Uzrunā Aleksandra Čaka 33. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Zaļš mētelis ir pasaulei no galvas līdz pat pēdām...

Laika nazis neapturami šķērē pasauli mirkļos, minūtēs, stundās, dienās, nedēļās, mēnešos, gados un gadsimtos. Arī mūžos. Laiks šķir no visa, kas bijis. Un neļauj pavērt kaut mazu spraudziņu rītdienas aizkarā, lai apjaustu, kas būs.

Ir 1928. gads. Ar divām nelielām grāmatiņām "Sirds uz trotuāra" un "Es un šis laiks" sevi Latvijas dzejas cienītāju sabiedrībā spilgti pieteicis jauns dzejnieks Aleksandrs Čaks. Abi krājumi iznākuši februārī 500 eksemplāru metienā apgāda "Seši" izdevumā. Novembrī jau iezīmējušās arī nākamās grāmatiņas "Pasaules krogs" aprises — tā pie lasītājiem nonāks 1929. gada sākumā.

Autora vārds tobrīd latviešu literatūrā vairs nav gluži nepazīstams, jo laiku pa laikam viņa dzejoļi presē lasāmi kopš 1925. gada februāra. Tomēr avīze lielākoties var cerēt tikai uz vienas dienas ievērību. Pavisam cits mūžs — grāmatai. Kaut arī mazai un plānai kā apelsīnmiza.

Bībeles gudrība, arī tautas pasakas māca nelūkoties atpakaļ — liktenis tevi var sastindzināt sālsbluķī. Tomēr cilvēks jau galvenokārt mācās tikai no savas nelaimes, cerot, ka citu bēda tam ies garām.

Un tātad ir 1928. gads. Beidzies Aleksandra Čaka dzīves mērķa meklējumu ceļš, kura laikā jaunais cilvēks pievērsies gan medicīnas, gan filozofijas un filoloģijas studijām Latvijas Universitātē, mācījies aktiera meistarību Dailes teātrī, apguvis pedagoga darba iemaņas un gandrīz trīs gadus nostrādājis Cēsu apriņķa Drabešu bērnu namā un turienes sešklasu pamatskolā. Tagad par turpmāko vairs nav nekādu šaubu — Aleksandrs Čaks grib būt dzejnieks. Viņa atgriešanos latviešu trimdinieku žurnālā "Ceļa Zīmes" rakstā "Rīgas dziesminieks Aleksandrs Čaks" 1953. gadā spilgti iztēlojies Vītauts Kalve:

"Tas bija 1928. gada sākumā. Pamezdams skolas pārziņa vietu kādā Vidzemes stūrī, savā dzimtajā pilsētā Rīgā atgriezās 25 gadus vecs jauneklis. Jauneklis ar bezmatainu galvu, kailu kā olu, ar platu, stūrainu seju, gaļīgu, zemu, smaili uz priekšu izvirzītu degunu, platu muti, bet plānām lūpām, izstieptu zodu, neliels augumā, plecos paplats, bet arvien kūkumu uzmetis, toties tievām, palīkām kājām, kas gāja mazliet nenoteiktus, it kā drusku dejojošus soļus. Šis jauneklis atgriezās Rīgā, lai kļūtu dzejnieks. Viņš to bija uzgribējis pēkšņi tur, lauku klusumā, savu pilsētu atcerēdamies, nu viņš to vēlējās, kāroja, dzinās ar neparastu kaislību, rakstīdams dienām un naktīm.

Bet Rīga toreiz vis jaunus dzejniekus sevišķi nekāroja. Redaktori mīļāk pavēra savus platos papīrkurvjus nekā šaurās slejas. Iesācēji un meklētāji, kas vēl ar spējām nevarēja lielīties, toties bija apveltīti ar jauneklīgu sparu un cīņas dedzību, sāka lasīties pulciņos (kas vēlāk izkārtojās par divi jauno mākslinieku biedrībām — Zaļo vārnu un Trauksmi)."

Tiktāl Vītauts Kalve. Tūlīt gan jāprecizē, ka pārziņa vietu jaunais dzejnieks oficiāli atstāja tikai 1928. gada vasarā, turklāt viņš tobrīd bija 26 gadus vecs. Kurā brīdī Aleksandrs Čaks dokumentos kļuva par gadu jaunāks, līdz šim nav noskaidrots. Katrā ziņā 1930. gadā izdotajā "Latvju modernās dzejas antoloģijā", ko sastādījuši Aleksandrs Čaks un Pēteris Ķikuts, 121. lappusē skaidri ierakstīts: "Aleksandrs Čaks (Čadarainis) dzimis 1902. gada 27. oktobrī Rīgā." Dzirdēti dažādi pieņēmumi, kā šī kļūda radusies. Iespējams, ka tai pamatā ir kāda ierēdņa paviršība. Bet nav galīgi atmetams arī cits viedoklis: dzejnieks nojautis, ka viņa dzīves gaitas nebūs sevišķi garas un cerējis nāvei sajaukt kārtis, kļūstot dokumentos par gadu jaunāks. Tik čakiski noslēpumains un vienlaikus romantisks skaidrojums tomēr jāuztver pietiekami nopietni. To apstiprina dzejnieka sievas Anitas Bērziņas atmiņas. Viņa stāsta, ka 1942. gada 27. oktobrī Aleksandra Čaka dzīvoklī diezgan plašā sabiedrībā nosvinēta dzejnieka 40. dzimšanas diena.

Bet atgriezīsimies 1928. gadā. Tas topošajai slavenībai ir bijis ražens laiks. Čaks sacerējis kādu pussimtu dzejoļu. Pāris desmit no tiem jau nodrukāti vai tiks iespiesti autora dzīves laikā. Vēl vairāk būs to, kas paliks nepublicēti, saglabāsies rokrakstā un tautā aizies vairāk nekā 40 gadu pēc dzejnieka nāves. Šo dzejoļu vidū ir arī "Pārsteidzoša diena":

Var jau atzīt, ka "Pārsteidzoša diena" ir klusinātākā tēlainībā un noskaņā nekā citi tālaika dzejoļi, tālab arī palikusi rokrakstā, kas tagad lasāms "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā uz Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūra.

Vēl 1928. gadā dzejnieks uzņēmies galvenā redaktora pienākumus literātu žurnālam "Jauno Lira". Kopumā iznāk astoņi numuri, tad izdevums pārstāj savu darbību lasītāju trūkuma dēļ.

Jau pieminētajā jauno mākslinieku grupas žurnālā "Trauksme" 1928. gada decembrī iespiests arī Čaka pirmais raksts par literatūru "Mans reveranss dzīvei", kas piesaista ar skaidru domu un spilgtu izteiksmi:

"Mūsu pēckara Latvijā divas pārpilnības: sieviešu un — dzejnieku. Vai starp šīm divām pārpilnībām ir sava zināma sakarība, to es nezinu. Varbūt tomēr, jo stāsta, ka dzejas lielākās cienītājas esot sievietes. Un tiešām, vairums jaunāko dzejnieku ražojumi arī liecina par to, ka mūsu pēdējo izlaidumu liriķi cenšas saistīt pie sevis Latvijas maigā vairākuma uzmanību, jo viņi par mīlestību un sievieti galvenām kārtām vien raksta. (..)

Smieklīgi domāt, ka katrs, kas noskūpstījis piecas jaunavas un bijis desmit reizes uz satikšanos Galvenā pastā, var būt jau dzejnieks. Vajaga sevišķi spilgtu dāvanu, lai šinī apdrāztā, vecu vecā dzejas nozarē pateiktu ko laikmetiski īpatnēju. Ar dažiem laimīgiem izņēmumiem man jāsaka visiem mūsu jaunākiem mīlas liriķiem: "Jaunekļi, grieziet ciet, ūdens vien nāk!""

Lai pamācītu citus, liela gudrība nav vajadzīga. Pašam Aleksandram Čakam galvenie mīlestības dzejoļi, kā saka, vēl tintes pudelē. Bet kā ar interesi par pretējo dzimumu, par meiteni, sievieti? Varbūt jaunais kritiķis runā par to, ko pats nepazīst? Tik traki nav. Ir dziļas jūtas pret klases biedreni Leontīni Rundeli. Līdztekus veidojas pat klasiskais mīlas trīsstūris: aizvien noteiktāk savu vietu dzejnieka pasaulē ieņem arī nākamā teoloģijas studente Angelika Blaua.

Nākamībai ir saglabājusies 1928. gada 22. martā Drabešos rakstīta Aleksandra Čaka vēstule Leontīnei Rundelei:

Sveika mīļā!

Nu jau otrā diena, kopš Tu esi prom. Otrā diena, kopš es atkal staigāju viens ar savām domām un sāpēm.

Kādas skumjas mani pārņēma, kad vilciens sāka kustēties no Amatas. Manī bija iekšā tāds tukšums, it kā es savu sirdi būtu pavadījis prom ar šo vilcienu. Es mekaniski gāju, mekaniski iesēdos zirgā, un mani bija pārņēmis tāds nogurums kā pēc uzrāpšanās uz stāvas klints.

(..) Skumjas manī guļ kā bezgalīgs zils ledus, un manas domas uz viņa slidinājas. Jo skumjas ir mana atpūta.

Bet varbūt gana lūkoties atpakaļ. Jo tobrīd Aleksandra Čaka nākotnes priekšā vēl tik daudz brīnišķīgu dzejoļu, arī stāstu, rakstu. Vēl gaida nekad līdz galam neatminamais mīlestības brīnums un smeldze, tuva cilvēka nodevības sāpe. Un tad jau klāt ir arī savas zemes brīvības zaudēšana, svešzemnieku iebrukšana un pakļāvība brutālas varas diktātam, kas nokaus un aizslāpēs ne tikai dzejnieka balsi, bet paņems arī viņa dzīvību.

Vēl pirms visa tā, vairāk nekā desmit gadu pēc "Pārsteidzošas dienas" top vēl kāds it kā dabas ainas zīmējums — dzejolis "Brīnums ar sirdi". Tas tiek iekļauts dzejnieka dzīves laikā neizdotajā krājumā "Lakstīgala dzied basu" un pirmoreiz iespiests 1940. gada 6. maijā laikrakstā "Jaunākās Ziņas". Līdz Latvijas okupācijai tobrīd palicis tikai mazliet vairāk nekā mēnesis.

Viens garām iet un skaļi smej,

Kaut vaigs tam pilns ar rētām:

Slēdz durvis ciet un ārā ej

Bez skumjām un bez bēdām.

Zaļš mētelis ir pasaulei

No galvas līdz pat pēdām.

No galvas līdz pat pēdām.

Sals pāri saules stariem klūp

Un tup zem krūma vārīgs.

Virs zemes skurbums zili kūp

Ar bezbēdīgu kāri,

Un sniegs pie saknēm irst un drūp,

Kad saule iet tam pāri.

Kad saule iet tam pāri

No galvas līdz pat pēdām.

Es cērtos kājās atpestīts

Un bēdu projām gainu.

Pret kalnu pretim veras rīts

Ar tāli sidrabainu.

Tā pāri galvai viz kā zīds

Un atņem katru vainu.

Un atņem katru vainu.

Tā klejoju es, gaismas skauts,

Vējš aiznes manas pēdas.

Es neprasu nekā sev daudz:

Vien atspiesties pie sētas,

Kad, garām plūstot, mazais strauts

Man skalo kāju pēdas.

Man skalo kāju pēdas

Un atņem katru vainu.

Šis dzejolis ir iekļauts arī aizvadītajā mēnesī klajā nākušajā izlasē "Dvēsele kabatā". Interesanti, ka šāds dzejas tēls atrodams jau vienā no dzejnieka pirmajām grāmatiņām "Pasaules krogs":

Savu dvēseli iebāzis kabatā,

Nazi atvāzis tur, kur man sirds,

Es reiz dzīvoju dzīvi bez rabata,

Kamēr prātu man aizskalo spirts.

Pavisam cita noskaņa, izmantojot to pašu dzejas tēlu, panākta dzejolī "Dvēsele":

Mirst cilvēks. Viņa augums zūd.

Bet dvēsele, kur paliek tā?

Man mazam teica: nesatrūd.

Dievs ieliek to sev kabatā.

Var jau būt, ka taisnība ir Andrai Konstei un Aleksandra Čaka dvēsele tiešām meklējama Dieva krūšu kabatiņā. Jo savukārt viņa dzejas sēkla jau vairākās paaudzēs dzen asnus mūsu tautas garīguma mūžam zaļajā mētelī. No galvas līdz pat pēdām.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

ts