Par nākamo kā valsts attīstības gadu

Finanšu ministrs Valdis Dombrovskis:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Apritējis gads, kopš pie varas ir pašreizējā valdība. Kā vērtējat šajā laikā paveikto?

Galvenās lietas, pie kā ir nācies strādāt šā gada laikā, ir nodokļu iekasēšanas uzlabošana, kā arī Eiropas Savienības struktūrfondu apguves shēmas izveide. Par nodokļu iekasēšanu kopumā varu teikt, ka ir redzami jau pirmie rezultāti. Kopš pagājušā gada novembra līdz šim brīdim nodokļu veidā ir iekasēts par 220 miljoniem latu vairāk nekā iepriekšējā attiecīgajā periodā. Tas ir 14% pieaugums. Šā gada 10 mēnešos vien šis pieaugums ir 164 miljoni latu. Straujākie ieņēmumu pieaugumi ir attiecībā uz akcīzes nodokli – 21%, kā arī PVN – 21%. Bieži tiek runāts par to, kā valdība cīnās ar kontrabandu. Mēs apkarojam kontrabandu pašā tās “saknē”, neļaujot uzkrāt nodokļu parādus 20,5 miljonu latu apmērā. Tas atspoguļojas arī augošajos nodokļu ieņēmumos.

Daudz ir strādāts pie nodokļu likumdošanas sakārtošanas. Šeit var minēt gan grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”, gan arī “Par PVN”, kas ierobežo fiktīvo jeb “bomžu” firmu darbību. Tāpat ir sakārtoti degvielas aprites noteikumi, kas aizliedz degvielas vairumtirdzniecības firmu savstarpējus darījumus, kuru rezultātā bieži rodas dažādas “ķēdes”, kuru ietvaros parasti tika realizēta nezināmas izcelsmes degviela.

Runājot par gatavošanos ES struktūrfondiem, jāsaka, ka sarunas ar Eiropas Komisiju faktiski ir pabeigtas, kas mūsu izveidoto attīstības plānu pārveidos par vienoto programmdokumentu, uz kura pamata tad arī mums būs pieejami struktūrfondu līdzekļi. Izstrādāti arī Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka šo fondu uzraudzības un vadības kārtību, nosakot, kuras institūcijas ar ko nodarbosies. Šobrīd saskaņošanas stadijā vēl ir instrukcijas, kas nosaka maksāšanas kārtību attiecība uz šiem fondiem.

Latvijas līdzfinansējumam ES strukturālajiem fondiem ir atvēlēti 30 miljoni latu. Vai, jūsuprāt, šī summa ir pietiekama?

Nākamā gada piešķīrums Latvijai ir 161 miljons eiro, kas mums ir jāapgūst trīs gadu laika. Prakse liecina, ka pirmajā gadā parasti tiek apgūta relatīvi mazāka līdzekļu daļa nekā otrajā un trešajā gadā, kad visi projekti izvēršas. Tādējādi ir paredzēts, ka 2004. gadā tiks apgūti 45 miljoni eiro, bet 2005. un 2006. gadā – pa 58 miljoniem eiro. Līdzfinansējumam un priekšfinansējumam kopā mums 2004. gadā ir nepieciešami apmēram 60 miljoni eiro, kas ir apmēram 40 miljoni latu. No tiem 31 miljons mums ir iezīmēts budžeta kopējā pozīcijā, bet vēl pieci seši miljoni – atsevišķajos ministriju budžetos. Atlikušie trīs četri miljoni ir paredzēti kā pašvaldību finansējums. Šeit gan jāsaka, ka tas būs atkarīgs no tā, cik liela finansējuma daļa būs atvēlēta pašvaldībām.

Kādus jūs redzat finansējuma avotus ES projektu priekšfinansēšanai?

Šajos manis minētajos 60 miljonos ir iekļauts gan līdzfinansējums, gan arī priekšfinansējums, kas nozīmē, ka nepieciešamie līdzekļi jau daļēji ir ministriju budžetos. Protams, ar ministrijām vēl būs jārunā par lielāku līdzekļu izdalīšanu struktūrfondu finansēšanai no esošajām programmām, kas būs pietiekami aktuāla problēma 2005. un 2006. gadā. Ministrijām būs jāmaina savas darbības psiholoģija – nevarēs visu laiku apgūt tikai visus savus budžeta līdzekļus, paralēli tam prasot, lai kaut kur “no gaisa” tiktu dabūta nauda struktūrfondiem. Piemēram, reģionālo ceļu remontam ir paredzēts arī strukturālo fondu finansējums. Tad kāpēc finansēt šos ceļus no valsts budžeta, ja, izmantojot struktūrfondus, var nofinansēt četras reizes lielāku apjomu?!

Likvidējot speciālos budžetus, valdība ir noteikusi, ka finansējums nozarēm, kas tika finansētas no specbudžetiem, nevar būt mazāks kā 2003. gadā. Tomēr vairākkārt ir izskanējušas bažas, ka būtībā tas nozīmē līdzekļu samazinājumu inflācijas dēļ...

Mēs tiešām esam paredzējuši, ka katrā nākamajā gadā šis finansējums nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā. Runājot par šīm bažām, jāsaka, ka, pieaugot kopējam budžeta apjomam, pieaugs arī kopējais finansējuma apjoms ceļiem, kultūrai utt. Tādējādi šīm bažām nav pamata. Es neatbalstu dažādu iespējamo pieaugumu iezīmēšanu. Tad jau katra ministrija var palūgt iezīmēt sev līdzekļus, bet tad būtu izveidota neelastīga budžeta struktūra, jo faktiski viss budžeta pieaugums tiktu sadalīts esošajām programmām, bet neatliktu nekādu līdzekļu prioritāšu īstenošanai.

Ar nākamo gadu ir nolemts būtiski palielināt minimālo algu, bet ne neapliekamo minimumu. Kāpēc tā?

Par šo jautājumu norisinās nopietna diskusija. Mēs esam gatavi kā nākamo nodokļu sloga samazināšanas soli veikt neapliekamā minimuma palielināšanu. Bet te mūs sagaida ļoti nopietnas diskusijas ar pašvaldībām. Kā zināms, 71,6% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nonāk pašvaldību budžetos.

Valdībai vairākkārt ir pārmests, ka, sastādot nākamā gada valsts budžetu, tā nevēlējās pārsniegt 2% budžeta deficīta slieksni. Kāpēc bija nepieciešams tieši tik liels deficīts? Kāpēc nebija iespējams šo budžetu veidot kā attīstības, nevis taupības budžetu?

Tas arī būs sava veida attīstības gads – mēs sāksim apgūt struktūrfondu līdzekļus. Šeit par pamatu ir ņemta ekonomiska teorija, ka straujas ekonomiskās izaugsmes apstākļos budžeta deficītam ir jāsamazinās. Ja mums ir 7% ekonomikas izaugsme, tad budžeta deficītam loģiski būtu jāsamazinās. Pretējā gadījumā mums ekonomiskā izaugsme bremzēsies, būtu vērojami ievērojami lielāki deficīta līmeņi, kas pat varētu apdraudēt Māstrihtas nosacījumu izpildi un radīt citas problēmas.

Jūsu pieminētais Māstrihtas līgums gan pieļauj 3% budžeta deficīta robežu...

Mēs jebkurā gadījumā nevaram atļauties saglabāt 3% budžeta deficītu pie ekonomiskās izaugsmes 7% apmērā. Protams, tādas valstis kā Vācija un Francija pat pārkāpj šo Māstrihtas kritēriju, bet tām arī izaugsme nepārsniedz 3%.

“DIENAS BIZNESS”; pēc M. Fridrihsones un A. Vaivara intervijas “Nākamais būs attīstības gads”