Bērni un vecāki politiķu runās un rūpēs

Dr.habil.oec. Pārsla Eglīte, demogrāfe, — “Latvijas Vēstnesim”

Šis rudens tiešām bagāts – ne tikai ar lietavām un āboliem, bet arī runām un tiesu lietām bērnu aizsardzības jomā. Rūpēm nenoliedzami ir pamats – bērni tiek savainoti un iet bojā ne vien negadījumos bez vecāku klātbūtnes, bet arī — pilnīgi pretēji – vecāku rokās viņu vieglprātības dēļ autoavārijās un pat vecāku vardarbības dēļ, tātad būdami to “uzraudzībā”. Salīdzinot šos atšķirīgos savainojumu un nāves cēloņus, rodas lielas šaubas, vai tos var novērst, pastiprinot vecāku atbildību par bērnu pieskatīšanu līdz pat 14 gadu vecumam un pieņemot “stingrākus likumus” vardarbīgo vecāku sodīšanai, kā to ierosinājuši daži deputāti un kāda bērnu aizsardzības organizācija.

Normāliem vecākiem, kādi ir vairākums, bērna savainojums jau tā ir visnepatīkamākais pārdzīvojums un papildu rūpes. Papildu naudas vai vecāku laika zaudēšana kā sods par nepietiekamu bērna uzraudzību būtībā nozīmē šo būtisko resursu nolaupīšanu ģimenei un tātad arī bērnam.

Savukārt no vecākiem prasītā katra bērna nepārtraukta pieskatīšana vēl skolas gados fiziski nav iespējama un nav arī vēlama. Iemesli tam ir vairāki.

Vecākiem jāgādā bērniem iztikas līdzekļi un arī nodrošinājums nākamiem gadiem, maksājot sociālo nodokli apdrošināšanai. Ja viens no viņiem var atļauties nestrādāt ārpus mājas gadu vai divus, kamēr bērns vēl ir stipri nevarīgs un valsts maksā bērnu kopšanas pabalstu, tad ilgi dzīvot no vienas algas vai pat bez tādas nozīmē ierobežot tēriņus bērna vajadzību apmierināšanai un viņa attīstības iespējas.

Pati vecāku uzraudzība bērnam vēl skolas gados būtu nopietns kavēklis bērna patstāvības un atbildības veidošanai, bez kurām nevar ne īsti veikt savu mācību darbu, ne izaugt par kārtīgu pilsoni, darbinieku un nākamo bērnu tēvu vai māti.

Vecākiem tāda ilgstoša un nepārtraukta bērna vadāšana pie rokas – un parasti to gaida un prasa no mātes – nozīmē atteikšanos no saviem ienākumiem un tātad arī visu veidu neatkarības. Ģimenēs ar ierindas Latvijas iedzīvotāju pieticīgajiem ienākumiem arī no dzīves bez nervu atslodzei nepieciešamās vides un darbību pārmaiņas, kultūras baudīšanas un sabiedriskas darbības. Tādā režīmā, it īpaši kopjot un pieskatot vairākus bērnus un veltījot tam atbilstoši ilgākus gadus, nav brīnums, ja māte zaudē pacietību un kļūst vardarbīga pret savas nepilnvērtīgās dzīves “vaininiekiem”.

Tāpat nav brīnums, ka, apzinoties šādu nākotni un atbildības prasīšanu tikai no vecākiem, daudzas ģimenes līdz minimumam ierobežo savu bērnu skaitu, kā līdzekli izmantojot arī abortu. Kaut arī šī operācija nekādi nav atzīstama par labāko dzimstības regulēšanas paņēmienu, negribēta bērna laišana pasaulē, nespējot tam nodrošināt iztiku un normālu dzīvi pilnā ģimenē ar abiem, turklāt nedzērājiem un nevardarbīgiem vecākiem, manuprāt, ne ar ko nav labāka ne bērnam, ne mātei. It īpaši ja tēviņš – domāju, ka tas tādiem ir pareizākais apzīmējums, – ir “aizlaidies”. Dot dzīvību bez iespējas pilnvērtīgi dzīvot spiestin spiež māti aizbēgt no jaundzimušā vai nodot bērnu patversmē. Galu galā visi nelaimīgi un valstij papildu izdevumi, kam varētu atrast labāku pielietojumu.

Ja valsts varai un amatpersonām patiešām rūp dzimstība un katra bērna visu tiesību ievērošana, tad nebūtu visas rūpes un atbildība jāatstāj vecākiem. Turklāt vēl draudēt ar sodiem, ja šis brīvprātīgais darbs netiek veikts atbilstoši kāda cita ne visai pamatotām prasībām, kas būtībā prasa atteikties no savām cilvēktiesībām un bērna personības veidošanas atbilstoši pašu izvēlei.

Kā novērst galvenos negadījumu cēloņus

Ir daudz paņēmienu, kā valsts un pašvaldību institūcijām gādāt par bērnu drošību, novēršot galvenos negadījumu cēloņus, nevis cīnoties ar sekām. To starpā:

• ierobežot transporta kustību un ātrumu skolu tuvumā gan ar “gulošajiem policistiem”, gan satiksmes zīmēm, gan ceļa policistu posteņiem, kas sodītu ne vecākus, bet trakulīgos un noteikumus pārkāpušos autobraucējus, kā arī mazāko bērnu aplaupītājus un narkotirgoņus;

• likvidēt autostāvvietas tiešā skolu tuvumā un pat to sporta laukumos;

• skolās no pirmajām klasēm ieviest obligātu veselības mācības kursu, ietverot tajā arī satiksmes noteikumus, riska situāciju novērtēšanu un rīcību savainojumu gadījumos, savstarpējās saskarsmes kultūru, lai rotaļas nebūtu rupjas – nenovestu līdz kautiņiem un savainojumiem, lai retāki būtu atriebi izraisoši vārdiski apvainojumi un citi garīgās vardarbības veidi; nepieciešamību uzturēt tīru un sakoptu pilsētvidi, nepiesārņojot to ar pārtikas iesaiņojumu un sienu aprakstīšanu, neizbradājot zālienu u.tml., lai netīkamā vide neizraisītu pusaudžu agresiju;

• atjaunot bērnudārzus tiem būvētajās, bet pašreiz citādi izmantojamās ēkās un izveidot jaunus līdz pilnai vietu pieprasījuma apmierināšanai tajos;

• atrast un iedalīt valsts budžeta līdzekļus bērnu interešu pulciņu izveidei bez maksas, lai tos varētu apmeklēt visi bērni, kas mazinātu klaiņojošu pusaudžu daudzumu ielās, viņu iedzeršanas un to iespaidā izdarītās trakulības ar visām varbūtējām pašiem vai citiem sāpīgām sekām;

• atrast un iedalīt valsts budžetā līdzekļus vecāku mācībām savu pienākumu labākai izpildei bez kādas vardarbības, par visām iespējām saņemt atbalstu ģimenēm, bērnu tiesībām, alimentu piedziņas iespējām utt.; lai vecākiem būtu lielāka ieinteresētība apmeklēt šādus kursus, varētu apsvērt to beigšanu saistīt ar tiesībām uz kādu no pabalstiem vai šāda pabalsta apjomu;

• ja nu ļoti vajag kādu sodīt, tad būtu jānosaka bargāki sodi bērnus sabraukušiem un no negadījuma vietas aizbēgušiem autovadītājiem, kā arī jāsoda ceļu policija kopumā, ja nespēj tādus noķert;

• saziņas līdzekļos ne tik daudz atkārtoti jāapcer notikušās nelaimes, cik jārosina visi pieaugušie – amatpersonas, kaimiņi un garāmgājēji pamanīt riska situācijas un rīkoties, lai tās novērstu: laikus nojaukt drupas un aizbērt bedres, atturēt bērnus no ielas šķērsošanas nevietā vai vismaz pierakstīt negadījumu izraisījušas automašīnas numuru.

Kā atvieglot vecāku rūpju un izdevumu nastu

Savukārt dzimstības veicināšanai, kā arī abortu un jaundzimušo slepkavošanas novēršanai būtu maksimāli jāatvieglo vecāku rūpju un izdevumu nasta, audzinot katru atvasi. Šai nolūkā vēlams pilnveidot jau pastāvošo pabalstu piešķiršanas nosacījumus, padarot tos taisnīgākus un paplašinot saņēmēju loku. Jau atkārtoti ir ierosināts:

• piešķirt maternitātes pabalstu minimālās algas apmērā vēl pusgadu nestrādājušām, bet citu apdrošinātu personu apgādībā esošām mātēm, starp kurām ir arī studentes. Tas ne tikai papildinātu ģimenes ienākumus bērnu vajadzībām, bet vienlaikus novērstu dažu labu abortu un ģimenes papildināšanas atlikšanu uz vēlāku laiku, kamēr jau var izrādīties par vēlu vairāku bērnu audzināšanai;

• izmaksāt bērnu kopšanas pabalstu pašreizējā vai Ministru prezidenta ierosinātajā algas (varbūt ar ierobežotu maksimālo līmeni?) apmērā arī pilnu laiku strādājošām mātēm. Tas sekmētu ģimenes kopējā budžeta saglabāšanos tuvu tam līmenim, kādu tā baudījusi pirms jaunā ēdāja parādīšanās. Bez tam mazinātu interesi saņemt daļu algas aploksnē un novērstu nepieciešamību krāpties ar fiktīvām darba devēja izziņām par nepilno darba laiku, lai iegūtu tiesības uz bērnu kopšanas pabalstu. Savukārt bērnu kopšanas atvaļinājuma saīsināšana līdz krūts zīdīšanas perioda garumam mazinātu sieviešu diskrimināciju darba tirgū un kopējās ienākumu gūšanas iespējās, reizē ar to radot viņām drošību par iztikas avotiem visos turpmākos dzīves gados, bez kuras būtu bezatbildīgi izšķirties par vairākiem bērniem ģimenē;

• vidusskolās ieviest obligātu veselības mācības kursu ar tēmām, kādas ir par agru apgūt sākumskolā vai 5. klasē, ar ko pagaidām aprobežojas šo zinību pasniegšana. Vidusskolu, arodvidusskolu un koledžu jauniešiem jādod iespēja apgūt ne vien zinības par dzimumattiecību fizioloģiju, higiēnu un izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības, bet arī abu dzimumu garīgās saskarsmes prasmes un abu atbildība par gaidāmajiem bērniem, dzimumu līdztiesības principi un to īstenojuma veidi ģimenē, nepieļaujot, neprovocējot un nepieciešot nekāda veida vardarbību.

Uzlabojot ģimeņu iespējas un prasmes uzturēt un pilnvērtīgi audzināt savus bērnus, pakāpeniski mazinātos arī bez vecāku gādības palikušo skaits, kuri veido lielu daļu aprūpes iestāžu audzēkņu, turklāt audžuvecākiem mazāk patīkamo.

Izsīkstot aprūpējamo pieplūdumam bērnu namos, bez kādas īpašas kampaņas to slēgšanai zustu pati vajadzība uzturēt tik daudzas un lielas līdzīga mērķa iestādes un vardarbībā cietušo patversmes. Taču arī tad saglabāsies nepieciešamība vismaz pēc bāreņu aprūpes centriem, līdz tiks atrasti audžuvecāki vārda senajā nozīmē – uz visu atlikušo mūžu ar paliekošām savstarpējām ģimeniskām attiecībām.

Kur rast neatliekamiem tēriņiem nepieciešamo

Nav šaubu, ka visu minēto ierosinājumu un vēl citu uzlabojumu izpildei vajadzīgi valsts un pašvaldību līdzekļi. To atrašana valsts augošajā (!) budžetā droši vien sekmētos labāk, ja ieinteresētās institūcijas paskaitītu, cik lieli šobrīd ir citu institūciju zaudējumi, ārstējot savainotos bērnus, policijai izmeklējot nelaimes un vardarbības gadījumus, tiesām tiesājot vainīgos un cietumos uzturot varmākas pret bērniem, izmaksājot pabalstus trūcīgām ģimenēm, no nākamā gada arī avansējot alimentu nemaksātāju parādus. Kaut arī dažādās ministrijās ir dažādu partiju pārstāvji, strādājot vienā valdībā tomēr varētu salīdzināt vienu paredzamo ietaupījumu ar citu izdevumiem nepietiekami aktīvas un nesaskaņotas rīcības dēļ.

Ja visi kopā domātu par valsts attīstību un tās nosacījumiem pēc kādiem 30 gadiem – cik un kādi būs tie, kas strādās, maksās nodokļus un audzinās jaunos valsts pilsoņus, tad varbūt beidzot kļūtu skaidras prioritātes un budžetu veidotu atbilstoši tām, nevis ierastajam procentuālajam sadalījumam pēc ministrijām. Tad arī rīcības plānus prioritāro mērķu sasniegšanai varbūt veidotu ne pēc rūķīšu zupas receptes (sarakstot savstarpēji maz saistītus ierosinājumus), bet vadoties pēc nepieciešamības izvirzītā mērķa sasniegšanai un tos savstarpēji saskaņojot. Apmācīt dažus ierēdņus šādu mērķprogrammu izstrādei noteikti iznāktu lētāk nekā bezmaz katrā ministrijā ik pēc pāris gadiem sacerēt rīcības plānu bez aprēķināta mērķgrupas lieluma, sagatavošanās darbiem, reāla izpildes laika un skaitliski raksturota rezultāta. Naudas trūkuma dēļ tādas “programmas” tāpat neviens negrasās īstenot. Vismaz tā tas līdz šim ir bijis ar demogrāfiskās situācijas atveseļošanai domātajiem projektiem. Tāpēc arī nav brīnums, ka vezums nekust no vietas, bet vainīgi, kā vienmēr, izrādās pārmijnieki, respektīvi, nepietiekami rūpīgi vecāki. Un, kamēr politiķi vainos tikai viņus un draudēs pat sodīt, tikmēr vēlētāji uzskatīs, ka tā ir tikai tāda runāšana savas popularitātes vairošanai, nevis patiesas rūpes par bērniem.