"Lielo piedāvājumu diplomātija"

"Izvestija"

— 2000.06.10.

Liekas, līdz ar pēdējām līnijām Krievijas ārpolitiskā iniciatīva sāk iegūt apveidu.

Pirmais tās "triepiens" bija troksni sacēlušais Putina paziņojums, ka "vispār mēs nebūtu pretī iestāties NATO". Pēc tam ASV prezidenta vizīte Maskavā, pirms kuras Krievija piedāvāja amerikāņiem veidot kopēju pretraķešu "lietussargu", bet uz trauksmainajiem amerikāņu paziņojumiem, ka, tā sakot, laika daudz un ka sistēmu saderība ir apšaubāma, ar militāristu, sakarnieku, diplomātu mutēm, Maskava atbildēja: viss ir savienojams, būtu tikai vēlēšanās.

Tad bija Eiropa. Aizbraucis uz Itāliju, Putins piedāvāja eiropiešiem pievienoties un radīt apvienotu pretraķešu aizsardzības sistēmu ASV, Eiropai un Krievijai. Nepietika ar to, ka viņš satrauca amerikāņus, viņš tos sarīdīja ar eiropiešiem, kuri atzīst amerikāņu spēku klātbūtni Eiropas kontinentā, bet jūtas arī apgrūtināti.

Krievija ir skaidri sākusi (vismaz ārēji) šādu taktiku — "ja nav stratēģisku ienaidnieku, nav stratēģisku sabiedroto" un apvērsa labi zināmo tēzi: kas nav pret mums, tas ir ar mums. Tagad būs laiks, kad jāgaida Eiropas un ASV atbildes uz Krievijas iniciatīvu. Tostarp Krievija veiks virkni "biedējošu" vizīšu: piemēram uz Okinavu (Japāna); prezidents ir sagatavojies lidot caur Ķīnu un Ziemeļkoreju. Amerikāņu un eiropiešu pasaule šajā laikā mokoši domās: vai tiešām krievi plāno iegūt sabiedrotos starp potenciāli bīstamām valstīm?

Tad būs vizīte uz Ņujorkas "tūkstošgades sanāksmi". Zīmīgi, ka pa ceļam atrodas Kuba, kuras līderis viens no pirmajiem uzaicināja pie sevis vizītē Putinu. Kāpēc gan to neizdarīt tieši pirms galotņu tikšanās?

Valdības ārpolitiskās darbības principi sāk atgādināt Krievijas iekšējos principus: dažas straujas, biedējošas darbības, pēc tam — pauze un reakcijas gaidīšana, pēc tam — darbību krājums atkarībā no spēku samēra.

Rietumu klusēšana par Maskavas iniciatīvām atraisa tai rokas. Uz iespējamajiem apvainojumiem, tā sakot, "Krievija ne ar īstajiem biedrojas" vai "ne īstos izvēlas par sabiedrotajiem" — seko loģiska atbilde: "Mēs taču jums piedāvājām pirmajiem, bet jūs atteicāties". Tas daļēji atbrīvo no nepieciešamības atskaitīties par katru soli, kas sperts prom no Rietumu pasaules, bet mudina pašus Rietumu partnerus uz aktīvāku darbību, lai sakārtotu attiecības ar Krieviju. Taču tai tikai tā vien vajag.

Pēc būtības prezidenta administrācija ir projicējusi ārpolitiskās uzvedības līniju, kas jau izmēģināta Krievijas iekšienē. Turklāt sakrīt pat nianses: vizīte uz Okinavu tiek gatavota tā, ka rodas tīšas Kremļa pārrunu procesa ar Tokiju aizkavēšanās iespaids. Jo japāņiem pārāk svarīgi ir simboli un datumi: Japāna steidzas noslēgt miera līgumu ar Krieviju vēl pirms 2000. gada beigām, pierakstot kaut nelielu rindiņu par Kuriļu salu statusu. Ap rudeni japāņu diplomātija nonāks tuvu šokam un būs gatava jau būtiski piekāpties. Tajā pašā laikā Kremlis sevi piedāvā kā spiediena instrumentu pret Ziemeļkoreju ne tikai Japānai, bet arī ASV. Tagad vienīgi Phenjana ir līdzīga PSRS Karību krīzes periodā (raķešu maz, un tās ir sliktas), taču pēc pāris gadiem Ziemeļkoreja radīs reālus draudus Japānai. Bet ASV nav gatava piedāvāt savam bijušajam stratēģiskajam partnerim Klusajā okeānā jaunākos bruņojuma veidus (CIP gatavo ziņojumus par iespējamo ASV konfliktu ar Japānu, ja pēdējās ekonomiskās un stratēģiskās grūtības augs). Tad, lūk, šajā brīdī atsteigsies "lielo piedāvājumu diplomātija". ASV ap to laiku beigs stāstīt Eiropas NATO valstīm, ka Krievijai nav tādu ieroču, kurus tā gatavotos piedāvāt jaunajai sistēmai.

Svetlana Babajeva,

Jevgēnijs Krutikovs