Lai likums par partijām nenonāk konfliktā ar citiem likumiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas Televīzijā 20.novembrī

No intervijas Latvijas Televīzijas 20. novembra raidījumā “Valsts pirmās amatpersonas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Ervīns Grandavs

— Rītdien uz prezidenta pili ieradīsies zelta puikas jeb mūsu futbola komandas izlase, lai tiktos ar jums.

Vaira Vīķe-Freiberga: — Jā, tur būs arī franču televīzija, kas to visu filmēs, tā ka pasaulē par to ir radusies liela interese.

— Vai šajā sakarā esat saņēmusi arī kādu apsveikumu no ārvalstīm?

V.Vīķe-Freiberga: — Šodien man bija tikšanās ar Francijas senatori un Eiropas Padomes pārstāvi, kura man izteica apsveikumu sakarā ar Latvijas uzvaru futbolā.

— Vai jums arī līdz prezidentūrai ir bijusi interese par futbolu?

V.Vīķe-Freiberga: — Bērnībā mani paps veda uz spēlēm. Bet tālāk dzīvē bija jāizšķiras starp dažādām prioritātēm. Tur, kur es dzīvoju, futbols nebija spēle numur viens, tas bija hokejs. Man nebija arī izdevības daudz vērot īsti labu futbolu, tā tas arī aizslīdēja no mana redzesloka.

— Ko jūs rītdien teiksit Mārim Verpakovskim?

V.Vīķe-Freiberga: — Jāsaka kaut kas silts un atzinīgs.

— Es gribētu turpināt ar to futbolu, ko šodien spēlēja Saeima, kas savā balsojumā nolēma neizdot Ingrīdu Ūdri, Saeimas spīkeri, administratīvai sodīšanai. Kā jūs vērtējat šādu rīcību?

V.Vīķe-Freiberga: — Ir jāatceras, ka Saeimas deputāti bauda imunitāti. Tas ir ļoti svarīgs princips, kas deputātus pasargā no iespējama politiskā spiediena un cita veida draudiem. Principā šīs tiesības Saeimai pieder, un tās nevar apstrīdēt.

Taču konkrētais gadījums ir īpatns ar to, ka tas skar Saeimā pārstāvētu partiju un tās finansēšanu. Un partiju finansēšana šobrīd ir sabiedrības uzmanības lokā, jo ar to saistās virkne problēmu. KNAB pienākums ir šīs finanses uzraudzīt un kontrolēt, bet ir jābūt skaidrībā par konsekvencēm.

— Vai tā šajā kontekstā nav divkosība?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Likumdošana, kas gādā par partiju atbildību par savām finansēm, nedrīkstētu nonākt konfliktā ar citiem likumiem un principiem, kas aizstāv Saeimas deputātus. Ir jāatrod veids, kā pieprasīt atbildību no partijas par to, kā tā tiek finansēta. To prasīt ir tiesības gan valstij, gan sabiedrībai. Bet Saeimai ir jāizstrādā mehānismi, kā tas reāli varētu darboties.

— Politologi šo Saeimas lēmumu jau ir paspējuši novērtēt kā apkaunojošu pašai lēmējvarai. Vai jūs tam varat piekrist?

V.Vīķe–Freiberga: — Es nezinu, vai apkaunojoši ir īstais vārds, bet tas, ka šis lēmums tikai atliek nopietnas problēmas risināšanu, ir vairāk nekā skaidrs. Saeimai ir nopietni jāķeras pie šī jautājuma. Ir jāizstrādā konkrēti priekšlikumi, kā partijas tiek sauktas pie atbildības gadījumos, kad to finansēs tiek atklātas nelikumības. Citādi nav jēgas izlikties, ka mēs to kontrolējam.

— Valsts prezidenta mājaslapā jūsu prezidentūras četru gadu apkopojumā sadaļā “Iekšlietu aktivitātes” līdztekus sporta pasākumu apmeklējumiem ļoti niecīgu daļu aizņem braucieni uz lauku rajoniem. Kas ir šī sadaļa — “Lauku braucieni”?

V.Vīķe–Freiberga: — Tie ir divu vai pat trīs dienu braucieni uz kādu lauku reģionu. Vienā šādā izbraukumā es apciemoju divus vai pat trīs pagastus, un katrā vietā, kur mēs apstājamies, notiek ne viens vien pasākums. Šajā sadaļā ir apkopoti braucieni uz reģioniem, bet konkrētu vietu, kuras esmu apmeklējusi, ir daudz, daudz vairāk.

— Kā jūs izvērtējat brauciena nepieciešamību?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir daļa no prezidenta aktivitātēm — raudzīties, kur notiek kas interesants, kam jāpievērš uzmanība. Gadās, ka kāds rajons vai pilsēta mūs uzlūdz ciemos, jo tur ir jubileja vai īpašs pasākums. Šādi braucieni ārpus Rīgas notiek arī 1. septembrī.

— Šodienas laikraksts “Diena” raksta — Eiroparlaments vēlas norādīt, ka Latvijas novērotāja Martijana Bekasova atsaukšana varētu būt pretrunā ar cilvēcisko brīvību pamatprincipiem. Kā jūs to komentētu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tur ir sava daļa taisnības. Tā ir tā pati parlamentāriešu imunitāte, par kuru es jau runāju. Tā ir nepieciešama tādēļ, lai būtu iespēja pilnīgi brīvi paust savu viedokli.

— Bet Latvija šobrīd ir ļoti neērtā situācijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, situācija nav patīkama. Bet atcerēsimies, ka ir zināmi principi, kas tiek uzskatīti par svētiem. Ja deputāts ir izteicies pret savas valsts iekārtu vai tās leģitimitāti, to vairākās valstīs varētu uztvert kā noziegumu.

— Kāda varētu būt tālākā Latvijas rīcība?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvijai nav īpašas izvēles, jo visas kārtis ir Eiropas Parlamenta rokās. Viņi izlems, kā šajā situācijā reaģēt.

— SKDS ir rīkojusi aptauju, lai noskaidrotu cilvēku attieksmi pret patriotismu. Bet vai patriotismu var izmērīt procentos?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne jau patriotismu, bet cilvēkus, kas sevi uzskata par patriotiem, un to, protams, procentuāli var noteikt.

— Šodien Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas amatpersona Dirjē kundze pēc tikšanās ar jums norādīja, ka valstij vairāk vajadzētu motivēt nepilsoņus naturalizēties. Vai jūs piekritāt Dirjē kundzei?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nav tas, ko viņa man teica. Dirjē kundze mūsu sarunā uzsvēra, ka Latvija šajā ziņā ir daudz ko darījusi. Vienīgi tas ne vienmēr tik skaļi, kā vajadzētu, izskan. Dirjē kundze atzina, ka pašu cilvēku motivācija kaut ko sasniegt ir būtiska. Bet, protams, nav patīkami, ka valstī ir liels nepilsoņu skaits. Mēs varam tikai vēlēties, lai šis skaits mazinātos. Latvijas valdība pilnībā piekrīt šādai nostājai.

— Vai Eiropas Savienība integrāciju un sabiedrības saliedētību nesaista tieši ar nepilsoņu skaitu? Manuprāt, naturalizācija un sabiedrības saliedētība nav viens un tas pats.

V.Vīķe–Freiberga: — Dirjē kundze teica, ka viņa ļoti novērtē to izpratni par pilsonību, kāda tā ir Latvijai. Pēc viņas domām, tieši mūsu valsts nostāja pilsonības jautājumā ir vistuvākā Francijas pozīcijai kopš revolūcijas laikiem. Mēs esam par pilsonisku sabiedrību, kurā lojalitāte pret valsti netiek balstīta tikai uz reģionālo vai etnisko piederību, bet gan uz civisko (pilsonisko — “LV”) piederību. Tieši uz pilsonisko piederību tiek būvēta valsts identitāte un tās pilsoņu lojalitāte. Citas zemes balstās uz valodas vai tautisko piederību. Dirjē kundze uzskata, ka Latvija savā ziņā varētu būt par paraugu tam, kā modernā Eiropā veidot to, ko sauc par civisko sabiedrību, kurā ļaudis spēj izvirzīt kopēju mērķi, neraugoties uz reliģiskām vai valodiskām atšķirībām.

— Ko, jūsuprāt, nozīmē teiciens: vairāk motivēt nepilsoņus naturalizēties?

V.Vīķe–Freiberga: — Dirjē kundze pieminēja nodevu, ko cilvēks maksā par naturalizācijas procesu. Es viņai izskaidroju, ka mēs esam vairākkārt paplašinājuši to personu loku, kurām šīm maksa ir samazināta tiktāl, ka vairāk nav iespējams. Dirjē kundze vaicāja, vai simboliski to vispār nevajadzētu atcelt, lai ļaudis to nevarētu izmantot kā argumentu: naudas dēļ, lūk, nenaturalizējas. Es savukārt atbildēju, ka Francijā jebkuram publiskam darījumam ir vajadzīgs līmēt virsū tik daudz pastmarku, kur nauda aiziet nodokļos, ka Francija varētu saprast, ka jebkuram administratīvam darījumam ir savi izdevumi, kurus varētu sagaidīt, ka jebkurš pilsonis vai topošais pilsonis samaksā. Es arī gribēju uzsvērt to simbolisko momentu, ka tā būtu pilsonības jēdziena devalvācija, ja atceltu administratīvo izdevumu segšanu un padarītu pilsonību mazāk vērtu nekā vodkas pudele.

— Jā, patriotismu procentos nevar izteikt, var runāt tikai par patriotu skaitu. Katrs piektais Latvijā nav patriots. Tas ir liels skaitlis.

V.Vīķe–Freiberga: — Septiņdesmit pieci procenti Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par Latvijas patriotiem. Tas ir šausmīgi daudz.

— Bet divdesmit pieci procenti neuzskata.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, bet šie septiņdesmit pieci procenti ir ļoti augsts skaitlis. Es pat esmu pārsteigta, to es nekad negaidīju.

— Tātad šie divdesmit pieci procenti ir mazs skaitlis?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti mazs skaitlis. Bez tam daži ir tādi, kas nemaz nezina, kas tas patriotisms ir par zvēru. Viņiem nav īstas skaidrības.

— Šobrīd diezgan daudz tiek runāts par patriotisko audzināšanu. Arī premjerministrs Einars Repše pirms svētkiem uzsvēra, ka mums vajadzētu būt lepniem par savu valsti. “Jaunā laika” programmā viens no mērķiem ir uzlabot patriotisko audzināšanu. Vai, jūsuprāt, šajā jomā šai partijai ir aktīva rīcība?

V.Vīķe–Freiberga: — Par to es nevaru spriest. Cik es noprotu, tas vēl ir mērķis. Vienu gan es varētu minēt — skolās tas ir jautājums, kam zināmu uzmanību vajadzētu pievērst. Jautājums ir par to, kā šī patriotiskā audzināšana varētu notikt. Viens veids būtu atgādināt jauniešiem to, ka viņi dzīvo Latvijā, kāda ir valsts simbolika, pie kā tad viņi īsti pieder. Viesojoties dažādās Latvijas skolās, es esmu manījusi, ka ļoti prominenti ir karogs, ir redzams valsts ģerbonis, skolēni dzied himnu. Tas pieder pie lietas, tas ir nepieciešams. Tikko man bija saruna ar izglītības ministru, un es viņam piekritu, ka mums vajadzētu, un to daudzi jau ir uzsvēruši, Latvijas vēsturi mācīt kā atsevišķu priekšmetu. Jo ļoti daudzi pieaugušie un jaunieši to pietiekami neizprot.

— Lauksaimnieki ir ļoti sašutuši par grozījumiem Pārtikas aprites uzraudzības likumā un aicina neizsludināt grozījumus, kas paredz zemnieku saimniecības pielīdzināt lieliem pārstrādes uzņēmumiem. Ko jūs teiksit zemniekiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir jautājums, kur būs jāuzaicina vairāki eksperti, jo būs vairāki viedokļi, lai katrs izsaka savējo. Es par to esmu arī agrāk savos lauku braucienos dzirdējusi sūdzības no zemniekiem. Īpaši par to, ka bieži likumdošana neuztver nianses starp lielo un mazo ražotāju.

— Tātad šobrīd jūs nevarat pateikt, vai paliks tā, kā ir?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, tik pēkšņi un strauji tāda veida lēmumus nevar pieņemt. Tur ir jāiedziļinās detaļās.

— Nākamā gada jūnijā apritēs desmit gadu, kopš pieņemts VDK dokumentu glabāšanas likums. Runa ir par čekas maisiem. Visu šo laiku ir bijušas diskusijas, un tagad ir divi pretēji priekšlikumi. Viens ir noņemt tiesību ierobežojumus bijušajiem čekas darbiniekiem, savukārt tēvzemieši uzskata, ka tie jāsaglabā vēl desmit gadus. Uz kuru pusi jūs sliecaties?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir ļoti grūts jautājums. Ja mēs ņemam demokrātiju absolūtā izteiksmē, tad varētu teikt, ka šie ļaudis kalpoja represīvām struktūrām tādā iekārtā, kas jau ir pazudusi. Bet te rodas šaubu elements, vai šīs struktūras, kurās viņi darbojās, ir tiešām pazudušas no zemes virsas, vai tām ir mantinieces gan mūsu zemē, gan ārpus tās. Un tad sadarbošanās ar šāda veida korporatīvām saitēm var radīt draudus mūsu valsts drošībai. Es uzskatu, ka valsts drošības orgānos, it īpaši pēc mūsu iestāšanās NATO, šāda veida personām nevajadzētu būt par darbiniekiem.

— Tātad šāda veida ierobežojumiem kādu laiku vēl vajadzētu pastāvēt?

V.Vīķe–Freiberga: — Vismaz drošības iestādēs tas būtu būtiski.

— Premjerministrs Einars Repše pirms nedēļas apgalvoja, ka ir tuvu tam, lai panāktu izšķirošo lūzumu cīņā pret korupciju. Vai jums kā valsts augtākajai amatpersonai arī ir tāda informācija, kas varētu apstiprināt Repšes cerīgos vārdus?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, protams, astoņkājim sprandu salauzt ir diezgan grūti, jo viņam tādas nemaz nav. Bet astoņkāji kaut kādā veidā ierobežot — par to daudzi būtu priecīgi. Šos taustekļus kaut kādā veidā mazliet apgraizīt un šo lietu kontrolēt. Te jāgaida, kā attīstīsies notikumi un vai izdosies ievērojamās un apjomīgās lietās panākt rezultātus. Man šķiet, ka patlaban ir vairākas diezgan nopietnas lietas, kas ir izmeklēšanas stadijā. Šobrīd vēl par rezultātiem ir pāragri spriest.

— Šodien tika prezentēta grāmata “Brīvības vārdā” par jums angļu valodā. Vienā no mūsu iepriekšējām intervijām jūs teicāt, ka arī jūsu dēls Kārlis apraksta prezidentūras laiku. Kādā veidā šie materiāli tiks apkopoti? Vai tas būs kaut kas pavisam savādāks?

V.Vīķe–Freiberga: — Mans dēls ir domājis, ka viņš vēlētos rakstīt grāmatu, kas jau sākotnēji ir domāta cittautiešiem. Tā būtu mazliet cita pieeja. Cittautiešus varētu interesēt visi tie pārdzīvojumi, kuriem es esmu izgājusi cauri savā agrākā dzīves posmā. Daudzi no viņiem tādu dzīves gaitu nav piedzīvojuši, viņiem tas būtu kaut kas jauns un neparasts. Tā ka tā būs cita pieeja.

— Tagad gribētu uzdot skatītāju jautājumus. Kā notiek viesu atlase pieņemšanām?

V.Vīķe–Freiberga: — Galvenokārt pēc sava amata. Tās ir oficiālās amatpersonas, Saeimas deputāti, diplomātiskais korpuss visā savā pilnībā. Ieskaitot tos Latvijā akreditētos vēstniekus, kam rezidence ir Varšavā, Stokholmā, jebkur citur. Tā ir tā reize, kad viņi atbrauc uz Latviju un ir izdevība ar viņiem sasveicināties. Viņi tad var veikt arī konsultācijas ar Ārlietu ministriju, tā ka tur ir vairāki labumi.

— Jautāts gan laikam tiek par cilvēkiem, kuri neietilpst protokolārajā sarakstā pēc sava amata, piemēram, radošie cilvēki, kuri devuši lielu ieguldījumu Latvijas labā.

V.Vīķe–Freiberga: — Kopš manas stāšanās amatā es esmu uzskatījusi, ka radošiem cilvēkiem noteikti šādos pasākumos būtu jābūt klāt. Bet, tā kā Latvija, paldies Dievam, ar viņiem ir pārbagāta, tad visus mēs viņus nevaram ielūgt. Mums obligāti ir jāielūdz viss diplomātiskais korpuss un Saeima, un visus radošos mēs nevaram ielūgt, tādēļ notiek kaut kāda atlase. Piemēram, tajā gadā ir bijusi kāda jubileja vai pasniegta kāda prēmija, tie varētu būt faktori, kas atļauj kādu ielūgt.

— Bet to izvērtējat jūs vai padomnieki?

V.Vīķe–Freiberga: — Pie tā strādā protokola daļa, bet, protams, prezidentam ir pēdējais vārds sakāms. Es nāku reizēm arī ar priekšlikumiem. Zināmos gados varētu būt kādas kategorijas, kas agrāk nav bijušas.

— Kā tapa jūsu 18. novembra emocionālā runa, vai tas ir pilnīgi jūsu autordarbs?

V.Vīķe–Freiberga: — Simtprocentīgi.

— Runājot par pieņemšanām, vai ir radošie cilvēki, kurus jūs uzaicināt pastāvīgi?

V.Vīķe–Freiberga: — Šīs lietas sakrīt. Daudzi radošie cilvēki būtu jāielūdz arī pēc protokola. Tam sarakstam ejot cauri, tur būtu daudzi cienījami dzejnieki, gleznotāji vai mūziķi, kurus es senus gadus pazīstu un uzskatu, ka viņi būtu uzlūdzami. Piemēram, Māra Zālīte. Bet viņa būtu jāuzlūdz tīri pēc protokola kā Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle un Valodas komisijas vadītāja. Šie radošie ļaudis pieņemšanās parādās no dažādiem leņķiem un pārstāv vairākus sektorus.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)