Par garo, dārgo elektrības ceļu līdz mums

Valsts AS “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons:

Lai varētu runāt par drošu energoapgādi Latvijā, laiku pa laikam ir nepieciešams paaugstināt tarifus. Lietas būtība ir ļoti vienkārša – visa šī infrastruktūra un tās uzturēšana kaut ko maksā. Laika gaitā tā noveco un ir jāatjauno. Lēmums par sistēmas atjaunošanu tika pieņemts jau 1997. gadā.

Lai novērstu vispārējās nodzišanas iespējamību valstī?

Tā ir viena no šīm sastāvdaļām, pie kā var novest konsekventa uzdevumu neveikšana. Es šeit negribētu minēt tādus piemērus kā Itālija un Amerika, bet tā tendence, nerūpējoties par infrastruktūru, kas mums pieder, varētu tāda būt. Elektrība nerodas, tā vienkārši slēdzīti mājās nospiežot. Tas ir pietiekami garš, sarežģīts un dārgs ceļš.

Cik ilgam laikam pietiks šis palielinājums? Runā, ka jau pašlaik tiek gatavots nākamais tarifu pieaugums?

Tā vienmēr būs regulēta uzņēmuma spēle ar regulatoru, dialogs. Nepolitizējot šo situāciju, tarifu paaugstināšana ir vienkārši saimnieciski ekonomiska darbība. Ja mēs runājam atkal par liberālu tirgu – ir absolūti skaidrs, ka regulēta biznesa sastāvdaļa būs tikai divi mums piekrītošie sektori – pārvades sistēma un sadales sistēma, kas tautas valodā ir vadi, stabi, kabeļi, transformatori. Un tad nu vairs par gala tarifu regulāciju nevarēs būt ne runas, tas būs brīvs tirgus. Jebkurš varēs ražot un tirgot elektroenerģiju. Eiropas Savienība ir noteikusi, ka šādai leiputrijai jābūt no 2007. gada.

Ja ir runa par visas valsts elektrifikāciju – kāpēc dažiem par elektrības pievilkšanu jāmaksā, bet citiem nomaļās Latgales sādžās to “uzsauks” valsts?

Šinī situācijā tiešām ir runa par “valsts elektrifikāciju”. Patiesībā ar to nodarbojās Ļeņins un viņa sekotāji. Mēs šobrīd risinām problēmu, kas vēsturiski gadījusies ar tām mājām, kuras Ļeņins aizmirsa – novēršam vēsturisko kāzusu.

Kas būtu mainījies, ja “Latvenergo” tomēr tiktu privatizēts?

Manuprāt nav jēgas diskutēt par to, kas ir uzskatāms par politisku lēmumu. Ja 100 gudras galvas lems – uzņēmums ir jāprivatizē, tad tā tam būs notikt. Šobrīd situācija, kas ir ar uzņēmuma neprivatizācijas statusu, man varbūt pat šķiet stabilāka, vieglāk pārvaldāma un lielāku atbildību kā īpašnieks var uzņemties valsts.

Emsis apgalvo, ka Latvijas atkarība no Krievijas enerģētikas sfērā ir noziedzīga. Vai mēs esam atkarīgi, un cik tas ir nopietni?

Mūsu atkarība nav izmērāma procentos, esam vienotā energosistēmā, bet Krievijas problēmas var kļūt par mūsu problēmām un otrādi. Runāt par to, ka atkarība ir noziedzīga... noziedzīga varbūt ir narkotiku atkarība... Ar Krieviju tā šobrīd ir sadarbība. Ja runājam par papildu elektriskajām jaudām, jā, mums par to jārūpējas.

Kā šīs jaudas var palielināt?

Būvējot elektrostacijas. Uz Daugavas šī iespēja ir izsmelta, tātad jādomā par termostacijām. Tā ir vienīgā iespēja.

Un ja uzbūvētu atomelektrostaciju?

Mums te vienā piemiņas lietu stūrītī ir foto, kurā redzams stabiņš ar plāksnīti: šeit tiks būvēta atomelektrostacija. Teorētiski tas tika uzsākts.

Kur?

Pāvilostā. Tur mietiņš bija jau iedzīts. Toreiz iecerēto neizdevās realizēt, bet nekad nesaki “nekad”. Es skatos uz to kā uz vienu no iespējām, bet ne gluži to pozitīvāko. Viss ir atkarīgs no drošības. Atomelektrostacija nav tikai mūsu pašu atbildība. Tieši tāpat kā Lietuvas atomelektrostacija vai tā, kas pie Pēterburgas, – ja gadījumā tur kaut kas notiek, tpu – tpu – tpu, sekas jutīsim arī mēs. Varbūt tomēr ir jēga maksāt mazliet vairāk ikdienā, bet raudzīties nākotnē. Bet varbūt ne...

Kad būs nākamais tarifu palielinājums?

Nu, ja teikšu trīs gadi – kādam no tā kļūs labāk vai sliktāk? Ja nopietni – jā, trīs gadi ir tas laiks, ko enerģētikā pieņemts uzskatīt par normālu darba ciklu ar vieniem noteikumiem. Tad tarifi atkal varētu tikt izskatīti regulatorā.

Kādā apjomā?

Tas atkarīgs no valsts ekonomikas, no gāzes, no kurināmā, no tirgus situācijas, šeit ir daudz dažādu apstākļu, kuru dēļ es tiešām nevaru pateikt – pēc trim gadiem tarifs paaugstināsies par trim procentiem. Pēc trim gadiem, to gan es zinu, – ir jābūt brīvam tirgum.

“Lattelekom” vairs nav monopolists, bet situācija tirgū nav mainījusies.

Zināmas paralēles var vilkt. Praksē šī demonopolizācija notiks pietiekami ilgā periodā. Arī tajā pašā mīļajā Eiropā ir dažādi uzskati par brīvu, liberālu elektroenerģijas tirgu.

Vai var salikt visus “par”, “pret” un pateikt, kā ir vislabāk?

Daļēji var. Brīvs tirgus sākuma periodā deva diezgan krasu cenu pazeminājumu, bet šobrīd cena ir augstāka nekā pirms liberalizācijas. Viss mainās. Vienmēr tā būs izvēle starp regulētu, neviena nemīlētu tarifu un brīvu tirgu, kur tu redzi: tas to maksā un tur nekā nevar darīt.

Jums nav bažas, ka jaunie tarifi izraisīs lavīnas efektu? Danusēvičs tirgotāju vārdā zīmē melnā rāmī liekamas ainas.

Es dzirdēju viņa bažas, ka lielveikalam gadā būs jāmaksā 900 latu vairāk par elektrību. Pardon... tas nav arguments, ja lielveikala apgrozījums minūtē ir 900 latu! 75 procenti iedzīvotāju patērē ne vairāk par 120 kilovatstundām mēnesī, kas tagad katram dos 60 santīmu sadārdzinājumu. Jaunā tarifu aprēķinu metodika ir ļāvusi strauji nepalielināt tarifu lielajiem patērētājiem, tātad tautsaimniecības balstiem. Šis bija loģisks kompromiss, un vienmēr tarifu paaugstināšana būs kompromiss.

“RĪGAS BALSS”; pēc I. Vīksnes intervijas “Miķelsons: “Tarifu paaugstināšana ir kompromiss””