Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Spriedums Strasbūrā

2003.gada 9.oktobrī

Lietā “Sļivenko pret Latviju”

Iesniegums Nr.48321/99

 

Šis spriedums ir galīgs, taču tajā var tikt veiktas redakcijas izmaiņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta šādā sastāvā: L. Vildhābera kungs, priekšsēdētājs, C.L. Rozakisa kungs, J.P. Kostas kungs, G. Ressa kungs, Sers Niklass Bratsa, J. Makaržika kungs, I. Kabrals Barreto kungs, F. Tulkensa kundze, V. Stražnicka kundze, P. Lorenzena kungs, M. Tsatsa–Nikolovska kundze, H.S. Greves kundze, A.B. Bakas kungs, R. Marustes kungs, K. Trajas kungs, S. Botučarova kundze, A. Kovlera kungs, tiesneši, kā arī P.J. Mahonija kungs, sekretārs,

pēc apspriedes savā starpā 2002. gada 12. jūlijā, 2002. gada 25. septembrī un 2003. gada 9. jūlijā,

pasludina šādu spriedumu, kas tika pieņemts pēdējā no iepriekšminētajiem datumiem:

 

Procedūra

1. Lieta tika ierosināta, balstoties uz iesniegumu (Nr. 48321/99) pret Latvijas Republiku, kuru 1999. gada 28. janvārī saskaņā ar Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību 34. pantu (“Konvenciju”) Tiesai iesniedza divas bijušās Latvijas iedzīvotājas Tatjana Sļivenko kundze un Karina Sļivenko kundze (“iesniedzējas”), iesniegumu iesniedza arī Nikolajs Sļivenko kungs, Krievijas pilsonis, kas ir pirmās iesniedzējas vīrs un otrās iesniedzējas tēvs.

2. Iesniedzējas, kurām tika nodrošināta juridiskā palīdzība, pārstāvēja A. Asna kungs un V. Pornova kungs, Maskavā praktizējoši advokāti. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāvēja tās pārstāve K. Maļinovskas kundze.

3. Iesniedzējas apgalvoja, ka viņu izbraukšanas gadījumā no Latvijas ticis pārkāpts Konvencijas 8. pants, skatīts atsevišķi vai kopā ar 14. pantu, un ka iesniedzēju aizturēšanas gadījumā 1998. gada 28.–29. oktobrī un 1999. gada 16.–17. martā bija tikuši pārkāpti Konvencijas 5. panta 1. un 4. paragrāfi.

4. Iesniegums tika nodots Tiesas Otrajam departamentam (Tiesas noteikumu 52. punkta pirmais paragrāfs).

5. Palāta, kurai tika uzticēta lietas izskatīšana, tika izveidota saskaņā ar 26. noteikumu. E. Levita kungs, tiesnesis, kas ievēlēts no Latvijas, atkāpās no piedalīšanās Tiesas sastāvā (28.noteikums). Tādēļ Valdība iecēla R. Marustes kungu, tiesnesi, kas ievēlēts no Igaunijas, par Tiesas sastāva locekli viņa vietā (Konvencijas 27. panta 2. paragrāfs un 29. noteikuma 1. paragrāfs).

6. 2000. gada 27. janvārī Palāta paziņoja par lietu Atbildētājai — Valdībai (bijušais 54. noteikuma 3. paragrāfa (b) punkts). Puses iesniedza savus paskaidrojumus rakstiski, un pēc tam katra puse atbildēja uz otras puses novērojumiem. Bez tam tika saņemti trešās puses komentāri no Krievijas Valdības, kas izmantoja savas tiesības iesaistīties lietā (Konvencijas 36. panta pirmais paragrāfs un 61. noteikuma otrais paragrāfs). Puses atbildēja uz šiem komentāriem (61. noteikuma piektais paragrāfs).

7. 2001. gada 14. jūnijā Otrās daļas palāta šādu tiesnešu sastāvā: C.L. Rozakisa kungs, priekšsēdētājs, A. B. Baka kungs, V. Straznicka kundze, P. Lorenzena kungs, M. Tsatsa–Nikolovska kundze, R. Marustes kungs, A. Kovlera kungs, kā arī E. Friberga kungs, Daļas Sekretārs, atteicās no jurisdikcijas par labu Lielajai palātai, nevienai no pusēm neiebilstot pret jurisdikcijas nodošanu (Konvencijas 30. pants un 72. noteikums).

8. Lielās palātas sastāvs tika noteikts saskaņā ar Konvencijas 27. panta 2. un 3. paragrāfu, kā arī Tiesas noteikumu 24. noteikumu, Marustes kungs turpināja pildīt savas ievēlēta tiesneša funkcijas, kuru ad hoc kārtā iecēlusi Atbildētāja Valdība, lai nomainītu tiesnesi, kas ievēlēts no Atbildētājas Valsts (29. noteikuma pirmais paragrāfs).

9. Publiskā noklausīšanās par lietas pieņemamību un konkrētajiem lietas apstākļiem notika Eiropas Cilvēktiesību tiesas ēkā Strasbūrā 2001. gada 14. novembrī (59. noteikuma trešais paragrāfs).

Tiesā uzstājās:

(a) Valdības atbildētājas vārdā K. Maļinovskas kundze, pārstāve, A. Astahovas kundze, līdzpārstāve;

(b) Iesniedzēju vārdā A. Asna kungs, V. Portnova kungs, T. Ribina kundze, pārstāvji;

(c) trešās puses vārdā P. Lapteva kungs, Krievijas Federācijas pārstāvis, S. Volkovskija kungs, S. Kuļika kungs, līdzpārstāvji.

Iesniedzējas arī piedalījās lietas izskatīšanā.

Lielā palāta uzklausīja Maļinovskas kundzes, Portnova kunga un Lapteva kunga uzstāšanos, kā arī viņu atbildes uz tiesnešu uzdotajiem jautājumiem.

10. Ar 2002. gada 23. janvāra lēmumu [Atzīme Reģistrā. Lēmuma izvilkumi ir publicēti ECHR 2002–II.] Lielā Palāta paziņoja, ka iesniegums ir pieņemams attiecībā uz iesniedzēju sūdzībām saistībā ar 5. panta 1. un 4. paragrāfu, 8. un 14. pantu. Parējās viņu sūdzības, kā arī Nikolaja Sļivenko kunga sūdzības tika pasludinātas par nepieņemamām.

11. Pēc Tiesas pieprasījuma puses, kā arī trešā puse iesniedza papildu paskaidrojumus par lietas būtību. Puses atbildēja uz pārējo pušu paskaidrojumiem.

12. 2002. gada 12. jūlijā Tiesa noraidīja iesniedzēju un trešās puses lūgumus iegūt neatkarīgu ekspertu atzinumu par, pēc viņu apgalvojuma, viltotu dokumentu, kuru bija iesniegusi Atbildētāja Valdība (skatīt tālāk 19. un 20. paragrāfu) un turpmāk lietu izskatīt, balstoties uz konkrētajiem lietas apstākļiem (pēc būtības).

13. Lai gan iesniedzējas un Atbildētāja Valdība bija lūgtas vienīgi sniegt komentārus par Krievijas Valdības trešās puses sniegtajiem paskaidrojumiem, viņi iesniedza turpmākus apjomīgus paskaidrojumus, kas sniedzās pāri šādu komentāru ietvariem. 2002. gada 25. septembrī Tiesa nolēma pievienot šos sniegtos paskaidrojumus lietas materiāliem, kā arī dot abām pusēm un trešajai pusei iespēju iesniegt savus galīgos secinājumus. Galīgie secinājumi tika saņemti no abām pusēm, kā arī no trešās puses 2002. gada novembrī.

 

Fakti

I. Lietas apstākļi

14. Lietas fakti, kurus iesniegušas abas puses, var tikt apkopoti šādi:

15. Pirmā iesniedzēja ir Tatjana Sļivenko kundze, dzimusi 1959. gadā. Otrā iesniedzēja ir viņas meita Karina Sļivenko kundze, dzimusi 1981. gadā.

16. Iesniedzējas ir krievu izcelsmes. Pirmā iesniedzēja ir dzimusi Igaunijā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) bruņoto spēku virsnieka ģimenē. Viena mēneša vecumā viņa kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Viņas vīrs Nikolajs Sļivenko, dzimis 1952. gadā, tika pārcelts uz Latviju 1977. gadā, lai tur dienētu kā padomju virsnieks. Viņš iepazinās ar pirmo iesniedzēju Latvijā un tur ar viņu apprecējās 1980. gadā. 1981. gadā pirmajai iesniedzējai piedzima viņu abu meita, otrā iesniedzēja. Pirmās iesniedzējas tēvs sakarā ar aiziešanu pensijā atvaļinājās no karadienesta 1986. gadā.

17. 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību no PSRS.

1992. gada 28. janvārī Krievijas Federācija uzņēmās jurisdikciju pār bijušajiem Padomju bruņotajiem spēkiem, tai skaitā to karaspēku, kas bija izvietots Latvijas teritorijā.

18. 1993. gada 4. martā iesniedzējas un pirmās iesniedzējas vecāki tika ierakstīti Latvijas iedzīvotāju reģistrā (“reģistrs”) kā “bijušie PSRS pilsoņi” (skatīt tālāk 50. – 56. paragrāfus). Tai laikā neviens no viņiem nebija nevienas konkrētas valsts pilsonis. Savā iesniegumā tikt iekļautai reģistrā pirmā iesniedzēja nebija norādījusi, ka viņas vīrs bija Krievijas bruņoto spēku virsnieks.

19. Atbildētāja Valdība norāda, ka iesniegumā par viņas iekļaušanu reģistrā pirmā iesniedzēja sniedza nepatiesu informāciju par Nikolaja Sļivenko nodarbošanos, norādot, ka viņš strādājot rūpnīcā. Atbildētāja Valdība ir iesniegusi pielikuma kopiju pirmās iesniedzējas iesniegumam par uzturēšanos Latvijā, tai skaitā paziņojumu, ka viņas vīrs strādā rūpnīcā.

20. Iesniedzējas un trešā puse apgalvo, ka dokuments ir viltots un ka tas nepastāv. Viņi arī atsaucas uz faktu, ka turpmākajā lietas izskatīšanā attiecībā uz viņu uzturēšanās likumību Latvijā (skatīt tālāk 34. – 39. paragrāfus) imigrācijas varas iestādes neatsaucās uz šādu nepatiesu informāciju un ka Latvijas tiesas nekonstatēja, ka iesniedzējas jebkad būtu sniegušas informāciju, kuru minēja Atbildētāja Valdība.

21. Nikolajs Sļivenko, kurš 1990. gadu sākumā konkrēti nenorādītā datumā bija kļuvis par Krievijas pilsoni, turpināja savu dienestu Krievijas armijā līdz pat viņa atvaļināšanai 1994. gadā sakarā ar viņa amata likvidāciju. Puses nav vienisprātis attiecībā uz viņa atvaļināšanas faktisko datumu: iesniedzējas norāda, ka viņš tika atvaļināts 1994. gada 2. martā. Viņas balstās uz faktu, ka pavēle par viņa atvaļināšanu tika parakstīta un stājās spēkā 1994. gada 2. martā. Krievijas Valdība atbalsta šo secinājumu. Atbildētāja Valdība apgalvo, ka pirmās iesniedzējas vīrs tika atvaļināts 1994. gada 5. jūnijā, jo vienīgi šajā datumā viņš oficiāli pabeidza savu atvaļinājumu; viņa atvaļinājuma nauda un pensijas pabalsti tika aprēķināti, balstoties uz šo datumu.

22. Līgums starp Latviju un Krieviju par Krievijas bruņoto spēku izvešanu (“līgums”) tika parakstīts Maskavā 1994. gada 30. aprīlī un stājās spēkā tai pašā datumā (skatīt zemāk 64. – 67. paragrāfus).

23. Saskaņā ar Latvijas Valdības teikto pat vēl pirms līguma parakstīšanas un tā stāšanos spēkā dažādas Latvijas un Krievijas varas iestādes sadarbojās, lai noteiktu Krievijas bruņoto spēku militārpersonu vārdus, kurus bija jāizved no Latvijas. Šai kontekstā 1994. gada 31. martā Krievijas bruņoto spēku vadība iesniedza Latvijas valsts varas iestādēm Latvijā esošo Krievijas bruņoto spēku virsnieku sarakstu, kurā bija iekļauts pirmās iesniedzējas vīrs, kopā ar sarakstam pievienotu lūgumu pagarināt viņa un viņa ģimenes pagaidu uzturēšanos Latvijā. Tas, kā apgalvo Atbildētāja Valdība, skaidri norādīja, ka viņu uzturēšanās Latvijā bija pagaidu rakstura un ka viņiem bija jāizbrauc no Latvijas.

24. Saskaņā ar iesniedzēju un Krievijas Valdības apgalvojumu 1994. gada 31. marta saraksts neizvirzīja Nikolajam Sļivenko pienākumu atstāt Latviju, jo tas bija dokuments, kurā tika vienīgi lūgts pagarināt viņa pagaidu uzturēšanos Latvijā, tas tika iesniegts pirms līguma faktiskās parakstīšanas un stāšanās spēkā.

25. 1994. gada 7. oktobrī Nikolajs Sļivenko griezās ar iesniegumu Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) saņemt pagaidu uzturēšanās atļauju Latvijā sakarā ar, inter alia, viņa laulību ar pirmo iesniedzēju, Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju. Iesniegums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka kā Krievijas militārpersonai viņam bija Latvija jāatstāj Krievijas bruņoto spēku izvešanas rezultātā saskaņā ar līgumu.

26. 1994. gada 29. novembrī PMLP anulēja iesniedzēju ierakstus reģistrā sakarā ar Nikolaja Sļivenko militārpersonas statusu. Iesniedzējas norāda, ka viņas netika informētas par šo lēmumu un ka viņas par to uzzināja vienīgi 1996. gadā pirmās iesniedzējas vīra uzsāktās tiesvedības kontekstā (skatīt tālāk 29. paragrāfu).

27. Atbildētāja Valdība arī ir iesniegusi sarakstu, kas datēts ar 1994. gada 10. decembri, kuru, pēc Latvijas varas iestāžu apgalvojuma, tām iesniedza Krievijas bruņotie spēki. Sarakstā Nikolajs Sļivenko bija iekļauts to militārpersonu kategorijā, kas bija atvaļinātas pēc 1992. gada 28. janvāra. Iesniedzējas un trešā puse apstrīd šī saraksta autentiskumu.

28. Atbildētāja Valdība pēc tam ir iesniegusi sarakstu, kas datēts ar 1995. gada 16. oktobri, kuru, pēc tās apgalvojuma, Latvijas Ārlietu ministrijai nosūtīja Krievijas konsulāts Rīgā. Pēc Atbildētājas Valdības teiktā, Nikolaja Sļivenko vārds bija minēts sarakstā to Krievijas militāro pensionāru vidū, kas tika atvaļināti no Krievijas bruņotajiem spēkiem pēc 1992. gada 28. janvāra. Sarakstā bija arī norādīts, ka 1994. gada 3. augustā Nikolajam Sļivenko bija piešķirta dzīvojamā platība Kurskas pilsētā Krievijā un ka viņš bija atstājis Latviju 1994. gada 31. decembrī. Iesniedzējas un trešā puse apstrīd šī saraksta autentiskumu.

29. Taču faktiski pirmās iesniedzējas vīrs bija palicis Latvijā. Viņš griezās ar prasību tiesā pret PMLP, apgalvojot, ka tās atteikšanās izdot viņam pagaidu uzturēšanās atļauju nebija spēkā. 1996. gada 2. janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieņēma spriedumu viņam par labu. PMLP šo spriedumu pārsūdzēja.

30. 1996. gada 19. jūnijā Rīgas apgabaltiesa apmierināja PMLP apelāciju, cita starpā, konstatējot, ka Nikolajs Sļivenko bija bijis Krievijas bruņoto spēku virsnieks līdz 1994. gada 5. jūnijam un ka 1994. gada 30. aprīļa līgums noteica, ka visiem Krievijas virsniekiem, kas atradās aktīvajā karadienestā 1992. gada 28. janvārī, bija jāatstāj Latviju kopā ar savām ģimenēm. Apgabaltiesa, cita starpā, atsaucās uz 1995. gada 16. oktobra sarakstu, kas apliecināja, ka 1995. gadā viņam bija tikusi piešķirta dzīvojamā platība Kurskā un ka viņš bija atstājis Latviju 1994. gadā. Viņš neiesniedza kasācijas sūdzību pret apelācijas kārtībā pieņemto spriedumu.

31. 1996. gada 20. augustā imigrācijas varas iestādes attiecībā uz iesniedzējām izdeva izbraukšanas rīkojumu. Rīkojums viņām tika nodots 1996. gada 22. augustā.

32. 1996. gada 22. augustā vietējās varas iestādes pieņēma lēmumu izlikt iesniedzējas ārā no viņu dzīvokļa, kuru viņas īrēja no Latvijas Aizsardzības ministrijas. Dzīvojamajā mājā, kurā atradās dzīvoklis, dzīvoja Krievijas bruņoto spēku virsnieki un viņu ģimenes, kā arī citi Latvijas iedzīvotāji. Izlikšanas pavēle netika izpildīta.

33. 1996. gadā konkrēti nenorādītā datumā Nikolajs Sļivenko pārvācās uz Krieviju, kamēr iesniedzējas palika Latvijā.

34. Pirmā iesniedzēja griezās tiesā ar prasību savā vārdā un savas meitas vārdā, apgalvojot, ka viņas faktiski bija Latvijas pastāvīgās iedzīvotājas, un ka viņām nevarēja likt izbraukt no valsts.

35. 1997. gada 19. februārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pasludināja spriedumu par labu iesniedzējām. Tiesa, cita starpā, konstatēja, ka pirmā iesniedzēja bija ieradusies Latvijā kā sava tēva, nevis sava vīra radiniece. Tā kā viņas tēvs bija atvaļinājies 1986. gadā, viņu tādēļ vairs nevarēja uzskatīt par militārpersonu, un viņa tuvos radiniekus, tai skaitā iesniedzējas, varēja ierakstīt reģistrā kā Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus. Tiesa atcēla izbraukšanas rīkojumu attiecībā uz iesniedzējām un atļāva viņas no jauna iekļaut reģistrā.

36. PMLP pārsūdzēja 1997. gada 19. februāra spriedumu. 1997. gada 30. oktobrī Rīgas apgabaltiesa noraidīja apelāciju, atzīstot, ka pirmās instances tiesa bija pieņēmusi pareizu lēmumu attiecīgajā lietu. Pēc PMLP kasācijas sūdzības 1998. gada 7. janvārī Augstākā tiesa atcēla zemāko tiesu lēmumus un atgrieza lietu apelācijas instances tiesai jaunai lietas izskatīšanai. Augstākā tiesa atsaucās uz faktu, ka iesniedzējām bija ticis piešķirts dzīvoklis Kursā un ka uz viņām attiecās 1994. gada 30. aprīļa līguma noteikumi.

37. 1998. gada 6. maijā Rīgas apgabaltiesa apmierināja PMLP apelāciju, konstatējot, ka Nikolajs Sļivenko bija bijis Krievijas bruņoto spēku virsnieks līdz 1994. gada 5. jūnijam. Atsaucoties uz faktu, ka 1994. gadā pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas viņam bija piešķirta dzīvojamā platība Kurskā, tiesa nolēma, ka viņam bija jāatstāj Latvija kopā ar savu ģimeni saskaņā ar līgumu. Tiesa konstatēja, ka imigrācijas varas iestāžu lēmums anulēt iesniedzēju ierakstu reģistrā bija bijis likumīgs.

38. 1998. gada 12. jūnijā imigrācijas varas iestādes informēja pirmo iesniedzēju, ka 1996. gada 20. augusta izbraukšanas rīkojums bija stājies spēkā līdz ar 1998. gada 6. maija apelācijas instances tiesas sprieduma pasludināšanu.

39. 1998. gada 29. jūlijā pēc iesniedzēju kasācijas sūdzības Augstākā tiesa apstiprināja 1998. gada 6. maija lēmumu. Augstākā tiesa konstatēja, ka Nikolajs Sļivenko bija ticis atvaļināts no Krievijas bruņotajiem spēkiem 1994. gada 5. jūnijā. Augstākā tiesa atzīmēja, ka iesniedzējas bija saņēmušas dzīvokli Kurskā Amerikas Savienoto Valstu Krievijas bruņoto spēku izvešanai sniegtās materiālās palīdzības kontekstā. Balstoties uz faktu, ka Nikolajs Sļivenko bija ticis atvaļināts no aktīvā karadienesta pēc 1992. gada 28. janvāra, Augstākā tiesa secināja, ka iesniedzējām kā viņa ģimenes loceklēm arī bija jāatstāj Latvija saskaņā ar Līgumu.

40. 1998. gada 14. februārī pirmā iesniedzēja lūdza PMLP atlikt izbraukšanas rīkojuma izpildi. Lūgums tika noraidīts 1998. gada 22. septembrī.

41. 1998. gada 7. oktobrī pirmā iesniedzēja iesniedza imigrācijas varas iestādēm apelāciju pret izbraukšanas rīkojumu, lūdzot izsniegt viņai uzturēšanās atļauju un no jauna iekļaut viņu reģistrā. Viņa, cita starpā, norādīja, ka Latvija bija viņas un viņas meitas dzimtene, jo viņas šeit bija dzīvojušas visu savu mūžu, un viņām nebija citas valsts pilsonības, un ka viņai bija nepieciešams aprūpēt savus vecākus – invalīdus, kas pastāvīgi dzīvoja Latvijā.

42. 1998. gada 28. oktobrī vēlu vakarā iesniedzēju dzīvoklī ieradās policija. Viņas tika aizturētas tai pašā datumā plkst. 22.30. 1998. gada 29. oktobrī 12.30 policijas virsnieks izdeva pavēli par iesniedzēju aizturēšanu, balstoties uz Ārvalstnieku likuma 48.–5 pantu. Pavēlē bija norādīts, ka iesniedzējām nebija nekādu spēkā esošu dokumentu, kas attaisnotu viņu uzturēšanos Latvijā, un ka iesniedzēju ieraksts Latvijas iedzīvotāju reģistrā bija ticis anulēts ar Augstākās tiesas 1998. gada 29. jūlija galīgo spriedumu. Pavēlē arī tika minēts, ka iesniedzējas “neatstāja Latviju pēc sprieduma pasludināšanas, un ka pastāvēja pamatotas aizdomas, ka viņas uzturējās Latvijā nelegāli”. Iesniedzējas pavēli parakstīja. Uz pavēles pamata iesniedzējas tika nekavējoties aizturētas un ievietotas nelegālo imigrantu centrā.

43. 1998. gada 29. oktobrī PMLP direktors arī nosūtīja imigrācijas policijai vēstuli, norādot, ka iesniedzēju aizturēšana bija bijusi “pāragra” sakarā ar to, ka pirmā iesniedzēja 1998. gada 7. oktobrī bija iesniegusi apelāciju. Vēstulē nebija atsauces uz nacionālo likumdošanu. PMLP direktors pavēlēja imigrācijas policijai atbrīvot iesniedzējas. Viņas tika atbrīvotas 1998. gada 29. oktobrī konkrēti nenorādītā laikā.

44. 1999. gada 3. februārī iesniedzējas saņēma no PMLP direktora vēstuli, kas bija datēta ar 1998. gada 29. oktobri, kurā viņas tika informētas, ka viņām nekavējoties ir jāatstāj Latvija. Viņas arī tika informētas, ka, ja viņas brīvprātīgi izpildīs izbraukšanas rīkojumu, viņām pēc tam varēs tikt izsniegta vīza, kas atļauj viņām uzturēties valstī 90 dienas gadā.

45. 1999. gada 16. martā policija otrās iesniedzējas klātbūtnē veica kratīšanu pirmās iesniedzējas vecāku dzīvoklī. Tai pašā datumā plkst. 9.00 no rīta policijas virsnieks izdeva pavēli par otrās iesniedzējas aizturēšanu, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 48.–5 pantu. Pavēlē bija norādīts, ka otrajai iesniedzējai nebija nekāda spēkā esoša dokumenta, kas attaisnotu viņas uzturēšanos Latvijā, un ka bija pamatotas aizdomas, ka viņa uzturējās Latvijā nelegāli. Otrā iesniedzēja pavēli parakstīja. Viņa tika nekavējoties aizturēta un pēc tam aizturēta uz 30 stundām nelegālo imigrantu centrā. Viņa tika atbrīvota 1999. gada 17. martā.

46. 1999. gada 11. jūlijā iesniedzējas pārvācās uz Krieviju, lai pievienotos Nikolajam Sļivenko. Līdz tam laikam otrā iesniedzēja bija jau pabeigusi savu vidējo izglītību Latvijā. 2001. gadā konkrēti nenorādītā datumā iesniedzējas pieņēma Krievijas pilsonību kā bijušās PSRS pilsones. Tagad iesniedzējas dzīvo Kurskā dzīvoklī, kuru piešķīra Krievijas aizsardzības varas iestādes. Pēc tam, kad iesniedzējas bija atstājušas Latviju, Latvijas varas iestādes paņēma atpakaļ viņu dzīvokli Rīgā. Pa to laiku pirmās iesniedzējas vecāki turpināja dzīvot Latvijā, pamatojoties uz viņu “bijušo PSRS pilsoņu” statusu.

47. Saskaņā ar iesniedzēju teikto pirmās iesniedzējas vecāki ir nopietni slimi, taču iesniedzējas nav varējušas ierasties Latvijā un viņus apmeklēt. 1996. gada 20. augusta izbraukšanas rīkojums aizliedza iesniedzējām uz pieciem gadiem ieceļot Latvijā. Šis aizliegums beidza pastāvēt 2001. gada 20. augustā. Līdz 2001. gada beigām iesniedzējas saņēma vīzas, kas atļāva viņām uzturēties Latvijā ne ilgāk par 90 dienām gadā.

48. Ievērojot to, ka Nikolajs Sļivenko bija atstājis Latviju brīvprātīgi, uz viņu netika attiecināts aizliegums par ieceļošanu Latvijā. Viņam bija atļauts vairākas reizes apmeklēt Latviju laika posmā no 1996. gada līdz 2001. gadam.

 

II. Attiecīgie nacionālie likumi un prakse

A. Pilsonība un pavalstniecība

49. Latvijas likumos tiek lietots termins ”pilsonība”, lai apzīmētu personas pavalstniecību. Oficiālajos nacionālo likumu tulkojumos angļu valodā termins “nationality” (pavalstniecība) ir reizēm lietots iekavās līdz ar terminu “citizenship” (pilsonība). Oficiālā Ārvalstnieku likumā (1. pants) tulkojumā angļu valodā, piemēram, “ārvalstnieks” [ir] persona, kam ir citas valsts pilsonība (pavalstniecība); “bezvalstnieks” [ir] persona bez pilsonības (pavalstniecības)”.

 

B. Latvijas iedzīvotāju kategorijas

50. Latvijas likumdošana par pavalstniecību un imigrāciju nosaka vairākas personu kategorijas, no kurām ikvienai tās statusu nosaka konkrēts likums:

(a) Latvijas Republikas pilsoņi, kuru tiesisko statusu nosaka 1994. gada 22. jūlija Pilsonības likums;

(b) “pastāvīgi dzīvojošie nepilsoņi” (nepilsoņi) — tas ir, bijušās PSRS pilsoņi, kas zaudēja savu padomju pilsonību pēc PSRS sabrukuma, bet pēc tam nav ieguvuši citu pavalstniecību — uz kuriem attiecas 1995. gada 12. aprīļa likums “Par to bijušo PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”; šī personu grupa var tikt saukta arī par “bijušajiem PSRS pilsoņiem”;

(c) patvēruma meklētāji un bēgļi, kuru statusu nosaka 2002. gada 7. marta Patvēruma likums;

(d) “bezvalstnieki” 1999. gada 18. februāra Bezvalstnieku likuma izpratnē (Likums “Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā”), skatīts kopā ar Ārvalstnieku likumu un kopš 2003. gada 1. maija kopā ar Imigrācijas likumu, kas nomainīja augstākminēto likumu;

(e) “ārvalstnieki” termina plašā izpratnē, kas ietver ārvalstu pilsoņus (ārvalstniekus) un personas bez pavalstniecības (bezvalstniekus), kas atrodas vienīgi 1992. gada 9. jūnija likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” darbības lokā; turpmāk tekstā saukts par Ārvalstnieku likumu) (līdz 2003. gada 1. maijam), un Imigrācijas likums (pēc minētā datuma).

51. Pilsonības likums ir balstīts uz diviem principiem: jus sanguinis principu un valsts pēctecības doktrīnu starptautisko un konstitucionālo tiesību jautājumos. Tādējādi ar noteiktiem izņēmumiem tikai tās personas, kurām bija Latvijas pilsonība 1940. gada 17. jūnijā (datumā, kad Latvija nokļuva padomju pakļautībā), un viņu pēcnācēji tiek atzīti ipso jure par Latvijas pilsoņiem (2. panta pirmais paragrāfs). Fakts, ka persona ir dzimusi Latvijas teritorijā vai ir ilgu laika posmu tur dzīvojusi, pats par sevi nav pamats Latvijas pilsonības piešķiršanai; tādējādi bijušās PSRS pilsoņiem, kas ieradās Latvijā padomju perioda laikā (1944.–1991.), un viņu pēcnācējiem Latvijas pilsonība netika piešķirta automātiski pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

52. Vēl jo vairāk, Pilsonības likums paredz iespēju kļūt par Latvijas pilsoni naturalizācijas ceļā saskaņā ar nosacījumiem un kārtību, kuru nosaka likuma II nodaļa. Personām, kas vēlas naturalizācijas ceļā kļūt par Latvijas pilsoņiem, ir jābūt likumīgā kārtā nodzīvojušiem Latvijā vismaz pēdējos piecus gadus, viņiem ir jābūt likumīgam ienākumu avotam, sekmīgi jānokārto latviešu valodas prasmes eksāmens, jāzina Latvijas Satversme un valsts himna, jābūt pamatzināšanām Latvijas vēsturē, jādod uzticības zvērests un nepieciešamības gadījumā jāatsakās no viņiem esošās pilsonības (12. pants). 11. panta pirmajā paragrāfā ir uzskaitīti iemesli, kuru dēļ naturalizācija var tikt atteikta, piemēram, noteikums aizliedz naturalizēt personas, kas

53. Bijušo PSRS pilsoņu likums redakcijā, kas bija spēkā līdz 1998. gada 25. septembrim, noteica, ka:

Bijušo PSRS pilsoņu likuma 1. pants redakcijā, kas ir spēkā kopš 1998. gada 25. septembrim, nosaka, ka:

Likuma 2. panta otrais paragrāfs aizliedz izraidīt no valsts “nepilsoņus”, “izņemot gadījumu, kad izraidīšana notiek likumā noteiktajā kārtībā un ir saņemta kādas ārvalsts piekrišana uzņemt izraidāmo personu”. Tālāk 5. pants (kas 2000. gada 7. aprīlī kļuva par 8. pantu) nosaka, ka:

Visbeidzot, 49. pants nosaka, ka starptautiskie līgumi par imigrāciju, “kurus noslēgusi Latvijas Republika un kurus apstiprinājusi Saeima” ir prioritāri pār nacionālo likumdošanu.

54. Attiecīgie Ārvalstnieku likuma noteikumi tika noformulēti šādā redakcijā:

55. Kad Ārvalstnieku likums stājās spēkā, tajā nebija ietverti noteikumi, kas izslēdza no attiecīgā personu loka dienošos Krievijas bruņoto spēku personālsastāva locekļus, kas bija atvaļināti pēc 1992. gada 28. janvāra. 1996. gada 6. augusta noteikumi Nr. 297, kurus apstiprināja 1996. gada 18. decembra likums, izdarīja šādus grozījumus 23. pantā:

56. Personas, kas likumīgi dzīvo Latvijā, tiek iekļautas iedzīvotāju reģistrā, un tām tiek piešķirts personas kods. Reģistra funkcionēšanu, kas atrodas iekšlietu varas iestāžu pārziņā, nosaka 1998. gada 27. augusta Iedzīvotāju reģistra likums, kas nomainīja agrāko 1991. gada 11. decembra likumu (likums “Par iedzīvotāju reģistru”).

57. Saskaņā ar informāciju, kuru sniegusi Atbildētāja Valdība, apmēram 900 personu — tuvi radinieki Krievijas bruņoto spēku virsniekiem, kam saskaņā ar līgumu bija jāatstāj Latvija — spēja legalizēt savu uzturēšanos Latvijā, jo šīs personas bija Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņu tuvi radinieki, un nebija ieradušās Latvijā sakarā ar dienestu padomju bruņotajos spēkos.

 

C. Ārvalstnieku izraidīšana un viņu aizturēšana, gaidot izraidīšanu

58. Ārvalstnieku likuma 35. pantā ir uzskaitīti apstākļi, kuros uzturēšanās atļauja, pat īstermiņa uzturēšanās atļauja, netiks izdota. Ārvalstnieku likuma 36. pants min iemeslus, uz kuru pamata uzturēšanās atļauja var tikt anulēta. Nevienā no šiem uzskaitījumiem nav minēts fakts, ka persona pēc 1992. gada 28. janvāra ir bijusi aktīvajā dienestā Krievijas bruņotajos spēkos.

36. panta pirmais paragrāfs nosaka, ka uzturēšanās atļauja tiek anulēta, ja persona — atļaujas turētāja — ir “Pārvaldei sniegusi apzināti nepatiesas ziņas”. 36. panta trešais paragrāfs paredz tādas pašas sekas, ja persona — uzturēšanās atļaujas turētāja “kompetentām valsts iestādēm izraisa pamatotas aizdomas, ka tā rada draudus sabiedriskajai kārtībai un drošībai vai valsts drošībai”. 36. panta sestais paragrāfs attiecas uz personām, kas ir “iestājušās ārvalsts militārajā vai citā valsts dienestā, izņemot gadījumus, kad to paredz starptautiski līgumi”. Visbeidzot, 36. panta četrpadsmitais paragrāfs attiecas uz personām, kas “ir saņēmušas atlīdzību (kompensāciju) par izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs neatkarīgi no tā, vai šo atlīdzību (kompensāciju) ir izmaksājušas Latvijas valsts vai pašvaldību iestādes vai starptautiskie (ārvalstu) fondi vai iestādes”.

59. Likuma 38. pants nosaka, ka Pārvaldes priekšniekam vai teritoriālās nodaļas vadītājam ir jāizdod izbraukšanas rīkojums, ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks uzturas valstī bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas vai citos šā likuma 36.pantā minētajos gadījumos.

60. 39. pants un 40. pants nosaka, ka:

61. Saskaņā ar 48. pantu, ja persona nav ievērojusi izbraukšanas rīkojumu, policija var personu piespiedu kārtā izraidīt no Latvijas. Saskaņā ar 48.–4 pantu Policijai ir tiesības aizturēt personu, lai tiktu izpildīts izbraukšanas rīkojums.

Saskaņā ar 48.–5 pantu policijai ir tiesības aizturēt personu pirms lēmuma pieņemšanas par tās piespiedu izraidīšanu no valsts, ja:

1) persona valstī ieradusies nelikumīgi;

2) persona kompetentām iestādēm vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanai sniegusi apzināti nepatiesas ziņas;

3) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka persona slēpsies, vai personai nav noteiktas uzturēšanās vietas valstī;

4) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai un drošībai vai valsts drošībai.

Šajos gadījumos policijai ir tiesības aizturēt personu uz laiku līdz trim diennaktīm, bet, paziņojot prokuroram, — uz laiku līdz desmit diennaktīm. Par personas aizturēšanu policija nekavējoties paziņo Pārvaldei. Pārvaldes priekšniekam vai teritoriālās nodaļas vadītājam jāizlemj jautājums par aizturētās personas piespiedu izraidīšanu no valsts.

Šajā pantā noteiktajā kārtībā pieņemto lēmumu par piespiedu izraidīšanu no valsts persona var pārsūdzēt triju dienu laikā šā likuma 40.pantā noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar 48.–6 pantu persona, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par piespiedu izraidīšanu no valsts, līdz izbraukšanas rīkojuma izpildei tikt aizturēta, paziņojot par to prokuroram.

48.–7 pants nosaka, ka aizturētā persona nekavējoties ir jāinformē par tās aizturēšanas iemesliem, kā arī par tiesībām saņemt juridisko palīdzību.

Saskaņā ar 48.–10 pantu policijai ir tiesības aizturēt ārvalstniekus un bezvalstniekus, kuri uzturas Latvijā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Šīs personas triju stundu laikā ir jānogādā imigrācijas valsts varas iestādēs vai valsts policijas iestādē aizturētajiem.

 

D. Sūdzības iesniegšanas kārtība par personas tiesību pārkāpumu

62. Civilprocesa kodeksa 24.–A nodaļa garantē tiesības pārsūdzēt tiesā administratīvos lēmumus, kas pārkāpj personas tiesības.

239.–2 panta pirmais paragrāfs nosaka, ka sūdzība par valsts varas iestādes veiktu darbību (lēmumu) var tikt iesniegta tiesā pēc tam, kad sūdzība iesniegta pakļautības kārtībā augstākai institūcijai.

Saskaņā ar kodeksa 239.–3 panta pirmo paragrāfu sūdzība tiesā var tikt iesniegta viena mēneša laikā no dienas, kad ir saņemts paziņojums par pakļautības kārtībā iesniegtās sūdzības noraidīšanu, vai viena mēneša laikā no dienas, kad notikusi apstrīdētā darbība, ja attiecīgā persona nav saņēmusi lēmumu.

239.–5 nosaka, ka tiesai ir jāizskata sūdzība 10 dienu laikā, nepieciešamības gadījumā uzklausot puses un citas personas.

Saskaņā ar 239.–7 pantu, ja tiesa uzskata, ka attiecīgā darbība pārkāpj indivīda personiskās tiesības, tiesai ir jāpasludina spriedums, uzliekot par pienākumu valsts varas iestādei novērst pārkāpumu.

 

E. Dzīvesvietas “reģistrācija” (dzīvesvietas “pieraksts”)

63. Saskaņā ar padomju likumdošanu pilsonis tika pierakstīts konkrētā adresē, ar īpašu zīmogu viņa pasē apliecinot viņa pastāvīgo dzīves vietu nacionālās likumdošanas nolūkā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā “pierakstu” sistēma palika spēkā saskaņā ar Latvijas likumdošanu.

 

III. Latvijas–Krievijas līgums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu

64. Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas Līgums par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā (“līgums”) tika parakstīts Maskavā 1994. gada 30. aprīlī, publicēts Latvijas Vēstnesī (Official Gazette) 1994. gada 10. decembrī, un tas stājās spēkā 1995. gada 27. februārī.

Līguma preambulā puses, cita starpā, paziņoja, ka tās vēlas “pārvarēt to kopējās vēstures negatīvās sekas”.

65. Pārējie attiecīgie līguma noteikumi tika formulēti šādi:

66. Nosacījumi, kas jāievēro Latvijai augstākminētā līguma izpildei, ir noteikti 1995. gada 22. aprīļa noteikumos Nr. 118, kuru otrais paragrāfs nosaka, ka:

67. Līgums starp Krieviju un Latviju, kas arī tika parakstīta 1994. gada 30. aprīlī, attiecas uz Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas bruņoto spēku atvaļināto militārpersonu un viņu ģimeņu sociālo aizsardzību. Šī līguma 2. pants, kas attiecas galvenokārt uz personām, kas tika atvaļinātas no padomju bruņotajiem spēkiem pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, nosaka, ka:

 

Likumdošana

I. Iespējamais konvencijas 8. panta pārkāpums

68. Iesniedzējas sūdzējās, ka viņu piespiedu izraidīšana no Latvijas bija Konvencijas 8. panta pārkāpums, kas nosaka, ka:

 

A. Pušu sniegtie paskaidrojumi

1. Iesniedzējas

69. Iesniedzējas apgalvoja, ka ar viņu izbraukšanu no Latvijas tika pārkāptas viņu tiesības uz “privāto dzīvo”, “ģimenes dzīvi” un “mājokli” 8. panta izpratnē. Viņas uzskatīja, ka viņu izbraukšanu nenoteica Latvijas likumi vai Latvijas – Krievijas līgums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu, ja tas tiek interpretēts pareizi un ka jebkurā gadījumā iejaukšanās viņu iepriekšminētajās tiesībās bija bez leģitīma mērķa, un tā nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Iesniedzējas arī norādīja, ka sakarā ar Latvijas tiesu nepareizo interpretāciju Latvijas – Krievijas līgumam par Krievijas bruņoto spēku izvešanu viņas bija zaudējušas savu likumīgo statusu Latvijā un bija tikušas piespiestas atstāt Latviju drīzāk politisku izmaiņu nekā viņu pašu darbības rezultātā.

70. Šai sakarā iesniedzējas apgalvoja, ka viņām faktiski bija tiesības iegūt likumīgu statusu Latvijā saskaņā ar Latvijas likumdošanu un ka Latvijas – Krievijas līgums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu šīs tiesības neietekmēja. Viņuprāt, viņām bija tiesības tikt reģistrētām kā Latvijas pastāvīgajām iedzīvotājām saskaņā ar likumu “Par to bijušo PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”. Pēc iesniedzēju apgalvojuma, vienīgais ierobežojums, kuru noteica šis likums (1. pants) un Ārvalstnieku likums (23. pants), bija fakts, ka persona bija ieradusies Latvijā kā padomju vai Krievijas bruņoto spēku virsnieka ģimenes locekle, kas nebija atvaļinājies no aktīvā dienesta līdz 1992. gada 28. janvārim. Taču pirmā iesniedzēja bija ieradusies Latvijā kā sava tēva ģimenes locekle, kas bija aizgājis pensijā, atvaļinoties no aktīvā dienesta pirms 1992. gada 28. janvāra, bet otrā iesniedzēja bija dzimusi Latvijā un nodzīvojusi tur visu savu dzīvi. Tādējādi iesniedzējām bija tiesības iegūt “bijušo PSRS pilsoņu statusu” un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kā arī tikt ierakstītām Latvijas iedzīvotāju reģistrā. Iesniedzējas šai sakarā secināja, ka viņu ieraksts reģistrā 1994. gada 3. martā bija bijis pilnīgi likumīgs.

71. Iesniedzējas tālāk apgalvoja, ka Latvijas varas iestādes bija nepareizi interpretējušas Latvijas likumdošanu, atņemot viņām viņu likumīgo statusu Latvijā sakarā ar to, ka viņas bija Nikolaja Sļivenko ģimenes tuvas radinieces. Pēc iesniedzēju uzskata, viņu tiesības dzīvot Latvijā nebija atkarīgas no Nikolaja Sļivenko tiesiskā statusa. Iesniedzējas atzina, ka Latvijas – Krievijas līgums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu noteica, ka Krievijas bruņoto spēku virsniekiem bija jāatstāj Latvija. Taču līgumā netika atrunātas tādas situācijas kā iesniedzēju lieta, kad Krievijas armijas virsnieka ģimenes locekļi bija ieradušies Latvijā neatkarīgi no viņa, bija nodibinājuši ar viņu ģimeniskas saites, jau dzīvojot Latvijā, un bija ieguvuši likumīgu statusu Latvijā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tādējādi līgums nevarēja tikt piemērots attiecībā uz iesniedzējām, “nenosakot, kā viņas bija ieradušās Latvijā un kādi nacionālie likumi noteica viņu statusu”. Pēc iesniedzēju viedokļa, Latvijas varas iestāžu lēmums piemērot līgumu un anulēt viņu likumīgo statusu Latvijā bija bijis nelikumīgs.

72. Iesniedzējas arī apstrīdēja Atbildētājas Valdības apgalvojumu, ka Latvijas varas iestādes bija anulējušas viņu likumīgo statusu Latvijā, pamatojoties uz to, ka, pieprasot pastāvīgu uzturēšanos, pirmā iesniedzēja bija sniegusi nepatiesu informāciju par Nikolaju Sļivenko. Iesniedzējas norādīja, ka pirmā iesniedzēja nekad nebija melojusi varas iestādēm par sava vīra statusu un ka dokuments, kuru šai sakarā iesniedza Atbildētāja Valdība, bija viltots (skatīt iepriekš 19. un 20. paragrāfu). Šai sakarā iesniedzējas arī norādīja, ka turpmāko tiesas prāvu laikā attiecībā par viņu uzturēšanās likumību Latvijā imigrācijas varas iestādes nebija atsaukušās ne uz kādu viņu sniegtu nepatiesu informāciju un ka Latvijas tiesas nebija konstatējušas, ka iesniedzējas jebkad būtu sniegušas Atbildētājas Valdības minēto informāciju. Iesniedzējas šai sakarā secināja, ka viņām bija jāsaņem atļauja uzturēties Latvijā, ka 1996. gada 20. augusta izbraukšanas rīkojums bija iejaukšanās viņu tiesībās saskaņā ar Konvencijas 8. pantu un ka šādu iejaukšanos tiesībās neatļāva likums šī panta 2. paragrāfa izpratnē.

73. Tālāk — iejaukšanai nebija leģitīmi mērķi šī noteikuma izpratnē, un jebkurā gadījumā tā nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Iesniedzējas norādīja, ka nacionālās tiesas tiesvedības laikā attiecībā uz viņu uzturēšanās likumību Latvijā netika minējušas ne nacionālās drošības, ne sabiedriskās kārtības vai noziedzības novēršanas apsvērumus; tiesvedība bija saistīta vienīgi ar viņu uzturēšanās likumību atbilstoši nacionālajai likumdošanai. Tādēļ nacionālās tiesas, pamatojot viņu izbraukšanu no Latvijas, nebija atsaukušās uz 8. panta 2. paragrāfā minētajiem iemesliem.

74. Pēc iesniedzēju teiktā, viņas bija pilnīgi integrējušās Latvijas sabiedrībā un bija izveidojušas neaizvietojamas personiskas, sociālas un ekonomiskas saites Latvijā šādu apstākļu rezultātā:

(a) Pirmā iesniedzēja bija dzīvojusi Latvijā kopš viena mēneša vecuma, un otrā iesniedzēja bija dzimusi Latvijā un visu laiku tur dzīvojusi.

(b) Padomju varas laikā līdz pat 1991. gadam iedzīvotāju reģistrā Latvijā nebija bijuši atsevišķi padomju virsnieku vai viņu tuvu radinieku saraksti. Šajā laikā Nikolajs Sļivenko un iesniedzējas bija bijuši pilntiesīgi PSRS pilsoņi, kas dzīvoja Latvijas teritorijā un kam bija “pieraksts” (skatīt iepriekš 63. paragrāfu) Rīgā; tādēļ līdz 1991. gadam viņu oficiālais statuss bija tāds pats kā pārējiem padomju pilsoņiem, kas dzīvoja Latvijā.

(c) Pirmā iesniedzēja bija ieguvusi savu izglītību skolā Latvijā, un kopš 17 gadu vecuma viņa bija strādājusi dažādās organizācijās un uzņēmumos Rīgas pilsētā. Viņa nekad nebija strādājusi padomju vai Krievijas militārā organizācijā.

(d) No 1991. gada līdz 1995. gadam pirmā iesniedzēja bija strādājusi noteiktos Latvijas uzņēmumos, un vienā no tiem viņa bija strādājusi par sekretāri. Pēc pirmās iesniedzējas domām, šis fakts apliecināja viņas latviešu valodas zināšanas un prasmi.

(e) Otrā iesniedzēja bija pabeigusi vidējo izglītību Latvijā 1999. gadā, iegūstot, cita starpā, sertifikātu, kas apliecina viņas latviešu valodas prasmi.

(f) Pirmās iesniedzējas vecāki bija dzīvojuši Latvijā kopš 1959. gada; viņi bija ieguvuši “bijušo PSRS pilsoņu” statusu un patlaban dzīvoja Latvijā.

(g) Nikolajs Sļivenko bija ieradies Latvijā 1977. gadā. Pēc viņa laulībām ar pirmo iesniedzēju 1980. gadā viņi bija dzīvojuši Rīgas pilsētā dzīvoklī civiliedzīvotāju vidū, nevis padomju armijas barakās vai jebkādās citās speciālās vai norobežotās vietās.

(h) Gandrīz puse no Latvijas iedzīvotājiem padomju perioda laikā un apmēram 40 procentu no Latvijas iedzīvotājiem tagad sastāvēja no krievu etniskās izcelsmes personām. Tādēļ, tā kā iesniedzēju dzimtā valoda bija krievu valoda, viņām nebija nekādu problēmu dzīvot normālu dzīvi Latvijā. Jebkurā gadījumā, lai gan iesniedzējas bija absolvējušas izglītības iestādes ar mācībām krievu valodā, viņas pilnībā pārvaldīja latviešu valodu.

75. Ievērojot iepriekšminētos apstākļus, iesniedzējas pilnībā bija integrētas Latvijas sabiedrībā, un viņu integrācijas līmenis nebija atšķirīgs no to personu integrācijas līmeņa, kam bija Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju statuss. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā iesniedzējas bija uzskatījušas, ka viņu nākotne būs saistīta vienīgi ar Latviju. Iesniedzējām nebija nekādu sakaru, paziņu, mājokļa nevienā citā valstī. Pēc Nikolaja Sļivenko pārcelšanās uz Krieviju 1996. gadā viņš bija saņēmis dzīvokli no vietējām varas iestādēm Kurskā kā pensijā atvaļināta militārpersona, nevis kā kompensāciju par viņa izbraukšanu no Latvijas. Iesniedzējas apgalvoja, ka Latvijas varas iestādes bija ar spēku atšķīrušas viņas no Nikolaja Sļivenko, kam iesniedzējas nebija pievienojušās Krievijā līdz pat 1999. gadam. Bez tam, piespiežot iesniedzējas atstāt Latviju, varas iestādes bija arī atšķīrušas viņas no pirmās iesniedzējas gados vecajiem vecākiem. Aizliegums iesniedzējām ieceļot Latvijā kā apmeklētājām līdz pat 2001. gada 20. augustam bija šo situāciju pasliktinājis. Uz šī fona iesniedzēju izbraukšanas rezultātā no Latvijas tika pārkāptas iesniedzēju tiesības uz privāto dzīvi, ģimenes dzīvi un mājokli.

 

2. Atbildētāja Valdība

76. Latvijas valdība norādīja, ka jautājums par iesniedzēju izbraukšanu no Latvijas jāskata Padomju Savienības veiktās nelikumīgās Latvijas okupācijas seku novēršanas kontekstā, kas tika pabeigta līdz ar Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas teritorijas.

77. Valdība tālāk norādīja, ka nav bijis nekādas iejaukšanās iesniedzēju tiesībās attiecībā uz Konvencijas 8. pantu. Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka viņu izbraukšana bija bijusi iejaukšanās viņu tiesībās saskaņā ar 8. pantu, tas bija saskaņā ar Latvijas likumdošanu un Latvijas – Krievijas līgumu par Krievijas bruņoto spēku izvešanu. Vēl jo vairāk, iejaukšanās bija balstīta uz leģitīmiem mērķiem aizsargāt nacionālo drošību un novērst nekārtības un noziedzību, un tā bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā saskaņā ar Konvencijas 8. panta otro paragrāfu.

78. Atbildētāja Valdība norādīja, ka saskaņā ar Latvijas – Krievijas līguma par Krievijas bruņoto spēku izvešanu 2. panta 3. paragrāfu visām personām, kas bija bijušas aktīvā karadienesta militārpersonas Krievijas bruņotajos spēkos 1992. gada 28. janvārī, tai skaitā personām, kas tika atvaļinātas pēc šī datuma, tika izvirzīta prasība izbraukt no Latvijas. Tādējādi līgums tika pienācīgā kārtā piemērots Nikolajam Sļivenko un iesniedzējām kā viņa ģimenes loceklēm un ka iesniedzēju izbraukšana atbilda līgumam un Latvijas likumdošanai.

79. Pēc Atbildētājas Valdības apgalvojuma, pirms Krievijas bruņoto spēku izvešanas no Latvijas visām Krievijas militārpersonām, kas bija izvietotas Latvijā, tika izvirzīta prasība saņemt pagaidu uzturēšanās atļaujas. Šai kontekstā 1994. gada 31. martā Krievijas varas iestādes bija iesniegušas sarakstu, kurā bija norādīti Krievijas virsnieku uzvārdi, tai skaitā Nikolajs Sļivenko un iesniedzējas kā viņa ģimenes locekles, lai šādas pagaidu uzturēšanās atļaujas tiktu izdotas. Latvijas Valdība norādīja, ka saraksts bija apliecinājis, ka iesniedzējas bija “radniecībā ar Krievijas bruņoto spēku [locekļiem], tām [ nebija] tiesību tikt iekļautām Latvijas iedzīvotāju reģistrā, un tādējādi viņas atstās Latviju gaidāmās Krievijas bruņoto spēku izvešanas laikā” (skatīt iepriekš arī 23. un 24. paragrāfu).

80. 1994. gada 10. decembra un 1995. gada 16. oktobra sarakstus, kuros bija iekļauts Nikolaja Sļivenko vārds, iesniedza Krievijas vēstniecība Latvijā saskaņā ar Latvijas – Krievijas līguma par Krievijas bruņoto spēku izvešanu 3. panta piekto paragrāfu. 1994. gada 10. decembra sarakstu Latvijas valsts varas iestādēm bija iesniegusi Krievijas vēstniecības Latvijā Sociālās nodrošināšanas daļa, norādot Krievijas bruņoto spēku militārpersonu vārdus, tai skaitā arī Nikolaja Sļivenko vārdu, kas tika atvaļināti no Krievijas Bruņoto spēku rindām pēc 1992. gada 28. janvāra (skatīt arī iepriekš 27. paragrāfu.). 1995. gada 16. oktobra sarakstu bija iesniegusi tā pati Krievijas valsts varas iestāde kā 1994. gada 10. decembra saraksta atjauninātu variantu, norādot Krievijas bruņoto spēku militārpersonas, kas bija atstājušas Latviju vai bija palikušas Latvijā galvenokārt tehnisku iemeslu dēļ, kā arī personas, kas bija lūgušas piešķirt tām pastāvīgas uzturēšanās atļauju Latvijā, neskatoties uz faktu, ka tās bija atvaļinātas no Krievijas bruņoto spēku rindām pēc 1992. gada 28. janvāra (skatīt arī iepriekš 28. paragrāfu).

81. Atbildētāja Valdība norādīja, ka iepriekš minēto sarakstu iesniegšana no Krievijas valsts varas iestāžu puses, kā arī fakts, ka Nikolajam Sļivenko bija piešķirts mājoklis Krievijā, bija Krievijas sniegts paziņojums, ka uz Nikolaju Sļivenko un iesniedzējām kā viņa ģimenes loceklēm attiecas līguma noteikumi.

82. Tālāk Latvijas Valdība norādīja, ka līgumā netika nošķirti Krievijas bruņoto spēku virsnieku tuvi radinieki, kas bija ieradušies Latvijā sakarā ar šī virsnieka dienesta pienākumiem, un tām personām, kas bija dzīvojušas Latvijā pirms pievienošanās virsnieka ģimenei, kam bija izvirzīta prasība atstāt Latviju saskaņā ar līgumu. Tādēļ fakts, ka pirmā iesniedzēja bija ieradusies Latvijā kā sava tēva radiniece (kuram saskaņā ar līgumu netika izvirzīta prasība atstāt Latviju), nevis kā Nikolaja Sļivenko radiniece, neietekmēja iesniedzēju pienākumu saskaņā ar līgumu atstāt Latviju kopā ar Nikolaju Sļivenko.

83. Attiecībā uz to, kā Latvijas tiesas interpretēja noteikumus attiecībā uz iedzīvotāju reģistru (skatīt iepriekš 56. paragrāfu), Latvijas valdība norādīja, ka nacionālā likumdošana (atsevišķi no līguma) noteica īpašu tiesisku attieksmi pret personām, kas bija tuvas radinieces (tuvi radinieki) Krievijas bruņoto spēku virsniekam, kam bija izvirzīta prasība atstāt valsti saskaņā ar līgumu un kas nebija ieradušies Latvijā sakarā ar kāda viņu radinieka dienestu padomju bruņotajos spēkos. Šādas personas varēja iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā ar nosacījumu, ka tām bija Latvijas likumdošanā atzīts pamats to darīt. Pretstatā, nekādas tiesības uz uzturēšanos valstī nevarēja tikt piešķirtas tādām personām kā iesniedzējas, kas bija Krievijas bruņoto spēku virsnieka tuvas radinieces, kuram bija izvirzīta prasība atstāt Latviju saskaņā ar līgumu, un kas bija ieradušās Latvijā sakarā ar viņu pārējo radinieku dienestu padomju bruņotajos spēkos, pat ja šiem radiniekiem bija tiesības palikt Latvijā. Valdība šai sakarā secināja, ka iesniedzējas nevarēja pieprasīt pastāvīgās apmešanās atļauju Latvijā saskaņā ar nacionālo likumdošanu ne tikai tāpēc, ka viņas piederēja pie Nikolaja Sļivenko ģimenes, bet arī tāpēc, ka pirmā iesniedzēja bija ieradusies Latvijā kā cita padomju bruņoto spēku virsnieka — sava tēva — ģimenes locekle.

84. Valdība norādīja, ka tai nebija statistikas, cik daudz personu ir bijušas tiesiskā situācijā, kas ir līdzīga iesniedzēju situācijai, t.i., kas bija Krievijas bruņoto spēku virsnieka ģimenes locekļi, kuram ir izvirzīta prasība atstāt Latviju saskaņā ar līgumu, un kuras vienlaikus piederēja tai personu grupai, kas bija ieradušās Latvijā sakarā ar citu radinieku dienestu padomju bruņotajos spēkos.

85. Taču Valdība varēja apstiprināt, ka apmēram 900 personu — tuvinieki Krievijas bruņoto spēku virsniekiem, kuriem bija izvirzīta prasība saskaņā ar līgumu atstāt Latviju — bija varējušas legalizēt savu uzturēšanos Latvijā, jo šīs personas nebija ieradušās Latvijā sakarā ar viņu tuvinieku dienestu padomju bruņotajos spēkos, un bija bijušas Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņu radinieki. Taču iesniedzējas nepiederēja ne pie vienas no šīm kategorijām.

86. Atbildētāja Valdība tālāk norādīja, ka Latvijas valsts varas iestādes bija anulējušas iesniedzēju tiesisko statusu Latvijā, pamatojoties arī uz to, ka iesniedzēja bija sniegusi nepatiesu informāciju par Nikolaja Sļivenko nodarbošanos. Valdība norādīja, ka dokuments, ko tā iesniedza kā apliecinājumu pirmās iesniedzējas nepatiesajiem apgalvojumiem, bija īsts un ka tas bija ticis izmantots kā pierādījums un uz to bija atsauces Latvijas tiesās (skatīt iepriekš 19. un 20. paragrāfu).

87. Atbildētāja Valdība arī norādīja, ka iesniedzējām nebija liegts apmeklēt Latviju pēc viņu pārcelšanās uz Krieviju. Vēl jo vairāk, iesniedzējas ir tikušas informētas, ka viņas varēja saņemt ieceļošanas vīzu Latvijā, ja viņas brīvprātīgi pakļausies izbraukšanas rīkojumam. Tādējādi iesniedzēju apgalvojums, ka viņām tādējādi bija liegts aprūpēt pirmās iesniedzējas vecākus, bija nepamatots.

88. Saskaņā ar Valdības teikto iesniedzējas, kamēr viņas dzīvoja Latvijas teritorijā, nebija integrētas Latvijas sabiedrībā šādu apstākļu dēļ:

(a) Iesniedzējas nebija izvēlējušās Latviju par savu dzīvesvietu, bet bija tajā ieradušās sakarā ar viņu ģimenes locekļu militāro dienestu.

(b) Padomju bruņoto spēku militārpersonām bijušajā Padomju Savienībā nebija bijis tāds pats iedzīvotāju statuss kā pārējiem padomju pilsoņiem; uzsākot savu dienestu, visām militārpersonām bija jāatdod savas pases bruņoto spēku vadībai, lai tās nomainītu ar padomju karaklausības apliecību, kas kalpoja par vienīgo viņu personību apliecinošo dokumentu.

(c) Savā ikdienas dzīvē Latvijā izvietotā PSRS bruņoto spēku militārpersonām nebija vajadzības saskarties ar vietējiem iedzīvotājiem vai valsts varas iestādēm, jo lielāko daļu pakalpojumu, tādus kā medicīnas aprūpe un mājokļi, nodrošināja bruņoto spēku vadība.

(d) Iesniedzējas neprata latviešu valodu; konkrēti runājot, apliecība, kura tika izsniegta otrajai iesniedzējai, vidusskolu beidzot, apliecināja latviešu prasmi viszemākajā prasmes līmenī.

(e) Saskaņā ar Valdības teikto fakts, ka iesniedzējas bija krievvalodīgās, viņām bija Krievijas pilsoņu pases un mājoklis Krievijā arī kalpoja par pierādījumu, ka viņas bija integrējušās Krievijas, bet ne Latvijas sabiedrībā. Valdība arī norādīja, ka pirmās iesniedzējas vecāki bija dzīvojuši atsevišķi no iesniedzējām, un nebija pierādījumu, ka viņas vecākiem būtu regulāri bijusi vajadzīga medicīniskā vai jebkura cita veida aprūpe no iesniedzēju puses.

89. Uz šī pamata Valdība secināja, ka iesniedzēju izceļošana bija atbildusi Konvencijas 8. pantam, īpaši ievērojot to, ka Konvencija nevarēja tikt interpretēta kā tiesību radīšana svešas valsts militārpersonām vai viņu ģimenes locekļiem pieprasīt pastāvīgas uzturēšanās atļauju viņu karadienesta valstī.

 

B. Trešās puses komentāri

90. Saskaņā ar Krievijas Valdības teikto Latvijas – Krievijas līgumā par bruņoto spēku izvešanu neizvirzīja prasību par iesniedzēju izbraukšanu, jo Nikolajs Sļivenko jau bija ticis atvaļināts no Krievijas bruņotajiem spēkiem 1994. gada 2. martā. Līgums neattiecās uz personām, kas bija tikušas atvaļinātas no bruņotajiem spēkiem līdz līguma parakstīšanai un tā spēkā stāšanās brīdim. Krievijas valsts varas iestādes nebija norādījušas Latvijas valsts varas iestādēm, ka Nikolajam Sļivenko un viņa ģimenei būtu jāizbrauc saskaņā ar līguma 3. panta piekto paragrāfu. Tādēļ Atbildētājas Valdības sniegtā interpretācija, ka viņiem bija obligāti jāizbrauc no Latvijas uz līguma pamata veiktās bruņoto spēku izvešanas ietvaros, bija nepareiza.

91. Iesniedzējas pilnībā bija integrētas Latvijas sabiedrībā, jo viņas bija bijušas Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pilsones. Attiecīgajā laikā nebija pastāvējušas nekādas oficiālas vai citas atšķirības iesniedzēju statusā salīdzinājumā ar pārējo Latvijā dzīvojošo PSRS pilsoņu statusu. Tādēļ jebkura atšķirība iesniedzēju tiesiskajā statusā Latvijā 1991. gadā notikušo politisko pārmaiņu rezultātā bija pilnīgi nepamatota.

92. Jebkurā gadījumā iejaukšanās iesniedzēju tiesībās viņu izceļošanas rezultātā bija bez jebkāda leģitīma mērķa 8. panta otrā paragrāfa izpratnē, un tā nebija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, jo nebija pierādījumu, kas norādītu, ka Nikolajs Sļivenko vai iesniedzējas būtu varējušas nodarīt kādu kaitējumu Latvijas aizsardzības, drošības, sabiedriskās kārtības vai ekonomiskās labklājības interesēm. Vēl jo vairāk — Latvijas valsts varas iestādes nebija ņēmušas vērā faktu, ka iesniedzējas bija nodzīvojušas Latvijā gandrīz visu savu dzīvi un bija bijušas pilnībā integrētas Latvijas sabiedrībā. Trešā puse secināja, ka iesniedzējas bija tikušas patvarīgi izstumtas no viņu dzimtenes, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 8. pantu.

 

C. Tiesas novērtējums

1. Iejaukšanās iesniedzēju tiesībās saskaņā ar Konvencijas 8. panta pirmo paragrāfu

93. Iesniedzējas sūdzējās, ka viņu izbraukšana no Latvijas bija viņu tiesību pārkāpums, ko garantē Konvencijas 8. pants, jo pasākumos, kas tika vērsti pret viņām šai sakarā, nebija ņemtas vērā viņu tiesības uz privāto dzīvi, viņu ģimenes dzīvi un mājokli Latvijā. Viņas apgalvoja, ka šie pasākumi neatbilda likumam, tiem nebija nekāda leģitīma mērķa, un tie nevarēja tikt uzskatīti par nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā 8. panta otrā paragrāfa izpratnē. Tiesai vispirms ir jānosaka, vai iesniedzējām ir tiesības apgalvot, ka viņām bija “privātā dzīve”, “ģimenes dzīve” vai mājoklis Latvijā 8. panta pirmā paragrāfa izpratnē, un vai viņu izceļošana no Latvijas bija uzskatāma par iejaukšanos viņu tiesībās uz šo tiesību ievērošanu.

94. Tiesas praksē saskaņā ar Konvenciju attiecībā uz izraidīšanas un izdošanas pasākumiem galvenais uzsvars ir konsekventi likts uz “ģimenes dzīves” aspektu, kas ir ticis interpretēts, ietverot faktisku “ģimenes dzīvi”, kuru Līgumslēdzējas puses teritorijā izveidojuši ārvalstnieki, kas tur uzturas likumīgi, ar to saprotot, ka “ģimenes dzīve” šai izpratnē parasti tiek aprobežota ar nukleāro ģimeni (skatīt, mutatis mutandis, Marckx vs Belgium, 1979. gada 13 jūnija spriedums, Sērija A Nr. 31, 21. lpp., 45.§; skatīt arī, X. vs. Germany. Nr. 3110/67, Komisijas 1969. gada 19. jūlija lēmums, Lēmumu krājums 27, 77.–96. lpp.). Taču Tiesa ir arī noteikusi, ka Konvencija neparedz tādas tiesības, kā nodibināt savu ģimeni konkrētā valstī (skatīt, cita starpā, Abdulaziz, Cabales and Balkandali vs the United Kingdomi, 1985. gada 28. maija spriedums, Sērija A Nr.. 94, 34. lpp., 68.§; un Gūl vs.Switzerland, 1996. gada 19. februāra spriedums, Reports of Judgments and Decisions (Spriedumu un lēmumu atskaites) 1996–I, 174.–175. lpp., 38.§; Boultifvs. Switzerland, Nr. 52473/00, 39.§, ECHR 2001–IX).

95. Tiesa tālāk norāda, ka tiesu praksē ilgtermiņa iedzīvotāju izraidīšana ir tikusi konsekventi izskatīta zem virsraksta “privātā dzīve”, kā arī “ģimenes dzīve”, piešķirot zināmu nozīmi šai kontekstā attiecīgo personu sabiedrības integrācijas pakāpei (skatīt, piemēram, Dalia pret. Franciju, 1998. gada 19. februāra spriedums, Reports (Atskaites) 1998–I, 88.–89. lpp., 42.–45.§). Vēl jo vairāk, Tiesa ir atzinusi, ka 8. pants attiecas uz pārvietotu personu izraidīšanu no viņu mājokļiem (skatīt Cyprus v. Turkey [GC], Nr. 25781/94, § 175, ECHR 2001–IV).

96. Attiecībā uz šīs lietas faktiem pirmā iesniedzēja ieradās Latvijā 1959. gadā, kad viņa bija tikai vienu mēnesi veca. Līdz 1999. gadam, kad viņa bija sasniegusi 40 gadu vecumu, viņa turpināja dzīvot Latvijā. Viņa tur apmeklēja skolu, atrada darbu un apprecējās. Viņas meita, otrā iesniedzēja, piedzima Latvijā 1981. gadā un nodzīvoja tur līdz 18 gadu vecumam, kad viņa bija spiesta atstāt valsti kopā ar savu māti, tikko pabeigusi savu vidējo izglītību (skatīt iepriekš 16. un 46. paragrāfu). Tas ir neapstrīdami, ka iesniedzējas atstāja Latviju pret savu gribu neveiksmīgas tiesvedības rezultātā attiecībā uz viņu uzturēšanās likumību Latvijā. Viņas tādējādi tika piespiedu kārtā izvadītas no valsts, kurā viņas bija attīstījušas bez pārtraukumiem kopš dzimšanas personiskās, sociālās un ekonomiskās attiecību saites, kas veido ikviena cilvēka privāto dzīvi. Vēl jo vairāk, izbraukšanas rezultātā iesniedzējas zaudēja dzīvokli, kurā viņas dzīvoja Rīgā (skatīt iepriekš 32. un 46. paragrāfu). Šajos apstākļos Tiesai nākas tikai secināt, ka iesniedzēju izbraukšana no Latvijas bija iejaukšanās viņu “privātajā dzīvē” un viņu “ mājoklī” Konvencijas 8. panta pirmā paragrāfa izpratnē.

97. Pretstatā tam, pat ja iesniedzējas bija acīmredzot izveidojušas “ģimenes dzīvi” Latvijā, apstrīdamo izbraukšanas pasākumu mērķis nebija izjaukt ģimeni, tiem arī nebija tādu seku, ievērojot to, ka Latvijas varas iestādes deportēja ģimeni, proti, Nikolaju, Tatjanu un Karinu Sļivenko, izpildot Latvijas – Krievijas līgumu par Krievijas bruņoto spēku izvešanu. Tiesas iepriekšminētās tiesu prakses gaismā ir skaidrs, ka iesniedzējas nevarēja atsaukties uz “ģimenes dzīves” pastāvēšanu attiecībā uz pirmās iesniedzējas gados vecajiem vecākiem, pieaugušajiem, kas nepiederēja pie nukleārās ģimenes, un par kuriem nav pierādījumu, ka viņi bija iesniedzēju ģimenes apgādībā esoši ģimenes locekļi, jo iesniedzēju argumenti šai gadījumā nav pietiekami pamatoti. Neskatoties uz to, apstrīdamo pasākumu ietekme uz iesniedzēju ģimenes dzīvi — it īpaši gala rezultātā viņu kā ģimenes kopuma piespiedu migrācija uz Krievijas Federāciju — ir svarīgs faktors Tiesas veiktajā lietas novērtējuma attiecībā uz Konvencijas 8. pantu. Tiesa ņems vērā arī iesniedzēju saistību ar pirmās iesniedzējas vecākiem (otrās iesniedzējas vecvecākiem) sakarā ar iesniedzēju “privāto dzīvi” Konvencijas 8. panta pirmā paragrāfa izpratnē.

98. Tiesa tādējādi koncentrēs savu turpmāko lietas izskatīšanu uz jautājumu, vai iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz “privāto dzīvi” un viņu “ mājokli” bija pamatota vai nepamatota.

 

2. Iejaukšanās pamatojums

99. Šāda iejaukšanās būs Konvencijas 8. panta pārkāpums, ja vien to nevar pamatot saskaņā ar 8. panta otro paragrāfu kā “likumam atbilstošu”, kā esošu saskaņā ar vienu vai vairāk tajā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, un kā “nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā” minētā mērķa vai mērķu sasniegšanai.

 

(a) Saskaņā ar likumu

100. Ievērojot Tiesā iedibināto tiesu praksi, izteiciens “saskaņā ar likumu” nosaka, ka apstrīdamajam pasākumam ir jābūt kādam nacionālajā likumdošanā noteiktam pamatam, un tas arī attiecas uz minētā likuma kvalitāti, nosakot, ka tam ir jābūt attiecīgajai personai pieejamam un paredzamam attiecībā uz tā noteiktajām sekām (skatīt Amann vs. Switzerland. Šveice [GC], Nr. 27798/95, 50.§, ECHR 2000–II).

101. Šajā lietā Atbildētāja Valdība balstījās uz diviem dažādiem pamatiem kā likumīgo pamatu izbraukšanas rīkojumam, kas tika izdots attiecībā uz iesniedzējām: pirmkārt, tā balstījās uz Latvijas tiesu lēmumiem, saskaņā ar kuriem iesniedzējām bija jāatstāj valsts saskaņā ar Latvijas – Krievijas līguma noteikumiem par Krievijas bruņoto spēku izvešanu; otrkārt, tā apgalvoja, minot kā papildu iemeslu, kas pamato iesniedzēju deportāciju, ka pirmā iesniedzēja, pieprasot ierakstīt sevi Latvijas iedzīvotāju reģistrā, bija sniegusi nepatiesu informāciju par sava vīra nodarbošanos.

102. Tiesa uzskata par lietderīgu izskatīt otro papildpamatojumu, uz kuru balstījās Atbildētāja Valdība. Šajā kontekstā tā atzīmē, ka iesniedzējas un trešā puse apstrīdēja to, ka tikusi sniegta nepatiesa informācija, un apgalvoja, ka dokuments, uz kuru šai sakarā balstījās Atbildētāja Valdība, bija viltojums. Patiešām, trešā puse iesniedza Maskavas tiesu ekspertīzes institūta ekspertu slēdzienu, kurš, kā viņi apgalvoja, pierādīja, ka dokuments ir ticis viltots. Viņi tālāk lūdz Tiesu pasūtīt neatkarīgu ekspertu slēdzienu, lai apstiprinātu Maskavas institūta secinājumus. Taču savā 2002. gada 12. jūlija lēmumā Tiesa šo lūgumu noraidīja (skatīt iepriekš 12. paragrāfu).

103. Tiesa norāda, ka tai lietas izskatīšanas pamatam vienmēr ir jābūt nacionālās valsts varas iestāžu apstrīdētajiem lēmumiem un tiesiskajiem pamatiem, uz kuriem šie lēmumi ir balstīti. Tā nevar ņemt vērā nekādus alternatīvos tiesiskos pamatus, kurus piedāvā Atbildētāja Valdība, lai pamatotu attiecīgo pasākumu, ka šie pamati nav atspoguļoti vai iekļauti kompetentu nacionālās valsts varas iestāžu lēmumos. Šajā lietā nav bijis konstatēts, ka jebkuri no Latvijas valsts varas iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, vai tas būtu tiesvedībā, kuru uzsāka pirmās iesniedzējas vīrs pirms izbraukšanas rīkojuma izdošanas (skatīt 25.–26. paragrāfu un 29.–30. paragrāfu) vai vēlākā tiesvedībā, kuru sāka pašas iesniedzējas, lai apstrīdētu šo rīkojumu (skatīt iepriekš 34.–39. paragrāfu), būtu balstīti uz nepatiesas informācijas sniegšanu kā pamatojumu jebkura Sļivenko ģimenes locekļa izceļošanai no Latvijas teritorijas. Šajos apstākļos Atbildētājas Valdības apgalvojumi šai jautājumā nedrīkst tikt ņemti vērā, un iesniedzēju un trešās puses lūgumam saņemt ekspertu slēdzienu vairs nav nekāda pamata.

104. Vēl paliek pirmais un galvenais pamats, uz kura balstījās Atbildētāja Valdība, arguments, ka iesniedzēju izbraukšanu no Latvijas noteica divpusējais līgums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu. Šai sakarā iesniedzējas un trešā puse apgalvoja, ka Latvijas tiesas bija nepareizi interpretējušas līgumu, ka saskaņā ar pareizu līguma interpretāciju pirmās iesniedzējas vīram un patiešām arī pašām iesniedzējām nevarēja tikt pavēlēts atstāt Latviju, un ka Krievijas valsts varas iestādes nekad nebija pieprasījušas iesniedzēju ģimenes izbraukšanu no Latvijas. Tiesa atzīmē, ka arī šeit puses nebija vienisprātis par noteiktiem faktoloģiskiem jautājumiem, proti, pirmās iesniedzējas vīra atvaļināšanas datumu un 1994. gada 31. marta, 1994. gada 10. decembra un 1995. gada 16. oktobra sarakstu raksturu un autentiskumu.

105. Tiesa vēlreiz atkārto, ka tas ir, pirmām kārtām, nacionālo valsts varas iestāžu, it īpaši tiesu ziņā, interpretēt un piemērot nacionālo likumdošanu (skatīt Amann lietu, kas pieminēta iepriekš, 52.§). Tas arī attiecas uz starptautiskajiem līgumiem; izpildošās puses ziņā ir interpretēt līgumu, un šai ziņā Tiesas uzdevums nav aizstāt ar savu spriedumu nacionālās valsts varas iestāžu pieņemto spriedumu, vēl jo mazāk izšķirt strīdu starp līguma slēdzējām pusēm attiecībā uz šī līguma pareizo interpretāciju. Nav arī Tiesas uzdevums no jauna izskatīt faktus, kurus ir noskaidrojušas nacionālās valsts varas iestādes sava tiesiskā novērtējuma pamatojumam. Tiesas funkcija ir no Konvencijas viedokļa izskatīt pamatojumu nacionālo tiesu pieņemtajos lēmumus, nevis no jauna izskatīt viņu konstatējumus attiecībā uz atsevišķiem lietas apstākļiem vai šo apstākļu tiesisko klasifikāciju saskaņā ar nacionālo likumdošanu.

106. Šajā lietā Latvijas tiesas konstatēja, ka pamats iesniedzēju izbraukšanai bija bijis Latvijas – Krievijas līgums par Krievijas bruņoto spēku izvešanu. Šajā kontekstā viņi arī interpretēja noteiktus Latvijas nacionālās likumdošanas noteikumus minētā līguma gaismā, it īpaši secinot, ka nevienam no Krievijas bruņoto spēku virsniekiem, kuriem bija jāatstāj valsts, ne viņu ģimenes locekļiem nebija tiesības uz iedzīvotāju statusu Latvijā kā “bijušās PSRS pilsoņiem” (līguma 2. panta otrais paragrāfs). Jāatzīst, ka laikā, kad iesniedzējas pirmoreiz pieprasīja iekļaut viņas iedzīvotāju sarakstā kā “bijušās PSRS pilsones”, līgums vēl nebija spēkā, un tādējādi tiek piemēroti tikai attiecīgie nacionālās likumdošanas noteikumi. Taču vēlāk attiecīgie nacionālās likumdošanas noteikumi varēja tikt likumīgi interpretēti un piemēroti līguma gaismā, kas bija juridisks instruments, kas attiecīgajā laikā bija neapšaubāmi pieejams iesniedzējām.

107. Attiecībā uz līguma un nacionālās likumdošanas noteikumu apvienotās piemērošanas paredzamību Tiesa arī ir pārliecinājusies, ka Konvencijas prasības tika ievērotas. Iesniedzējas varēja diezgan noteikti paredzēt, vismaz ar juridisku ekspertu konsultāciju palīdzību, ka viņas uzskatāmas par personām, uz kurām attiecas līguma noteikumi, kas nosaka, ka bija jāizbrauc to Krievijas bruņoto spēku militārpersonu tuviniekiem, uz kuriem attiecās bruņoto spēku izvešana, un ka tādējādi viņām nevarēja tikt piešķirts pastāvīgo iedzīvotāju statuss Latvijā, kā to nosaka nacionālā likumdošana. Absolūtu pārliecību šai jautājumā nevarētu gaidīt.

108. Jebkurā gadījumā Latvijas tiesu lēmumi neliekas patvarīgi. It īpaši attiecībā uz iespēju attiecināt līgumu uz iesniedzēju situāciju Tiesa neuzskata par patvarīgu līguma 2. panta 3. paragrāfa interpretējumu, saskaņā ar kuru gala termiņš, kas tiek ievērots, lai noteiktu, vai bruņoto spēku militārpersonai bija vai nebija jāaizceļo, bija 1992. gada 28. janvāris, datums, kurā Krievijas Federācija uzņēmās jurisdikciju pār bijušo padomju karaspēku, kas bija izvietots Latvijā (skatīt iepriekš 17. paragrāfu). Tā kā pirmās iesniedzējas vīrs tika atvaļināts no bruņotajiem spēkiem pēc šī datuma, varēja pamatoti uzskatīt, ka līgums attiecās uz viņu un viņa ģimeni. Arī viņa faktiskās atvaļināšanas datumu, vai tas bija pirms vai pēc līguma parakstīšanas, varēja pamatoti uzskatīt par nesvarīgu līguma piemērošanai, neskatoties uz trešās puses pretējo viedokli (skatīt līguma 2. panta trešo un piecpadsmito paragrāfu). Vēl jo vairāk, attiecībā uz dažādo sarakstu tiesisko novērtējumu, kuru Krievijas valsts varas iestādes iesniedza Latvijas valsts varas iestādēm, varēja pamatoti uzskatīt, ka pašas izbraukšanas rīkojuma — saskaņā ar Latvijas nacionālo likumdošanu veiktā pasākuma līguma izpildei — spēkā esamība un likumīgums nebija atkarīgs no konkrēta lūguma iesniegšanas no Krievijas puses.

109. Tādējādi iesniedzēju izbraukšana no Latvijas var tikt uzskatīta par “likumam atbilstošu” Konvencijas 8. panta 2. paragrāfa izpratnē.

 

(b) Leģitīms mērķis

110. Atbildētāja Valdība apgalvoja, ka iesniedzēju izceļošanai no Latvijas bija leģitīmi mērķi aizsargāt nacionālo drošību un novērst nekārtības un noziedzību. Valdība šai sakarā uzsvēra, ka pasākums bija jāveic “Padomju Savienības nelikumīgās Latvijas okupācijas seku pārvarēšanas” kontekstā. Iesniedzējas apstrīdēja šos apgalvojumus, jo neviens no iepriekšminētajiem mērķiem nebija ticis minēts lietas izskatīšanā nacionālajās tiesās, kas bija aprobežojušās ar viņu iedzīvotāja statusa likumības pārbaudi Latvijā. Trešā puse iebilda pret Atbildētājas Valdības paziņojumu, kurā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Latvijas stāvoklis pirms 1991. gada bija raksturots kā nelikumīgs.

111. Tiesa uzskata, ka konkrēto pasākumu mērķis, kas tika piemērots iesniedzējām, nevar tikt atšķirts no plašākā konstitucionālo un starptautisko tiesību mehānismu konteksta, kas tika pieņemti pēc tam, kad 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību. Šajā kontekstā nav nepieciešams izskatīt agrāko Latvijas stāvokli saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Pietiek norādīt, ka pēc PSRS sabrukuma bijušie padomju bruņotie spēki palika Latvijā, atrodoties Krievijas jurisdikcijā laikā, kad gan Latvija, gan Krievija bija neatkarīgas valstis. Tādēļ Tiesa atzīst, ka ar Latvijas – Krievijas līgumu par Krievijas bruņoto spēku izvešanu un pasākumiem šī līguma izpildei Latvijas valsts varas iestādes centās aizsargāt valsts nacionālās drošības intereses.

112. Īsumā var teikt, ka pasākumi iesniedzēju izbraukšanai tika piemēroti nacionālās drošības aizsardzības dēļ, kas ir leģitīms mērķis Konvencijas 8. panta otrā paragrāfa izpratnē.

 

(c) Nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā

113. Pasākums, kas iejaucas tiesībās, kuras garantē Konvencijas 8. panta pirmais paragrāfs, var tikt uzskatīts par “nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā”, ja tas ir ticis veikts, lai reaģētu uz neatliekamu sabiedrisku vajadzību, un ja izmantotie līdzekļi ir proporcionāli sasniedzamajiem mērķiem. Šajā jautājumā nacionālajām valsts varas iestādēm ir dota zināma rīcības brīvība. Tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai apstrīdētie pasākumi nodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp attiecīgajām interesēm, proti, indivīdu interesēm, kuras aizsargā Konvencija, no vienas puses, un sabiedrības interesēm, no otras puses.

114. Šajā lietā iesniedzējām, kas Latvijā praktiski bija nodzīvojušas visu savu dzīvi, bet bija kļuvušas par bezvalstniecēm, kad Latvija atguva savu neatkarību 1991. gadā, tika izvirzīta prasība atstāt valsti saskaņā ar izbraukšanas rīkojumu, kas tika izdots attiecībā uz viņām kā uz atvaļināta Krievijas bruņoto spēku virsnieka ģimenes loceklēm saskaņā ar Latvijas – Krievijas līgumu par Krievijas bruņoto spēku izvešanu. Sakarā ar šo pasākumu viņas saņēma atteikumu tikt ierakstītām Latvijas iedzīvotāju reģistrā kā “bijušās PSRS pilsones”.

115. Tiesa vēlreiz atkārto, ka Konvencija negarantē nekādas ārvalstnieka tiesības ieceļot vai dzīvot konkrētā valstī kā tādas. Līgumslēdzēju valstu ziņā ir saglabāt sabiedrisko kārtību, it īpaši izmantojot savas tiesības, kas ir nostiprinātas starptautiskajās tiesības un kuras paredz līguma noteiktie pienākumi, kontrolēt ārvalstnieku ieceļošanu un apmešanos (skatīt, citu autoritatīvu avotu starpā, iepriekšminēto Dalia lietu, 91. lpp., 52.§).

116. Pēc Tiesas uzskata, vienas neatkarīgas valsts bruņoto spēku izvešana no otras valsts teritorijas pēc tās valsts sabrukuma, kurai šīs abas valstis agrāk piederējušas, ir, pēc Konvencijas viedokļa, leģitīms līdzeklis dažādo no sabrukuma izrietošo politisko, sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Nav nekas iebilstams no Konvencijas un it īpaši no 8. panta viedokļa pret pašu faktu, ka šajā lietā Latvijas–Krievijas līgums noteica visu to bruņoto spēku militārpersonu izvešanu, kas pēc 1992. gada 28. janvāra tika pārņemti Krievijas jurisdikcijā, tai skaitā tos, kas bija tikuši atvaļināti no bruņotajiem spēkiem pirms līguma stāšanās spēkā (kas šai gadījumā darbojās ar atpakaļejošu datumu), un ka tas uzlika par pienākumu arī viņu ģimenēm atstāt valsti. Patiešām var teikt, ka šī vienošanās ievēroja attiecīgo personu ģimenes dzīvi, jo tā neiejaucās ģimenes kopumā un uzlika Krievijai pienākumu pieņemt visu ģimeni savā teritorijā, neraugoties uz atsevišķu ģimenes locekļu izcelsmi vai nacionalitāti.

117. Ciktāl Krievijas bruņoto spēku izvešana iejaucās privātajā dzīvē, šī iejaukšanās parasti neliktos neproporcionāla, ievērojot bruņoto spēku virsnieku dienesta apstākļus. Tā tas ir it īpaši aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu gadījumā. Viņu izvešanu var uzskatīt par līdzīgu pārcelšanai uz citu dienesta vietu, kas citos gadījumos viņu parastā dienesta laikā varētu tikt noteikta ar pavēli. Vēl jo vairāk, ir acīmredzams, ka turpmāka ārvalstu armijas aktīvā dienesta militārpersonu klātbūtne kopā ar savām ģimenēm varētu tikt uzskatīta par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts suverenitāti un par draudu nacionālajai drošībai. Tādēļ sabiedrības ieinteresētība aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu izvešanā no teritorijas parasti būtu svarīgāka par indivīda ieinteresētību tur palikt. Taču pat attiecībā uz šādām personām nav izslēgts, ka viņu lietas konkrētie apstākļi varētu padarīt izvešanas pasākumus par nepamatotiem no Konvencijas viedokļa.

118. Izvešanas pasākumu pamatojums tādā pašā mērā neattiecas uz pensijā atvaļinātajiem bruņoto spēku virsniekiem un viņu ģimenēm. Pēc viņu atvaļināšanas no bruņotajiem spēkiem prasība izceļot karadienesta iemeslu dēļ vairs parasti uz viņiem neattieksies. Kamēr viņu iekļaušana līgumā pati par sevi neizraisa iebildumus (skatīt augstāk 16. paragrāfu), pēc Tiesas uzskata, nacionālās drošības intereses attiecībā uz šo personu kategoriju nebūs tik svarīgas, bet par svarīgākām ir jāuzskata šo personu likumīgās privātās intereses.

119. Šajā lietā pirmās iesniedzējas vīrs atvaļinājās no karadienesta pēc 1992. gada 28. janvāra — līguma 2. panta trešajā paragrāfā noteiktā beigu termiņa, un tādējādi Latvijas valsts varas iestādes uzskatīja, ka uz viņu attiecas bruņoto spēku izvešana kopā ar aktīvajā dienestā esošajām militārpersonām. Neraugoties uz viņa atvaļināšanas faktisko datumu, kuru puses apstrīd, fakts tomēr paliek, ka no 1992. gada vidus un tiesvedības laikā attiecībā uz iesniedzēju uzturēšanās likumību Latvijā pirmās iesniedzējas vīrs jau bija atvaļināts. Taču šis fakts nekādi neietekmēja iesniedzēju statusa noteikšanu Latvijā.

120. Tiesa tālāk ņem vērā informāciju, kuru sniegusi Atbildētāja Valdība par rīcību sarežģītajās lietās. Saskaņā ar šo informāciju apmēram 900 personu (Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņu tuvi radinieki) varēja legalizēt savu uzturēšanos Latvijā, neraugoties uz savu statusu kā to Krievijas bruņoto spēku virsnieku radinieki, kuriem bija jāizceļo no valsts (skatīt iepriekš 57. un 58. paragrāfu). Tas apliecina, ka Latvijas valsts varas iestādes neuzskatīja, ka līguma noteikumi par bruņoto spēku izvešanu bija jāpiemēro bez izņēmumiem. No otras puses, valsts varas iestādes uzskatīja, ka tām bija zināma rīcības brīvība, kas ļāva nodrošināt, ka tiek ievērotas attiecīgo personu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī mājokli saskaņā ar Konvencijas 8. pantu. Kas attiecas uz Latvijas pilsoņiem, viņu izraidīšana būtu bijusi pretrunā ar Konvencijas 4. protokola 3. pantu.

Jebkurā gadījumā Tiesa vēlreiz atkārto, ka līgums nevar kalpot par spēkā esošu pamatu, lai atņemtu Tiesai varu izskatīt lietu, lai noteiktu, vai bija iejaukšanās iesniedzēju tiesībās un brīvībās, ko nosaka Konvencija, un, ja tā, vai šāda iejaukšanās bija pamatota (skatīt arī lēmumu par šī iesnieguma pieņemamību, 62.§, ECHR 2002–II).

121. Tiesa norāda, ka atkāpšanās no prasības atstāt valsti netika attiecināta vienīgi uz tām personām, kam bija Latvijas pilsonība, bet acīmredzami tika attiecināta uz citiem iedzīvotājiem, un attiecīgās lietas tika izlemtas, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Taču liekas, ka šajā kontekstā valsts varas iestādes neizskatīja faktu, vai katra attiecīgā persona radīja konkrētus draudus nacionālajai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai. Šajā konkrētajā lietā arī nav ticis izteikts jebkāds apgalvojums, ka iesniedzējas šādu draudu radīja. Tai vietā sabiedrības ieinteresētība, šķiet, tikusi ievērota abstraktā izpratnē, kas ir pamatā nacionālajā likumdošanā noteiktajām tiesiskajām atšķirībām.

122. Tiesa uzskata, ka tādas shēmas kā minētā shēma ārvalstu bruņoto spēku un viņu ģimeņu izvešanai, balstoties uz vispārēju atzinumu, ka viņu izvešana ir nepieciešama nacionālajai drošībai, pašas par sevi nevar tikt uzskatītas par Konvencijas 8. pantam pretrunā esošām. Taču šādas shēmas piemērošana bez iespējas ņemt vērā to personu individuālos apstākļus, kuriem nacionālā likumdošana neparedz izņēmumu izbraukšanas ziņā, ir, pēc Tiesas uzskata, nesavietojama ar šī panta prasībām. Lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības konkurējošām interesēm, personas piespiedu izceļošanu nevajadzētu izpildīt, ja šāds pasākums ir neproporcionāls sasniedzamajam likumīgajam mērķim. Šai lietā jautājums ir, vai iesniedzēju konkrētā situācija, kas balstījās uz viņu ģimeniskajām saitēm ar bijušajiem ārvalstu bruņoto spēku virsniekiem, bija tāda, lai būtu svarīgāka par nacionālo drošību.

123. Atbildētāja Valdība norādīja, ka iesniedzējas nebija bijušas pietiekami integrētas Latvijas sabiedrībā (skatīt iepriekš 88. paragrāfu). Šajā sakarā Tiesa norāda, ka iesniedzējas burtiski visu savu dzīvi pavadījušas Latvijā (skatīt iepriekš 96. paragrāfu). Tā ir taisnība, ka iesniedzējas nav latviešu izcelsmes un viņas ieradās un dzīvoja Latvijā — kas tad bija PSRS sastāvdaļa — sakarā ar viņu ģimenes locekļu dienestu (pirmās prasītājas tēvs un viņas vīrs) padomju bruņotajos spēkos. Taču iesniedzējas arī izveidoja personiskas, sociālas un ekonomiskas saites ar Latviju, kas nebija saistītas ar viņu padomju (un vēlāk Krievijas) bruņoto spēku virsnieku radinieku statusu. To pierāda fakts, ka iesniedzējas nedzīvoja armijas barakās vai kādā citā norobežotā teritorijā, bet gan daudzdzīvokļu namā, kur viņas bija arī civiliedzīvotājas. Tāpat viņas arī nemācījās un nestrādāja militārā iestādē. Pirmā iesniedzēja bija spējīga atrast darbu Latvijas uzņēmumos pēc tam, kad Latvija 1991. gadā atguva savu neatkarību.

124. Attiecībā uz Atbildētāju Valdības argumentu par iesniedzēju latviešu valodas prasmes līmeni Tiesa norāda — ievērojot, ka tas ir būtisks apsvērums, nav ticis pierādīts, ka iesniedzēju valodas prasme — lai gan precīzais valodas prasmes līmenis tiek apstrīdēts — bija nepietiekama, lai viņas nevarētu dzīvot normālu ikdienas dzīvi Latvijā. Konkrētāk runājot, nav pierādījumu, ka iesniedzēju latviešu valodas prasmes līmenis bija jebkādā veidā atšķirīgs no citu Latvijā dzīvojošo etnisko krievvalodīgo personu prasmes līmeņa, tai skaitā to personu līmeņa, kas bija spējīgi saņemt “bijušo PSRS iedzīvotāju” statusu, lai paliktu Latvijā uz pastāvīgu dzīvi.

125. Lai gan 1999. gadā iesniedzējas pārcēlās dzīvot uz Krieviju, lai pievienotos Nikolajam Sļivenko, un galu galā saņēma Krievijas pilsonību, līdz tam laikam viņas acīmredzot nebija izveidojušas personiskas, sociālas vai ekonomiskas saites Krievijā, kas bija līdzīgas tām saitēm, kādas viņas bija izveidojušas Latvijā. Īsāk runājot, Tiesa uzskata, ka attiecīgajā laikā iesniedzējas bija pietiekami integrētas Latvijas sabiedrībā.

126. Visbeidzot Tiesa norāda uz Atbildētājas Valdības paziņojumu (skatīt iepriekš 83. paragrāfu), ka iemesls atšķirīgai attieksmei pret iesniedzēju lietu bija fakts, ka pirmā iesniedzēja bija ieradusies valstī 1959. gadā kā padomju bruņoto spēku virsnieka — viņas tēva un otrās iesniedzējas vectēva — ģimenes locekle. Izšķirošais elements tādēļ nebija iesniedzēju pašreizējā ģimenes situācija, tas ir, fakts, ka viņas attiecīgi bija Nikolaja Sļivenko, atvaļināta Krievijas bruņoto spēku virsnieka, sieva un meita, kas bija atstājis Latviju vairāk nekā divus gadus pirms pasākumu veikšanas pret iesniedzējām, bet gan viņu ģimenes vēsture, tas ir, fakts, ka viņas attiecīgi bija bijušā padomju bruņoto spēku virsnieka meita un mazmeita.

127. Taču pirmās iesniedzējas tēvs un otrās iesniedzējas vectēvs bija atvaļināts no aktīvā karadienesta jau 1986. gadā. Tā kā tas bija ilgi pirms līguma 2. panta trešajā paragrāfā noteiktā atskaites datuma, viņš pats netika pakļauts pienākumam atstāt valsti saskaņā ar līgumu, un tādēļ nebija oficiālu šķēršļu, kas neļautu viņam un viņa sievai kā “bijušajiem PSRS pilsoņiem” kļūt par Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Faktiski viņi palika valstī pat pēc iesniedzēju piespiedu izceļošanas. Tiesa nespēj atzīt to, ka iesniedzējas varēja tikt uzskatītas par apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai, tādēļ ka viņas piederēja pirmās iesniedzējas tēva — bijušā padomju bruņoto spēku virsnieka — ģimenei, kas pats netika uzskatīts par šādu apdraudējumu.

128. Ievērojot visus apstākļus, Tiesa uzskata, ka Latvijas valsts varas iestādes pārkāpa nacionālajām valsts varas iestādēm nodrošināto rīcības brīvību, ka tās nebija nodrošinājušas taisnīgu līdzsvaru starp leģitīmo nacionālās drošības aizsargāšanas mērķi un iesniedzēju tiesību aizsardzības interesēm saskaņā ar 8. pantu. Tādēļ iesniedzēju izbraukšana no Latvijas teritorijas nevar tikt uzskatīta par “nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā”.

129. Tādējādi ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

 

II. Iespējamais Konvencijas 14. panta, skatīta kopā ar 8. pantu, pārkāpums

130. Iesniedzējas arī apgalvoja, ka ticis pārkāpts Konvencijas 14. pants, skatīts kopā ar 8. pantu, attiecībā uz likumā noteikto atšķirīgo attieksmi pret to Krievijas bruņoto spēku militārpersonu ģimenes locekļiem, kam bija jāatstāj Latvija, un citiem krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kas kā bijušie padomju pilsoņi varēja uzturēties valstī.

14. pants nosaka:

 

A. Pušu sniegtie paskaidrojumi

1. Iesniedzējas

131. Iesniedzējas, balstoties uz Konvencijas 14. pantu, skatītu kopā ar 8. pantu, apgalvoja, ka viņām bija jāizbrauc no Latvijas kā krievvalodīgās etniskās mazākumtautības loceklēm un kā bijušā Krievijas bruņoto spēku virsnieka ģimenes loceklēm. Viņas sūdzējās, ka tādējādi viņas bija tikušas pakļautas citai kārtībai, kas bija atšķirīga no kārtības, kas tika piemērota citiem Latvijas iedzīvotājiem, kam bija “bijušo PSRS pilsoņu” statuss. Konkrēti runājot, viņas apgalvoja, ka attieksme pret viņām, kas bija atšķirīga no attieksmes pret personām, kas bija varējušas iegūt “bijušo PSRS pilsoņu” statusu, nevarēja būt pamatota, ievērojot faktu, ka viņu integrācijas līmenis Latvijas sabiedrībā bija tāds pats kā citiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.

 

2. Atbildētāja Valdība

132. Atbildētāja Valdība noliedza, ka pastāvēja atšķirīga attieksme uz valodas vai etniskās izcelsmes pamata. Tā arī apgalvoja, ka atšķirība likumā noteiktajā attieksmē attiecībā uz Krievijas bruņoto spēku militārpersonām un viņu ģimenēm bija pamatota, jo ārvalsts bruņoto spēku un viņu ģimeņu izvešana no neatkarīgās Latvijas teritorijas bija būtiska nacionālās drošības aizsargāšanai un tādējādi saskaņā ar Konvenciju pamatota.

 

B. Trešās puses komentāri

133. Krievijas Valdība apgalvoja, ka atšķirība attieksmē pret bijušo padomju vai Krievijas bruņoto spēku militārpersonām un viņu ģimenēm Latvijā, no vienas puses, un pret citiem krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, no otras puses, saskaņā ar 14. pantu nebija pamatota. Nebija pierādījumu, kas norādītu, ka Nikolajs Sļivenko vai iesniedzējas būtu varējušas radīt draudus Latvijas drošībai, sabiedriskajai kārtībai vai ekonomiskajai labklājībai. Iesniedzēju izbraukšana bija bijusi Latvijas valsts varas iestāžu veiktās “etniskās tīrīšanas” rezultāts. Tālāk trešā puse izteica apgalvojumu, ka pastāvēja atšķirības likumā noteiktajā attieksmē pret visiem etniskajiem krieviem Latvijā.

 

C. Tiesas novērtējums

134. Ievērojot tās konstatēto Konvencijas 8. panta pārkāpumu (skatīt iepriekš 129. pantu), Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams pieņemt lēmumu par iesniedzēju sūdzībām sakarā ar Konvencijas 14. pantu, kas skatīts kopā ar 8. pantu.

 

III. Iespējamais Konvencijas

5. panta pirmā paragrāfa pārkāpums

135. Iesniedzējas sūdzējās, ka viņu aizturēšana 1998. gada 28. – 29. oktobrī un otrās iesniedzējas aizturēšana 1999. gada 16. – 17. martā bija bijušas patvarīgas un nelikumīgas, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 5. pantu.

Konvencijas 5. panta pirmais paragrāfs, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, nosaka, ka:

 

A. Pušu sniegtie paskaidrojumi

1. Iesniedzējas

136. Iesniedzējas sūdzējās, ka viņu aizturēšana 1998. gada 28. – 29. oktobrī un otrās iesniedzējas aizturēšana 1999. gada 16. – 17. martā bija bijis Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa pārkāpums.

137. Attiecībā uz abiem aizturēšanas laika posmiem iesniedzējas apgalvoja, ka aizturēšanas pamatā nebija bijis neviens no mērķiem, kas minēti Konvencijas 5. panta pirmajā paragrāfā. Vēl jo vairāk, aizturēšana bijusi patvaļīga, jo Latvijas valsts varas iestādēm nebija nekāda pamata aizdomām, ka iesniedzējas varētu paslēpties vai ka viņām nebija dzīvesvietas. Šai ziņā aizturēšanas izpildē nebija ievērota nacionālā likumdošana, proti, Ārvalstnieku likuma 48. pantā noteiktās prasības.

138. Attiecībā uz viņu aizturēšanu 1998. gada 28.–29. oktobrī iesniedzējas apgalvoja, ka viņu apelācijai pret izbraukšanas rīkojumu būtu vajadzējis apturēt šī rīkojuma spēkā esamību saskaņā ar Latvijas likumdošanu, sākot ar 1998. gada 7. oktobri, un ka viņu aizturēšana bijusi pretrunā ar Ārvalstnieku likuma 40. pantu. Iesniedzējas arī norādīja, ka pat Latvijas imigrācijas varas iestādes pašas ar 1998. gada 29. oktobra vēstuli bija atzinušas, ka aizturēšanas posms bijis nelikumīgs nacionālās likumdošanas izpratnē (skatīt iepriekš 43. paragrāfu).

139. Otrā iesniedzēja arī sūdzējās, ka viņas aizturēšana 1999. gada 16.–17. martā bijusi patvaļīga un nelikumīga. Viņa norādīja, ka tai laikā viņa bija nepilngadīga, bet viņa tika aizturēta, nepaziņojot par to viņas vecākiem vai pārējiem tuviniekiem. Vēl jo vairāk, Latvijas valsts varas iestādēm nebija nekādu tiesību aizturēt viņu šajā laika posmā, ievērojot faktu, ka nepilngadīgie nevarēja tikt izraidīti no Latvijas atsevišķi no saviem vecākiem.

 

2. Atbildētāja Valdība

140. Atbildētāja Valdība norādīja, ka apstrīdētie aizturēšanas laika posmi bija savietojami ar Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa noteikumiem, jo iesniedzēju nelikumīgā uzturēšanās Latvijā tikusi apstiprināta ar nacionālo tiesu spēkā esošiem lēmumiem, un ka attiecībā uz viņām bija izdots spēkā esošs izbraukšanas rīkojums. Pēc Valdības teiktā, iesniedzēju aizturēšanai nebija nepieciešams neviens no “leģitīmajiem mērķiem”, kurus minēja iesniedzējas, jo faktiski tai laikā izraidīšanas procedūra jau bija uzsākta, tādējādi attaisnojot iesniedzēju aizturēšanu Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa (f) apakšpunkta nolūkam.

141. Aizturēšana nebija bijusi patvaļīga, jo iesniedzējas tika aizturētas sakarā ar deportācijas procedūru, kas balstījās uz nacionālās likumdošanas noteikumiem, kas bija iesniedzējām skaidri un pieejami. Iesniedzējas bija tikušas aizturētas, jo valsts varas iestādēm bija “dibināts pamats uzskatīt, ka šīs personas paslēpsies vai ka šīm personām nebija noteiktas dzīvesvietas”. Vēl jo vairāk, iesniedzējas tika aizturētas vienīgi pēc atkārtotas izraidīšanas rīkojuma neievērošanas no viņu puses un pēc neskaitāmiem Latvijas valsts varas iestāžu brīdinājumiem šai sakarā.

142. Valdība arī norādīja, ka Ārvalstnieku likuma 40. un 48.–5 pants noteica, ka izbraukšanas rīkojums stājas spēkā, kad ir izsmeltas visas tiesiskās iespējas, tas ir, ja sūdzība par izbraukšanas rīkojuma izdošanas likumīgumu ir tikusi noraidīta. Pēc Valdības teiktā, šādu lēmumu, kas padarīja izbraukšanas rīkojumu par spēkā esošu, bija pieņēmusi Rīgas apgabaltiesa 1998. gada 6. maijā. Tādējādi izbraukšanas rīkojums bija spēkā, atļaujot veikt iesniedzēju aizturēšanu.

143. Aizturēšana 1998. gada 28.–29. oktobrī un 1999. gada 16.–17. martā bija balstīta uz spēkā esošiem lēmumiem, kurus policija pieņēma saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 48.–5 pantu un attiecīgajiem Policijas likuma noteikumiem. Iesniedzējas bija izlasījušas un parakstījušas lēmumus, uz kuriem tika balstīta aizturēšana, un tādējādi bija zinājušas tās iemeslus. Pirmās iesniedzējas 1998. gada 7. oktobra apelācijai pret izraidīšanas rīkojumu nebija apturošas ietekmes uz rīkojuma spēkā esamību nacionālās likumdošanas izpratnē, jo par viņas apelāciju šai sakarā tiesas jau bija pieņēmušas lēmumu. Valdība secināja, ka aizturēšana bija savietojama ar nacionālo likumdošanu.

144. Valdība arī norādīja, ka iesniedzēju atbrīvošana 1998. gada 29. oktobrī un otrās iesniedzējas atbrīvošana 1999. gada 17. martā bija bijušas vienīgi imigrācijas varas iestāžu labas gribas apliecinājumi humānu iemeslu dēļ, ievērojot pirmās iesniedzējas vecāku veselības stāvokli un nepieciešamību otrajai iesniedzējai pabeigt skolu. Šo apsvērumu rezultātā imigrācijas varas iestādes bija “apturējušas izraidīšanas rīkojuma izpildi”.

 

B. Trešās puses komentāri

145. Krievijas Valdība norādīja, ka iesniedzēju aizturēšana 1998. gada 28.–29. oktobrī un otrās iesniedzējas aizturēšana 1999. gada 16.–17. martā bija bijušas patvaļīgas un nelikumīgas, jo nebija bijusi tiesas pavēle, kas atļautu iesniedzēju aizturēšanu, un Latvijas valsts varas iestādes nebija norādījušas nevienu iemeslu aizturēšanas pamatošanai. Bez tam otrās iesniedzējas — nepilngadīgas personas — aizturēšana 1999. gada 17.martā bija bijusi nelikumīga, jo viņa attiecīgajā laikā bija rīcībnespējīga, un viņu nedrīkstēja izraidīt vai aizturēt nošķirti no pirmās iesniedzējas.

 

C. Tiesas novērtējums

146. Tiesa ir pārliecinājusies, ka iesniedzēju aizturēšana divos minētajos gadījumos ir izskatāma saskaņā ar Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa (f) punktu kā aizturēšana “ar nolūku personu izraidīt no valsts”. Šis noteikums vienīgi nosaka, ka “darbība tiek veikta ar nolūku personu izraidīt no valsts”, un tādēļ tās piemērošanas nolūkos nav svarīgi, vai pamatā esošais lēmums personu izraidīt var tikt pamatots saskaņā ar nacionālo likumdošanu vai Konvenciju. Taču jebkura brīvības atņemšana saskaņā ar Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa (f) punktu būs attaisnojama vienīgi tik ilgi, kamēr notiek izraidīšanas lietas izskatīšana tiesā. Ja šāda lietas izskatīšana netiek veikta ar pienācīgu centību, aizturēšana pārstās būt pieļaujama saskaņā ar Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa (f) punktu (skatīt Chahal v. United Kingdom, 1996. gada 15. novembra spriedums, Reports1996–V, 1862.–63. lpp., 112.–113.§). Šajā lietā nav ticis apstrīdēts, ka pavēle iesniedzēju aizturēšanai, kas abos gadījumos bija ļoti īslaicīga (mazāk par 24 stundām 1998. gada 28.–29. oktobrī un 30 stundas 1999. gada 16.–17. martā) tika izdota pret viņām ierosinātās izraidīšanas lietas izskatīšanas kontekstā, kas attiecīgajos gadījumos tiesā vēl nebija izskatīta. Vēl jo vairāk, nevar apgalvot, ka valsts varas iestādes neveica šo lietu izskatīšanu ar pienācīgu centību.

147. Paliek jautājums, vai aizturēšana ikvienā gadījumā bija “likumīga” un “saskaņā ar likumā noteikto kārtību”. Šai sakarā Konvencija atsaucas galvenokārt uz valsts varas iestāžu pienākumu piemērot nacionālās likumdošanas materiālus un procesuālos noteikumus, taču tā papildus vēl nosaka, ka jebkurai brīvības atņemšanai ir jāatbilst 5. panta nolūkam, proti, jāaizsargā indivīds pret patvaļu (skatīt iepriekšminēto Chahal lietu, 1864. lpp., 118.§).

148. Policijas pavēlēs, kas bija izdotas iesniedzēju aizturēšanai 1998. gada 29. oktobrī un 1999. gada 16. martā (skatīt iepriekš 42. un 45. paragrāfu), bija norādīts gan attiecīgais nacionālajā likumdošanā noteiktais pamats aizturēšanai (proti, ikvienā gadījumā tas bija Ārvalstnieku likuma 48.–5 pants) un faktoloģiskie apstākļi, kas bija pamatā aizdomām, ka iesniedzējas uzturējās Latvijā nelikumīgi. Iesniedzējas parakstīja pavēles, tādējādi apstiprinot, ka viņas bija iepazinušās ar tajās minētajiem iemesliem (skatīt Konvencijas 5. panta otro paragrāfu).

149. Tā ir taisnība, ka 1998. gada 29. oktobra vēstulē imigrācijas varas iestāde informēja policiju par savu viedokli, ka iesniedzēju aizturēšana tai datumā bija “priekšlaicīga”, ievērojot faktu, ka 1998. gada 7. oktobrī pirmā iesniedzēja bija iesniegusi apelāciju pret izbraukšanas rīkojumu (skatīt iepriekš 43. paragrāfu). Taču pat tas, ka izbraukšanas rīkojumā ir atrodami zināmi trūkumi, nebūt nepadara vienlaikus notiekošo aizturēšanas posmu par nelikumīgu 5. panta pirmā paragrāfa izpratnē (skatīt, mutatis mutandis, Benham v. the United Kingdom, 1996. gada 10. jūnija spriedumu, Reports 1996–III, 753.–54. lpp., 42.–47.§), un tas tā būs arī, ja šķietamā kļūda tiek nekavējoties atklāta un labota ar attiecīgo personu atbrīvošanu, kā tas ir šajā lietā.

150. Vēl jo vairāk, kā Atbildētāja Valdība ir norādījusi, imigrācijas varas iestāžu viedoklis varēja nebūt balstīts uz piemērojamās nacionālās likumdošanas pareizu interpretāciju. Faktiski attiecīgajos datumos, t.i., 1998. gada 28.–29. oktobrī un 1999. gada 16.–17. martā, izbraukšanas rīkojums, kas tika izdots 1996. gada 20. augustā, jau bija kļuvis galīgs sakarā ar Augstākās tiesas 1998. gada 28. jūlija spriedumu, un tādējādi bija acīmredzams, ka iesniedzējām vairs nebija pieejamas nekādas turpmākas tiesiskās iespējas, lai novērstu savu izbraukšanu no Latvijas. Šai sakarā ir svarīgi ievērot, ka imigrācijas varas iestāde savā darbībā neņēma vērā 1998. gada 7. oktobra “apelāciju”, bet gan tai vietā informēja iesniedzējas ar vēstuli, kas arī bija datēta ar 1998. gada 29. oktobri, ka viņām bija nekavējoties jāatstāj valsts (skatīt iepriekš 44. paragrāfu).

151. Ievērojot Ārvalstnieku likuma 40. un 48.–5 panta noteikumus, saskaņā ar kuriem izbraukšanas rīkojums stājas spēkā, kad ir tikušas izmantotas visas tiesiskās iespējas, Tiesa uzskata, ka nevienai no aizturēšanas pavēlēm, kuras iesniedzēju sakarā bija izdevusi policija, netrūka likumā noteikta pamata nacionālajā likumdošanā. Vēl jo vairāk, nav pierādījumu, ka policija, izpildot šīs pavēles, būtu darbojusies ļaundabīgi vai patvaļīgi.

152. Jāsecina, ka pavēle par iesniedzēju aizturēšanu 1998. gada 28.–29. oktobrī un 1999. gada 16.–17. martā bija izdota “saskaņā ar likumā noteikto kārtību” un ka tā bija “likumīga” Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa (f) punkta izpratnē. Tādējādi šajā lietā šis noteikums nav ticis pārkāpts.

 

IV. Iespējamais Konvencijas

5. panta ceturtā paragrāfa pārkāpums

153. Iesniedzējas tālāk sūdzējās, ka viņas nav varējušas griezties tiesā sakarā ar savu aizturēšanu pretēji Konvencijas 5. panta ceturtā paragrāfa prasībām, kas nosaka, ka:

 

A. Pušu sniegtie paskaidrojumi

1. Iesniedzējas

154. Iesniedzējas apgalvoja, ka jebkādas iespējas neesamība griezties tiesā, lai apstrīdētu viņu aizturēšanas likumību 1998. gada 28.–29. oktobrī un 1999. gada 16.–17. martā, bija Konvencijas 5. panta ceturtā paragrāfa pārkāpums. Pēc viņu uzskata, vispārējā iespēja apstrīdēt jebkuru administratīvo darbību tiesā nebija garantējusi tām tiesības, kas bija noteiktas Konvencijas 5. panta ceturtajā paragrāfā.

 

2. Atbildētāja Valdība

155. Valdība norādīja, atsaucoties uz spriedumu lietā Campbell and Hartley v. the United Kingdom, (1990. gada 30. augusts, Sērija A Nr. 182), ka Konvencijas 5. panta ceturtais paragrāfs nebija piemērojams lietās, kur aizturētās personas bija atbrīvotas vēl pirms tam, kad vispār varēja notikt ātra aizturēšanas likumības izskatīšana tiesā. Ievērojot apstrīdētās aizturēšanas ļoti īso ilgumu, iepriekšminētais Konvencijas noteikums nebija piemērojams šai lietā.

156. Valdība tālāk norādīja, ka iesniedzējām jebkurā gadījumā bija bijušas tiesības apstrīdēt savu aizturēšanu tiesā, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civilprocesuālo kodeksu (24.–A nodaļa), kas garantēja tiesības pārsūdzēt tiesā jebkuru administratīvu darbību, kas pārkāpj personas tiesības (skatīt iepriekš 62. paragrāfu). Apkopojot teikto, šai lietā 5. panta ceturtais paragrāfs nebija pārkāpts. Valdība norādīja, ka tā nespēja atrast nevienu Latvijas tiesu pieņemtu lēmumu, kurā sūdzība attiecībā uz iespējamu nelikumīgu aizturēšanu izraidīšanas procedūras kontekstā būtu tikusi izskatīta, lietojot iepriekšminēto kārtību. Taču, pēc Valdības viedokļa, šādas tiesas prakses neesamība nenoliedza šāda tiesiska līdzekļa pastāvēšanu praksē.

 

B. Trešās puses komentāri

157. Krievijas Valdība atbalstīja iesniedzēju argumentu, apgalvojot, ka Latvijas likumdošana nenodrošināja iespējas iesniedzējām apstrīdēt viņu aizturēšanas likumību tiesā.

 

C. Tiesas novērtējums

158. Tiesa norāda, ka abas iesniedzējas tika aizturētas uz laika posmu, kas bija īsāks par 24 stundām 1998. gada 28.–29. oktobrī, un otrā iesniedzēja tika aizturēta uz 30 stundu ilgu laika posmu 1999. gada 16. – 17. martā. Abos gadījumos iesniedzējas tika atbrīvotas ātri, pirms jebkāda viņu aizturēšanas likumība varētu tikt izskatīta tiesā. Nav Tiesas ziņā noteikt, in abstracto, vai, ja tas tā nebūtu, Latvijā pieejamo tiesisko līdzekļu apjoms būtu atbildis 5. panta ceturtajā paragrāfā noteiktajām prasībām. Tiesa šai kontekstā norāda, ka Konvencijas 5. panta ceturtais paragrāfs attiecas vienīgi uz tiem tiesiskajiem līdzekļiem, kādiem ir jābūt pieejamiem personas aizturēšanas laikā, lai persona varētu nodrošināt nekavējošu aizturēšanas likumības izskatīšanu tiesā, kas attiecīgajā gadījumā varētu nodrošināt viņa vai viņas atbrīvošanu. Noteikums nenosaka citus tiesiskus līdzekļus, kas var kalpot, lai nodrošinātu aizturēšanas laika likumības izskatīšanu tiesā par aizturēšanu, kas jau ir beigusies, it īpaši īstermiņa aizturēšanu, kā tas ir šajā lietā.

159. Tādējādi Tiesa neuzskata par vajadzīgu izskatīt iesniedzēju sūdzības sakarā ar Konvencijas 5. panta ceturto paragrāfu pēc būtības (skatīt, mutatis mutandis, Fox, Campbell and Hartley, kas jau minēta iepriekš, 20.–21.lpp., 45.§).

 

V. Konvencijas 41. panta piemērošana

160. Konvencijas 41. pants nosaka:

 

A. Kaitējums

161. Iesniedzējas pieprasīja 400 000 eiro (EUR) par morālu kaitējumu, kas nodarīts viņu piespiedu izbraukšanas rezultātā no Latvijas, kuru viņas uzskatīja par savu dzimteni. Viņas apgalvoja, ka imigrācijas un citas valsts varas iestādes bija izturējušās pret viņām ar īpašu skarbumu un bardzību, kā tas tika konkrēti pierādīts ar viņu aizturēšanu, un ka šāda izturēšanās attaisnoja kompensācijas apjomu, kuru viņas pieprasīja par morālo kaitējumu.

162. Iesniedzējas arī apgalvoja, ka viņām bija nodarīti arī zināmi materiāli zaudējumi, konkrēti, pelņas iespējas zaudējums Latvijā, un ka Latvijas valsts varas iestādes bija atņēmušas viņu īpašumu. Iesniedzējas norādīja, ka viņas nevarēja iesniegt nekādus dokumentus, lai pamatotu savu prasību pēc kompensācijas par materiālajiem zaudējumiem, jo visi attiecīgie dokumenti bija atstāti Latvijā. Tādēļ iesniedzējas šīs prasības sakarā nenorādīja konkrētu summu.

163. Valdība uzskatīja prasības par pārmērīgām.

164. Trešā puse atbalstīja iesniedzēju prasības.

165. Tiesa ir konstatējusi Konvencijas 8. panta pārkāpumu attiecībā uz iesniedzēju izbraukšanu no Latvijas vienīgi sakarā ar viņu tiesībām uz privāto dzīvi un mājokli, bet ne attiecībā uz jebkādu viņu ģimenes dzīves traucējumu. Tā tāpat nav konstatējusi Konvencijas 5. panta pārkāpumu.

166. Attiecībā uz iesniedzēju prasību par materiālo zaudējumu kompensāciju Tiesa atzīmē, ka viņas nav konkrēti norādījušas summu, kuras viņas pieprasa šai sakarā, viņas nav arī sniegušas nekādu detalizētu informāciju par īpašumu, kas it kā ir ticis zaudēts un, pēc viņu apgalvojuma, zaudētajiem ienākumiem. Jebkurā gadījumā Tiesa nevar konstatēt pietiekamu cēlonisko sakaru starp it kā nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem un iepriekšminēto konstatēto Konvencijas pārkāpumu.

167. Attiecībā uz iesniedzēju prasību par kompensāciju par morālo kaitējumu Tiesa uzskata, ka viņām ir nodarīts zināms kaitējums konstatētā pārkāpuma rezultātā. Novērtējot pēc taisnības, Tiesa piespriež katrai iesniedzējai saņemt 10 000 eiro (EUR) šai prasības daļā.

 

B. Izmaksas un izdevumi

168. Tiesa atzīmē, ka tā ir sniegusi iesniedzējām tiesisko palīdzību saskaņā ar Tiesas tiesiskās palīdzības shēmu lietas iesniegšanai izskatīšanai, iesniedzēju paskaidrojumu un papildkomentāru iesniegšanai, mierizlīguma sarunu vešanai un sekretariāta izdevumiem. Iesniedzējas neiesniedza prasību par papildus tiesu izdevumiem. Tādējādi Tiesai nav nepieciešams pieņemt lēmumu šai daļā.

Šo iemeslu dēļ tiesa

1. Nolemj ar vienpadsmit balsīm pret sešām balsīm, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

2. Nolemj ar vienpadsmit balsīm pret sešām, ka nav nepieciešams atsevišķi izskatīt iesniedzēju sūdzības sakarā ar Konvencijas 14. pantu saistībā ar 8. pantu.

3. Nolemj ar sešpadsmit balsīm pret vienu, ka nav noticis Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa pārkāpums.

4. Nolemj vienprātīgi, ka nav nepieciešams izskatīt pēc būtības iesniedzēju sūdzību sakarā ar Konvencijas 5. panta ceturto paragrāfu.

5. Nolemj ar vienpadsmit balsīm pret sešām:

(a) ka Atbildētājai Valdībai ir jāizmaksā katrai no iesniedzējām triju mēnešu laikā 10 000 eiro (EUR) (desmit tūkstošus eiro) par morālo kaitējumu, kā arī vēl jebkuru nodokli, ar ko summa ir apliekama Atbildētājā Valstī;

(b) no iepriekšminēto triju mēnešu termiņa beigām līdz pilnīgai nomaksai par iepriekšminētajām summām tiek maksāti vienkārši procenti pēc likmes, kas ir vienlīdzīga Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevumu procentu likmei saistību neizpildes periodā plus trīs procenti.

6. Noraida vienprātīgi pārējās iesniedzēju prasības pēc to taisnīgas apmierināšanas.

Taisīts angļu un franču valodā un pasludināts atklātā tiesas sēdē Eiropas Cilvēktiesību ēkā Strasbūrā 2003. gada 9. oktobrī.

 

Paul Mahoney	Luzius Wildhaber
Sekretārs	Priekšsēdētājs

Saskaņā ar Konvencijas 45. panta otro paragrāfu un Tiesas Noteikumu 74. punkta otro paragrāfu šim spriedumam tiek pievienoti šādi atsevišķi viedokļi:

(a) Kovlera kunga viedoklis, kas daļēji piekrīt un daļēji nepiekrīt šim spriedumam;

(b) Vildhābera kunga, Ressa kunga, Sera Niklasa Bratsa, Kabrala Barreto kunga, Greves kundzes un Marustes kunga kopīgais viedoklis, kas nepiekrīt šim spriedumam;

(c) Marustes kunga atsevišķais viedoklis, kas nepiekrīt šim spriedumam.

L.W.

P.J.M.

 

Tiesneša Kovlera šim spriedumam daļēji piekrītošais un daļēji nepiekrītošais viedoklis

(Tulkojums)

I. Attiecībā uz Konvencijas 8. panta pārkāpumu

Lai gan es pievienojos vairākuma viedoklim, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums, es tomēr gribētu paskaidrot savu nostāju attiecībā uz it kā notikušo iejaukšanos iesniedzēju “ģimenes dzīvē”, uz sūdzību, kuru Tiesa savā pamatojumā ir noraidījusi.

Pēc manām pazemīgām domām, sava sprieduma 97. paragrāfā Tiesa ir sašaurinājusi “ģimenes dzīves” jēdzienu, uzskatot, ka tas aptver vienīgi saites “nukleārās ģimenes” ietvaros. Citiem vārdiem runājot, Tiesa ir izvēlējusies tradicionālo ģimenes jēdzienu, kas balstās uz laulāto savstarpējo vienošanos, tas ir, laulāto ģimeni, kas sastāv no tēva, mātes un viņu bērniem, kas vēl nav sasnieguši pilngadību, kamēr pieaugušie bērni un vecvecāki tiek izslēgti no šī loka. Tas varētu būt pareizi termina strikti juridiskajā izpratnē, kā to izmanto Eiropas valstis savā civiltiesiskajā likumdošanā, taču veids, kā Tiesa ir piemērojusi 8. panta pirmo paragrāfu savā tiesu praksē, paver citus apvāršņus, liekot uzsvaru uz plašākām ģimeniskajām saitēm.

Faktiskajā Marckx sprieduma tekstā, kas ticis citēts šajā lietā, Tiesa norādīja, ka “ģimenes dzīve” 8. panta izpratnē ietver vismaz saites starp tuviem radiniekiem, piemēram, saites starp vecvecākiem un mazbērniem, jo šādi radinieki var spēlēt nozīmīgu lomu ģimenes dzīvē, un secināja, ka tādējādi izprastas “tiesības” uz ģimenes dzīvi paredz Valstij pienākumu rīkoties tādā veidā, kura mērķis ir atļaut šīm saitēm normāli attīstīties (skatīt Marckx v. Belgium, 1979. gada 13. jūnija spriedumu, Sērija A Nr. 31, 21. lpp., 45.§; skatīt arī Scozzari and Giunta v. Italy [GC], nos. 39221/98 and 41963/98, 221.§, ECHR 2000–VIII). Citiem vārdiem runājot, Tiesa varēja vismaz uzmanīgāk nošķirt “ģimeni” šī termina strikti juridiskajā izpratnē un plašāko “ģimenes dzīves” jēdzienu, kas noteikts Marckx lietas spriedumā.

Tādējādi apgalvojums pašreizējā spriedumā, ka “iesniedzējas nevarēja atsaukties uz “ģimenes dzīves” esamību attiecībā uz pirmās iesniedzējas gados vecajiem vecākiem, pieaugušajiem, kas nepiederēja pie “nukleārās ģimenes” ir atkāpšanās no tiesu prakses, kas minēta iepriekš, un neņem vērā mūsdienu Eiropas ģimeņu socioloģiskos un cilvēciskos aspektus (es apzināti atstāju malā musulmaņu un afrikāņu ģimenes, jo mani apsvērumi attiecas vienīgi uz ģeogrāfisko teritoriju, kas ir Tiesas jurisdikcijā). Var atsaukties, piemēram, uz Litrē Franču valodas vārdnīcu (Littr? Dictionnaire de la langue fran?aise), kas definē “ģimeni” (“famille”) kā “kopā dzīvojošu cilvēku grupu, kuru vieno asinsradniecība” (“l’ensemble des individus de mźme sang qui vivent les uns ˆ c™t? des autres”). Pat ja šis jēdziens nav uzskatāms par juridisku, tas atspoguļo mūsu jurisdikcijai pakļauto personu izpratni.

Laulāto ģimenes ierobežojošā koncepcija (kas pazīstama kā “nukleārā ģimene” juridiskajā antropoloģijā) kļūst par novecojušu, ievērojot acīmredzamās izmaiņas, kas atspoguļotas ģimenes likumdošanā, kas nesen pieņemta virknē Eiropas valstu. Tai pašā laikā “paplašinātas ģimenes” tradīcija, kas ir tik stipra Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīs, ir iekļauta šo valstu pamatlikumos. Piemēram, Krievijas Federācijas Konstitūcija — tās valsts konstitūcija, kuras pilsones tagad ir iesniedzējas — nosaka: “Bērni, kas ir vecāki par astoņpadsmit gadiem, kas ir spējīgi strādāt, nodrošina savus vecākus, kas ir darbnespējīgi” (38. panta trešais paragrāfs). Līdzīgi noteikumi ir Ukrainas Konstitūcijā (51. panta otrais paragrāfs), Moldovas Konstitūcijā ( 48. panta ceturtais paragrāfs) un citu valstu konstitūcijās. Tas nozīmē, ka šajās valstīs tradīcija palīdzēt saviem gados vecajiem vecākiem ir stingri noteikta kā morāls imperatīvs, kas ir ierakstīts Konstitūcijā. Šie pamatā bija apsvērumi, pēc kuriem vadījās iesniedzējas viņu galarezultātā nesekmīgajā lūgumā Latvijas valsts varas iestādēm neatšķirt viņas no viņu gados vecajiem, slimīgajiem vecvecākiem. “Ģimenes dzīve” bija viņām nepārprotami neiedomājama, ja viņām tiktu liegta iespēja rūpēties par šiem tuviniekiem. Kas varētu būt vēl dabiskāks un cilvēcīgāks?

Pēc manām domām, tas nozīmē, ka iesniedzēju izbraukšana bija nepamatota iejaukšanās ne tikai viņu “privātajā dzīvē” un “mājoklī”, bet arī un pirmām kārtām viņu “ģimenes dzīvē”.

 

II. Attiecībā uz Konvencijas

5. panta pirmo paragrāfu

Man žēl, ka nevaru piekrist vairākuma viedoklim, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 5. panta pirmā paragrāfa pārkāpums.

Man nebūtu bijušas nekādas sūdzības par pasākumiem, kas tika veikti, lai izraidītu (Tulk. Piezīme: oriģinālā ir lietots termins “extradite” — izdot) abas iesniedzējas, tai skaitā viņu aizturēšanu, ja Tiesa nebūtu nolēmusi, ka viņu izbraukšana no Latvijas teritorijas bija “nepieciešana demokrātiskā sabiedrībā” (skatīt sprieduma 128. paragrāfu).

Konstatētā Konvencijas 8. panta pārkāpuma gaismā izraidīšanas lietas izskatīšanu tiesā, ko nosaka 5. panta pirmā paragrāfa (f) punkts, pašu par sevi ir ļoti grūti pamatot.

Lai gan izraidīšanas lietas izskatīšana tiesā bieži vien pamatos personas brīvības atņemšanu, balstoties uz 5. panta pirmā paragrāfa (f) punktu, šādai brīvības atņemšanai ir jāatbilst “aizturēšanas” likumīguma principam sakarā ar izraidīšanu (skatīt citu autoritatīvu avotu starpā — Chahal v. the United Kingdom, 1996. gada 15. novembra spriedumu, Reports of Judgments and Decisions 1996–V, 1864. lpp., 118.§); citiem vārdiem runājot, indivīds ir jāaizsargā pret patvaļu. Pēc manām domām, prasība ir īpaši būtiska sieviešu gadījumā, no kurām viena bija nepilngadīga.

Kopumā “… saskaņā ar Konvencijas 5. pantu jebkurai brīvības atņemšanai ir jābūt “likumīgai”, kas ietver prasību, ka tai ir jābūt veiktai “saskaņā ar likumā noteikto kārtību”. Šai ziņā Konvencija galvenokārt atsaucas uz nacionālo likumdošanu un nosaka pienākumu ievērot tās materiālos un procesuālos noteikumus” (skatīt Witold Litwa v. Poland, Nr.. 26629/95, 72.§, ECHR 2000–III). Šajā lietā valsts varas iestāžu pārstāve vēstulē imigrācijas policijai norādīja, ka iesniedzēju arests 1998. gada 28. oktobrī bija bijis “pāragrs” (skatīt sprieduma 43. paragrāfu). Tiesa pieņēma Valdības komentārus, ka “imigrācijas varas iestādes viedoklis varēja nebūt balstīts uz pareizu piemērojamās nacionālās likumdošanas interpretāciju”, kas, manuprāt, nepadara iesniedzēju aizturēšanu par pilnīgu “likumīgu”. Abu sieviešu uzvedība, kas parakstīja pavēles, kas bija izdotas viņu aizturēšanai, pierāda, ka viņām nebija nolūka slepus nozust vai slēpties. Redzot, ka viņām bija pastāvīga dzīvesvieta līdz brīdim, kad viņas atstās valsti, nebija dibināta pamata, ar kuru varētu attaisnot ierobežojumus, kas tika viņām piemēroti, kā demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamus.

Otrās iesniedzējas aizturēšana (kas tai laikā vēl nebija sasniegusi pilngadību) nometnē ārpus pilsētas 1999. gada 16.–17. martā, bija pat vēl mazāk “likumīga”, jo Atbildētāja Valdība nespēja pierādīt, ka viņas aizturēšana atbilda Ārvalstnieku likuma 48. –5 pantam, jo iespēja, ka viņa varētu “slēpties”, bija vēl iluzorāka. Nebūtu loģiski izdarīt “labas gribas žestu”, atbrīvojot aizturēto personu, ja patiešām bija pamats uzskatīt, ka viņa varētu mēģināt slēpties. Tādējādi kārtība, kas tika ievērota, kam nebija pārliecinoša pamata likuma 48.–5 pantā, nebija “likuma noteikta”. Otrās iesniedzējas arests nevar būt bijis nekas cits kā vien iebiedēšanas darbība, kuras mērķis ir izdarīt uz viņu psiholoģisku spiedienu un paātrināt iesniedzēju izceļošanu. Vēl jo vairāk, sava aresta brīdī meitenei nebija iespējas sazināties ar advokātu vai vismaz ar savu māti, un viņa tika piespiedu kārtā aizvesta pretī nezināmajam.

Šie ir apsvērumi, kas ir likuši man secināt, ka ir noticis 5.panta pirmā paragrāfa pārkāpums.

 

Tiesnešu Vildhābera, Ressa, Bratcas, Kabrala Barreto, Greves un Marustes kopīgais nepiekrītošais viedoklis

1. Mēs nevaram piekrist Tiesas vairākumam, ka šo iesniedzēju izbraukšana no Latvijas bija Konvencijas 8. panta pārkāpums.

2. Mēs pilnībā pievienojamies vairākuma viedoklim ne tikai par to, ka Latvijas – Krievijas 1994. gada 30. aprīļa līgumam par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas bija leģitīms mērķis Konvencijas 8. panta ziņā, bet arī tam, ka no Konvencijas viedokļa nekas nebija iebilstams pret faktu pašu par sevi, ka līgums noteica visu bruņoto spēku militārpersonu izbraukšanu, kas pēc 1992. gada 28. janvāra tika nodoti Krievijas jurisdikcijā, un tādēļ tas uzlika par pienākumu viņu ģimenēm atstāt valsti. Mēs arī atbalstām viedokli, ka, ciktāl Krievijas bruņoto spēku izvešana iejaucās tajā iesaistīto personu privātajā dzīvē un mājoklī, šāda iejaukšanās parasti neliktos neproporcionāla, ievērojot bruņoto spēku militārpersonu dienesta apstākļus, ārvalsts armijas militārpersonu pastāvīgā klātbūtne kopā ar savām ģimenēm var, kā tiek norādīts spriedumā, tikt uzskatāma par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts suverenitāti un par draudu tās nacionālajai drošībai, un sabiedrības ieinteresētība viņu izraidīšanā no valsts teritorijas parasti būs svarīgāka par indivīda ieinteresētību palikt. Visi šie iemesli, kopā ņemot, pamatoja, mūsuprāt, pārkāpuma neesamības konstatāciju.

3. Taču mūsu viedoklis fundamentāli atšķiras no vairākuma viedokļa viņu secinājumā, ka konkrētie apstākļi iesniedzēju lietā padarīja izbraukšanas pasākumus neproporcionālus un nepamatotus Konvencijas 8. panta ziņā.

4. Mēs pašā sākumā norādījām uz konkrēto vēsturisko kontekstu un nolūku, kādēļ līgums tika parakstīts, proti, padomju varas seku novēršanu Latvijā. Līguma preambulā abas līgumslēdzējas puses — Latvija un Krievija — atzina, ka Krievijas bruņoto spēku izvešanas nolūks bija “pārvarēt to kopīgās vēstures negatīvās sekas” (skatīt sprieduma 64. paragrāfu). Šī līguma nolūka leģitimitāte, mūsuprāt, ir ārkārtīgi svarīga, izvērtējot pamatojumu attiecībā uz iejaukšanos bruņoto spēku un viņu ģimeņu atsevišķo locekļu tiesībās, kam saskaņā ar līgumu valsts bija jāatstāj.

Tāpat ir svarīgi norādīt, ka pats līgums neuzlika Latvijas valsts varas iestādēm pienākumu pamatot ikvienu pasākumu, kas tika veikts attiecībā uz faktiskajiem draudiem, ko nacionālajai drošībai radīja attiecīgais konkrētais indivīds, it īpaši attiecībā uz ar karadienestu nesaistītajiem ģimenes locekļiem. Vispārīgās shēmās, tādās kā šī shēma ārvalstu bruņoto spēku un viņu ģimeņu izvešanai, nevar viegli iekļaut procedūras individualizētam, konkrētam pamatojumam par ikvienas lietas būtību. (Skatīt, mutatis mutandis, James and Others v. the United Kingdom, 1986. gada 21. februāra spriedumu , Sērija A Nr. 98, 41.–42. lpp. 68.§). Mūsuprāt, pieeja, nosakot noteicošajā dokumentā bruņoto spēku un to pavadošo ģimenes locekļu plašās kategorijas, kas ir jāizved, neatsaucoties uz viņu personisko vēsturi, nodrošina noteikto taisnīgo līdzsvaru starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm.

5. Konstatējot, ka šajā lietā tāds līdzsvars netika nodrošināts, Tiesas vairākums lika uzsvaru uz virkni lietas iezīmju. Konkrēti runājot, par pamatu tiek izmantots fakts,

(i) ka iesniedzējas bija atvaļināta bruņoto spēku virsnieka ģimenes locekles un ka attiecīgi šai gadījumā nacionālās drošības interesēm jābūt būtiskām nekā aktīvajā karadienestā esošu virsnieku gadījumā;

(ii) ka pierādījumi norādīja, ka 900 personu bija spējīgas legalizēt savu uzturēšanos Latvijā, neraugoties uz savu statusu kā Krievijas bruņoto spēku virsnieku tuviniekiem, kam bija jāatstāj valsts, tādējādi norādot, ka Latvijas valsts varas iestādes neuzskatīja, ka līguma noteikumi bija jāpiemēro bez izņēmumiem;

(iii) ka šajā lietā nebija tikuši izteikti apgalvojumi, ka iesniedzējas radīja konkrētus draudus nacionālajai drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, uztverot sabiedrības intereses abstraktā veidā, kas bija pamatā juridiskajām atšķirībām, kas tika noteiktas nacionālajā likumdošanā;

(iv) ka viņu izbraukšanas laikā no Latvijas iesniedzējas bija pietiekami integrētas Latvijas sabiedrībā un bija izveidojušas personiskas, sociālas un ekonomiskas saites ar valsti, kas nebija saistītas ar viņu kā padomju (un vēlāk Krievijas) bruņoto spēku virsnieku tuvinieku statusu;

(v) ka noteicošais elements atšķirīgajā attieksmē pret iesniedzējām nebija viņu pašreizējā ģimenes situācija, bet gan fakts, ka viņas bija bijušā padomju bruņoto spēku virsnieka meita un mazmeita, kas bija atvaļināts 1986. gadā un kas palika valstī pat pēc iesniedzēju izraidīšanas: nevarēja uzskatīt, ka iesniedzējas apdraudēja nacionālo drošību tādēļ, ka viņas piederēja tādas personas ģimenei, kas pati netika uzskatīta par šādas briesmas radošu.

6. Mums žēl, ka neuzskatām, ka šie faktori, skatīti individuāli vai to kombinācijā, ir pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka Latvijas valsts varas iestādes nespēja nodrošināt taisnīgu līdzsvaru, pieprasot, lai iesniedzējas izbrauktu no teritorijas.

7. Attiecībā uz pirmo no faktoriem, kas tika izmantots par pamatu, vairākums jau ir konstatējis, ka līguma atpakaļejošās iedarbības raksturs, lai ietvertu tos, kas jau bija atvaļināti no bruņotajiem spēkiem pirms šī līguma stāšanās spēkā, nebija nesavietojams ar Konvencijas prasībām, pat ja šīm personām viņu izbraukšanas laikā nebija aktīvas militāras lomas, un varēja apgalvot, ka tās radīja mazāku individuālu draudu nacionālajai drošībai. Bruņoto spēku locekļu tuvinieku iekļaušana, uz kuriem attiecās līgums, vai tie vēl būtu aktīvajā dienestā vai pensijā, mums šķiet vienlīdzīgi pamatoti Konvencijas ziņā, pat ja ģimenes locekļu vairākums, atsevišķi ņemot, nevarētu radīt draudus nacionālajai drošībai. Ievērojot līguma leģitīmo mērķi, proti, visa ārvalstu bruņoto spēku kopuma, tai skaitā militārā personālsastāva un viņu apgādībā esošo personu repatriāciju, 8. pants, pēc mūsu domām, nevar tikt interpretēts kā izvirzošs prasību, ka līgums tiek piemērots tādā veidā, lai tuvi radinieki, kas bija Latvijā dzīvojuši vērā ņemamu laiku, tādējādi izveidojot tur mājas un privāto dzīvi, varētu tikt izraidīti vienīgi tad, ja varētu pierādīt, ka viņi personiski bija uzskatāmi par draudu Latvijas nacionālajai drošībai. Tāda interpretācija apdraudētu līgumu efektīvu izpildi, jo pēc sava rakstura nosacījums par faktiskiem draudiem teritoriālajai drošībai diez vai jebkad tiktu apmierināts attiecībā uz ģimenes locekļiem. Tā kā ir tikusi atzīta ģimenes locekļu iekļaušanas leģitimitāte bruņoto spēku izvešanas programmā, mums ir grūti piekrist, ka nesen atvaļinātu virsnieku ģimenes locekļu privātās intereses ir uzskatāmas par svarīgākām nekā vēl aktīvajā dienestā esošu virsnieku interesēm.

8. Tiesas vairākums balstās uz faktu, prasība atstāt valsti kā daļa no vispārīgiem karadienesta noteikumiem parasti vairs neattieksies uz bruņoto spēku militārpersonām pēc viņu atvaļināšanas no bruņotajiem spēkiem un viņu ģimenēm. Lai gan tas tā ir, šī lieta neattiecas uz bruņoto spēku militārpersonu un viņu ģimeņu pārvešanu uz citu dienesta vietu saskaņā ar vispārīgiem karadienesta noteikumiem, bet drīzāk uz starptautiska līguma noteikumu izpildi, kuru mērķis ir nodrošināt uzspiestas un ilgstošas bruņoto spēku klātbūtnes izbeigšanu ārvalsts teritorijā. Šai ziņā mēs gribētu norādīt, ka līguma noteiktā kārtība pati centās ievērot iesaistīto personu ģimenes dzīvi, izturoties pret ģimeni kā pret kopumu, Krievijas Federācijai apņemoties uzņemt savā teritorijā visu ģimeni, lai kāda būtu atsevišķo ģimenes locekļu izcelsme vai pavalstniecība.

9. Fakts, ka 900 gadījumos Latvijas valsts varas iestādes bija atļāvušas atkāpšanos no pienākuma, kuru noteica līgums, atstāt valsti, mūsuprāt, nekalpo par iesniedzēju lietu nostiprinošu faktoru. Šīs atkāpšanās rezultātā ieguvēji bija visi Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņu tuvi radinieki, un lēmumi nebija tikuši balstīti uz jebkādu citu apsvērumu, vai katra attiecīgā persona bija konkrēts drauds Latvijas nacionālajai drošībai (skatīt sprieduma 57. un 58. paragrāfu). Vēl jo vairāk, attiecībā uz Latvijas pilsoņiem šāda veida atkāpšanos patiešām noteica Konvencija, jo viņu izraidīšana būtu pretrunā ar Konvencijas Ceturtā protokola 3. pantu. Iesniedzējām, pretstatā, šādas saistības ar Latviju nebija. Atbildētāja Valdība ir paskaidrojusi atteikšanos piešķirt viņām pastāvīgo iedzīvotāju statusu Latvijā, ka to ir noteikusi viņu dubultā saistība ar bruņoto spēku virsnieku ģimenēm: pirmā iesniedzēja ieradās valstī 1959. gadā kā padomju bruņoto spēku virsnieka meita, kas tai laikā bija aktīvajā karadienestā; 1989. gadā viņa apprecējās ar citu padomju bruņoto spēku virsnieku, kas bija ieradies Latvijā aktīvajā karadienestā un kas vēlāk turpināja dienestu Krievijas bruņotajos spēkos, kuri bija izvietoti Latvijā arī pēc tam, kad Latvija bija atguvusi savu neatkarību.

Vienīgais iemesls, kādēļ abas iesniedzējas dzīvoja Latvijā, tādējādi bija padomju bruņoto spēku klātbūtne Latvijā, kas ar 1992. gadu kļuva par Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem. Tā kā tā tas bija, atteikums piešķirt viņām atkāpi uz personisko grūtību pamata bija saskaņā ar līguma pamatā esošo loģiku, kas, pēc Tiesas atzinuma, ir nodrošinājusi taisnīgu līdzsvaru.

10. Spriedumā ir pareizi norādīts, ka viņu dzīvošanas laikā Latvijā iesniedzējas bija izveidojušas spēcīgas saites ar valsti. Taču, pieņemot lēmumu, vai šādas saites nodrošināja iesniedzējām tiesības uz īpašu attieksmi saskaņā ar līgumu, mēs uzskatām, ka Latvijas valsts varas iestādēm bija tiesības arī ņemt vērā svarīgās personiskās saites, kas iesniedzējām bija ar Krieviju. Šai sakarā mēs norādītu, ka iesniedzējas bija krievu izcelsmes un krievvalodīgās, apmeklēja krievvalodīgas izglītības iestādes un galarezultātā varēja kļūt par Krievijas pilsonēm. Pirmās iesniedzējas vīrs kļuva par Krievijas pilsoni laikā, kad viņš vēl dzīvoja Latvijā, un bija pārcēlies uz dzīvi Krievijā līdz tam laikam, kad norisinājās notikumi, par kuru sūdzas iesniedzējas (skatīt sprieduma 21. un 23. paragrāfu). Sākot no 1994. gada beigām, ģimenei Kurskā, Krievijā, bija pieejama arī dzīvojamā platība (skatīt sprieduma 28., 37. un 46. paragrāfu), un nav ticis norādīts, ka iesniedzējas galarezultātā nav bijušas spējīgas nodarboties ar jebkādām personiskām, izglītības vai nodarbinātības darbībām Krievijā. Tādējādi, lai gan nevar noliegt viņu personiskās, sociālās un ekonomiskās saites ar Latviju, tomēr arī liekas, ka iesniedzējām bija vienlīdz svarīgas šāda rakstura saites ar Krieviju (skatīt Dalia v. France, 1998. gada 19. novembra spriedumu, Reports of Judgments and Decisions 1998–I, 91.–92. lpp., 53.§; skatīt arī C. v. Belgium, 1996. gada 7. augusta spriedumu, Reports 1996–III, 924. lpp., 34.§).

11. Šādos apstākļos mēs neesam spējīgi secināt, ka Latvijas valsts varas iestādes pārkāpa rīcības brīvību, kas tām ir nodrošināta saskaņā ar Konvencijas 8. pantu, konkrētajā Krievijas bruņoto spēku izvešanas kontekstā no Latvijas teritorijas pēc gandrīz 50 gadu ilgas padomju klātbūtnes. Latvijas valsts varas iestādēm, pēc mūsu domām, bija tiesības uzskatīt, ka apstrīdētā iejaukšanās iesniedzēju tiesībās uz viņu privāto dzīvi un mājokli bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”.

12. Ievērojot šo secinājumu, nepieciešams ņemt vērā turpmāko iesniedzēju apgalvojumu, ka ir pārkāpts Konvencijas 14. pants, skatīts kopā ar 8. pantu, attiecībā uz atšķirībām likumā noteiktajā attieksmē pret Krievijas bruņoto spēku virsnieku ģimenes locekļiem, kam bija izvirzīta prasība atstāt Latviju, un pret citiem krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri varēja iegūt atļauju dzīvot Latvijā.

13. Saskaņā ar Tiesas tiesu praksi atšķirības attieksmē ir diskriminējošas 14. panta sakarā, ja tām “nav objektīva un saprātīga pamatojuma”, ja tai nav “leģitīma mērķa” vai ja nav “saprātīgas proporcionālas saistības starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi”. Līgumslēdzējām valstīm ir dota zināma rīcības brīvība, lai izvērtētu, vai un cik lielā mērā atšķirības citādi līdzīgās situācijās attaisno atšķirīgu attieksmi (skatīt, citu autoritatīvu avotu starpā, Van Raalte v. the Netherlands, 1997. gada 21. februāra spriedumu, Reports 1997–I, 106. lpp., 39.§).

14. Iesniedzējas apgalvoja, ka viņu izbraukšana atklāja diskrimināciju uz diviem pamatiem — sakarā ar viņu piederību krievvalodīgai minoritātei un viņu piederību Krievijas bruņoto spēku virsnieka ģimenei. Mēs uzskatām par nepamatotu iesniedzēju apgalvojumu, ka viņas tika diskriminētas kā krievvalodīgās. Patiešām, virkne citu krievvalodīgo personu, faktiski, bija spējīgas legalizēt savu uzturēšanos Latvijā. Atšķirība, kuru attiecībā uz iesniedzējām ievēroja Latvijas valsts varas iestādes, nebija balstīta uz viņu etnisko izcelsmi, bet uz viņu dubulto saistību ar bruņoto spēku militārpersonu ģimenēm, no kuriem viens bija Krievijas bruņoto spēku loceklis, kas saskaņā ar 1994. gada līgumu bija jāizved. Jau sakarā ar 8. pantu iesniegtās sūdzības izskatīšanā minēto iemeslu dēļ šie elementi varēja tikt, mūsuprāt, saprātīgās robežās ievēroti, lai pamatotu apstrīdētos pasākumus, kas tika veikti, lai iesniedzējas izbrauktu no Latvijas teritorijas.

15. To pašu iemeslu dēļ mēs uzskatām, ka atšķirībai, kas tika ievērota šai lietā, balstoties uz iesniedzēju statusu, tas ir, atšķirība, kas tika noteikta attiecīgajos likuma noteikumos un pēc tam ievērota šo noteikumu piemērošanā iesniedzējām, bija objektīvs un saprātīgs pamatojums, un tādējādi tā nebija diskriminācija Konvencijas 14. panta izpratnē.

16. Tādējādi, mūsuprāt, nav ticis pārkāpts Konvencijas 14. pants, kas skatīts saistībā ar 8. pantu.

 

Tiesneša Marustes atsevišķais nepiekrītošais viedoklis

Lai gan es pievienojos viedokļiem, kas tika izteikti kopīgajā nepiekrītošajā viedoklī, es gribētu minēt vēl dažus iemeslus, kāpēc es nevaru piekrist vairākumam.

Pirmkārt, es uzskatu, ka lieta ir īpaša savas priekšvēstures dēļ. No šīs priekšvēstures izriet sekas saskaņā ar konstitucionālajām un starptautiskajām tiesībām, kas nevar netikt ņemtas vērā. Starptautiskajās tiesībās ir labi zināms un atzīts tas, ka Baltijas valstis, tai skaitā arī Latvija, zaudēja savu neatkarību, balstoties uz Hitlera–Staļina paktu starp nacistisko Vāciju un PSRS, kas faktiski attiecas uz Molotova–Ribentropa paktu vai slepenajiem protokoliem, kas bija pievienoti neuzbrukšanas līgumam starp Padomju Savienību un Vāciju, un kurš tika parakstīts 1939. gada 23. augustā. Šīs slepenās vienošanās rezultātā Austrumeiropa tika sadalīta divās ietekmes sfērās, atstājot Baltijas valstis, tai skaitā arī Latviju, Padomju Savienības interešu sfērā. Tam sekoja padomju draudi ultimāta formā, kas tika adresēti 1940. gadā Baltijas valstīm, tai skaitā Latvijai, kurā PSRS pieprasīja valdības nomaiņu un padomju bruņoto spēku ievešanu (papildus tiem bruņotajiem spēkiem, kas jau bija izvietoti padomju karabāzēs). Faktiskā bruņoto spēku ienākšana un valdības nomaiņa notika 1940. gada jūnijā.

Saskaņā ar Hāgas Noteikumu par likumiem un kara paražām uz sauszemes 42. pantu teritorija tiek uzskatīta par okupētu: “kad tā tiek faktiski pakļauta naidīgas armijas varai.”

Salīdzinājumam Nirnbergas kara tribunāls iekļāva ultimātu, kuru Vācija izvirzīja Austrijai 1938. gadā, to darbību vidū, kas bija jātiesā kā “noziegumi pret mieru” 1945. gada Londonas Hartas izpratnē.

Iepriekšminētās Padomju Savienības veiktās darbības neatzina lielākā daļa starptautiskās demokrātiskās sabiedrības, tai skaitā Eiropas Parlaments un Eiropas Padome. Pēdējā, piemēram, izteica savu attieksmi Rezolūcijā Nr. 189 (1960.) par situāciju Baltijas valstīs, norādot: “divdesmitajā gadadienā kopš triju Eiropas valstu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācijas un varmācīgas inkorporācijas Padomju Savienības sastāvā ”, ka “šī nelikumīgā aneksija notika bez patiesas tautas vēlmju ievērošanas”.

Starptautiskajās tiesībās ir iedibināts princips, kas tagad ir ticis iekļauts arī Starptautiskās krimināltiesas statūtos (8. pants), ka okupējošās valsts tieši vai netieši veikta savas pašas civiliedzīvotāju daļas pārvešana uz teritoriju, kuru tā okupē, nav atļauta. Patiešām, saskaņā ar to pašu 8. pantu, tas ir kara noziegums.

Saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem ikviena starptautiski nepareiza valsts darbība izraisa starptautisku atbildību un pienākumu šai valstij status quo ante. Tādējādi Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, balstoties uz juridisko kontinuitāti, un padomju — krievu bruņoto spēku izvešana ir jāuzskata par vēsturiskas netaisnības labošanu. Šis mērķis arī tika uzsvērts 1994. gada 30. aprīļa Latvijas – Krievijas līguma preambulā (Bruņoto spēku izvešanas līgums), kurā tika minēts, ka, parakstot šo līgumu, puses vēlējās “novērst to kopējās vēstures negatīvās sekas” (skatīt 64. paragrāfu). Tādējādi Līguma prasība izvest bruņoto spēku personālsastāvu un viņu ģimenes locekļus (Līguma 2.2. paragrāfs) pilnībā atbilst starptautisko tiesību principiem. Tādējādi 1994. gada 30. aprīļa Latvijas – Krievijas līguma mērķis bija pilnīgi leģitīms Konvencijas nolūkos (skatīt 111. paragrāfu). Tiesa pareizi atzina, ka vienas neatkarīgas valsts bruņoto spēku izvešana no citas valsts teritorijas ir atbilstošs veids, kā risināt dažādās politiskās, sociālās un ekonomiskās problēmas, kuras ir radījusi šī vēsturiskā netaisnība.

Tā kā Latvija bija atguvusi savu neatkarību no PSRS 1991. gadā un Krievijas Federācija bija pārņēmusi savā jurisdikcijā bijušās Padomju Savienības bruņotos spēkus ar 1992. gada 28. janvāri, shēma, kura tika izveidota saskaņā ar Līgumu, aptvēra visas bruņoto spēku militārpersonas kopā ar viņu ģimenēm, kas bija dienējuši Krievijas bruņotajos spēkos Latvijā tajā brīdī, pat ja viņi tika atvaļināti pirms Līguma stāšanās spēkā. Izvešanas programma pati par sevi nebija tāda, lai varētu izraisīt pret abām iesniedzējām veikto pasākumu neiekļaušanos tās rīcības brīvības ietvaros, kas bija pieejama Latvijas valsts varas iestādēm tā leģitīmā mērķa sasniegšanai, kurus tās vēlējās sasniegt.

Jānorāda, ka pats Līgums neuzlika Latvijas valsts varas iestādēm pienākumu pamatot ikvienu pasākumu, kas tika veikts attiecībā uz faktiskajiem draudiem, kurus konkrētais attiecīgais indivīds radīja nacionālajai drošībai, it īpaši attiecībā uz nemilitārajiem ģimenes locekļiem. Vēl jo vairāk, izvedamo personu sarakstu saskaņā ar Līguma noteikumiem sastādīja nevis Latvijas puse, bet gan Krievijas puse. Šajos apstākļos atbildība par izvešanu gulstas vismaz uz abām Līguma slēdzējām pusēm un nevis tikai uz Latvijas pusi. Tāpat arī jānorāda, ka, lai gan iesniedzējas un trešā puse to apstrīdēja, tās bija Latvijas tiesas, kas atklāja, ka pirmā iesniedzēja nebija sniegusi visu nepieciešamo informāciju (1995. gada reģistrācijas veidlapā) par sava vīra (militāro) nodarbošanos. Dokuments bija zināms iesniedzējām, bet viņas nekad neapstrīdēja tā spēkā esamību nacionālajās tiesās. Viņas un trešā puse to izdarīja vienīgi vēlāk.

Visbeidzot, sākot ar 1994. gada nogali, tika īstenota liela mēroga Rietumu finansu palīdzības shēma, lai nodrošinātu ar dzīvojamo platību padomju/krievu bruņoto spēku militārpersonas, kas atgriezās, saskaņā ar kuru, kā to savā lēmumā norādīja Latvijas Augstākā tiesa, dzīvojamā platība bija nodrošināta arī Sļivenko ģimenei. Lai gan es saprotu, ka vairākums uzskatīja kompensācijas piešķiršanu iesniedzējām par konstatētā pārkāpuma loģiskām sekām, taču šīs palīdzības shēmas gaismā, kā arī ievērojot vēsturisko kontekstu, kurā daudzi no tiem, kuri pārcieta netaisnību, nekad nebija varējuši saņemt kompensāciju ne par materiālajiem zaudējumiem, ne par morālo kaitējumu, man ir grūti piekrist Tiesas piešķirtajai materiālajai kompensācijai.