"Pareizajā vidusmēra pusē"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.05.28.

Apmeklējot Latvijas galvaspilsētu Rīgu, es kārtējo reizi konstatēju, ka sociālisms ir garākais un sāpīgākais ceļš no kapitālisma uz kapitālismu. Tomēr sabiedriskās iekārtas maiņa Latvijā ir noritējusi salīdzinoši labi.

Nobijies no visiem rakstiem par tablešu kaitīgumu, es nekad nelietoju miegazāles, bet paļaujos uz iemidzinošu tekstu lasīšanu. Šoreiz tomēr kļūdījos.

Kā iemidzinātāju viesnīcas numurā es biju paņēmis līdzi ik ceturksni iznākošā žurnāla "The American Economic Review" marta numuru. Raksts, ko sāku lasīt, bija aizraujošs kā detektīvromāns un miegam neļāva pat tuvoties. Raksts bija par izvēli starp tirgus neveiksmēm un korupciju.

Daudziem droši vien ir grūti akceptēt domu, ka korupcija — tas ir, valsts ierēdņu uzpirkšana — varētu palielināt ekonomisko efektivitāti un līdz ar to labklājību. Šo iespēju vēlos ilustrēt ar pāris piemēriem no Zviedrijas. Valsts regulēšana ir izjaukusi līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu lielpilsētu dzīvokļu tirgū, un sezonas darbs to pašu ir izdarījis Skones lauku apvidū. Ar "melnās naudas" palīdzību daļēji no ritma tiek izsista dzīvokļu tirgus regulācija, kālab mājvietu tirgus funkcionē labāk nekā bez šādas iejaukšanās. No Polijas nākušais "nelegālais darbaspēks" dod iespēju padarīt lētāku Skones lauksaimniecības produktu ražas novākšanu. Īpašiem varas iestāžu darbiniekiem tostarp ir dots uzdevums apturēt šādu valsts izraisīto tirgus neveiksmju koriģēšanu. Gandrīz visi, kuri ir braukuši un strādājuši tālākās valstīs, labprātīgi vai pret savu gribu ir iesaistījušies koruptīvos darījumos. Ko tu dari kā taksometra pasažieris Riodežaneiro, ja policija pieprasa naudu, lai luksofora gaismu pārslēgtu no sarkanās uz zaļo? Zviedrijas lieluzņēmumu eksporta darbības vadītājiem ir nācies ielāgot, ka dažādu valsts pasūtījumu saņemšanai cena ir arī pašam parakstam.

Pārejai no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku Autrumeiropā un Viduseiropā līdzi ir nācis ievērojams korupcijas pieaugums. Tās apjoms ir dažāds, taču veids visur vienāds. Kādreizējā politiskā elite, nomenklatūra, ir izmantojusi savas zināšanas un kontaktus, lai dažādiem paņēmieniem sevi padarītu bagātu. Tās personas, kas komunistu valdīšanas laikā bija atbildīgas par ilgtermiņa ekonomikas kontroli, vēl aizvien veic šīs funkcijas.

Ir svarīga atšķirība: uzņēmumi pieder nevis valstij, bet viņiem. Tā kā viņu vara un bagātība ir saistīta ar daudzām izkropļotām privatizācijām, viņi ir nopietnas ekonomiskās un administratīvās modernizācijas pretinieki. Par to liecina nemitīgie spriedelējumi, vai prezidents Putins uzdrošināsies ar nepieciešamajām reformām izaicināt Krievijas ekonomisko oligarhiju.

Pārejas valstīs — arī valstīs, kurās privatizācijas process tuvojas noslēgumam — izplatītās plaša apmēra korupcijas bāze ir lielā mērā saglabājusies ekonomisko pasākumu politizācija. Politiķi un birokrāti visās detaļās regulē uzņēmumu dibināšanu, zemes izmantošanu, nodokļu iekasēšanu, ārējo tirdzniecību, valūtas transakcijas un reizēm pat cenu līmeni.

Korupcija izpaužas divējādi. Korumpētu valsts darbinieku vēlme sadarboties tiek panākta ar kukuļiem. Varasvīri, kas mēģina rīkoties godīgi, tiek vajāti. Dažās valstīs pastāv mafijas vadīts biznesa sektors, kur slepkavība ir pēdējais sarunu arguments.

Pētījumi rāda, ka bijušās plānveida ekonomikas valstis, ņemot vērā korupcijas un nelikumīgās uzņēmējdarbības izplatību, iespējams iedalīt trīs grupās. Visļaunākais stāvoklis ir bijušajās centrālajās padomju republikās Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Visgodīgākie apstākļi ir Viduseiropas bijušajās plānveida ekonomikās kā Polijā, Čehijā un Ungārijā.

Cik man ir izdevies uzzināt, Baltijas valstis atrodas pareizajā vidusmēra pusē. Kāds gudrs rīdzinieks man teica: "Atceries, ka pietiek ar vienu vētrainu nakti, lai nogāztu satrunējušu koku, toties ir vajadzīgi daudzi gadi, iekams izaug jauns un spēcīgs koks."

Jērans Albinsons Brūners