Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. 8.Saeimas svinīgā sēde, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 85.gadadienai, tiek uzskatīta par atklātu.

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Ēriks Jēkabsons.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdres kundzei.

I.Ūdre (8.Saeimas priekšsēdētāja). Cienījamā Valsts prezidentes kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi!

Ir viena diena gadā, kuru Latvijas tauta sagaida kā uzlecošu sauli — ar svētku prieku, vienotības izjūtu un apziņu, ka svarīgākā uz šīs zemes ir cilvēka dvēseles labklājība.

Pirms 130 gadiem pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos kā apsveikuma dziesma skanēja Kārļa Baumaņa “Dievs, svētī Latviju!”. Toreiz Latvijas tautai vēl nebija savas valsts, sveši kungi diktēja noteikumus, kā jādzīvo un kādiem vārdiem jādzied tautas himna, taču nacionālās pašapziņas atmoda bija sākusies un to apslāpēt neizdevās nevienam.

Par spīti sarežģītajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kad bruka impērijas un asiņaini zābaki mīdīja Latvijas zemi, ideja par nacionālu valsti attīstījās strauji, bet pirmajiem Latvijas neatkarības sludinātājiem, kā raksta Kārlis Skalbe, bieži nācās dzirdēt: “Jūs esat sapņotāji, jūs ceļat gaisa pilis.” Tomēr Latvijas Republikas proklamēšanas akts 1918. gada 18. novembrī un tam sekojošās brīvības cīņas pierādīja, ka ir sapņi, kas piepildās, un Latvijas tauta ir spējīga uzcelt un nosargāt savu Gaismas pili — savu valsti.

Kā valstiskuma idejas kaldināšanas gados, tā arī valsts dibināšanas brīdī un jauncelsmes posmā Latvijas cilvēkus kopīgiem mērķiem un centieniem vienoja tās garīgā spēka simbols — sarkanbaltsarkanais karogs. Sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu un varonību, baltā — cēlumu un atklātību. Šī tautas svētuma zīme ieskāva Latvijas valsts dibinātājus 18. novembrī, zem sarkanbaltsarkanā karoga varonīgās brīvības cīņās gāja Latvijas karavīri, līdz 1922. gadā Latvijas Republikas Satversmē tika noteikts tā juridiskais spēks.

Valsts lielākā bagātība ir cilvēki un zeme, bet cilvēku domas par savu valsti visskaidrāk atklājas attieksmē pret tās simboliem, pret tajos ietverto jēgu. Tie ne tikai apliecina piederību konkrētai tautai un valstij, tie ir mūsu garīgā saite laikā un telpā.

“Patriotisms tautai ir viņas dzīvības avots un viņas drošākās bruņas pret visām nedienām,” atzinis rakstnieks Augusts Saulietis.

Būsim atklāti — īstenībā ikdiena ievērojami atšķiras no tā, kas risinās politiskajā arēnā, — cilvēki ir gatavi spert soli pretī cits citam un dzīvo daudz draudzīgāk, nekā daži rupori mēdz vēstīt. Mūsu tolerances un lojalitātes latiņa ir pacelta pietiekami augstu, lai mēs varētu mierīgi sadzīvot ar visiem kaimiņiem.

Nereti nākas pārdomāt iemeslus, kāpēc Saeimas politiskie spēki, kas pārstāv un uzrunā mazākumtautības Latvijā, nerūpējas par to cilvēku loka paplašināšanu, kuri var piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Varbūt kādam šai jomā ir izdevīgāk uzturēt monopolu, nevis aicināt Latvijas iedzīvotājus iegūt pilsonību un izmantot iespēju iekļauties valsts politiskajā dzīvē?...

Ir dzirdēts, ka vecu vilku pārmācīt nevar, jo vairāk tāpēc mums jādomā par saviem jauniešiem. Vai viņi izprot to, ka integrācija nozīmē savu kultūras un valodas tradīciju kopšanu, savu sakņu dziļāku izpēti un cieņu pret citu tautu kultūru, valodu un tradīcijām, arī spēju aizgūt labāko no citām tautām. Normālā ģimenē visi bērni ir mīļi, brāļi un māsas palīdz cits citam un mācās cits no cita.

Atcerēsimies tos bērnus, kuri aug Latvijas bērnunamos un sagaida no valsts ne vien materiālu, bet arī morālu atbalstu. Būtu jālemj, vai bērnunamā uzaudzis jaunietis, kura vecākiem — nepilsoņiem ir pārtraukta vai atņemta vecāku vara, varētu cerēt, ka valsts viņu automātiski atzīs par Latvijas pilsoni. Valsts atbalsts varētu īstenoties arī to šķēršļu mazināšanā, kas liedz bērnunamos un lauku skolās bez papildu pārbaudēm likt galdā pašu izaudzētus gurķus un tomātus vai pieņemt no vietējā zemnieka dāvinātu kartupeļu maisu. Mūsu bērni zina vairākas valodas, bet nezina, kā garšo svaigs lauku piens...

Skumji, bet politiķi joprojām organizē pārspīlētas akcijas, vispārina mazākumtautību problēmas, ignorējot patiesību, ka cilvēkiem vissvarīgākais ir, lai būtu atrisināti sociālie jautājumi, sakārtota sadzīve un lai viņi savā zemē justos droši.

Neaizmirsīsim — katrs gadījums ir individuāls. Latvijai nevienam nekas nav jāpierāda, nevienam ne par ko nav jāatvainojas. 50 gadus Latvijas tauta bija divu okupācijas varu upuris, un tās ciešanu kauss nebūs izsmelts nekad. Arī piemineklis Konstantīnam Čakstem — pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes dēlam, kurš vadīja Latvijas Centrālās padomes organizēto pretošanās kustību Otrā pasaules kara laikā, — tiek celts ne jau tādēļ, lai glorificētu tikai vienu personu, viena cilvēka idejas un veikumu. Piemineklis simbolizēs traģiskos kara un okupācijas gadus un tās paaudzes, kas izdzīvoja šo laiku — devās trimdā vai palika Latvijā un uz saviem pleciem iznesa totalitārā režīma smagumu vai arī gāja bojā.

Mūsu dzīve un darbi balstās uz fundamentālām demokrātiskām vērtībām un ir visskaidrākais apliecinājums tam, ka ejam vienīgo pareizo brīvas, neatkarīgas un cilvēktiesības respektējošas valsts ceļu.

Mēs esam atvērti valodu un kultūru daudzveidībai, izturamies pret to kā pret milzīgu bagātību, taču ir gluži dabiski, ka mēs mīlam un vienmēr prasīsim arī citus cienīt mūsu dzimto latviešu valodu — Latvijas valsts valodu, kurai ir unikāla vieta pasaules vairāk nekā 6000 valodu lielajā saimē. Valoda ir galvenā garantija un galvenais pamats tautas pastāvēšanai, tāpēc mums jāturpina meklēt veidus, kā labāk iemācīt citiem savas valsts valodu, tai pašā laikā novērtējot atšķirīgā īpašo nozīmi katrā tautā, cilvēkā vai cilvēku grupā. Tikai no pašiem zemes saimniekiem ir atkarīgs, kā kopīgās mājas veidošanā tiek izmantots tautas radošais daudznacionālais potenciāls un garīgās enerģijas resursi. Un, tā kā starptautiskajai sabiedrībai vienmēr var rasties jautājumi, kādēļ mēs darām un domājam tieši tā un ne citādi, mums pašiem ir jāizzina vissīkākās savas pagātnes takas un jāskaidro pasaulei Latvijas brīvības ceļa būtiskākie pieturpunkti.

Šis gads ir nācis ar mūsu valsts galveno ārpolitisko mērķu piepildījumu: martā tika parakstīts protokols par Latvijas pievienošanos NATO, aprīlī — līgums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Veiksmīgi ris šo dokumentu ratifikācijas process dalībvalstu parlamentos, lai nākamā gada pavasarī Latvija kļūtu par abu ietekmīgo organizāciju pilntiesīgu dalībnieci. Tas būs patiesi vēsturisks pagrieziena punkts mūsu valsts dzīvē. 30. oktobrī arī Saeima ratificēja līgumu par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Šim balsojumam ceļu pavēra Latvijas tauta, 20. septembrī ļoti pārliecinoši sakot “jā” Latvijai Eiropas Savienībā. Tauta izdarīja gudru izvēli, jo balsoja par drošu Latvijas nākotni un cilvēku iespēju paplašināšanos!

Līdz brīdim, kad jau kā dalībvalsts varēsim piedalīties Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses darba kārtības noteikšanā, mums jārod atbilde uz jautājumu: kādu mēs redzam sevi nākotnes Eiropā? Kā enerģisku, aktīvu un gudru vai arī apdomīgu un nogaidošu dalībnieku?

Jaunais Eiropas Savienības Konstitucionālais līgums, par kuru spriež starpvaldību konference, daudz lielāku lomu piešķir tieši nacionālajiem parlamentiem. Gan subsidiaritātes principa īstenošanā, gan ieviešot agrās brīdināšanas mehānismu Eiropas likumdošanas iniciatīvu izstrādē. Tas pavērs jaunas iespējas, bet arī prasīs daudz lielāku mūsu ieguldījumu, lai Latvijas viedoklis precīzi tiktu formulēts un stingri aizstāvēts. Liela nozīme būs efektīvai Saeimas un valdības sadarbībai Latvijas pozīciju izstrādē, kā arī spējai aizstāvēt savas nacionālās intereses.

Daudz nozīmīgāka loma turpmāk būs starpparlamentu sakariem un it īpaši mūsu partiju sadarbībai ar saviem kolēģiem citu valstu parlamentos. Jo sevišķi liela nozīme paplašinātajā Eiropas Savienībā būs mazo valstu, mazo tautu solidaritātei. Kļūstot par sadarbības partneriem vienlīdzīgās attiecībās, ne vairs kā kandidātiem vai jaunākajiem brāļiem, un identificējot kopīgās intereses, mūsu pašu aktivitāte noteiks to, vai tiks sasniegts vēlamais rezultāts. Nereti tieši neformālie kontakti un sarunas ļauj rast risinājumus šķietami strupceļā nonākušās lietās.

Ļoti nozīmīgs notikums Latvijai nākamgad būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Pirmās Latvijas vēsturē. Kopā ar mums nākamā gada jūnijā pie vēlēšanu urnām dosies vēl 24 Eiropas valstu pilsoņi, lai piešķirtu mandātu savas valsts politiķiem pārstāvēt viņus kopīgās Eiropas augstākajā līmenī. No Latvijas Eiropas Parlamentā strādās deviņi deputāti. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka tie būs viscienījamākie un labākie, tādi, kas augstu turēs Latvijas vārdu un būs gatavi to stingri aizstāvēt Eiropas Parlamentā un tajā pārstāvētajās partiju grupās.

Šīs vēlēšanas būs izaicinājums gan partijām, gan tautai. Mūs gaida vēl nebijusi vēlēšanu kampaņa, atšķirīga vēlēšanu procedūra. Eiroparlamentāriešiem skaidri jāapzinās atbildība, kas gulsies uz viņu pleciem. Maldīgi domāt, ka tā būs vien skaista un labi apmaksāta dzīve Briselē un Strasbūrā. Tas būs smags un atbildīgs darbs Latvijas interešu aizstāvības labā, neaizmirstot par atgriezenisko saikni ar saviem vēlētājiem dzimtenē. Tāpēc partijām būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē pretendenti, kurus tās virzīs uz Eiropas Parlamentu. Jādomā arī par viņu izglītību, valodu zināšanām, prasmi argumentēt savu viedokli. Tieši pirmie mūsu deputāti Eiropas Parlamentā būs tie, kuriem jāpanāk, lai Latvijas viedoklis Eiropā tiktu sadzirdēts un ņemts vērā. To, kā tas izdodas, uzmanīgi vērtēs arī viņu vēlētāji Latvijā.

Paplašinoties Eiropai, ievērojami pieaugs Baltijas jūras valstu reģiona svars. Triju Baltijas valstu sadarbība visdažādākajos līmeņos un jomās ir vērtība, ar kuru ienāksim Eiropas Savienībā. Arī ciešie kontakti ar Ziemeļvalstīm, mūsu tuvākajiem sabiedrotajiem, turpmāk aizvien padziļināsies un iegūs jaunas dimensijas.

Jo vairāk ir dažādu kontaktu starp cilvēkiem, organizācijām, valstīm, jo vairāk attīstības iespēju, taču jāapzinās, ka tie prasa arī lielāku izpratni un spēju iedziļināties citādā domāšanā, lielāku elastību savā paša domāšanā un ievērojami lielāku māku nonākt līdz optimālajam lēmumam.

Gan mūsu reģionam, gan Eiropai kopumā nozīmīga ir Krievijas iesaiste Eiropas procesos. Latvijā kā Krievijas kaimiņvalstī to izjūtam īpaši stipri. Mēs vienmēr esam vēlējušies, lai mūsu attiecības balstītos uz savstarpēju cieņu un pragmatismu. Katrai nācijai piemīt sava domāšanas un rīcības veida savdabība, tāpēc bez savstarpējas cieņas nav iespējams veiksmīgs dialogs. Bet pirmais noteikums, lai saprastu otru, ir griba to risināt.

Mēs varam būvēt skaistus sarunu tiltus, modernus saskarsmes ceļus vai fantazēt par vēl neredzētiem komunikāciju tuneļiem, taču tas būs darīts velti, ja aiz tā visa nestāvēs apņēmība — griba saprast citu cilvēku, citu tautu, citu viedokli. Ceru, ka pēc Valsts domes vēlēšanām Krievija būs gatava nostāties uz konstruktīvu attiecību veidošanas ceļa.

Katras valsts pamatinteresēs ir tās drošības nostiprināšana. Un mums jāapzinās, ka, saņemot NATO garantijas Latvijas drošībai, jābūt gataviem uzņemties savu atbildības daļu un dot ieguldījumu arī citu drošības stiprināšanā. Mums jābūt gataviem atbalstīt sabiedrotos. Arī grūtās un sarežģītās situācijās. Mums jābūt gataviem lemt par mūsu karavīru nosūtīšanu dalībai sabiedroto vadītās operācijās ārpus valsts robežām. Un šodien mēs patiešām varam būt lepni, ka mūsu karavīri godam spēj veikt viņiem uzticētos uzdevumus.

Cienījamie kolēģi!

Šis ir 8. Saeimas darbības pirmais gads, un to visās Saeimās varētu raksturot kā deputātu iestrādāšanās laiku. Tomēr mēs jau esam paspējuši pieņemt divus valsts budžetus un varam būt gandarīti, ka gandrīz visas parlamentā pārstāvētās partijas iesaistījās kampaņā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Arī līguma par pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju atbalstīja visi Saeimas politiskie spēki, izņemot vienu. Vēsture vērtēs lēmumu pareizību, bet mums jāvērtē padarītais.

Latvija ir jūras valsts, un beidzot esam pieņēmuši vienu no apjomīgākajiem likumiem — Jūras kodeksu. Ļoti nozīmīgs tieši kultūras mantojuma saglabāšanas nolūkā ir Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums.

Izdevās pieņemt arī Parlamentāro izmeklēšanas komisiju likumu. No jauna izveidota Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisija. Esam diskutējuši gan par finanšu likumdošanas aktiem, gan par amatpersonu izvirzīšanas kritērijiem. Estētiskāka kļuvusi arī kopaina — Saeimas sēdēs vairs neredz izslietus īkšķus. Turklāt šai Saeimai izdevies radīt mehānismu, kas novērš aizdomas par aizklātās balsošanas kontrolēšanu.

Diemžēl daudz kas mūsu politiskajā dzīvē darīts pēc principa — ka tik savādāk, “būsim kā dadzis acīs”, bet — vai tas liecina par kompetentu, profesionālu nostāju? Konstruktīva sadarbība ar opozīciju joprojām ir neizpildīts mājas darbs. No vēlētājiem esam saņēmuši pārmetumus par lietu pēctecības neievērošanu, kā rezultātā labi iesāktais nereti apstājies.

Šķiet, pienācis pēdējais laiks saasināt uzmanību uz jautājumu, par ko jau ilgstoši ir neizpratnē mūsu lauku ļaudis, proti, uz administratīvi teritoriālās reformas norisi. Tāpat kā Rīga nekad netiks uzcelta, arī šī reforma nekad netiks pabeigta, ja to turpināsim līdzšinējā garā. Kas cilvēkiem palīdzēs tikt skaidrībā, kāpēc tieši 102 vai 33 novadi, kāpēc ne 44 vai 202?

Varbūt beidzot jāatkāpjas no iedomu slimnieka pozīcijām un jāļauj iedzīvotājiem un pašvaldību speciālistiem pašiem lemt, kā viņiem labāk un izdevīgāk?...

Gudru politiku no tautas priekšstāvjiem gaida arī mūsu izglītības darbinieki, lai nenonāktu situācijā, ka, krievu klasiķa Gogoļa lugas varoņa vārdiem runājot, jākonstatē: “Dievs, nedod strādāt izglītības laukā! Katrs maisās iekšā! Katrs grib izrādīties arī gudrs cilvēks!”

Jebkura reforma kādai cilvēku grupai ir sāpīgs process, tāpēc obligāts priekšnosacījums pirms aktīvas rīcības ir izsvērt visus “par “ un “pret”, jo mēs nedrīkstam pieļaut, ka reformai ir dzīvības cena, kā tas var notikt, ja tiek sasteigta veselības aprūpes sistēmas reorganizācija.

Ir aizkustinoši, ja cilvēki joko: no Rīgas līdz Balviem ir tālāk nekā no Balviem līdz Rīgai, un izsaka vēlējumu — “lai jums tur, Rīgā, neklājas sliktāk kā pie mums”, taču der ieklausīties tajā joka daļā, kas pauž rūgtu patiesību.

Cerams, ka nākamajā gadā pāriesim no divdomīgās frāzes “kā var nesolīt” pie skaidrākas un atbildīgākas — “kā var nedarīt”. Un jādara nevis darbības imitēšanas dēļ, bet gan tāpēc, lai Latvijas tauta būtu apmierināta ar Saeimas un valdības darbu. Tas ir tieši tik vienkārši un grūti, kā izklausās.

Godātie klātesošie!

Pirms 85 gadiem dibinot mūsu neatkarīgo valsti, tās veidotāji izvēlējās tieši parlamentāru republiku par valsts politiskās organizācijas formu.

Un tā nebija nejaušība, tā bija tālredzīgi izprasta nepieciešamība.

Jo mūsu neatkarību neizcīnīja viens politiskais spēks vai viens politiskais līderis. Valsts dibināšanā piedalījās dažādas sabiedriskās un politiskās organizācijas ar dažādiem politiskiem uzskatiem. Jaundibinātajai valstij bija jāapvieno ļoti dažādu vēsturisko pieredzi iemantojuši Latvijas novadi, dažādu ticību un tradīciju ļaudis, arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji bija jāpadara par šīs valsts sabiedrotajiem. Tāpēc tieši parlamentāru republiku kā visplurālistiskāko nācijas demokrātijas pašorganizācijas formu, kura savā pilnasinīgā izpildījumā ir orientēta vislielākajā mērā ievērot un saskaņot visdažādāko tautas slāņu intereses, kas ļautu latviešu nācijai kļūt par modernu Eiropas tautu ar savu politisku vārdu un svaru.

Bet, jau izvirzot šādu mērķi — parlamentāras republikas izveidošanu, savā ziņā bija skaidrs, ka tas ir pārdrošs, pat pārgalvīgs uzstādījums. Latviešu nācijai nebija lemts piedzīvot pakāpenisku demokrātijas pašorganizācijas attīstību, kāda bija iespējama daudzām citām Eiropas tautām, un latviešiem bija milzu soļiem jāpārkāpj no faktiska feodālisma uz modernu demokrātiju. Mums bija jāmācās darot, gandrīz vai vienā dienā jāapgūst daudzas demokrātijas mācībstundas.

Būtu tikai godīgi atzīt, ka arī vēl šobrīd — trīspadsmit gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas — mēs tā visā pilnībā tomēr neesam apguvuši parlamentāro demokrātiju.

Viens no sāpīgākajiem pašreizējā parlamentārisma slimīguma simptomiem ir, lūk, kas: sabiedrībai nav pārliecības, ka tās ievēlētie priekšstāvji aizstāv tieši sabiedrības, nevis kādas šauras grupas intereses. Un īstenībā tas ir tikai loģiski, jo starp vēlētāju un parlamenta deputātu mēs esam nostādījuši starpnieku — vēlēšanu kampaņu uzskrūvēto izdevumu apmaksātāju. Starpnieku, kurš maksā no saviem personiskajiem līdzekļiem un tāpēc, kā mums pilnīgi pašsaprotami liekas, sagaida arī savu personisko interešu aizstāvēšanu. Izveidojas tāds paradoksāls burvju loks, no vienas puses, pati sabiedrība liek deputāta kandidātam staigāt apkārt ar lūdzēja cepuri, lai savāktu līdzekļus savai ievēlēšanai, bet, no otras puses, šīs pašas lūdzēja cepures dēļ sabiedrība vairs neuzticas jau ievēlētajam deputātam. Un šai neuzticībai ir hroniskas sekas — neveidojas normāla, pēctecīga demokrātisku partiju sistēma. Katrās vēlēšanās mēs sagaidām jaunas partijas un jaunus mesijas, un līdz ar to pašiem politiķiem par nerakstītu tradīciju kļūst vairāk īslaicīga, nevis ilglaicīga stratēģiskā domāšana. Tādos apstākļos ir grūti runāt par politisko partiju pēctecīgo atbildību, kas tik ļoti nepieciešama parlamentāras republikas normālai funkcionēšanai. Un vēl ļaunāk — šo sabiedrības neuzticību politiķiem viņi paši sāk lietot savstarpējo politisko rēķinu kārtošanai, sacenzdamies retorikā un savstarpējās apsūdzībās par to, cik lielā mērā otrs ir vairāk “atkarīgs” vai vairāk korumpēts nekā viņš pats.

Traģiskākais, ka šādas retorikas karstumā rodas situācijas, kas tieši skar pašu parlamentārās republikas konstitucionālo lietu kārtību, apdraudot parlamentārā demokrātijā tik nepieciešamo likumdevēja neatkarību un suverenitāti.

Izrādās, ka uzticības deficīts kļuvis par izplatītu parādību ne tikai varas un sabiedrības, bet arī politisko partneru attiecībās. Ne mazums pūļu esam veltījuši tam, lai šo uzticības vakuumu likvidētu un atkal nenonāktu strupceļā, taču acīmredzot laiku pa laikam der atkārtot demokrātijas ābeces aksiomas. Vispirms jau to, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Un viedokļu sadursmes gadījumā tiek meklēts tāds kompromiss, kas galarezultātā apmierinātu lielāko attiecīgajā polemikā iesaistīto dalībnieku daļu. Arī to, ka parlamentārā republikā valdība ir pilnībā atbildīga parlamentam. Latvijas Republikas Satversmē, kas ir mūsu valsts varas leģitimitātes galvenais simbols, taču skaidri un nepārprotami ir fiksēti varas dalījuma principi. Visbeidzot tas, ka visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un likumus tomēr vajadzētu lasīt, jo tajos ir nostiprinātas katra cilvēka neatņemamās tiesības, pienākumi un atbildība.

Lai situāciju labotu, nepietiek ar kaut kādiem atsevišķiem kosmētiskiem labojumiem. Likumdošanā jāveic radikālas reformas, kuru galvenais mērķis būtu reāli nodrošināt parlamentā ievēlēto tautas priekšstāvju neatkarību un viņu atbildību tikai un vienīgi vēlētāju priekšā. Un svarīgākais — tādu likumdošanu, lai arī sabiedrība noticētu, ka augstākā vara valstī atklāti, publiski un nedalīti pārstāv visas sabiedrības intereses.

Ar šā uzdevuma pildīšanu mums nav laika kavēties. Šobrīd, kad mūsu valsts kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti, tikai pilnasinīgi funkcionējoša parlamentāra demokrātija — tāda, kādu to pirms 85 gadiem bija iecerējuši mūsu valsts dibinātāji, — varēs nodrošināt Latvijas tautai pilntiesīgu, produktīvu līdzdalību Eiropas Savienības nāciju vidū.

Mums ir jābūt pieticīgiem savos pašslavinājumos un jāprot novērtēt priekšgājēju paveikto, jo mēs esam šeit, tagad, tieši šajā vietā un tieši tādi, kādi esam, pateicoties iepriekšējo paaudžu darbam, domām, ciešanām, uzvarām un arī zaudējumiem. “Pieminēt nozīmē — atskatīties un ieraudzīt nevis biedējošu tumsu, bet daudzas uguntiņas, kas tavai kājai nav ļāvušas paslīdēt,” teikusi rakstniece Anda Līce.

Šodien, Latvijas valsts svētkos, es gribu aicināt cilvēkus atcerēties labo, ko citi darījuši mums, un pateikt par to paldies. Visi darbi atmaksājas, jo nekas nekur nepazūd. Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

(Skan Valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Cienījamie kolēģi! Ar Latvijas Valsts himnas skanējumu mēs slēdzam svinīgo sēdi, un es uzaicinu Saeimas deputātus un diplomātiskā korpusa pārstāvjus, Ministru prezidentu, Valsts prezidenti, ministru kungus uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē!

Paldies.