"Jaunā austrumu politika"

"Die Zeit"

— 2000.06.Nr.25

Vācijas un Krievijas attiecības vienmēr ir bijušas dramatiskas. Tagad eksistenciālās izjūtas nomaina piesardzīgs lietišķums.

Vācijas un Krievijas attiecības iepriekšējā simtgadē ir bijušas varas jautājums, taču bieži vien arī jūtu lieta. Abu valstu eksistenciālās attiecības noteica sentimentalitāte un naids, mazvērtības komplekss un varasvīru ilūzijas, pieglaimošanās un neuzticēšanās. Tās gandrīz līdz Rapallo ( Padomju Savienības un Vācijas līgums par abu valstu attiecību atjaunošanu, kas tika noslēgts 1922. gadā — tulk. ) nonāca, kad tika noslēgts Staļina – Hitlera pakts, kā arī VDR, taču tās uz dzīvību un nāvi karoja arī divos pasaules karos. Tikai sākot ar jauno Austrumu politiku, 1969. gadā austrumvācieši izkļuva no burvju loka un sāka reālistiskāk raudzīties uz Padomju savienību. Taču Villija Branta, kā arī Adenauera, Tatenaua, Betmana–Holvega un arī Hitlera Austrumu politikai bija viena pamatdoma: viss, kas notiek ar Maskavu, Vācijai ir eksistenciāli svarīgs.

Šodien ir citādi. Kopš prezidenta amatā ir stājies Putins, ne Maskava, ne arī Berlīne attiecībām lielu nozīmi nepiešķir. Dienas kārtību nosaka nevis izjūtas, bet gan diplomātiski slēpta vienaldzība. Vācieši delikātās Čečenijas kara fāzes laikā izvairās apkampt Kremļa karakungu. Prezidents Putins vizītē Vācijā ierodas pēc vizītēm Lielbritānijā un Itālijā; pirms tikšanās ar Vācijas kancleru Šrēderu viņš aprunājas ar Japānas premjerministru un Amerikas prezidentu. Tagad krievi 15. un 16. jūnijā Berlīnē runās par tādām bilaterālajām tēmām kā nolaupītās mākslas vērtības, nekustamajiem īpašumiem un krievu parādiem. Viņi runās arī par NATO, Kosovu un par viscaur līdzīgajām pozīcijām jautājumā par ABM līgumu. Un, protams, ka valdību vadītāji arī iepazīs viens otru. Tas skan saprātīgi, bez dramatisma un nepavisam ne eksistenciāli.

Vai nolaupītās mākslas vērtības un parādu atlaišana ir viss, ko sešus gadus pēc krievu militāro vienību izvešanas no Austrumvācijas vieni no otriem vēl vēlas krievi un vācieši? Nē, teiktu vācu politiķi. Viņu vidū ir tādi, kuri joprojām aicina Krieviju "iesaistīt" starptautiskajās institūcijās, kā arī kāro šo teritorijas ziņā lielāko pasaules valsti "iedabūt laivā". Kas gan, neskaitot konceptuālo bezpalīdzību, vēl slēpjas aiz šīm tukšajām frāzēm? Vai Krieviju vispār ir iespējams kaut kur iesaistīt? Daži iesaka Eiropai labāk nodrošināties pret gigantu austrumu flangā. Taču bailes veicina vienīgi stagnāciju. Krievija Eiropai ir pārāk svarīga, lai tā varētu atļauties uzcelt blīvu sienu. Ir vajadzīga atklāta un drosmīga Austrumu politika. Līdz šim Krievijas "iesaistīšana" neko daudz nav devusi. Te vainīga ir arī Rietumu mazdūšība, taču galvenokārt tā ir "iesaistītāju" vaina.

Pēc 1991. gada Krievija ir pievienojusies tikai vienai Rietumu institūcijai — Eiropas Padomei, un arī tur pēdējā pusgadā tai ir draudējusi izslēgšana. Virspusēji runa bija par brutālo karu Čečenijā, par kura upuriem vairāk ir krituši civiliedzīvotāji nekā "teroristi". Taču strīdā par karu pacēlās jautājums, kas šodien Krieviju šķir no Eiropas: kā ir ar "integrāciju"? Maskavas politiķi iestājas starptautiskajās institūcijās, lai iegūtu līdzspriešanas un veto tiesības.

Taču viņi vēršas pret jebkādu atteikšanos no suverenitātes, viņiem ir grūtības ievērot vispārēji spēkā esošos noteikumus, kas attiecas gan uz lielajām, gan mazajām valstīm un — līdzīgi kā supervara ASV — nelabprāt pēc ekonomiskā devuma sevi ierindo turpat, kur atrodas Somija. Maskavas politiskā elite sevi uzskata par lielvaras vadību, kas cieš pārejošu vājuma lēkmi. Lielvaras statusa atgūšanai tiek piešķirta vislielākā nozīme, lielāka nekā cilvēktiesībām. Krievijas vājā sabiedrība līdz šim nav spējusi izstrādāt pretēju modeli, nav arī spējusi radīt stipras, pastāvīgas tautas partijas. Vairums krievu joprojām raugās uz valsts varu, kurai ir jāorganizē nākotne, laime un labklājība.

Šādu valsti "iesaistīt" Eiropā ir grūti. Tā nevar būt arī "īsta" partnere — tāpat kā tuvākajā laikā Polija, Ungārija un Slovēnija. Taču Krievija ir lielākā Eiropas Savienības kaimiņvalsts austrumos. Jaunās Austrumu politikas galvenais uzdevums, vienalga, vai tā tagad ir vāciešu vai eiropiešu Austrumu politika, ir pareizi apieties ar šo spriedzi. Vācijas intereses? Berlīnei ir vajadzīga tāda krievu sabiedrība, kas eiropeizējas, aprēķināms sarunu partneris bez ekspansīviem tīkojumiem. Arī no Maskavas ir atkarīga Baltijas valstu un Ukrainas stabilitāte, un savā ziņā pat no Polijas. Norobežota Krievija Eiropas nomalē nespēs atturēties no saniknotiem, traucējošiem manevriem. Vladimirs Putins mēģina tuvināties Rietumiem ekonomiskajā ziņā. Un te arī slēpjas izredzes likt viņam justies pateicību parādā.

Tiešās investīcijas Krievijā nostiprinās vēl vājo sasaisti starp Eiropu un Krieviju. Tikai pašu ekonomiskās intereses politiķiem un ģenerāļiem traucē atteikties no nacionālistiskajiem žestiem. Jau šodien Krievija vairāk nekā trešo daļu ārējās tirdzniecības realizē ar ES. Katrs papildu preču vilciens no un uz Krieviju aklo, politisko dusmu izraisīto trakošanu padara arvien neiespējamāku. Taču ES paplašināšana radīs problēmas. Tiklīdz Polija un Lietuva iestāsies ES, tāpat kā pašreiz krievu tirgotāji tiek apturēti pie Somijas austrumu robežas, tiks norobežots Kaļiņingradas apgabals. Stratēģiskās paplašināšanās uz austrumiem plānošanas uzdevums ir aizbērt plaisu starp Krieviju un ES, kas kļūst arvien platāka. Tā pārskatāmos reģionos funkcionēs labāk, nekā noslēdzot lielo vienošanos starp Briseli un Maskavu. Baltijas jūras reģions arvien vairāk attīstās par patstāvīgu ekonomisko telpu. Šeit, pieņemot lēmumus par reģionālo sadarbību, pie viena galda varētu sēdēt arī Krievija. Drīz Vācija pārņems Baltijas jūras padomes prezidentūru un līdz ar to arī atbildību un varu veidot attiecības.

Šeit visur tiek attīstīti ekonomiskie un sabiedriskie tīkli. Būtu labi, ja tie nākotnē iegūtu arī drošības politikas nozīmi. NATO paplašināšana ar Baltijas valstīm ir delikāts jautājums. "Taču tik ilgi, kamēr Krievija nebūs sadarbības ietvara daļa, kas garantē drošību, un tas nepaplašināsies tālāk uz Austrumiem, Rietumeiropas, Viduseiropas un Austrumeiropa nebūs drošībā", tā Angela Štenta raksta nesen iznākušajā grāmatā par Vāciju un Krieviju. Galvenokārt Lietuvai līdzdalība NATO maz ko palīdzētu, jo tad tai deguna priekšā būtu naidīgi noskaņota jūras flotes bāze Kaļiņingradas apgabalā, bet aiz muguras Baltkrievija. Zviedrija un Somija nav NATO dalībnieces. Taču tās ir EDSO un ES daļa, kas paplašina savas drošības struktūras. Vai tur patiesi nav vietas baltiešiem?

Kāda Baltijas jūras un pārējo reģionu arhitektūra būtu piemērota: uz visiem laikiem ar līgumu atteikties no NATO paplašināšanas arī būtu kļūda. Vidusaustrumeiropai ir jānodrošinās pret nevēlamām sekām no tik milzīga kaimiņa gadījumam, ja Krievija nepildītu savas saistības. Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera vizīte Baltijas valstīs un prezidenta Bila Klintona vizīte Kijevā norādīja virzienu; uz Igauniju, Latviju, Lietuvu un Ukrainu Krievija izdara diplomātisku spiedienu un tām ir nepārtraukti vajadzīgs Rietumu atbalsts. ES paplašināšanās gadījumā līdz Ukrainas rietumu robežai šo valsti varētu iedzīt Maskavas rokās. Krievija mūžīgi nebūs panīkusi. Tāpēc arī Rietumeiropai bez kādas vajadzības nevajag piedāvāt vietu uzbrukumam. Ja Vācijā mājas pārsvarā tiks apgādātas ar gāzi no Krievijas, vāciešiem būs vienas rūpes vairāk. Taču tad, ja Eiropa pilnībā izformētu teritoriālos karaspēkus, Krievijas armijai atkristu teritoriālie mēģinājumi. Tāds ir stratēģijas vienreizviens.

Un tomēr: svarīgāka par baiļu dēļ pārāk augstu uzcelto tiltu pāri aizai ir ilgtermiņa stratēģiskā programma. Mērķis ir Krievijas sabiedrība. Ja runām par "iesaistīšanu", kaut kad ir jākļūst kaut kam vairāk par bezvērtīgām tukšām frāzēm, Krievijai ir jāmainās. Ar "lietišķu" klusēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem Rietumi neko nepanāks. Arī ar norobežošanos ne. Ar izejvielām bagātajai valstij nav vajadzīga parādu atlaišana politiķiem un finansu magnātiem, no kuriem pārāk daudzi nekavējoties naudu no valsts atkal paņem sev. Krieviem ir vajadzīga palīdzība pilsoniskas sabiedrības izveidošanā. Tas nav nekas jauns, taču pēc astoņiem sabojātas reformēšanas gadiem tas ir pareizāk nekā jebkad agrāk. Ciniķi Rietumos, kuri šodien par Maskavas autoritārismu runā kā par stabilitātes kursu, pazaudēs patiesu Vācijas un Eiropas partneri. Proti, tā, kas ar mums dalās Rietumu vērtībās, var būt vienīgi Krievijas sabiedrība.

Vai tā ir utopija? Par laimi, Vācijā joprojām ir utopisti, kas to mēģina. Piemēram, Vācijas — Krievijas forums un apmainīšanās starp Vāciju un Krieviju, pilsētu sadarbība un politiskie fondi, kā arī ar ieplānotās Berlīnes Krievijas akadēmijas garīgie tēvi. Tie visi ir tikšanos varoņi, pārrobežu semināru organizētāji, vidusšķiras veicinātāji, ideju devēji jaunajiem krieviem un īstie stratēģiskie domātāji. Gribēt iedzīvināt vairāk no tā visa un vairāk no šiem "sapņiem" ir vienīgais reālais ceļš, kā Krievijas nākamās paaudzes tuvināt Eiropai.

Mihaels Tumans