"Vai baltiešiem būs vieta saulītē?"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.06.08.

Šrēders un Briseles teorija

Kancleram salst. "Garā Hermaņa", slaidās Tallinas pazīšanās zīmes, ēnā Igaunijas galvaspilsētas Doma kalnā Gerhards Šrēders ilgojas pēc Berlīnes siltuma.

Igaunijā ir vēsi, lai gan augstu pie zilajām debesīm spīd saule. Baltijas republikas ministru prezidents Marts Lārs, ar kuru Šrēders runā par pasauli ārpusē, Eiropas Savienības (ES) un NATO durvju priekšā, ir pieradis pie skarbā klimata un ir savas karjeras laikā piedzīvojis dažu labu vēl vēsāku dienu. Rokas uz vēdera un ar šķelmīgu smaidu pilnbārdā jaunais vēsturnieks atstāj apmierināta cilvēka iespaidu. Taču Šrēders salst un žurnālistiem saka: "Ja tagad nav jautājumu, iesim atkal saulītē". Tomēr Igaunijai mazliet vēl būs jāpasalst ārpus durvīm.

Taču nākamajā gadā Igaunija varētu lepoties ar ziņu, ka tā kā pirmā no ES kandidātvalstīm ir pabeigusi sarunas par iestāšanos. Īsi pirms Šrēdera vizītes Baltijā Igaunijā bija ieradies viesis no Stokholmas, kurš apgalvoja, ka darīs visu, lai Igaunija nākamajā gadā, kad Zviedrija ES būs prezidējošā valsts, varētu veiksmīgi pabeigt Savienības "likumdošanas" revīziju, kas var novest līdz reibonim. Te Komisijai Briselē arī būs kāds svarīgs vārds sakāms, taču arī tur jau šodien Igaunija tiek vērtēta ar labām atzīmēm. Ar šo liecību rokās Ziemeļeiropas alianse pēdējā laikā klauvē pie ES durvīm, kur nepacietīgie skatieni ir pievērsti kādām citām — Vācijas un Polijas — kaimiņattiecībām. Šis aizjūgs, sākot ar Tallinu un līdz Viļņai un Ļubļanai, vairs netiek uzskatīts par motoru, bet par bremzētāju, par sprunguli paplašināšanās riteņa spieķos.

Ko tad, ja Igaunija ātrāk nekā Polija, pat ātrāk nekā pati ES, būtu gatava uzņemšanai ES? Cik ilgi tad Igaunijai būs jāgaida? Vai tad būs jūtams grupas spiediens? Vai tad tā kļūs par Vācijas kaimiņvalsts ķīlnieci? "Vai arī tad Vācija būs gatava Igauniju atbalstīt tikpat spēcīgi kā līdz šim Poliju," no kanclera vēlējās uzzināt kāda igauniete, tādējādi liekot viņam ilgāk stāvēt aukstumā. "Vācija ir gatava atbalstīt Igauniju," saka Šrēders un tad piebilst: "Vācija tradicionālu, vēsturisku, kā arī aktuālu iemeslu dēļ uztur ļoti, ļoti labas attiecības, pie kurām mēs bez kādas šaubīšanās strādājam. Tās ir mūsu vēstures konsekvences. Tas ir mūsu uzdevums nākotnei." Vīrs un vārds. Taču vai ar to bija domāta Polija — vai arī Igaunija?

Atšķirīgās perspektīvas

Arī Rīgā un vēlāk Viļņā starp Šrēderu un namatēviem notika interesanta perspektīvu maiņa. Vācijas kanclers bieži atgriezās pie tā, ka ES — ar Vācijas un Francijas pamudinājumu — laikus sāks savu institūciju reformas un tās pabeigs līdz 2002. gadam. Tad būs jāraugās, cik tālu ir tikušas kandidātvalstis, un katra, tiklīdz būs gatava, varēs ieņemt vietu saulītē. "Viss pārējais būs kandidātvalstu rokās," tāds ir šī lēnā valša piedziedājums. Taču baltieši uz kārtību rindā raugās mazliet citādi: viņi apgalvo, ka iestājai sagatavosies īsā laikā un pēc tam būs jāraugās, vai arī ES ir tiktāl gatava.

"Viss pārējais ir atkarīgs no ES," teikts viņu, drīzāk fokstrota ritma, piedziedājumā. Šrēders šīs atšķirīgās perspektīvas pieskaita pie "teorētiskiem jautājumiem", kas nedrīkst sabojāt viņa brauciena pa Igauniju, Latviju un Lietuvu praktisko mērķi. Viņš šeit izturas tā, it kā pats gribētu parūpēties par siltumu, kā viņam trūkst. Šrēders slavē, glaimo un smaida, gluži kā vēsturi pārzinošs, ārkārtīgi izveicīgs un fascinēts hanzietis. Lai arī viņš ir pirmais Vācijas kanclers, kurš apmeklē Baltiju, viņam šeit nekas nav svešs. Jo nav citu Eiropas tautu, kas Vācijā būtu tik bieži protestējušas. Un tā klienti vienmēr ir lauzušies uz priekšu, vispirms pēc Bonnas un tagad pēc Berlīnes; tās ir valstis, kuras ir īstenojušas ekonomisko brīnumu, kas dažu gadu laikā ir atkal atjaunojušas to, kas ir ticis iznīcināts 50 padomju okupācijas gados.

Ciešās kultūras saites

Tam, ka šāds brīnums ir iespējams, kā visupēdējā noticējusi Vācijas valdība, kas uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu — pretēji varonībai dažu memuāros — sākumā raudzījās vairāk noraidoši, tieši valstī, ar kuru Baltijas nācijām Eiropā ir visciešākās kultūras saites. Un tāpēc nav nekāds brīnums, ka vācu tirgotāji Baltijā ignorē "Hanzas savienības atjaunošanu", par kuru tik daudz tiek runāts, un tā vairāk izskatās pēc vikingu savienības atdzimšanas. Pie šīs attīstības ironijas pieder arī tas, ka skandināvi Igaunijā uzticas privatizācijai, kas notiek ar vācu palīdzību un pēc vācu modeļa ar tā pamatīgumu, gandrīz bez konkurences no vāciešu puses. Tāpēc Šrēders konstatēja "nepieciešamību atgūt nokavēto" un iegūt pilnīgāku ainu par Baltijas jūras telpu, kas, kā ar entuziasmu konstatēja Šrēders, nākamajos gados kļūs dinamiskāka par jebkuru citu Eiropas reģionu un kas sastādīs 50% Vācijas ārējās tirdzniecības, līdz ar to ļoti labi iederoties koncepcijā, kurā ekonomiski domājošais kanclers — kā valsts iekšienē, tā arī uz ārpusi — ekonomiku ir padarījis par savas politikas smēreļļu.

To visu Šrēders ceļ priekšā ar tādu pašapziņu, ka rodas jautājums, kāpēc gan šī doma neradās jau Helmūtam Kolam. Tas ir jautājums, kas visās trīs valstīs tiek uzdots jau tikai tāpēc vien, ka Kolam desmit gadu laikā uz Baltiju doties neatļāva sirdsapziņa. Šrēders vienmēr aizstāv Kolu pret pārmetumiem: "Būs bijušas problēmas ar laiku," viņš saka un noraida aizdomas, ka runa ir bijusi par rēķināšanos ar Krieviju.

Līdz ar to Šrēders gluži bez kautrēšanās gāja sava priekšgājēja impozantajās ārpolitikas pēdās. Kāpēc gan nevajadzēja doties vizītē uz Baltijas valstīm, ja bija vēlēšanās ņemt vērā Krievijas vēlmes? Skaidrāk, nekā to izdarīja Šrēders, diez vai kāds Baltijas valstīm vēl varētu pateikt, ka rēķināšanās ar Krieviju Eiropā ir svarīgākais pienākums. Viņš Baltijas skatuvi galvenokārt izmantoja, lai sagatavotu prezidenta Putina vizīti Berlīnē. Baltijas valstīm, galvenokārt Lietuvai, kas iestāšanās NATO atrodas vistuvāk, šī vēsts bija tikpat rūgta, cik sen pazīstama: viņu vēlmi tikt uzņemtiem NATO, ko pastāvīgi pavada draudi no Maskavas puses, Šrēders gan apsveica visaugstākajā mērā, lai nekavējoties to visaugstākajā mērā atliktu uz ilgu laiku.

Latvijas televīzija Rīgā izbrīvēja laiku, lai viņš atbildētu uz studentu jautājumiem. Cilvēku bailes ir jo lielākas, jo mazāk ir informācijas, tā savu jautājumu, kas attiecās uz ES paplašināšanu, sāka kāda studente. Kanclers teica, ka tad, ja grib apkarot bailes, ir tikai viens pretlīdzeklis: "godīgums". Vadoties pēc tā, baltiešiem pēc viņa vizītes vajadzētu gulēt mazliet mierīgāk. Lai arī viņi tomēr mazliet saltu.

Jaspers fon Altenbokums