"Uz Rietumiem vērsts skatiens"

"Dagens Nyheter"

— 2000.06.07.

No padomju Krievijas provinces pilsētas Rīga pēkšņi kļuva par Latvijas galvaspilsētu. Rīga ir kultūru sadursme visos līmeņos, iespiesta starp varenu un traģisku vēsturi un nezināmu nākotni.

Vasara Rīgā atnāk vēlu. Vēl pirms dažām dienām ledains vējš pūta no Zemgales līdzenumiem, kas stiepjas līdz pat Krievijas robežai. Es sēžu automašīnā, un stundām ilgi garām slīd cilvēku neapdzīvota daba. Ainavas mainās, taču mēs neapstājamies, lai paraudzītos uz priežu puduriem vai dažām pienīgām govīm.

Daugava — vāciski Dūna — tā sauc lielo upi, kas tek cauri Rīgai un ieplūst Rīgas līcī. Pelēka no Baltkrievijas stepju duļķēm un laukiem tā vijas uz priekšu, un uz dažiem smilšu sēkļiem es ieraugu pirmos cilvēkus, lielus zvejnieku barus. Šeit esot daudz lašu, tāpat kā Jūrmalā, garajā pludmalē ar kāpām, priežu mežiem un dzintaru, kas ir rīdzinieku atpūtas vieta vasarā. Pirms kara tas bija vāciešu un zviedru iecienīts atvaļinājumu mērķis.

Kad es iebraucu Rīgā, pilsētas laukumi un bulvāri gozējas saulē, un man acumirklī rodas iespaids, it kā es atrastos daudz dienvidnieciskākā debesu pusē. Tas ir kaut kas pavisam savādāks nekā Tallinā vai Stokholmā. Es esmu atstājis arktiskos viduslaikus un atrodos kontinentālā lielpilsētā ar plašām avēnijām un jaukām kafejnīcām.

Brauciena laikā es lasīju Mankela grāmatu "Suņi Rīgā", taču pēc simt lappusēm man līdz kaklam bija visi šie postkomunistiskie mafijas bosi, sarūsējušie pisuāri un drūmās betona priekšpilsētas. Man šķita, ka šis novembra pelēkais "īstenības" atainojums pārāk labi atbilst parasto zviedru aizspriedumiem par Baltijas valstīm. Droši vien Rīgā jānodzīvo ilgāks laiks, lai saprastu, cik patīkama ir šī pilsēta. Pirmais, ko es ievēroju, bija skaistās meitenes. Visur — viesnīcā, ielās un ziedu tirdzniecības vietās — mani pārsteidza viņu lepnais izskats un dziļās acis, kas mani apžilbināja, gandrīz vai neļaujot ieraudzīt ubagus un ielu bērnus, visu nesakārtoto un apskrandušo pilsētas nomalēs.

Lai gūtu priekšstatu par pilsētas patieso izskatu, es devos līdzi tūristu straumei pa galveno ielu, Brīvības bulvāri, garām Brīvības piemineklim un tālāk iekšā bruģakmeņiem klātajā Vecrīgā. Tur atrodas vācu un zviedru laika baznīcas, Hanzas laika ēkas, pils un nocietinājumi. Vecajā Rātslaukumā pirms kara atradās pilsētā visslavenākā ģildes ēka, tā sauktais Melngalvju nams. Kara laikā tas gāja bojā un tika aizstāts ar staļinisku betona kolosu un latviešu sarkano gvardu pieminekli, taču nu jau apmēram gadu šeit atrodas precīza 15. gadsimta "Schwarzhäupterhaus" ēkas kopija.

Stila kontrasts starp izgreznoto Melngalvju namu un melno betonu diezin vai varētu būt lielāks. Tajā pašā laikā šī kultūru sadursme ir simboliska pašreizējai Latvijas realitātei, kas ir iespiesta starp lielu vēsturi un varbūt nemaz neesošu nākotni. Šajā melnajā kolosā, ko jau klāj pagājušo laiku sūbējums, jau vairākus gadus atrodas tā sauktais okupācijas muzejs. To finansē vācieši un trimdā dzīvojošie latvieši, un tajā ir aplūkojama latviešu tautas ciešanu panorāma no 1940. līdz 1990. gadam. Te atrodas satricinoši dokumenti par padomju okupācijas laiku, ebreju iznīcināšanu un pēckara deportāciju viļņiem, tomēr mani soļi lielajās zālēs skanēja vientulīgi, kaut arī ieeja muzejā ir bez maksas.

Kādu brīdi es runāju ar kasē sēdošo dāmu. Viņa stāstīja, ka muzeja pētniekiem esot izdevies atrast daudz jaunu materiālu gan par vācu, gan padomju okupāciju, taču rodoties iespaids, ka daudzi cilvēki tagad uzskata, ka pasaulē viss ir kārtībā. Nupat pagājušā padomju laika notikumi un cilvēku vārdi tiek uzskatīti gandrīz vai par sasalušiem mamutiem, kuru ilkņus varbūt iespējams pārdot tūristiem, bet par kuriem neviens tā īsti vairs neliekas zinis.

Varbūt nav nemaz tik dīvaini, ka cilvēki labāk iet uz McDonald’s, sēž interneta kafejnīcās vai pērk firmas apģērbu. Jauno rīdzinieku skatiens ir pievērsts Rietumiem. Viņi zina, kādi apstākļi bija tad, kad Rīga bija pilsēta lielajā padomju impērijā, un viņus nodarbina citas un daudz taustāmākas rūpes. Tad kādēļ gan šis Melngalvju nams un šī sevišķā patika atgriezties laikā pirms šiem sešiem tumšajiem gadu desmitiem?

Dāma norādīja uz manu nupat nopirkto vilnas džemperi un sacīja, ka latvieši vienmēr esot bijuši nomodā par savu vēsturi, teikām un dziesmām. 1991. gadā atgūtā neatkarība nozīmēja ne tikai jaunas pasaules radīšanu, bet Rīgai arī atgriešanos vecajā pilsētas kultūrā, kas šķiru cīņas vārdā tika ierauta vēstures atvarā. Patiesībā tikai tad, kad padomju impērija zaudēja kontroli pār Baltijas valstīm, cilvēki saprata, kas šajā slēgtajā pilsētā patiesībā ir noticis pēc pasaules kara, revolūcijas, vilšanās, jauna pasaules kara, holokausta un Gulaga.

Varbūt tieši tāpēc man šī pilsēta šķita traģiska, kad atkal iznācu Brīvības bulvāra dubļainajā sniegā. Tik daudz noliegumu, atjaunošanu; būtu iespējams uzrakstīt veselu dzejas albumu ar gaišām skumjām. Ejot pa ielu, es nevarēju nedomāt par tiem, kas te ir gājuši, kad šai ielai vēl bija Hitlera vai Ļeņina vārds, par ebreju ģimenēm Moskauer Vorstadt (Maskavas priekšpilsētā), kuras izzuda nacistu masu kapos, sievietēm un bērniem, kas raudāja par savu tēvu likteni Sibīrijā.

Daudzas dzejas albuma lappuses varētu piepildīt ar vācu veikalnieku, latviešu bērnaukļu, dižciltīgo krievu dāmu, luterāņu draudžu vārdiem — vecās pilsētas kultūras pārstāvjiem, kas pazuda, kad pilsoniskā kultūras daudzveidība kļuva par sociālistisko monokultūru. Miljoniem latviešu tika izrauti ar visām saknēm, no austrumiem tika deportēti jauni un sveši iedzīvotāji, kas ievācās vecajās ēkās, kuras tika nolaistas vai atbrīvoja vietu betonam un asfaltam. Dzīve turpinājās, bet pēc pārdesmit gadiem Rīgu klāja pelnu sega.

Kad latviešu masas un pret režīmu kritiski noskaņotie krievi 1990. gadā sapulcējās laukumā pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā, šī vieta brīvu demonstrāciju nebija pieredzējusi vairākus gadu desmitus. Tas, kas ilgu laiku šķita kā negrozāms liktenis, piepeši izrādījās zudis. Komunistiskā laika pieminekļi tika novākti, un ielas atguva nosaukumus, kādi tām bija pirms okupācijas. Arī Tallinā un Viļņā tauta atguva savas pilsētas.

Gluži kā veikala īpašnieks, kas bez naudas atver veikalu ar tukšiem plauktiem, jaunās Baltijas republikas bija spiestas sākt savu dzīvi kā neatkarīgas valstis. Tukšie zemes gabali pilsētas nomalēs pārvērtās par milzu tirgiem ar preču pārpilnību, skaļu sīktirgošanos un kaulēšanos. Pamestas mājas ar izsistiem logu stikliem kļuva par Adidas bikšu, Ecco apavu un Chanel smaržu skatlogiem.

Ne jau viss veiksmīgi izdevās, taču visi, ar kuriem es runāju, kā jauku raksturoja sajūtu, kad visi atradās vienā laivā, kaut arī gandrīz visiem sākumā klājās vienlīdz slikti. Bija liela vēlme dibināt visu no jauna — vai nu tas būtu uzņēmums, grāmatu apgāds, kafejnīca, vai banka. Pēc padomju nomenklatūras pazušanas ceļš pavērās jaunai latviešu paaudzei. Visur bija vajadzīgi cilvēki, un bieži vien gluži nepieredzējušiem jauniešiem jaunajā valstī nācās uzņemties svarīgus amatus. Austrumu ietekme zināmā mērā saglabājās, taču, runājot par Rietumeiropas un Amerikas kultūru, no sākuma durvis tika atvērtas līdz galam vaļā. Bija arī tādas aprindas, kas meklēja saites ar Skandināvijas valstīm Zviedriju un Dāniju. Rīgā pat ir dāņu un latviešu grāmatu izdevniecība "Atēna" , kas ir izdevusi cita starpā Jērana Tunstrēma un Petera Hēga grāmatas.

Pateicoties Latvijas kultūras atašejam Stokholmā Jurim Kronbergam, daļa latviešu daiļliteratūras ir iznākusi zviedriski. Pirmām kārtām Vizmas Belševicas grāmatas par Billi, bet arī antoloģija ("Nära röster över vatten"), kur savu artavu ir devuši citstarp Klāvs Elsbergs un jaukais dzejnieks Uldis Bērziņš, ar kuru es pāris stundu nosēdēju kafejnīcā. Viņš strādā Latvijas Bībeles komisijā un ir tulkojis grāmatas no turku, poļu, angļu, zviedru un islandiešu valodas. Mēs runājām par valodas iespējām un cik svarīgi ir lauzt gramatikas robežas. Tomēr tik mazai valodai kā latviešu valodai vienmēr būs grūti tikt pāri robežām. Kā zviedru tūrists Latvijā es nemitīgi redzēju, kā valodas izolācija ierobežo.

Un tagad? Brehts rakstīja, ka pēc kalnu mokām nāk līdzenumu piepūle. Ārējās pārmaiņas iespējams raksturot ekonomiskās lejupslīdes un bezdarba, jaunās bagātības un posta jēdzienos. Es mēģināju nošķirt vēsturisko attīstību no pašreizējā laika. Es meklēju kaut ko konkrēti vēsturisku no manas pieredzes atšķirīgajā, mainīgajā pieredzē, bet pēc kāda laika sapratu, ka arī es esmu pārmaiņu daļa un ka daudz kas no tā, kas notiek Rīgā, ir noticis arī Stokholmā. Varbūt tieši tāpēc ir grūti saprast tā nozīmi.

Tomēr arī ārējās pārmaiņas dažreiz ir juceklīgas — vecās mājas iegūst jaunu krāsu, jaunas ēkas atdod vietu vecām kopijām. Turklāt globālais kapitālisms ir nārstojis banku, viesnīcu, restorānu, universālveikalu, mākslas galeriju un benzīna uzpildes staciju mistrojumā, kas cilvēkam ļauj pārāk viegli aizmirst svētību, ko tas ir nozīmējis rīdziniekiem — pieeju kapitālam, Rietumu kultūrai, modernajiem saziņas līdzekļiem. Tomēr ne jau visi gūst labumu no labklājības. Piečurātajā vestibilā un uz soliņiem centrālās stacijas priekšā sēž ubagu un ielas bērnu bari, un viņus šķietami atstāj vienaldzīgus pienākošie un aizejošie vilcieni.

Elizabetes un Alberta ielā atrodas gandrīz astoņi simti jūgendstila ēku, ko 19. gadsimta beigās uzbūvēja bagātie vācu, ebreju un latviešu veikalnieki. Toreiz Rīga bija cariskās Krievijas trešā lielākā rūpnieciskā pilsēta, mezgla punkts starp austrumiem un rietumiem, kas piesaistīja daudzus komersantus un talantīgus cilvēkus. Daži no visizcilākajiem arhitektiem bija Henrijs van de Velde un pazīstamā padomju kinorežisora tēvs Mihails Eizenšteins.

Notiek atjaunošanas darbi, un visur ir redzami krāsu spainīši, taču varam ieņemt arī jautājošu nostāju pret visiem šiem mēģinājumiem atjaunot kādreizējo krāšņumu. Man radās sajūta, ka kaut kas nav, kā vajag. Cilvēki un mājas savā starpā nesaskanēja, bet es visu laiku mēģināju apslāpēt šo sajūtu un nošķirt pašreizējo brīdi no vēstures. Tajā pašā laikā ir skaidri redzams, ka Rīga vairāk nekā jebkura cita pilsēta izceļas ar to, ka pirms deviņiem gadiem tā bijusi padomju Krievijas provinces pilsēta.

Zviedru un dāņu uzņēmumi šobrīd ir daudzu lielāko uzņēmumu līdzīpšnieki, internets padara iespējamus elektroniskos kontaktus. Mans iespaids par Rīgu tomēr ir tāds, ka tai nav tiltu uz Rietumiem. Nozīmīgākās Baltijas valstu pilsētas radās kā Hanzas savienības pilsētas, tajās lielākoties dzīvoja vācu tirgotāji, un likumi un valoda bija vācu. Kā aktīvi cīnītāji par Eiropas kultūru baltvācieši turpināja uzspiest savu zīmogu Rīgai līdz pat tai dienai 1939. gada rudenī, kad vadonis viņus piespieda atgriezties "mājās".

Vislielākā atšķirība starp pašreizējo brīdi un to laiku, protams, ir gandrīz pilnīgā iedzīvotāju pārmaiņa. Nākošgad Rīgai apritēs 800 gadu, un uzmanība tiek koncentrēta uz vācu un zviedru laikiem. Jaunā latviešu paaudze tomēr nesamierinās ar savu vecāku paaudzes iesīkstējušo turēšanos pie mītiem un idejām, bet tai piemīt daudz pragmatiskāks skatījums. Viņi vēlas doties pasaulē, mācīties jaunas valodas. Atrašanās līdzās valstij austrumos vēl aizvien liek būt modriem, un neveiksmes nekad nevar izslēgt, taču par virzienu gan nav nekādu šaubu.

Fakti par Rīgu:

• Rīgā dzīvo apmēram miljons no Latvijas 2,5 miljoniem iedzīvotāju.

• Galvaspilsētai nākamgad apritēs 800 gadu. Vairākus gadsimtus Rīga bijusi Hanzas savienības līderpilsēta, un 1621.–1710. gadā tā atradusies Zviedrijas pārvaldījumā. Otrajā pasaules karā un pēc tā Latvija zaudējusi trešo daļu savu iedzīvotāju. Pēc piecdesmit padomju okupācijas gadiem 1991. gadā pasludināta Latvijas Republika.

Pērs Landīns