Par kopīgu sadarbību nākotnes Eiropā

Vakar Saeimas priekšsēdētāja tikās ar Slovākijas parlamenta priekšsēdētāju Pavolu Hrušovskiju un viņa vadīto delegāciju

Vakar, 26.novembrī, Saeimas namā: Slovākijas Republikas Nacionālās padomes priekšsēdētājs Pavols Hrušovskijs, Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre (priekšplānā) un Slovākijas Nacionālās padomes priekšsēdētāja vadītā delegācija Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 26.novembrī, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre tikās ar Slovākijas Republikas Nacionālās padomes (parlamenta) priekšsēdētāju Pavolu Hrušovskiju un viņa vadīto delegāciju, kas oficiālā vizītē apmeklē mūsu valsti.

Šī ir pirmā Slovākijas parlamenta priekšsēdētāja oficiālā vizīte Latvijā.

Sarunas galvenā tēma bija abu valstu sadarbība Eiropas Savienības (ES) ietvaros, kā arī parlamenta loma Eiropas jautājumu risināšanā.

Slovākijas parlamenta vadītājs norādīja uz Latvijai un Slovākijai kopīgo — tās abas ir ne tikai jaunās ES dalībvalstis, bet arī salīdzinoši nelielas teritorijas un iedzīvotāju ziņā. Tāpēc būtisks ir jautājums par jauno ES konstitucionālo līgumu, nacionālo parlamentu lomu ES kontekstā, kā arī Eiropas lietu koordināciju valsts iekšienē, lai varētu pilnvērtīgi iestāties par savām nacionālajām interesēm.

Saeimas priekšsēdētāja pastāstīja par Latvijas pieredzi eirointegrācijas jautājumu risināšanā, uzsverot parlamenta Eiropas lietu komisijas lomu, ciešo sadarbību ar valdību, kas tika iedibināta jau iestāšanās ES sarunu procesa laikā. Tagad ir jādomā par to, kā visefektīvāk realizēt kontroli pār valdības paveikto Eiropas lietās, aizstāvot Latvijas pozīcijas Briselē. “Tas, kāda būs nacionālo parlamentu loma nākotnes Eiropā, nav tikai jauno kandidātvalstu uzmanības lokā. Par to nopietni domā arī virknē pašreizējo ES dalībvalstu,” sacīja I.Ūdre. Viņa norādīja, ka viens no veidiem varētu būt nacionālo parlamentu iespēja kontrolēt Eiropas Parlamenta budžetu, jo to veido dalībvalstu maksājumi: tātad tā ir valstu atbildība saviem iedzīvotājiem par viņu līdzekļu lietderīgu izlietojumu. Tāpat uzraudzības funkcijas varētu tikt realizētas arī pār Eiropola darbību. I.Ūdre sacīja, ka Latvijai kā ES robežvalstij īpaši svarīgs ir drošības jautājums. Latvija lielu uzmanību pievērš ES “jauno kaimiņu” iniciatīvai. Saeimas priekšsēdētāja pastāstīja arī par veiksmīgo sadarbību, kāda izveidojusies ar Gruziju un Armēniju, nododot tām savu pieredzi nacionālās likumdošanas harmonizēšanā ar ES, kā arī ciešajiem kontaktiem starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm.

Būtisks notikums visās jaunajās ES dalībvalstīs būs pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada jūnijā. Tāpēc pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar savu valstu pārstāvju darbību Eiropas Parlamentā. Lai gan nacionālo valstu pārstāvji EP darbosies partiju frakcijās, tomēr tika norādīts uz nepieciešamību saglabāt saikni arī ar nacionālo valsti un spēju sabalansēt savas valsts un ES intereses.

Abu parlamentu priekšsēdētāji atzina, ka daudz ciešākai jākļūst sadarbībai starp parlamentu komisijām, kas ļautu izmantot iegūto pieredzi, kā arī apmainīties domām aktuālos jautājumos.

Saeimas preses dienests

Slovākijas Nacionālās padomes priekšsēdētājs Pavols Hrušovskijs Latvijas Republikas Saeimas sēdē 2003.gada 26.novembrī:

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Vakar, 26.novembrī, Saeimas sēžu zālē: Saeimas tribīnē — Slovākijas Nacionālās padomes priekšsēdētājs Pavols Hrušovskijs, Saeimas prezidijā — Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un Saeimas sekretārs Jānis Reirs

Franču revolūcijas sākumā notika kas ļoti zīmīgs. Lai gan karalis Luijs XVI bija tautas augstākais pārstāvis, viņam tika liegtas gandrīz visas iespējas pieņemt lēmumus. Tomēr tautas acīs viņš bija pilnībā atbildīgs par jaunā režīma neveiksmēm. Giljotīnas asmens, kas nocirta viņa dižciltīgo galvu, bija loģisks tā laika politikas rezultāts.

Es uzskatu, ka arī mūsdienās nacionālie parlamenti var mācīties no šā vēsturiskā notikuma un tāpēc tiem jācenšas pēc iespējas vairāk iesaistīties ES institūciju lēmumu pieņemšanas procesā. Ir svarīgi, lai parlamenti izmantotu pilnvaras un kompetenci, ko tiem piešķīrusi valsts konstitūcija un ko tie uzņēmušies saskaņā ar Eiropas Konstitucionālo līgumu.

Diskusijas par nacionālo parlamentu lomu Eiropas Savienībā noris jau labu laiku un ir kļuvušas par vienu no demokrātijas deficīta novēršanas pasākumiem. To mērķis ir nodrošināt nacionālo parlamentu dalību lēmumu pieņemšanas procesā un apgūt prasmi kontrolēt izpildvaru, kam ir jābūt caurskatāmai un izprotamai visiem dalībvalstu pilsoņiem.

Abas mūsu valstis ir gājušas cauri totalitārā režīma atstātā mantojuma un centralizētās plānveida ekonomikas likvidācijas procesam. Jūsu valstij, Latvijai, ir jāatrisina arī problēmas, kas saistītas ar negribēto iekļaušanu bijušajā padomju impērijā. Smagais darbs, ko esat ieguldījuši, lai kļūtu par kopējās un brīvās Eiropas sastāvdaļu, apņemšanās iegūt un saglabāt nacionālo suverenitāti un neatlaidība, ar kādu esat īstenojuši ekonomiskās reformas, ir pelnījusi starptautiskās sabiedrības visdziļāko cieņu, kas līdz šim nav izteikta. Ceru, ka vismaz nākotnē šī aizkavējusies atzinība tiks apliecināta.

Kā mēs visi zinām, jebkuras pārmaiņas, pat vairākuma atbalstītās pārmaiņas, izraisa dažādas izjūtas — satraukumu, neskaidrību un reizēm arī nostalģiju pēc pagātnes. Pievienošanās Eiropas Savienībai ir vēl viena pārmaiņa, kurai būs jāpielāgojas. Jāatceras, ka gan dalībvalstu, gan kandidātvalstu pilsoņi identificē sevi ar savām valstīm un savu valstu nacionālajiem parlamentiem. Un tas nemainīsies arī pēc Eiropas Savienības paplašināšanās.

Neaizmirsīsim, ka ierosinātajam Konstitucionālajam līgumam pirmām kārtām jābūt tādam dokumentam, kas domāts pilsoņiem, kuriem jāiegūst reālas tiesības turpmāk pieņemt lēmumus. Citiem vārdiem sakot, demokrātijas deficītu Eiropā var novērst, tikai nostiprinot demokrātisko institūtu lomu nacionālajās valstīs.

Tieši tāpēc uzskatu, ka nacionālo parlamentu lomas nostiprināšana Konstitucionālajā līgumā ne tikai paver iespēju novērst demokrātijas deficītu, bet arī rada priekšnoteikumus, kas lielā mērā sekmēs veiksmīgu Eiropas apvienošanos.

Šajās dienās un nedēļās Starpvaldību konferencē tiek apspriests darbs, ko paveicis Eiropas konvents, lai pilsoņus tuvāk iepazīstinātu ar Eiropas projektu un ES institūcijām, kā arī palielinātu ES institūciju pieņemto lēmumu leģitimitāti. Lākenas sammitā konventam tika piešķirts mandāts novērst demokrātijas deficītu un nostiprināt nacionālo parlamentu lomu.

Kad aplūkoju šā darba rezultātus, rodas sajūta, ka Eiropas konvents varēja piedāvāt nacionālajiem parlamentiem vēl lielāku ietekmi un vēl stabilāku vietu.

Daudzi dokumentā iekļautie priekšlikumi, kuri tiek iztēloti kā revolucionāras pārmaiņas, neko būtisku nemaina — tikai ievieš jaunus terminus.

Mēs visi zinām, ka nacionālajiem parlamentiem faktiski nav bijusi dota gandrīz nekāda iespēja ietekmēt tūkstošiem Eiropas Savienības regulu un direktīvu — ne esošo, ne patlaban gatavojamo.

Šāda nacionālo parlamentu “iesaistīšana”, manuprāt, būs izniekota iespēja, un rezultātā mēs cietīsim sakāvi.

Personiski es ļoti atbalstu Lielbritānijas parlamenta pārstāves konventā un nacionālo parlamentu darba grupas priekšsēdētājas Žizelas Stjuartes priekšlikumu ieviest “dzelteno un sarkano kartīšu” sistēmu. Viņas priekšlikums ir šāds: ja viena trešdaļa nacionālo parlamentu neatbalsta kādu likumprojektu, tam tiek piešķirts “dzeltenās kartītes” statuss, tādējādi norādot, ka likumprojekts jāpārstrādā. Ja divas trešdaļas nacionālo parlamentu neatbalsta likumprojektu, tam tiek piešķirts “sarkanās kartītes” statuss, kas faktiski nozīmē veto, un tātad likumprojekts būtu jāatceļ.

Ja Konstitucionālais līgums tiks apstiprināts tādā veidā, kāds tas ir šobrīd, uzskatu, ka parlamentu sadarbībai gan Eiropas Savienības dalībvalstu Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) ietvaros, gan ārpus tās būs liela nozīme. Es runāju par neformālo sadarbību, informācijas apmaiņu un pasākumu koordinēšanu.

Ja nacionālie parlamenti spēj vienoties par kopīgu nostāju, es domāju, ka tos var iesaistīt (lai gan tikai daļēji) ES institūciju lēmumu pieņemšanas procesā.

Varbūt nacionālo parlamentu sadarbība dos mums negaidītas priekšrocības, pat neraugoties uz to, ka ierosinātais Konstitucionālais līgums neparedz mums piešķirt reālas pilnvaras un kontroles instrumentus.

Dāmas un kungi! Es saprotu, ka diskusijas par Konstitucionālā līguma galīgo variantu bija ārkārtīgi smagas. Taču pūliņi nebija īpaši efektīvi, un iznākums labākajā gadījumā ir neskaidrs. Un, ja tāda ir atbilde uz Lākenas deklarāciju, tad tā ir nepietiekama.

Neatbilstība starp uzdevumu un galīgo iznākumu radusies tādēļ, ka Konstitucionālā līguma izstrādātājiem atkal un atkal bija jāizdara izvēle starp efektīvas lēmumu pieņemšanas procedūras izveidošanu ES līmenī, no vienas puses, un subsidiaritātes, proporcionalitātes, valstu suverenitātes un nacionālās pašapziņas principu saglabāšanu, no otras.

Ja mēs raudzītos tikai no efektivitātes viedokļa, tad, pilnīgi loģiski, mūsu mērķis būtu veidot stingri centralizētu savienību. Bet vai tas ir mūsu īstais mērķis? Vai tas ir tas, ko mēs gribam panākt?

Efektivitātei, proti, ES lēmumu ātrai pieņemšanai un to īstenošanai, neapšaubāmi ir liela nozīme. Taču tā par katru cenu nebūtu izceļama kā galvenā prioritāte. Demokrātiskos apstākļos lēmumi ne vienmēr ir jāpieņem un jāīsteno ātri. Taču, neraugoties uz apstākļiem, tiem vienmēr jābūt pareiziem.

Lai atrisinātu jautājumu par demokrātijas deficītu, mums ir nepieciešama skaidra atbilde uz jautājumu, vai ES institūcijas ir vai nav gatavas ierobežot savas pilnvaras par labu nacionālajiem parlamentiem.

Šobrīd skaidras atbildes nav, tādēļ ka nav skaidri noteikts integrācijas mērķis. Kāda būs Eiropas Savienība nākotnē?

Manuprāt, Eiropas Savienība nebūs nedz federācija, nedz superlielvalsts. Tai jābūt valstu saimei, kopējai brīvības telpai ar skaidri noteiktām kopējās atbildības jomām. Tai jābūt teritorijai, kurā valda miers un kurā iespējamās viedokļu atšķirības tiek atrisinātas miermīlīgā ceļā.

Eiropas Savienībai jāveicina, lai attīstītos tāda pārstāvības demokrātija, kuras tiesiskumu noteic atsevišķi formējumi, un dalībvalstis ir šādi atsevišķi formējumi.

Un dalībvalstis ir reāls spēks.

Arī tā ir realitāte, ka nacionālās valstis aizstāv savas intereses un ka neviens cits šo valstu vietā to nedarīs. Šo realitāti apstiprina fakts, ka pat ES dibinātājvalstis nav pilnīgi vienprātīgas, kad tiek risināti atsevišķi jautājumi, piemēram, par finanšu līdzekļu pārdalīšanu, kopīgu valūtu vai kopēju ārpolitiku un drošības politiku. Ja divpadsmit valstis nevar vienoties visos jautājumos, nav reāli cerēt, ka divdesmit piecām vai divdesmit septiņām valstīm tas izdosies labāk. Un, ja tās vienotos, kādi pasākumi būtu jāveic un kāda cena mums par to būtu jāmaksā? Vai mums ir pamats ticēt, ka tālāka integrācijas padziļināšana patiesi sekmēs ES paplašināšanos un novērsīs demokrātijas deficītu?

Īstenība ir tāda, ka, piemēram, daudzās kandidātvalstīs — un šajā ziņā es īpaši gribu izcelt Baltijas valstis — ir lielāks iekšzemes kopprodukta pieaugums uz vienu iedzīvotāju nekā valstīs, kuras veido ES kodolu. Stabilitātes paktu var saglabāt un iekšējā tirgus dinamiku paātrināt, nevis papildus saskaņojot politikas nostādnes, bet gan nostiprinot valsts ekonomiku un radot daudzveidīgas iespējas privātajai iniciatīvai un uzņēmējdarbībai.

Atsevišķās jomās nacionālo valstu pārstāvji vislabāk var noteikt, kā apmierināt to cilvēku vajadzības un cerības, kurus viņi pārstāv. Ar to es negribu teikt, ka ideja par nacionālu valsti ir brīva no kļūdām un kļūmēm. Tomēr šī ideja kalpo par enerģijas avotu cilvēkiem, kuri vēlas uzlabot savu dzīvi; jūs Latvijā, tāpat kā mēs Slovākijā, saprotat, par ko es runāju. Lieki piebilst, ka parlaments ir pārstāvības demokrātijas institūcija, kurš vistiešākajā veidā pauž tautas gribu.

Eiropa, kurā būtu apvienojušās brīvas un par saviem spēkiem pārliecinātas valstis, ir tā Eiropa, kādu mēs vēlamies. Un vienotības panākumus nosaka daudzveidība. Tādēļ arī Eiropas apvienošanās process ir tas, kas man rūp, un es ceru, ka valstu pārstāvības pozīcijas tiks saglabātas un, ja nepieciešams, pastiprinātas.

Tādēļ uzskatu, ka mums jādara viss, lai nostiprinātu nacionālo parlamentu pozīcijas. Ideja par varas nodošanu parlamentam dzima Eiropā, un šī ideja mainīja vēstures gaitu.

Šobrīd mūsu uzdevums ir aizstāvēt nacionālo parlamentu pilnvaras.

Tās aizstāvot, mēs aizstāvam arī pārstāvības demokrātijas principu. Un tas ir pareizi.

Dāmas un kungi! Mūsu darbība un mūsu rīcība nāks par labu mūsu valstīm un visai Eiropai. Lai Dievs mums palīdz īstenot mūsu ieceres!