Par sociālo drošību ilgtermiņa skatījumā

Ilze Stobova, Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Saeima 13. septembrī apstiprināja valsts budžetu nākamajam — 2004. gadam. Pozīcija to vērtē kā sociāli atbildīgu, opozīcija uzsver, ka tas nenodrošina valsts ilgtermiņa attīstību. Savukārt mēs, sabiedrība, protams, vēlamies, lai tas uzlabotu mūsu dzīves kvalitāti un palielinātu naudas daudzumu maciņā. Sabiedrību ļoti interesē pensijas un pabalsti. Taču pēc kādiem principiem sociālais pamatbudžets tiek veidots, kādas ir prioritātes? Vai jaunu pabalstu radīšana un esošo paaugstināšana vienmēr nozīmē sociāli atbildīgu pieeju? Un ko tad mēs īsti sagaidām no valsts — lielus pabalstus vai tomēr iespēju strādāt un pelnīt? Kā Latvijas sociālā politika sabalsojas ar tendencēm Eiropas Savienībā (ES)? Uz šiem jautājumiem atbildes tika meklētas Labklājības ministrijā.

— Jūs Kiprā piedalījāties seminārā par sociālā budžeta veidošanas principiem un sociālās aizsardzības politiku ES. Kādēļ ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm šķiet svarīgi runāt par sociālo budžetu? Tas taču ir katras dalībvalsts kompetencē.

— Protams, sociālā budžeta apjomu nosaka katra dalībvalsts, taču tā veidošanas principiem ir jābūt kopīgiem, lai nodrošinātu sociālo mieru un stabilitāti katrā valstī un ES kopumā. Veidojot sociālo budžetu, ir jāievēro vairāki visām dalībvalstīm kopēji principi. Viens no būtiskākajiem pamatprincipiem ir sociālo shēmu koordinācija, kas nozīmē, ka sociālā politika ir jāveido tā, lai tā būtu ilgtspējīga, lai iedzīvotāji tai varētu uzticēties.

Ir būtiski neizjaukt esošo sociālās drošības sistēmu

— Vai Latvijas sociālajā politikā, tās veidošanas principos būs kādas izmaiņas pēc iestājas ES?

— Latvija savu sociālās jomas reformu uzsāka jau 1996. gadā, tā ir noritējusi gana veiksmīgi, un mēs uz ES dalībvalstu kopējā fona izskatāmies ļoti labi. Latvijas sociālās drošības sistēma ir stabila un, kas ir galvenais, vērsta uz ilgtermiņa attīstību. Šobrīd svarīgākais ir šo sistēmu neizjaukt. Arī seminārā viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par to, lai netiktu pieņemti lēmumi īstermiņā, piemēram, populistiski pabalstu vai pensiju palielinājumi, neizvērtējot, kā tie ietekmēs valsts attīstību ilgākā laika periodā. Svarīgi, lai cilvēki varētu valstī justies sociāli droši arī pēc 25 un 50 gadiem, bet to vistiešākā veidā ietekmēs mūsu šodien pieņemtie lēmumi.

— Kas nodrošina ilgtermiņa sociālo stabilitāti?

— Tas, ka sociālā budžeta veidošanas principi netiek mainīti katru gadu, bet gan tiek nodrošināta pēctecība. Nevis šodien maksājam viena veida pabalstus, rītdien tos nemotivēti pārtraucam maksāt un radām jaunus pabalstus. Tad cilvēkiem ir grūti uzticēties sistēmai, plānot savu dzīvi. Konferencē katru valsti pārstāvēja gan valsts institūcija, gan darba ņēmēji un darba devēji. Ir ļoti svarīgi, lai ikvienas izmaiņas sociālajā budžetā — jaunu pabalstu radīšana, esošo palielinājums — tiktu pieņemtas savstarpējā trīspusējā dialogā. Konferencē mēs runājām par to, kā budžets tiek plānots, kas katrai valstij ir prioritāte.

Nedrīkst veidot nākotni uz pabalstiem

Ir ļoti svarīgi, kādu attīstības ceļu izvēlamies — vai valsts galvenokārt ir pabalstu sniedzēja, kas bieži ir politiski izdevīgi, vai valsts rada apstākļus, lai katrs cilvēks pats varētu kļūt nodokļu maksātājs. Ja valsts savu sociālās drošības sistēmu veido tikai uz pabalstiem, tas ir graujoši kopējai tautsaimniecības attīstībai ilgtermiņā.

— Kā ir Latvijā?

— Zināmā mērā arī mums ir šī problēma. Nākamajā gadā 75% no sociālā pamatbudžeta aizies pabalstos. Manuprāt, prioritātei būtu jābūt nodarbinātības veicināšanai, tam, lai visi cilvēki darbspējīgā vecumā varētu integrēties darba tirgū. Ir ļoti būtiski mazināt pabalstu saņēmēju skaitu un vairot nodokļu maksātājus, īpaši situācijā, kad mēs, tāpat kā pārējā Eiropa, strauji novecojam. Šobrīd Latvijā jau katrs ceturtais iedzīvotājs ir pensionārs.

— Kuras valstis Eiropā ir lielākās pabalstu maksātājas?

— Tās ir vecās ES dalībvalstis — Vācija, Francija, Itālija, kuru ekonomika, pateicoties arī šai sociālajai sistēmai, ir nonākusi lielās grūtībās. Taču reformēt sociālās drošības sistēmu, samazinot kādus pabalstus un palielinot personīgo sociālo atbildību, ir ļoti grūti, jo pret to protestē sabiedrība. Taču visā Eiropā ir jūtama tendence nebūvēt sociālo politiku, balstoties uz pabalstiem. To diktē arī ekonomika.

— Kā jūs vērtējat Īpašu uzdevumu bērnu un ģimenes lietās sekretariāta priekšlikumus dzimstības uzlabošanai — jaunu pabalstu radīšanu — sociālā budžeta kontekstā?

— Manuprāt, ir absurdi veicināt to, ka pabalsti par bērnu ir teju pamats ģimenes budžetam.

Svarīgi radīt vidi, lai cilvēks pats strādātu un spētu uzturēt sevi un savu ģimeni. Sociālās drošības sistēma ir domāta tam, lai atbalstītu cilvēkus, kas kļuvuši par bezdarbniekiem, kā arī māmiņas, kas ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Ieviešot jebkuru jaunu pabalstu, arī vecāku algas, ir jādomā, kā tas ietekmēs valsti kopumā. Nedrīkst pieļaut, ka bērni dzimtu kā ienākumu avots. Doma nestrādājošām māmiņām maksāt vīra algu nav sociāli taisnīga. Ievērojami palielināsies uz valsts rēķina ienākumi ģimenēs, kur vīrs ir ļoti turīgs un sieva var atļauties nestrādāt, un situācija īpaši neuzlabosies ģimenēs, kuru materiālie apstākļi ir pieticīgi. Es domāju, nav jārada nekādi jauni pabalsti, valsts šobrīd jau maksā deviņus. Svarīgāk par pabalstiem ir domāt par jaunu bērnudārzu un skolu celtniecību. Atkal ir jārunā par nodarbinātību, par to, lai māmiņa pēc bērnu kopšanas perioda varētu atgriezties darbā.

Ir jāprognozē sociālais budžets

— Vai bez pabalstu lomas mazināšanas ir vēl kāda kopēja tendence sociālās politikas veidošanā?

— Jā, tā ir darba tirgus un izglītības reforma atbilstoši globalizācijas un informācijas tehnoloģiju ienākšanai sabiedrībā. Tas ļoti ietekmē darba tirgus pieprasījumu. Globalizācijas rezultātā Latvijā kļūst aizvien grūtāk atrast darbu tiem, kas nezina svešvalodas. Tāpat, ienākot darba tirgū jaunām tehnoloģijām, darba ņēmējiem tās ir jāpārzina, lai būtu konkurētspējīgi. Ļoti būtiska tendence, veidojot sociālo budžetu, ir prognozēšana — kas notiks ar esošo sociālo sistēmu pēc desmit, divdesmit un piecdesmit gadiem, vai tai netiek uzliktas nastas, ko tā ilgtermiņā nevarēs panest. Par to tiek domāts Labklājības ministrijā, taču pārāk maz valstiskā līmenī. Darba tirgū šobrīd ienāk skaitliski liela paaudze, tas nozīmē, ka sociālais budžets pildīsies, būs pārpalikums. Un svarīgi, lai politiķi to neizlietotu īstermiņa mērķiem, piemēram, palielinot pensijas uzreiz par 5 latiem. Valsts budžetam tas prasa miljonus, ja šogad tam novirzām 25 miljonus latu, nākamgad jau būs nepieciešami 50 miljoni un aiznākamgad 75 miljoni latu. Jā, ir jāpaaugstina minimālās pensijas, bet tam jānotiek līdzsvaroti. Nevar visas sociālā budžeta rezerves iztērēt tuvākajos piecos gados, nepadomājot par to, ka tad pēc 30 gadiem varbūt vispār nevarēs pensijas izmaksāt.

— Kā tas notiek patlaban, vai ir šī līdzsvarotība?

— Pēdējais pensiju pielikums bija balstīts uz ļoti loģiskiem apsvērumiem. Nākotnē pats galvenais ir nemainīt esošo pensiju sistēmu, bet gan vairot naudas daudzumu tajā.

Ir jāizprot nodokļu maksāšanas jēga

— Konferencē tika runāts par galvenajiem uzdevumiem un izaicinājumiem sociālās drošības politikā ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs. Cik šie uzdevumi dažādām valstīm ir kopēji vai atšķirīgi?

— Uzdevumi mums visiem ir vienādi. Eiropas valstu galvenā problēma ir novecošanās un tās radītās sociālās sekas. Tāpat visām valstīm kopēja problēma ir bezdarbs. Piemēram, Itālijā tas ir pat lielāks nekā Latvijā. Tāpēc visas ES valstis nodarbinātību izvirza kā prioritāti. Atšķirīgo rada tas, ka sociālā politika katrā valstī ir cieši saistīta ar tās kultūru un tradīcijām. Piemēram, nodokļu nemaksāšana ir problēma visur pasaulē, taču Eiropas dienvidu valstīs tā ir daudz izplatītāka nekā, piemēram, Skandināvijā. Un te noteicošās ir tieši kultūras tradīcijas. Latvijā situācija ir salīdzinoši normāla, taču lielākā problēma ir cilvēku neizpratne par to, kādēļ jāmaksā nodokļi, kādēļ visu naudu nevar saņemt aploksnē. Tas ir jautājums, cik konkrētā sabiedrība ir vai nav solidāra. Tāpat kultūras tradīcijas ļoti spēcīgi ietekmē dzimumu līdztiesību. Piemēram, Latvijā jautājums, vai sieviete var mācīties un iegūt izglītību, nav aktuāls, tas ir pašsaprotami, taču Maltā, Kiprā, pat Grieķijā tā ir liela problēma.

Ir viena sāpīga lieta, kas Austrumeiropas, postpadomju, valstis nepatīkami atšķir no Rietumeiropas. Tā ir attieksme pret invalīdiem. Rietumeiropā, gan Skandināvijā, gan dienvidu valstīs, par šiem cilvēkiem un viņu ērtībām tiek ļoti daudz domāts. Latvijas attieksmē pret invalīdiem galvenā problēma, salīdzinot ar Rietumeiropu, ir tā, ka mēs invalīdam piešķiram pensiju vai pabalstu, un par viņu aizmirstam. Tā vietā vajadzētu domāt, kā šo cilvēku, ja vien tas ir iespējams, integrēt darba tirgū. Palēnām ministrija cenšas situāciju mainīt.

Latvijas sociālo budžetu negatīvi ietekmē tas, ka mūsu valstī atšķirībā no ES dalībvalstīm ļoti izplatītas ir stacionārās aprūpes iestādes — pansionāti, patversmes, arī internātskolas. Eiropā pārsvarā dominē dienas aprūpes centri un sociālā palīdzība dzīves vietā. Tas valstij izmaksā daudz lētāk nekā uzturēt, piemēram, pansionātus. Taču tas ir iespējams tikai tad, ja ir attīstīti sociālie dienesti. Bet tā jau ir pašvaldību atbildība.

Sociālā budžeta prioritāte — nodarbinātība

— Saeima ir apstiprinājusi 2004. gada budžetu. Vai Labklājības ministrija ir apmierināta ar sociālo pamatbudžetu?

— Lielās līnijās nākamā gada budžets sociālajā sfērā ir apmierinošs. Taču turpmāk, veidojot budžetu, uzsvars ir jāliek nevis uz pabalstiem, bet sociālās rehabilitācijas programmām. 2004. gadā tiks paaugstināts sociālā nodrošinājuma pabalsts un minimālās pensijas. Tāpat pabalsti ir palielināti bērniem invalīdiem un invalīdiem kopš dzimšanas — no 15 uz 30 latiem. Nākamā gada budžeta prioritāte ir nodarbinātība, kurai nākamā gadā netiks atņemts ne santīms. Tas nozīmē, ka mēs saglabājam visas pārkvalifikācijas iespējas, subsidētās darbavietas. Nākamā gadā sociālais pamatbudžets ir 0,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP), ES vidēji tas ir 1,5% no IKP. Arī Latvijai uz to būs jāvirzās.

— Kā vienu no savām prioritātēm Labklājības ministrija ir minējusi Eiropas strukturālo fondu apguvi. Vai tam budžetā ir pietiekami līdzekļu?

— Nākamā gadā tam uz visu valsti ir atvēlēti tikai 30 miljoni latu. Protams, līdzekļi vēl tiks papildu piešķirti budžeta grozījumos. Es ceru, ka, šo naudu sadalot, tiks domāts ne tikai par ceļiem un infrastruktūras celtnēm, bet arī par cilvēkiem, kas šos ceļus un celtnes būvēs.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore