioziņas", "Vientuļo Skautu Klabatas". "Lāpa" ir vairāku gadu izdevums K.Skalbes ģimnāzijā Fišbahā. Žurnāls "Bundža" — humoristiski satīrisks "malēniešu driķējums gara uzfrišināšanai" Zviedrijā.

Visi periodiskie izdevumi ir reģistrēti V.Jēgera "Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijā", taču ļoti pietrūkst tematiska rakstu rādītāja.

Ir pāršķirstīti nedaudzi no aptuveni 400 izdevumiem, kas bēgļu nometnēs iznāca no 1944. līdz 1949. gadam. Tie gaida savus pētniekus, taču literatūras un teātra vēsturnieki jau sen ar tiem intensīvi strādā.

Tīri emocionāli — ir gandarījums, prieks, ka šie izdevumi, kuros visas domas un cerības bija veltītas Latvijai, ir atgriezušies Latvijā. Tas ir skaists un stiprs piemineklis latviešu garīgajam spēkam, tajos smagajos un grūtajos gados, kad nākošās mītnes zemes vēl rādījās neskaidrā miglā, bet mīļā dzimtene jau bija aiz dzelzs priekškara.

Velga Kince — "Latvijas Vēstnesim"