Es eju ar savu cildinājumu savai Rīgai

Ojārs Jānis Zanders, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors:

Saņemot šāgada Rīgas balvu, vispirms sirsnīgi pateicos visiem, kuri man to piešķīruši. Paldies arī Tev pašai, princese Rīga, kas stāvi abos Daugavas krastos, saņemdama arvien jaunus cieņas apliecinājumus. Ja nebūtu Tevis, mēs te kopā nesanāktu.

Sumināt Rīgu nav viegls uzdevums. To jau sācis 13. gadsimta Livonijas Atskaņu hronikas mums nezināmais autors, kurš rakstīja: “Ir Rīgai savas brīvības, Kā liecina to grāmatas.” Nav manos spēkos latīņu mēlē tik cildeni apdziedāt Rīgu, kā to 1595. gadā darījis Rīgā dzimušais humānists un dzejnieks Bazīlijs Plīnijs savā “Encomium Rigae...” (Slavas dziesma Rīgai, Livonijas metropolei). Lūk, dažas viņa rindas latviskojumā: “Redzot, ka pilsēta beidzot ir uzcelta, bīskaps visaugstais / Pavēl par Rīgu to saukt, vēlēdams gadsimtos plaukt.” 20. gadsimtā Rīgu spoži apdziedājis Aleksandrs Čaks, un ne man ar viņu mēroties. Neesmu arī tik labs zīmētājs kā nenogurdināmais Johans Kristofs Broce. Varu Rīgu tikai pētīt, un to arī esmu mēģinājis vairākās savās grāmatās. Būtu jau labi, ja par kādu no tām varētu sacīt Umberto Eko vārdiem: “Lūk, ko mums saka katra izcila grāmata — te pāri gājis Dievs.”

Bet vai Rīgai pašai, ko var salīdzināt ar skaistu sievieti, patīk, ka to pētī? Diez vai. Kurai sievietei gan patīk, ka to pētī? Viņai gan drīzāk patīk, ka to pielūdz, apjūsmo, dievina, klusi un padevīgi nes viņas tērpa velci. Daudz nerunājot, kur nu vēl prašņājot. Bet zinātnieki, kā zināms, ir neganta tauta. Arī es esmu pārkāpis šo noteikumu, bieži ienirdams Rīgas kultūrvēsturē. Mea culpa! (Mana vaina!) Vēl esmu jauns, tikai 72 gadi. Labošos.

Kas ir Rīga? Man nepatīk, ka to dēvē par mazo Parīzi. Parīze ir Parīze, un Rīga ir Rīga. Šis īsais vārds, ko veido četri burti, ir vērtība jau par sevi. Kādreiz Hanzas tirgotāju skaitāmajā pantiņā Rīgu augstprātīgi dēvēja par “kaņepāju un sviesta namu”. Retais tagad vairs zina, kas tie tādi kaņepāji, arī sviestu smērējam arvien retāk... Daži apgalvo: no tā pieglumējot zarnas.

Rīgu tomēr, manuprāt, var salīdzināt ar valdzinošu sievieti, kas jo bieži maina savus tērpus. Mēs nezinām, ko tieši valkāja lībietes un latvietes, kas stāvēja pie Rīgas šūpuļa 1201. gadā, bet nākamajos 300–400 gados Rīgas dāmas ģērbās galvenokārt pēc Hanzas modes. Gan tās, kas vairāk ticēja pāvestam, gan tās, kas vēlāk cienīja Mārtiņu Luteru. Arī poļu, zviedru, holandiešu un krievu precinieki piedāvāja Rīgai savus ģērbus. Viņi gan vairāk kāroja pēc Rīgas bagātā pūra nekā pilsētas pašas. Arī Rīgas latvietes reizēm nomainīja savus ikdienas lindrakus.

Pētīt Rīgu — nozīmē izstaigāt tās vēstures astoņus gadsimtus. Un tas ir gluži kā mākslas izstādē: pie vienas gleznas tu kavējies ilgi, ilgi; citai paej tikai steigšus garām. Neesmu Rīgas iedzimtais; esmu drīzāk Rīgas “noburtais”. Lauku zēns, kurš dzimis Jaungulbenes pagasta dziļā nostūrī un kuram vēl tuvējā bērzu birzī cirsta šūpuļa līksts. Atzīšos, ka personīgi es mīļāk kavējos zem Rīgas Doma senatnīgajām velvēm nekā bezcerīgi blenžu kāda jaunuzcelta supermārketa stiklotajās sienās. Bet katram Rīgas gadsimtam jau bijusi sava pievilcība, katram sava gaisma un ēnas, savi sasniegumi un neveiksmes. Ne ar mūsu piedzimšanu pasaule sākusies, ne ar mūsu aiziešanu tā beigsies. Ne mēs pirmie Rīgas cēlāji, ne arī pēdējie tās arhitekti. Rīga ir kā gotiska katedrāle, ko ceļ gadsimtiem ilgi Dievam un mūžībai par godu. Mēs katrs pienesam pa ķieģelītim, un tā ir mūsu misija savā mūžā.

Sevišķi skarbs ne tikai Rīgai, bet visai Latvijai, Eiropai un pasaulei bijis 20. gadsimts. Daudzi krietnu laiku bija piemirsuši vārdu, ko gan derētu atcerēties. Tā ir godbijība pret cilvēka dzīvību, cilvēka personību, ģimeni, savu tautu un Latvijas valsti. Tā ir godbijība pret iepriekšējo paaudžu radītām kultūras vērtībām. Esam vairāk grāvuši; nekā cēluši un atjaunojuši.

Katrs Rīgas vēstures pētnieks ir arī sava veida celtnieks, kaut arī pats personīgi viņš neceļ ne koka, ne akmens Rīgu. Bet viņš palīdz tiem, kas patiesi ceļ. Protams, ņemot vērā mūsu mūža īslaicīgumu, atcerēsimies angļu vēstures filozofa Arnolda Toinbija vārdus: “Mūsu paviršā un fragmentārā pagātnes vīzija ir lauztas gaismas strēles uz tumsā iegremdētu ainavu, ko visā pilnībā pazīst tikai Dievs.” Reizēm mums saka: esiet kā dievi. Bet vai tad to kāds varējis?

Ojārs Jānis Zanders

(dz. 11.03.1931. Jaungulbenes pagasta Lejiešos), literatūrzinātnieks un grāmatzinātnieks, kultūrvēsturnieks, rakstījis arī dzejoļus un stāstus.

Dzimis fotogrāfa ģimenē. Beidzis Gulbenes vidusskolu (1951), Rīgas Pedagoģiskā institūta Svešvalodu fakultāti (1956). Strādājis par vācu valodas skolotāju Apes vidusskolā (1956–1958) un vācu valodas docētāju Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (1958–1960), par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja līdzstrādnieku (1960–1968), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju (1968–1992), LAB galveno bibliogrāfu (1992–2000). Sociālo zinātņu maģistrs bibliotēkzinātnē un informācijā (1997). Kultūrkapitāla mūža stipendiāts par ieguldījumu Latvijas kultūrā (1999). Latvijas ZA goda doktors filoloģijā (2001). Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2002).

Pirmā publikācija — raksts par K.Veidenbaumu “Par dzejnieka brāli” laikrakstā “Literatūra un Māksla” (1965. gada 6. martā). Publicējis vairāk nekā 1000 rakstu, galvenokārt par kultūras mantojumu, kultūru mijiedarbību un Rīgas grāmatniecību. Sarakstījis grāmatu “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks” (1988), “Senās grāmatas Rīgā” (1988, ceļvedis Rīgas grāmatas 400 gadu jubilejas izstādei), “Dažādu gadu balsis” (1999, dzej. kr.), “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13.gs.–17.gs.)” — novērtēta kā 2000. gada skaistākā un vērtīgākā grāmata, “Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmeņos” (2002). Bijušas publikācijas arī vācu, krievu, poļu, zviedru, angļu, igauņu, lietuviešu valodā. Sastādījis un sarakstījis priekšvārdus A.Austriņa (“Saules grieži”, 1979) un K.Krūzas (“Ar zelta irkli”, 1984) dzejas izlasēm. LAB izdevusi (2001) bibliogrāfiju “Latvijas ZA goda doktors Ojārs Zanders”. Rīgas balva 2003. gadā.