Par pēcpadomju telpas dzīvotspēju

Politologs un komentētājs (ASV) Vladimirs Sokora:

Pavisam drīz Baltijas jūras krastos būs sešas NATO valstis, to skaitā arī Latvija. Kā vērtējat jauno situāciju?

Baltijas reģions pirmo reizi vēsturē stratēģisko un politisko vērtību skalā vairs nebūs priekšplānā. Tas nozīmē drošu un stabilu vidi, neviena ārvalsts vairs nav ieinteresēta dabūt vai sagrābt Baltijas valstu teritoriju saviem stratēģiskas ofensīvas mērķiem. Tas viss pieder pagātnei. Aptuveni trīs pēdējos gadsimtus Baltijas telpa bijusi tiešs mērķis Krievijas un dažādu rietumvalstu stratēģiskajos plānos. Tajos bija iesaistīta Zviedrija, vēlāk arī Vācija. Līdz ar NATO paplašināšanos pirmo reizi vairāku simtgadu laikā šis reģions nonāk drošos un stabilos Rietumu aizsardzības parametros. Varat atvilkt elpu un gulēt mierīgi.

Stāvoklis mainīsies, ja Krievija atgūs savu ekonomisko un militāro varenību. Tad šī bezrūpīgā situācija var beigties. Kamēr Krievija ir vāja un jūs esat NATO dalībvalstis, paredzamā nākotnē varēsiet justies droši.

Protams, globālā stratēģiskā sāncensība starp Krieviju un Rietumiem turpināsies. Tā nekad nav apstājusies, dažos virzienos kļuvusi pat intensīvāka. Taču tās galvenā arēna vairs nebūs Eiropa, Baltijas reģions un pat ne Balkāni. Tā notiek Eirāzijas sirdī.

Ukraina minēta kā valsts, kas reāli pretendē kļūt par NATO locekli. Tomēr paliek jautājums par šīs lielās slāvu valsts reālo gatavību un politisko gribu šādam solim, šādām saistībām.

Tas ir jautājums par gatavību no abām pusēm (Ukrainas un NATO). Ukrainā turpinās postkomunistiskā transformācija, kas nepavisam nav viegla. Baltijas valstis šajā pārejas procesā atradās izņēmuma stāvoklī, pateicoties eiropeiskajām tradīcijām, kādas bija saglabājušās par spīti padomju perioda spaidiem. Ukraina ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Tur šīs tradīcijas manāmas vienīgi tās rietumu nomalēs.

Ukrainai priekšā ir sāpīgs pārejas periods, kas prasīs krietnu laiku un piepūli. Tas būs evolucionārs process. Rietumu nepacietība šajā ziņā var nodarīt tikai ļaunu. Šīm valstīm un arī NATO vajadzīga noteikta brieduma pakāpe, lai novērtētu politiskos un kultūras rakstura šķēršļus, kādi ir Ukrainas vesternizācijas ceļā. Tas viss pārvarāms pacietīgi un pakāpeniski. Gaidīt Ukrainā drīzus rezultātus nozīmē piedzīvot vilšanos. Nav jāaizmirst, ka liela daļa Ukrainas austrumdaļas krievu uz NATO lūkojas Maskavas acīm.

Vēl viena valsts šajā reģionā Moldova tiecas tuvināties Eiropai.

Moldovā ir komunistu valdība, kas brīvās un godīgās vēlēšanās nāca pie varas 2001. gada sākumā. Komunisti ieguva vairākumu. Pirms diviem gadiem šī partija nāca pie varas ar programmu pievienoties Krievijas un Baltkrievijas savienībai, piešķirt krievu valodai oficiālu statusu un pievienoties visām NVS valstu politiskajām, ekonomiskajām un militārajām organizācijām. Tagad komunistu valdība ir mainījusies līdz nepazīšanai. Viņi cerēja, ka Krievija un personīgi Putins atrisinās visas Moldovas problēmas: dos lētu gāzi, moldāvu precēm pieeju Krievijas tirgos un Kišiņevas labā atrisinās iekšējos konfliktus. Tas nenotika – Putina kungs sagādāja Moldovas valdībai dziļu vilšanos, lai arī tā bija gatava nomesties pie viņa kājām. Pirms nepilna gada komunistu valdība Kišiņevā sāka mainīties. Moldova vēlas, lai to iekļautu Dienvidaustrumeiropas stabilizācijas paktā. Moldova pilnībā noraida Krievijas lozungu, kādu redzam Ukrainā, proti, “uz Eiropu kopā ar Krieviju”.

Diezin vai viegli uzreiz rast kādu kopsaucēju trim republikām Aizkaukāzā. Kā jūs redzat šo triju valstu ārpolitiskās prioritātes?

Azerbaidžāna un Gruzija ir nedalāmas. Tajās nav ievērojamu prokrievisku partiju, galvenie politiskie spēki ir prorietumnieciski. Tā kā tās garantē stratēģisku izeju amerikāņiem un NATO spēkiem uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusāziju un Eiropa ir ieinteresēta Kaspijas naftā, šo divu valstu zaudējums Rietumiem būtu katastrofa. Par ietekmi Aizkaukāzā Krievija sacenšas ar Rietumiem. Vienīgais, ko tā var darīt – manipulēt ar vietējiem etniskajiem konfliktiem. Vienīgā valsts, kas izvēlējusies Krieviju kā savu sabiedroto, ir Armēnija. Aprēķins saistīts ar gandrīz simts gadu seno armēņu un turku konfliktu. Tagad Krievija ir kā garants armēņu guvumiem karā ar Azerbaidžānu, kurā tā savāca ne tikai Karabahu, bet arī Lejaskarabahu, padzenot no tās 800 tūkstošus azerbaidžāņu. Tā bija lielākā etniskā tīrīšana bijušajā Padomju Savienībā.

Vai Vidusāzija kļūst par globālo šaha dēli?

Amerikāņu karabāzu izveide Vidusāzijā ir ģeopolitiska revolūcija, jo tūkstošiem gadu kopš Maķedonijas Aleksandra laikiem šis reģions ārējiem spēkiem bija slēgts. Tas bija pieejams vienīgi sauszemes impēriju spēkiem – Krievijai un Ķīnai. Pēc 2001. gada 11. septembra tur pirmo reizi ir pastāvīgas amerikāņu karabāzes. Oficiāli tādas ir Uzbekistānā un Kirgīzijā, nosacīti – arī Tadžikistānā.

Bāzēm ir vērtība vairākās nozīmēs. Tās padara taktiskiem spēkiem aizsniedzamus Ķīnas rietumdaļā izvietotos kodolieročus. Krievijas pozīcija ir tāda, ka amerikāņu militārajai klātbūtnei reģionā būtu jābeidzas, tiklīdz būs pielikts punkts operācijām Afganistānā. Uzbekistānas un Tadžikistānas vadītāji turpretim vēlas, lai amerikāņu spēki garantē ne tikai drošību Afganistānā, bet arī Vidusāzijā. Tā ir galvenā atšķirība šo divu valstu un Krievijas nostājā.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc V. Hermaņa intervijas “Globālā sāncensība – Eirāzijas sirdī”