Lai Latvijas zinātnieki ir spējīgi piedalīties Eiropas finālturnīrā

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Mēs pulcējamies uz Zinātņu akadēmijas Rudens pilnsapulci novembrī. Novembris ir pretrunīgs mēnesis. No vienas puses, tas ir mūsu valsts dibināšanas mēnesis, nupat nosvinējām tās 85. dzimšanas dienu, bija runas, apceres kopsavilkumi, notika arī valsts budžeta apstiprināšana. Kārļa Mīlenbaha gads noslēdzas ar konferencēm valodniecībā, Valodas aģentūras izveidošanu, ieceri veidot pieminekli latviešu valodniecības pamatlicējiem Mīlenbaham un Endzelīnam, ne mazāk izteiksmīgu kā nupat mūsu lielajam ķīmiķim Paulam Valdenam atklāto.

No otras puses, novembris ir veļu mēnesis, esam zaudējuši daudzus mīļus, gaišus, izcilus kolēģus. Ojāra Vācieša mēnesī risinām klavierkoncerta un melnbaltā domino Si minor tēmas. Rudens laiks ir nomācošs, deprimējošs, kad īsti negribas neko iesākt. Arī situācija Latvijas zinātnē joprojām nav tā pati labākā. Pavasarī cerību pilni pilnsapulcē runājām par to, ka pieņemta valsts inovatīvās attīstības programma, ka zinātnei atvēlamā iekšzemes kopprodukta procentuālā daļa līdz 2010. gadam katru gadu varētu pieaugt par 0,1%, ka tiks pieņemta akadēmiskā personāla atjaunināšanas programma ar reāliem skaitļiem, lai augstākajai izglītībai un zinātnei piesaistītu jaunus cilvēkus un varētu cienīgi novērtēt emeritēto zinātnieku veikumu. Ministru prezidenta Einara Repšes attieksme pret zinātni bija izteikti pozitīva, bija solījumi. Diemžēl reāli pieņemtajā 2004. gada budžetā zinātnes finansējuma īpatsvars nav palielinājies. “Jaunie laiki” Latvijas zinātnei, R&D komponentei vēl nav pienākuši. Budžeta deficīta samazināšana, tā pārkārtošana, lai iestātos ES un NATO, ņēmusi pārsvaru pār valdības simpātijām pret zinātni. Runājot slavena latviešu dramaturga vārdiem, “gaidīšanas svētki” turpinās. Vai gaidīsim, kamēr Latvijas tautsaimniecība, nacionālais kopprodukts sasniegs to līmeni, kad varēs atcerēties arī zinātni? Bet te nu atkal jārisina mūžsenais jautājums par olu un vistu.

Pasaulē, attīstītākajās valstīs veidojas zinātņietilpīga ekonomika. Permanentas revolūcijas informāciju tehnoloģijā, biotehnoloģijā, materiālzinātnēs, nanotehnoloģijās izraisa būtisku investīciju pieaugumu tehnoloģijām. Tikai — šis investīciju pieaugums tiek attīstītām valstīm. Eiropas Perspektīvo tehnoloģijas studiju institūta (Seviljā) Nākotnes projekta ietvaros ir izvērtēta Baltijas jūras reģionā esošo ES kandidātvalstu ražošanas un darbaspēka struktūra. Izrādījies, ka visvairāk augsti kvalificētu strādnieku un kalpotāju ir Igaunijā (līdzīgi Ungārijai, virs 40% darbaspēka); Lietuvas un Polijas gadījumā — 50% rūpniecības apjoma ir darbaspēka, nevis zināšanu ietilpīga, virs 70% darbaspēka veido zemi kvalificēti un “zilo apkaklīšu” strādnieki. No visām 10 kandidātvalstīm Latvijai pašreiz ir vislielākais (ap 70%) darbaspēka ietilpīgās rūpniecības īpatsvars, zemi kvalificētie un “zilo apkaklīšu” strādnieki veido 80% kopējā darbaspēka. Šos datus min Dr. Bruno Deksnis akad. Tālava Jundža veidojamā krājumā par Latvijas nākotnes vīzijām Eiropā. Citā pētījumā, ko Eiropas pirmsreferenduma diskusiju laikā te prezentēja Dr. Uldis Osis un līdzautori, pasvītrots, ka Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps ir viens no augstākajiem pasaulē, taču pats IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemākais ES kandidātvalstu vidū un pēdējo piecu gadu laikā preču izlaide apstrādājošā rūpniecībā ir augusi par 23%, bet pievienotā vērtība — tikai par 8%. Citiem vārdiem sakot, Latvija eksportē preces, kuru ražošanā nav nepieciešama dziļa izejvielu pārstrāde, augstas tehnoloģijas un zinātnes sasniegumu izmantošana, eksportē produktus ar zemu pievienoto vērtību — koksni un tās izstrādājumus, tekstilizstrādājumus, metālus un to izstrādājumus. Arī ārvalstu investori Latvijā līdz šim orientējas galvenokārt uz pakalpojumu un tirdzniecības sfēru, uz nekustamo īpašumu pirkšanu, nevis uz investīcijām ražošanā.

Šie neiepriecinošie skaitļi par ekonomiku cieši korelē ar mums labi zināmo faktu, ka R&D finansējuma ziņā Latvijas rādītājs ir pats zemākais starp Baltijas valstīm un viens no zemākajiem starp visām postsociālisma valstīm. Tas ievērojami atpaliek no industriāli attīstīto (tai skaitā ES valstu) rādītājiem, turklāt arī nepieaug. Zinātniskās izstrādes pagaidām Latvijā nav pieprasītas. Pētniecības institūti un universitātes atsevišķās nozarēs izceļas ar labām, pat izcilām pētnieciskajām tradīcijām, vēl ir starptautiski konkurētspējīgi fundamentālos un lietišķos pētījumos. Taču to funkcionēšana šobrīd lielā mērā balstās uz sadarbību ar ārvalstu institūtiem un finansējumu no āra, jo valsts finansējums ir nepietiekams pat esošās struktūras uzturēšanai, kur nu vēl infrastruktūras pilnveidošanai. No šā viedokļa patiešām 2004. gada budžets zinātnei vēl ir izdzīvošanas, nevis attīstības budžets. Savukārt inovāciju pieprasījums pašā Latvijas tautsaimniecībā ir pārāk ierobežots, lai šo zinātnisko potenciālu varētu uzturēt no iekšējiem resursiem. Pēc Eurostat datiem, rūpnieciskais sektors Latvijā finansē tikai ap 18% pētījumu no to kopējām izmaksām (2001), kamēr Lietuvā šis procents ir 37%, bet lielajās valstīs (ASV, Vācijā, Japānā) — 65—70%. Pat Rumānijā un Bulgārijā ražošana finansē pētījumus lielākā apjomā nekā Latvijā. Tātad principā Latvijai var draudēt risks ieslīgt ekonomiskā stagnācijā. Te nu ir tas apburtais loks: ražošana un zinātne — kuru attīstīt vispirms vai tomēr abas vienlaikus? Vai tranzītvalsts un pakalpojumu valsts modelis, ko izvēlējās Latvija kopš Ivara Godmaņa, ir vienīgais un pareizākais? Vai un kā vietējā zinātne var sniegt jaunus scenārijus Latvijas attīstībai, vai daudz ir to, kas tiecas veidot mazos un vidējos uzņēmumus, un vai tie saņems atbalstu no valsts?

Gaidāmā Latvijas iestāšanās ES (un te nu ir jāizsaka pateicība visiem akadēmijas locekļiem un klātesošajiem, kas veicināja pozitīvu referenduma iznākumu) vieš jaunas cerības zinātnei. Latvija kopš 1999. gada sekmīgi darbojusies 5. ietvarprogrammā, cerīgs iezīmējies 6. ietvarprogrammas sākums. Pēc 2004. gada 1. maija valsts zinātniskajām institūcijām kļūs pieejams — vismaz teorētiski — ES līdzfinansējums gan praktiski orientētiem projektiem jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādēs (10 milj. eiro trijos gados), gan zinātniskās infrastruktūras uzlabošanai (universitāšu un institūtu laboratorijās, 14 milj. eiro) — tajās nozarēs, kuras nākotnē var reāli sekmēt ekonomikas attīstību, un patiešām reāli lietojamos projektos. Cerams, ka nākamā gada sākumā kļūs skaidrāki “spēles noteikumi”, un cerams, ka Latvijas zinātne pratīs šos līdzekļus saņemt. Jo jaunajos apstākļos, ES, Latvija var iet vai nu pa Somijas un Īrijas ceļu, kur strauji augusi R&D loma, vai pa Grieķijas ceļu, kas tikai mazā mērā apgūst pieejamos Eiropas līdzekļus.

Taču šodien vairāk nekā jebkad jāapzinās, ka ES automātiski neatrisinās mūsu problēmas. Pirmkārt, viss sacītais neskar (vai mazākā mērā skar) sociālo un humanitāro zinātņu attīstību. Otrkārt, katrai valstij ir jāattīsta pašai sava zinātņu, zinātnisko institūciju un augstskolu sistēma, treškārt — un to varēja redzēt no iepriekš minētajiem skaitļiem — R&D attīstība, zinātnes attīstība cieši jāsaista ar valsts tautsaimniecības (un, protams, arī kultūras vispārējā līmeņa) attīstību un arī ar augstākās izglītības attīstību. Lai vienu jauku dienu neizrādītos, ka tēze par augstas kvalifikācijas darbinieku lielo īpatsvaru kā Latvijas priekšrocību, ko allaž uzsvērām Atmodas gados, ir mīts. Jāņem vērā arī tas, ka ES ietvaros smadzeņu noplūde no Latvijas varētu neaptveramā mērā pieaugt un kļūt bīstama; tāpat kā kādā provinces pilsētā tikai 20% vidusskolu absolventu itin kā vēlas saistīt savu nākotni ar dzimto pilsētu, bet pārējie saista to ar Daugavpili vai Rīgu, tāpat daudzi var no Rīgas un Latvijas novadiem pārcelties uz tām valstīm, kur viņus gaida labākas iespējas un atalgojums, labāka dzīve. Tādēļ pozitīvi vērtējama akad. Ivara Biļinska iniciatīva apzināt, kuras no zinātnieku iestrādēm ir īstenojamas Latvijā, un atbalstīt tās. Tāpat ļoti pozitīvi uztverama Saeimas ierosme dibināt Nākotnes komisiju, kas konkrēti risinātu šādas problēmas, kas rūpētos par zinātnes attīstību un izstrādātu valsts stratēģisku attīstības plānu zinātnes sasniegumu un jaunāko tehnoloģiju ieviešanas jomā, — balsojums par šīs apakškomisijas dibināšanu paredzēts šodien. Igaunijā un Lietuvā parlamenta līmenī par to jau ir domāts, tur stratēģiskas nostādnes par valsts virzību jau akceptētas, šāda Nākotnes komisija jau darbojas Somijas parlamentā. Kā man vakar sacīja Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš, komisija noteikti iestāsies par lielāka finansējuma piešķiršanu zinātnei jau tuvākajā laikā: “Zinātnē nekas nenotiek ātri, gan jau palielināsies arī jūsu budžets,“ sacīja kolēģis Dr. J.Strazdiņš.

Par šīm problēmām mūsu zinātnieku sabiedrībā un Latvijas sabiedrībā vispār ir runāts daudz, bet jārunā vēl vairāk un konkrētāk, un arī jārīkojas. Mums jāveido intensīvāks dialogs ar Saeimu un valdību, kas pēdējos gados bija apsīcis pieprasījuma trūkuma, abpusējas neieinteresētības un vilšanās dēļ, akadēmiskajai saimei vēl ciešāk jāsadarbojas ar Izglītības un zinātnes ministriju. Desmit gadu laikā zinātne Latvijā arvien vairāk ir tikusi izstumta dzīves, sabiedrības interešu patālā perifērijā. Tā kļūst margināla, par to ir vāja interese presei un citiem plašsaziņas līdzekļiem (es, protams, uz šī fona vēlos jo īpaši pateikties tiem žurnālistiem, reportieriem, operatoriem, laikrakstiem, kas tradicionāli ir zinātnes draugi pat tās vājuma posmā). Saprotams, sava daļa vainas jāuzņemas zinātnei un zinātniekiem pašiem, arī Zinātņu akadēmijai. Varbūt arī mūsu vidē pārāk maz ir diskusiju, pārāk maz konstruktīvas opozīcijas oficiālajām struktūrām zinātnē un augstākajā izglītībā, es riskētu sacīt, pārāk maz skandālu (kaut arī, pasarg’ Dievs, neaicinu tādus izraisīt, īpaši jau mākslīgi).

Pārāk maz arī esam pēdējos gados runājuši par zinātnes būtisko vietu kultūrā, vērtību sistēmā. 10. novembri UNESCO ir pasludinājusi par zinātnes dienu. Latvijā tā pagāja nepamanīta, toties Budapeštā pulcējās Pasaules zinātnes forums (500 zinātnieku no 80 valstīm), kur izteiksmīgu noslēguma runu sacīja Latvijas Valsts prezidente, mūsu Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Vaira Vīķe-Freiberga, definējot zinātnes vietu mūsdienu pasaulē vispār un zinātnes attīstības īpatnības mazās valstīs, — daudzas lietas šajā runā ir būtiskas, tā būtu jāpārlasa katram no klātesošajiem, teksts 19. novembrī publicēts “Latvijas Vēstnesī”.

Daudzi mūsu zinātnieki kļuvuši apātiski, pēc nedēļas kongresā izšķirsies Zinātnieku savienības turpmākā virzība. Bīstos, ka negatīvās tendences, zinātnes nenovērtēšana un zinātnieku novecošana var kļūt par stabilu traucēkli Latvijas virzībā. Taču ļausimies kritikai, paškritikai, bet neļausimies pesimismam. Lai Latvijas zinātnieki spēj piedalīties Eiropas finālturnīrā, tāpat kā mūsu futbolisti pēc uzvaras pār turkiem, lai arī Latvijas pārstāvji iekļūst Eiropas zinātnes elitē. Ka optimismam ir pamats, to varbūt apliecinās arī šī mūsdienu pilnsapulce, jauno locekļu vēlēšanas un skats uz datorzinātnēm Latvijā.

Uz vispārējā fona Latvijā datorzinātnes izceļas ar savu dinamiku, ar izteiktām perspektīvām, ar spēju iesaistīt šajā jomā jaunatni un sabiedrību, arī ar savu spēju dot high-tech produkciju Latvijas eksportam uz Rietumiem. Protams, var sacīt — datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas, informātika pašreiz ir “topā”, pieredz revolūciju, veidojas e-pasaule, veidojas e-tautsaimniecība, tas jau, protams, pievelk jaunus cilvēkus, šī joma ir starptautiski atzīta, labi apmaksāta. Taču tā visa Latvijā nebūtu, ja šai nozarei nebūtu spējīgu līderu, kas ir sākuši savu zinātnisko karjeru gados, kad tas viss vēl nebija tik acīmredzams. Šī Zinātņu akadēmijas pilnsapulce lielā mērā ir veltīta datorzinātnēm, informācijas tehnoloģijām, mēs godinām šīs nozares celmlaužus. Divu Latvijas datorzinātnes skolu veidotāji un vadītāji Jānis Bārzdiņš un Rūsiņš Mārtiņš Freivalds lasa akadēmiskās lekcijas, debates gan nav paredzētas, bet kuluārsarunās un daža klausītāja smadzenēs tas varētu ģenerēt jaunas atziņas.

2003. gada 13. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts ar Lielo medaļu ir apbalvojis LZA īsteno locekli Rūsiņu Mārtiņu Freivaldu par izciliem darbiem varbūtisko algoritmu un kvantu automātu teorijā, par zinātniskas skolas izveidošanu Latvijā.

LU Fizikas un matemātikas fakultātes Diskrētās matemātikas katedras vadītājs profesors R.M. Freivalds ir viens no visvairāk citētajiem Latvijas zinātniekiem un visbiežāk citētais Latvijas matemātiķis un datorzinātnieks. Viņa vadībā ir izveidota zinātniskā skola. Daudzus gadus prof. R.M. Freivalds lasa lekciju kursus Latvijas Universitātē, viņa sadarbība ar studentiem un jaunajiem zinātniekiem ir ļoti auglīga. Viņa vadībā aizstāvētas desmit doktora disertācijas. Viņš vada LU doktora studiju programmu datorzinātnē, viņa studenti jau daudzus gadus izpelnījušies dažādas atzinības gan Latvijā, gan ārzemēs.

R.M. Freivalda galvenais pētnieciskais darbs ir saistīts ar algoritmu sarežģītību, viņa pirmā publikācija par šiem jautājumiem datēta ar 1964. gadu. Kad amerikāņu informātiķis Manuels Blums 1995. gadā saņēma Tjūringa prēmiju (datorzinātnē tā ir Nobela prēmijas analogs), viņš prēmijas saņemšanas akadēmiskajā lekcijā R.M. Freivalda darbu varbūtisko algoritmu jomā nosauca par vienu no saviem iedvesmas avotiem, lai ķertos pie pētījuma par datorprogrammu korektīvas pārbaudēm. Profesors R.M. Freivalds ir starptautiska autoritāte datorzinātnēs.

Pēc viņa lekcijas noklausīsimies ne mazāk izcila zinātnieka — profesora akadēmiķa Jāņa Bārzdiņa — akadēmisko lekciju. Viņš pagājušajā (2002.) gadā saņēma Ministru kabineta balvu zinātnē. Profesors J. Bārzdiņš jau ilgus gadus vada Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtu — institūtu, kuru labi pazīst pasaules datorzinātnieki. Vairums Latvijas datorspeciālistu ir profesora J. Bārzdiņa skolnieki. Profesora Jāņa Bārzdiņa vadībā tika izstrādāta jaunas paaudzes sistēmu modelēšanas un imitācijas rīku koncepcija, kas balstās uz specifikāciju valodu. Viņa vadībā apmācīti tūkstoši informātikas nozares studentu, tai skaitā izstrādātas un aizstāvētas 14 zinātņu doktora disertācijas datorzinātnēs. Šie zinātnieki šobrīd ir Latvijas vadošie informācijas tehnoloģiju nozares vadītāji un aktīvi informācijas sabiedrības veidotāji mūsu valstī.

Šīs pilnsapulces noslēgumā man būs patīkamais pienākums pasniegt arī LZA goda doktora diplomu akciju sabiedrības “Dati” valdes priekšsēdētājam Valdim Lokenbaham; šī atzinība viņam piešķirta ar LZA Senāta 10. novembra sēdes lēmumu. Valdis Lokenbahs ir izcils datorzinātņu speciālists. Pēc akadēmiķa Bārzdiņa atzinuma (viņa ieteikumā goda doktora grāda piešķiršanai), “V. Lokenbahs ir cilvēks, kuram, iespējams, ir vislielākie nopelni programmatūras industrijas radīšanā Latvijā.(..) A/s “Dati” savu biznesu ir balstījusi nevis uz vienkāršu darbaspēka pārdošanu klientiem, kā to dara ne viena vien firma IT jomā, bet gan uz zinātniski ietilpīgas produkcijas ražošanu, tādā veidā balstot Latvijas IT zinātni un zinātniekus.(..) Valdis Lokenbahs ir ne tikai izcils administrators, bet arī ne mazāk izcils speciālists ļoti plašā tehnoloģiju jomā. Bez šādas kompetences nevar izcīnīt kontraktus Rietumos”. Gribu piebilst, ka ar firmu “Dati” un Izglītības fonda mērķprogrammu LZA 1999. gadā ir parakstījusi vienošanos par sadarbību un gada balvām, saskaņā ar kuru nu jau četrus gadus svinīgā ceremonijā piešķiram balvas ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu datorzinātnēs, informātikā vai par nozīmīgu informācijas izstrādes sistēmu veicināšanu.

Tātad būtībā idejiski mēs veltām šo pilnsapulci datorzinātņu un informātikas problēmām, bet ne mazāk nozīmīga pilnsapulces daļa, saprotams, ir jauno LZA locekļu vēlēšanas.

Ievadruna Latvijas Zinātņu akadēmijas Rudens pilnsapulcē 2003.gada 20. novembrī

Nāk klāt un gratulēti tiek jaunievēlētie Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenie, ārzemju, goda un korespondētāji locekļi

Īstenie locekļi

Jekaterina ĒRENPREISA — LZA kor.loc. (1999), dz.1945.g., Dr.habil.biol. (1991), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, Ņujorkas Zinātņu akadēmijas locekle (1995 ).

Galvenie zinātniskā darba virzieni (1968 – 2003):

histonu loma hromatīna struktūrā (1968 –1973), hromatīna suprastruktūras atšķirības starp normālām un malignām šūnām (1975–1991), hromatīna suprastruktūras rekonstrukcija šūnu diferencēšanās gaitā – ar attēla analīzes metodēm (1991–1993), transdiferencēšanās mehānismi (1994 – 1997), audzēju šūnu eksperimentālā normalizācija (1994–1995), šūnas nāves aberācijas un noteikšanas metodes (1997 – 1998), spermatozoīdu DNS integritātes problēma un vīriešu fertilitāte (1998 – 2003), ļaundabīgu audzēju radiorezistences mehānismi (1998– 2003). Pētījumi veikti augstā teorētiskā un praktiskā līmenī ciešā sadarbībā ar ārvalstu – Krievijas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas – zinātniekiem.

Inesis FELDMANIS — LZA kor.loc. (2001), dz.1949.g., Dr.habil.hist. (1994), LU profesors. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas vadītājs, Amerikas un Rietumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, LU maģistra un doktora programmu direktors vēsturē, LU Vēstures zinātņu promocijas padomes priekšsēdētājs, LU Vēstures nozares profesoru padomes priekšsēdētājs, Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis (pētniecības grupas vadītājs), žurnālu “Latvijas Vēsture” un “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” redakciju loceklis, Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu redakcijas loceklis, Latvijas Zinātņu padomes eksperts vēsturē.

Zinātniski pētnieciskās intereses: Latvijas iekšpolitika un ārpolitika starpkaru periodā, vācu un krievu faktors Baltijā, Latvijas un Vācijas attiecības 20.gs. 20. un 30. gados, nacistu okupācijas politika Latvijā (1940–1945).

Jānis GRABIS — LZA kor.loc. (2000), dz.1943.g., Dr.habil.sc.ing. (1999), RTU Neorganiskās ķīmijas institūta direktors, plazmas procesu laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks.

Galvenie zinātniskā darba virzieni: plazmas ķīmija un tehnoloģija, grūti kūstošu savienojumu un to kompozītu nanoizmēru pulveru sintēze, raksturošana un izmantošana moderno materiālu izveidē.

Kopš 1991.g. vadījis LZP, IZM un starptautiskus projektus, t.sk. ES projektu JOULE–2–CT92–0063 (1994–1995), ES AMMT projektu (2001–2002), ES 5.ietvara projektu (2001–2004). Plaša zinātniskā sadarbība ar zinātniskām organizācijām un firmām ASV, Vācijā, Somijā, Dānijā, Itālijā, Beļģijā , Austrijā, Īrijā, Luksemburgā u.c.

Linards SKUJA — LZA kor.loc. (1996), dz. 1952.g., Dr.habil.phys. (1994), LU Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks.

Zinātniski pētnieciskās intereses: punktdefektu optiskās īpašības stiklveida silīcija dioksīdā. No pielietojumu viedokļa SiO2 izceļas ar virkni unikālu īpašību, kuras ļauj tas izmantot tādos pielietojumos kā ultravioletajā un lieljaudas lāzeru optikā, tālo sakaru optiskajos gaismas vados, optiskajos elementos kosmiskajai un kodoltehnikai. Tas ir galvenais dielektriskais materiāls uz silīciju bāzētajās mikroelektronikas ierīcēs. Kopš 1977.gada strādājis dažādās pasaules universitātēs (Kārļa universitātē Prāgā, Rostokas universitātē, Turīnas universitātē, Minsteres universitātē (kā Humbolta fonda stipendiāts), Nagojas universitātē (Japāna), Braunšveigas Federālajā Fizikāli tehniskajā institūtā, Tokijas Tehnoloģiskajā institūtā, Japānas Zinātnes un tehnoloģijas korporācijā).

Kopīgais publicēto zinātnisko darbu skaits – 107. L.Skujas publikācijām ir vislielākais citējamības indekss starp Latvijas fiziķiem. ZA Edgara Siliņa balva fizikā (2003).

Jānis GRUNDSPEŅĶIS — LZA kor.loc. (1998), dz.1942.g., Dr.habil.sc.ing. (1993), RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes profesors, RTU Lietišķo datorsistēmu institūta direktors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: sarežģītu tehnisku sistēmu struktūras modeļu sintēzes un analīzes problēmas projektēšanas sākumstadiju un tehniskās diagnostikas uzdevumu risināšanai. Intelektuālas sistēmas un rīki sarežģītu sistēmu struktūras izstrādāšanai, hibrīdas metodes zināšanu iegūšanai un reprezentēšanai.

Vadījis septiņu pētniecisko projektu izstrādāšanu līgumdarbu tēmu ietvaros, kuru tematika saistīta ar sistēmu modelēšanu projektēšanas un diagnostikas mērķiem, un informācijas sistēmu izstrādāšanu, kopš 1990. gada bijis trīs zinātnisko grantu vadītājs, kuru tematika saistīta ar intelektuālu sistēmu izstrādāšanas teorētiskajiem aspektiem, divu starptautisku projektu koordinators Latvijā. Žurnāla “Automātika un datortehnika” (Fdnjvfnbrf b dsxbckbntkmyfz nt[ybrf) redkolēģijas loceklis un RTU zinātnisko rakstu 5. sērijas “Datorzinātne. Lietišķās datorsistēmas” galvenais redaktors.

Ārzemju locekļi

Umberto Pietro DINI — dz. 1960.g., Pizas universitātes Slāvu un baltu valodu katedras profesors. Baltistikas žurnāla “Res Balticae” redaktors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: prūšu, jātvingu, lietuviešu, latviešu un itāļu valoda. Itāļu valodā izdevis grāmatas “Eiropas valodas no 1.tūkstošgades beigām un 2.tūkstošgadē” (1993), “Martīna Mažvīda Svētā Ambrazeja dziesma” (1994), kopā ar N.Mihailovu sastādījis “Baltu mitoloģijas antoloģiju”. 2000.g. tulkota latviešu valodā un iznākusi grāmata “Baltu valodas”.

Roberts EVARESTOVS — dz. 1937.g., fizikas un matemātikas zinātņu doktors (1977, Krievija), Krievijas Dabaszinātņu akadēmijas īst.loc. (1992), Sanktpēterburgas Valsts universitātes prorektors, Ķīmijas fakultātes Kvantu ķīmijas katedras vadītājs, profesors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: defekti kristālos un to kvantu ķīmiskie modeļi un aprēķini. Devis lielu ieguldījumu teorētiskās fizikas attīstībā Latvijā, viens no viņa skolniekiem ir pazīstamais LU CFI līdzstrādnieks profesors E.Kotomins. Latvijas Universitātes goda profesors.

Erki HOLLO — dz.1940.g., Dr.iur., Helsinku universitātes Tiesību zinātņu fakultātes profesors, speciālists vides likumdošanas jautājumos. Somijas Zinātņu akadēmijas, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas loceklis, daudzu starptautisku ar vidi saistītu organizāciju biedrs. Specializējies vides likumdošanā, apkārtējās vides un biosfēras aizsardzībā, nekustamo īpašumu tiesībās, tiesību teorijā u.c. jomās. Sarakstījis 12 grāmatas. Saistīts ar Latviju dzimtas saitēm – ir ievērojamā ķīmiķa P.Valdena mazdēls.

Goda locekļi

Pēteris Guļāns — dz. 1920.g., Dr.habil.oec. (1968), LZA korespondētājloceklis (1968), Latvijas valsts emeritētais zinātnieks. LZA Ekonomikas institūta darbinieks kopš 1953. gada.

Zinātniskās intereses: tautsaimniecības attīstības kompleksās problēmas. Sagatavojoties Latvijas dalībai ES, pētīti Latvijas ekonomikas adaptācijas jautājumi pasaules saimniecības sistēmā, īpaši ekonomikas sistēmu pārveide, rūpniecības pārstrukturizācija, konceptuāli izvērtēta Latvijas lauksaimniecība. Piedalījies Latvijas nacionālo programmu izveidē un analīzē. Pētīti privatizācijas institucionālie nosacījumi. Sadarbībā ar augstskolām veikta ekonomikas specialitātes studiju analīze.

Pēdējo gadu aktuālie pētījumi: alkohola ražošanas un patēriņa ekonomiskā un sociālā ietekme; projektējamās celulozes rūpnīcas būvniecības ietekme uz Latvijas ekonomiku.

Juris Kronbergs — dz. 1946.g., dzejnieks un tulkotājs (Zviedrija). Latvijas Penkluba biedrs un priekšsēdētājs (kopš 1991.g.), Zviedrijas Rakstnieku savienības biedrs. Izdevis krājumus “Iesnas un citi dzejoļi” (1971), “Biszāles” (1976), “Par īstenību, četrām sāpēm un bezizejas istabu” (Rīgā, 1989), “Tagadnes” (1990), kā arī krājumu zviedru valodā “De närvarende” (“Klātesošie”, 1984). Tulkojis zviedru valodā I.Ziedoņa “Epifānijas” un dzeju, V.Belševicas un V.Strēlertes dzeju. 1988.gadā viņam piešķirta O.Vācieša prēmija.

Andris Vārpa — dz. 1950.g., tēlnieks, profesora A.Terpilovska skolnieks, kura ietekmē pievērsies memoriālajai tēlniecībai, ievērojamu Latvijas zinātnieku un gara darbinieku portretu un pieminekļu veidošanai. Kopš 1980.gada dzīvo un strādā Valmierā, ir Valmieras bērnu mākslas skolas pedagogs. Personālizstādes rīkojis Rīgā, Minsterē, Potsdamā, grupas izstādes Rīgā, Valmierā, Ļeņingradā, Maskavā, Tbilisi, Minhenē, Parīzē, Orhūsā, Madridē, Tallinā, Strasbūrā, Limasolā (Kiprā) u.c. Organizējis un vadījis granīta tēlniecības simpozijus Valmierā. Darbojies dažādos tēlniecības veidos, vislielākos panākumus guvis memoriālajā tēlniecībā – pieminekļi māksliniekam K.Padegam un V.Irbem Rīgā (1998, 1999), Bergmaņa dzimtai (ārsti un mācītāji) Rūjienā, piemiņas ciļņi Jāzepam Vītolam Valmierā, un prof. A.Bieziņam Sarkaņos (Madonas raj.) u.c. Veidojis A.Čaka balvas statueti un kapa pieminekļus pirmajam latviešu mikrobiologam prof. E.Zemmeram (Valmierā), komponistam Jāzepam Vītolam (Rīgas Meža kapos), māksliniekam Ā.Alksnim (Rūjienā) u.c. Izcili veidoti sadarbībā ar arhitektu A.Heinriksonu, kopā ar LZA un firmām “Grindeks” un “Itera Latvija” pieminekļi ķīmiķiem Vilhelmam Ostvaldam (Rīgā, 2001) un Paulam Valdenam (Rīgā, 2003).

Korespondētājlocekļi

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā:

Juris ŽAGARS — dz.1949.g., Dr.habil.phys. (1999). LU Fizikas un matemātikas asoc. prof., Ventspils augstskolas asoc. prof., Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra vad. pētnieks. Starptautiskās astronomu savienības, Eiropas Ģeofizikas biedrības un Eiropas Astronomijas biedrības īstenais loceklis.

Zinātniski pētnieciskās intereses: fundamentālie un pielietojamie pētījumi, bāzēti uz novērojumu iespējām ar Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskopiem.

Starptautiskās astronomu aavienības, Eiropas Ģeofizikas biedrības un Eiropas Astronomijas biedrības īstenais loceklis.

Andris AMBAINIS — dz. 1975.g., Dr.sc.comp. (1997), Ph.D. (Kalifornijas universitāte, 2002). LU Fizikas un matemātikas fakultātes asoc. profesors, strādājis Kalifornijas universitātē Berklijā (1997–2001), Microsoft Research laboratorijā, Redmondā (1999), IBM Research laboratorijā (2000). ASV Nacionālā zinātnes fonda (National Science Foundation) ekspertu komisijas loceklis. Konferenču Foundations of Computation Theory (Rīga, 2001); ACM Symposium on Theory of Computing (Čikāga, 2004) programmas komiteju loceklis.

Saņēmis balvas: studiju laikā ASV (1997– 2002): par labāko disertāciju lietišķajā matemātikā (Neumann Prize, 2002); Microsoft firmas stipendija kā Berklijas universitātes doktorantam (2000–2001); par panākumiem zinātniskajā darbā (Ramamurthy Award, 2000, 2001; 3 gadu stipendija (Berkeley Fellowship for Graduate Studies, 1997–2000).

Studiju laikā Latvijā (1992 – 1997): par labāko bakalaura un maģistra darbu un stipendija (LU un LIF, 1996, 1997, 1994–1997); Čārlza Bebidža prēmijas labākajam LU datorzinātņu studentam (1994, 1996); Young Scientist Award (Academia Europeana, 1996) u.c.

Antans Sauļus SAUHATS — dz.1948.g., Dr.habil.sc.ing. (1992), RTU Enerģētikas institūta direktors, Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Automatizēto elektrisko sistēmu katedras vadītājs, Elektrisko staciju, tīklu un sistēmu virziena profesors.

Latvijas Enerģētiķu biedrības valdes loceklis, žurnāla “Enerģētika un Sabiedrība” padomes loceklis. Starptautiskā zinātniskā žurnāla “Enerģētika”(Minskā) redkolēģijas loceklis. RTU senāta loceklis. RTU rakstu krājuma “Enerģētika un elektrotehnika” galvenais redaktors.

Promociju zinātniskās padomes “Enerģētika un elektrotehnika” priekšsēdētājs. Latvijas elektrotehniskās komisijas priekšsēdētājs. Profesoru padomes enerģētikas nozarē priekšsēdētājs. “Latvenergo” tehniskās padomes loceklis. Aktīvi piedalījies “Latvenergo” perspektīvās attīstības plānu izstrādē.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā:

Ludmila Vīksna — dz.1946.g., Dr.habil.med. (1992), Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Infektoloģijas centra direktora vietniece, profesore. Viena no vadošajiem infektologiem Baltijas valstīs.

Pēdējos gados vadījusi 10 projektus, no kuriem 4 kopīgi ar ārvalstu zinātniekiem, t.sk. Valstiskās nozīmes pētniecības programmas Nr.12 “Veselība un apkārtējā vide: infekciozie un citi vides riska faktori Latvijā” apakšprogrammu “Hepatīta B vīrusa nediferencējamo formu izraisītās patoloģijas”, vairākus klīniskos pētījumus gan Latvijā, gan sadarbībā ar ārvalstu pētniekiem. Daudzu nozīmīgu starptautisku konferenču, semināru u.c. pasākumu organizētāja, aktīva modernās medicīnas sasniegumu popularizētāja. Baltijas valstu parazitologu asociācijas viceprezidente (1993–1997), Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente, LĀB Latvijas Infektologu asociācijas prezidente, LĀB Latvijas Hepatologu asociācijas viceprezidente, PVO eksperte vīrushepatītu, difterijas un poliomielīta jautājumos (no 1995), Nacionālās poliomielīta likvidācijas komitejas priekšsēdētāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja vietniece.

Maija Rukliša — dz. 1943.g., Dr.habil.biol. (1993), LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta laboratorijas vadītāja, profesore. Starptautiski atzīta speciāliste mikroorganismu bioķīmijas un fizioloģijas jomā.

Galvenie zinātniskā darba virzieni: celulāžu biosintēze Trichoderma viridae celmu šūnās (1966–1969); lizīnu producējošo baktēriju fizioloģiski bioķīmiskais raksturojums (1970–1974), centrālā metabolisma regulācija baktērijās (1975–1981); netradicionālu oglekļa un enerģētisko substrātu (CH4, H2) izmantošana mikrobioloģiskajā sintēzē(1982–1984), biogāzes ražošana, bezatkritumu tehnoloģijas (1985–1987); lizīna biosintēzes regulācijas principi , stringentkontrole un augšanas kontroles molekulārie mehānismi korinebaktērijās (1985–1996); substrātu transporta/produktu eksporta sistēmu regulācija baktērijās (1996–2000); centrālā metabolisma regulācija lizīnu un valīnu producējošos Corynebacterium glutamicum celmos, valīna virssintēzes būtība un palielināšanas metodes (2001–2003). Teorētiskajiem pētījumiem ir liela praktiska nozīme gan lizīna, gan patlaban ļoti pieprasītās aminoskābes L–valīna ražošanas tehnoloģijas izstrādē; šajā jomā ir plaša starptautiska sadarbība.

Latvijas Bioķīmiķu biedrības, Ņujorkas Zinātņu Akadēmijas, Latvijas Mikrobioloģijas biedrības locekle.

Tatjana Kozlovska — dz. 1955.g., Dr.habil.biol. (1997), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece. Viena no gēnu un proteīnu inženierijas pionieriem Latvijā.

Galvenie pētījumu virzeni: hepatīta B vīrusa (HBV) genoma klonēšana, vīrusveidīgo daļiņu (VVD) tehnoloģiju izveide, gēnu ekspresija eikariotu šūnās, principiāli jaunas HBV ekspresijas modelēšanas sistēmas izveide, sevišķi bīstamu cilvēka patogēnu – hepatīta C vīrusa (HCV) un citu flavivīrusu – ekspresijas modelēšana.

Vada vai piedalās 11 starptautiskos (INCO–Copernicus RTD, QoL RTD, INCO RTD, KIRT, NATO, EC u.c.) pētījumu projektos, kā arī 6 LZP pētījumu programmās un projektos.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā:

Remigijs POČS — dz.1947.g., Dr.habil.oec. (1992), RTU profesors, Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūta direktors. RTU Inženierekonomikas fakultātes Profesoru padomes priekšsēdētājs, RTU zinātnisko rakstu sērijas “Ekonomika un uzņēmējdarbība” galvenais zinātniskais redaktors. Kopš 1996.gada vada ES un LZP finansētus projektus, t.sk.: ES “Eurostat” finansēta zinātniskā projekta “Ēnu ekonomikas sastāvdaļu un to apjoma novērtēšana Latvijā” (1996–1997); ES “Phare” finansēta zinātniskā projekta “Vidēja termiņa ekonomiskā stratēģija pievienošanās ES kontekstā” darba grupas vadītājs (1997–1998); LZP projektu “Makroekonomisko procesu stohastiskā modelēšana” (2001–).

Ausma Cimdiņa — dz. 1950.g., Dr.philol. (1992), LU Filoloģijas fakultātes profesore, pētījumu centra “Feministica Lettica” vadītāja.

Latvijas Universitātes Rakstu (“Acta Universitatis Latviensis”) sērijas “Literatūrzinātne, folkloristika, māksla” galvenā redaktore. Centrāleiropas universitātes Budapešā Atklātās sabiedrības institūta ( Open Society Institute) eksperte dzimuma un izglītības politikas jautājumos. AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies) biedre (1992– ). Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1999– ).

Vada un piedalās LZP finansētos un starptautiskos pētījumu projektos, t.sk. “Sieviete un zinātne Latvijā: problēmas un risinājumi”, “Latviešu literatūra un mūsdienu literatūrteorētiskās koncepcijas: feminisma diskurss”, “Ideju vēsture Latvijā”, 5. ietvara programmas sadaļā “Gender and Science”, Belfāstas universitātē reģistrētā projekta “Enlargement, Gender and Governance: The Civic and Political Participatin in EU Candidate Countries” Latvijas Universitātes sadaļas projekta autore un vadītāja u.c.

Andris Rubenis — dz. 1951.g., Dr.phil. (1992), LU Fizikas un matemātikas fakultātes docētājs, LMA Filozofijas un pedagoģijas katedras vadītājs, profesors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: filozofijas un ētikas vēsture, mūsdienu Rietumu filozofija un ētika, Eiropas kultūras vēsture, praktiskā ētika mūsdienās.

1997. gada Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureāts.