Par jaunās ārpolitikas prioritātēm

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš:

Foto: A.F.I.

Līdz šim ārpolitiskie mērķi bija labi pārskatāmi un savā ziņā pat “šauri”, taču pašreizējā situācija, definējot jaunos mērķus, uzliek mums pienākumu raudzīties plašāk. Strauji mainīga ir arī starptautiskā vide – īpaši globalizācijas apstākļu diktētās, dažādos pasaules reģionos notiekošo procesu ciešās mijiedarbības dēļ. Šī mijiedarbība prasa mūsu līdzdarbību situācijās, kurās ārpolitisko prioritāšu noteikšana, raugoties vienīgi caur tradicionāli šaurajām un egoistiskajām nacionālās valsts interesēm, ir lemta neveiksmei.

Tādēļ vēlos dalīties pārdomās par jaunajiem uzdevumiem Latvijas ārpolitikai, kā arī aicināt uz diskusiju.

Kādi ir izaicinājumi, kuri ir būtiski, definējot jaunās ārpolitikas prioritātes?

1. Starptautiskais terorisms un virkne citu jauno draudu, kas iezīmējušies pēdējos gados. Starp tiem minami nekontrolēta ieroču, īpaši masu iznīcināšanas ieroču tirdzniecība, ekoloģiskais apdraudējums, apdraudējums sabiedrībai svarīgai infrastruktūrai, liela mēroga ekonomiskā noziedzība, nedemokrātisku režīmu radītais apdraudējums starptautiskajai drošībai – jaunajā starptautiskajā vidē šiem jēdzieniem parādās jauns saturs un ietekme.

2. Ekonomikas attīstības tendences pasaulē. Saistībā ar mūsu dalību ES Latvijas interesēs ir ne tikai mūsu valsts attīstības tempu īstermiņa pieaugums, bet arī visas Eiropas Savienības ekonomiskā attīstība. ES vispārējā ekonomiskā attīstība atstās ietekmi gan uz mūsu izaugsmi, gan uz ES iespējām ietekmēt procesus pasaulē. Mūsu interesēs ir spēcīga ES ar tai atbilstošu lomu starptautiskajā arēnā.

3. Draudi, kas nāk no nemieru pārņemtajiem reģioniem, kā arī valstīm, kas savas nedemokrātiskās iekārtas un eksistējošo režīmu īstenotās politikas un tās radīto iespējamo nemieru dēļ var apdraudēt ne tikai savu kaimiņu reģionu, bet arī veidot plašāku ietekmi uz starptautisko kārtību.

Kam vajadzētu būt pastāvīgā valsts ārpolitikas rūpju lokā?

Pirmkārt, tā ir valsts drošība. Līdz ar pievienošanos starptautiskajā arēnā neapšaubāmi vadošām organizācijām – ES un NATO – mēs būsim atrisinājuši savu tradicionālo ārējās drošības problēmu. Taču mūsu drošības interesēm rodas jauni izaicinājumi. Daļa no šīm jaunajām apdraudējuma formām ir risināmas starptautisko organizāciju ietvaros. Mums ir svarīgi, lai starp Eiropu un ASV šajā jomā būtu maksimāla izpratne. Ir nepieciešama kopīga ES un ASV rīcība, lai radītu mainīgajai ārpolitiskajai videi atbilstošus starptautiskās sadarbības mehānismus, kā arī pilnveidotu vai reorganizētu līdzšinējās sadarbības struktūras. Transatlantiskās saites vadošajam drošības instrumentam ir jāpaliek NATO aliansei. Latvijas interesēs ir spēcīga NATO, kura spēj adaptēties jaunajiem draudiem un kuras dalībniekiem ir nepieciešamā politiskā griba, kā arī ekonomiskie un militārie līdzekļi tos novērst. Spēcīgas alianses esamība nav pretrunā eiropiešu vēlmei būt spējīgai risināt virkni drošības politisko jautājumu bez būtiska atbalsta no Ziemeļamerikas partneriem, taču mēģinājumi radīt efektīvu Eiropas ārējo un drošības politiku uz antiamerikānisma nots ir lemti neveiksmei. Mums jācenšas atrast jomas, kurās ES un ASV kopīgiem spēkiem var ko reāli mainīt.

Dalība ES un NATO uzliek jaunu atbildību un paver jaunas iespējas attiecībām ar kaimiņiem. Ekonomiski stabilas un demokrātiskas valstis ir labas kaimiņvalstis. Latvijas ārpolitikai ir jābūt vērstai uz demokrātijas un ekonomiskās stabilitātes nostiprināšanos mūsu kaimiņu reģionos.

Otrkārt, tā ir valsts un tās iedzīvotāju labklājības veicināšana. Šķiet, ka šeit ir vairākas jomas, kurās, aktīvi strādājot, mēs varam nodrošināt gan valsts ekonomisko attīstību, gan to, ka šo attīstību iedzīvotāji var sajust savos maciņos. Kā pirmā minama iespēju izmantošana, ko sniedz Latvijas dalība ES. Īpašu nozīmi šajā kontekstā iegūst valsts spēja izmantot visas priekšrocības, ko sniedz atrašanās vienotajā ES tirgū, kā arī jaunās iespējas ietekmēt ES (tātad arī savu) tirdzniecības politiku un intereses iepretī trešajām valstīm. Taču, darbojoties ES, mēs nedrīkstam aizmirst iespējas, kuru īstenošana atkarīga tikai no mūsu pašu spējām. Piemēram, jaunu preču noieta tirgus meklējumi, ekonomisko pārstāvniecību tīkla izvēršana ārvalstīs, enerģētiskās drošības nostiprināšana. Tie ir tikai daži elementi no iespēju klāsta.

Treškārt, tas ir jautājums par mūsu identitāti. Ikdienā gandrīz ikviens ir saskāries ar situāciju, kurā Latvijas tēlam ārvalstīs ir ticis piemērots viens vai otrs vispārinājums – Baltijas valsts, Austrumeiropas valsts, postkomunistiskā valsts, ES kandidātvalsts utt. Pret to var izturēties divējādi. Neievērot, uzskatot to par nebūtisku jautājumu, vai arī censties šo redzējumu ietekmēt. Ja mēs izvēlamies otro iespēju, tad valstij ir jāizmanto visi tās rīcībā esošie instrumenti, apzinoties, ka konkrētas identitātes veidošana paplašina kādu iespēju, bet vienlaikus sašaurina kādu citu no tām. Tas ir iespēju prioritēšanas jautājums. Balstoties uz mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, kā arī paturot prātā mūsu plaši izvērsto sadarbību ar Baltijas un Ziemeļvalstīm kultūrā, ekonomikā, politikā, drošības jomā, pašvaldību starpā, pastāvot neskaitāmiem ikdienas kontaktiem, ir skaidrs, ka esam Ziemeļeiropas valsts. Šāda politika perspektīvā varētu iezīmēt arī mūsu sadarbību ar citiem reģioniem.

Ceturtkārt, tās ir rūpes par mūsu pilsoņiem un tautiešiem ārvalstīs. Nav nepieciešams īpaši izvērst tēzi par konsulāro Latvijas pilsoņu un viņu interešu aizsardzību ārvalstīs – tas ir ikkatras sevi cienošas valsts pienākums. Mūsu gadījumā runa ir arī par darbu ar mūsu tautiešiem. Daudzi no viņiem personīgi, kā arī tautiešu sabiedriskās organizācijas ir aktīvi strādājušas, lai veicinātu valsts attīstību un ārpolitisko mērķu sasniegšanu. Valsts institūciju pienākums ir atbalstīt tautiešu centienus saglabāt un attīstīt nacionālo identitāti un kultūru.

Šis jautājumu uzskaitījums, iespējams, nav pilnīgs, taču tas dod ieskatu ārpolitiskajos uzdevumos nākotnē. Varbūt no sabiedrisko attiecību viedokļa to īstenošana nebūs pielīdzināma “tīģera lēcieniem”, taču tas nenozīmē, ka tie būs mazsvarīgi. Patlaban ir svarīgi apzināt šos uzdevumus, krāt pieredzi, darbojoties ES un NATO struktūrās. Tas palīdzēs precīzi definēt mūsu ārpolitikas pamatlīnijas laika posmam pēc nākamā gada 1. maija – dienas, kad līdzšinējā ārpolitikas koncepcija būs noliekama arhīvā.

“DIENA”; pēc M. Riekstiņa raksta “Jauns sākums Latvijas ārpolitikai”