Par Darba likuma
57. panta pirmās daļas, 136.panta trešās daļas 2. un 3.punkta un
143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punkta atbilstību Latvijas
Republikas Satversmes 106.pantam, 1930.gada 28.jūnija Konvencijas
par piespiedu darbu 1., 2. un 4.pantam un 1957.gada 25.jūnija
Konvencijas par piespiedu darba izskaušanu 1.pantam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Lietā Nr. 2003-13-0106 Rīgā
2003.gada 27.novembrī
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Juris Jelāgins, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Andrejs
Lepse un Ilze Skultāne,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85.pantu, Satversmes tiesas likuma 16.panta
1. un 6.punktu, 17.panta pirmās daļas 5.punktu un 28.1 pantu,
pēc Latvijas Republikas
ģenerālprokurora pieteikuma
rakstveida procesā 2003.gada
28.oktobra tiesas sēdē izskatīja lietu
“Par Darba
likuma 57. panta pirmās daļas, 136.panta trešās daļas 2. un
3.punkta un 143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punkta atbilstību
Latvijas Republikas Satversmes 106.pantam, 1930.gada 28.jūnija
Konvencijas par piespiedu darbu 1., 2. un 4.pantam un 1957.gada
25.jūnija Konvencijas par piespiedu darba izskaušanu
1.pantam”.
Konstatējošā
daļa
1. 2001.gada 20.jūnijā
Saeima pieņēma Darba likumu, kura 57.panta pirmā daļa noteic, ka
“darba devējam ir tiesības ne ilgāk kā uz vienu mēnesi viena gada
laikā norīkot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba
veikšanai, lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai
citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kuras nelabvēlīgi
ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā. Dīkstāves
gadījumā darba devējam ir tiesības norīkot darbinieku darba
līgumā neparedzēta darba veikšanai ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem
viena gada laikā”. Darba likuma 136.panta trešā daļa noteic, ka
“darba devējam ir tiesības nodarbināt darbinieku virsstundu darbā
bez viņa rakstveida piekrišanas šādos izņēmuma gadījumos: … 2)
lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu
ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai
var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā; 3) steidzama, iepriekš
neparedzēta darba pabeigšanai noteiktā laikā”. Savukārt 143.panta
ceturtā daļa noteic, ka “atsevišķus darbiniekus ar darba devēja
rakstveida rīkojumu var iesaistīt darbā nedēļas atpūtas laikā,
pēc darbinieka izvēles piešķirot atpūtu citā nedēļas dienā vai
izmaksājot atlīdzību atbilstoši šā likuma 68.panta noteikumiem,
šādos gadījumos: … 2) lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša
notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas
nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu
uzņēmumā; 3) steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanai
noteiktā laikā” (turpmāk — apstrīdētās normas).
Darba likums stājās spēkā
2002.gada 1.jūnijā.
Jau 1991.gada 10.decembrī Latvijas
Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu
“Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kura 20.pantā bija
paredzēts piespiedu darba aizliegums.
Kopš 1997.gada 13.jūnija Latvijas
Republikā ir spēkā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencija (turpmāk — Konvencija), kura noteic, ka
“nevienam cilvēkam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligāto
darbu” (4.panta otrā daļa).
1998.gada 15.oktobrī Latvijas
Republikas Satversmē (turpmāk — Satversme) tika izdarīti
grozījumi, saskaņā ar kuriem Satversme tika papildināta ar
8.nodaļu “Cilvēka pamattiesības” (89.-116.pants). Šīs nodaļas
106.pants ietver normas, kas noteic: “Piespiedu darbs ir
aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana
katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar
tiesas nolēmumu.”
Starptautiskā darba organizācija
(turpmāk — SDO) 1930.gada 28.jūnijā pieņēma Konvenciju par
piespiedu darbu [Convention (No.29) Concerning Forced
Labour] (turpmāk — SDO konvencija Nr.29). Latvija šo
konvenciju nav ratificējusi.
1957.gada 25.jūnijā SDO pieņēma
Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu [Convention (No.105)
Concerning the Abolition of Forced Labour] (turpmāk — SDO
konvencija Nr.105). Latvija šai konvencijai pievienojās, Latvijas
Republikas Augstākajai padomei pieņemot 1990.gada 4.maija
deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko
tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. 1992.gada
27.janvārī Latvijas Republikas ratifikācijas akts tika reģistrēts
SDO, taču konvencijas teksts netika pārtulkots latviešu valodā un
publicēts oficiālā izdevumā.
2. Pieteikuma
iesniedzējs — Latvijas Republikas ģenerālprokurors (turpmāk —
iesniedzējs) apstrīd Darba likuma 57.panta pirmās daļas,
136.panta trešās daļas 2. un 3.punkta un 143.panta ceturtās daļas
2. un 3.punkta atbilstību Satversmes 106.pantam, SDO konvencijas
Nr.29 1., 2. un 4.pantam un SDO konvencijas Nr.105 1.pantam.
Iesniedzējs uzskata, ka
apstrīdētās normas pieļauj obligāto vai piespiedu darbu, jo dod
darba devējam vienpersoniskas tiesības bez darbinieka piekrišanas
iesaistīt viņu darba līgumā neparedzēta darba veikšanā,
virsstundu darbā vai darbā atpūtas laikā. Apstrīdētās normas
neparedz darbinieku iesaistīšanu katastrofu seku likvidēšanā un
novēršanā, bet gan tādu seku novēršanā, kas var ietekmēt parasto
darba gaitu uzņēmumā. Iesniedzējs norāda, ka “apstrīdēto normu
nosacījumi nav vērsti uz piespiedu darbu izmantošanu
sabiedriskiem nolūkiem un kā ārkārtējs pasākums, bet gan paredz
darba devējam tiesības ar vienpersonisku rīkojumu darbinieku bez
viņa piekrišanas nozīmēt neparedzētos darbos, kas vērsti uz
uzņēmuma ekonomiskajām interesēm, nodrošinot parasto gaitu
uzņēmumā un izpildot steidzamos darbus”. Šāds darba devēja
rīkojums darbiniekam ir obligāts un izpildāms, kaut arī viņš tam
nav labprātīgi piekritis, un, nepakļaujoties darba devēja
rīkojumam, darbinieks var saņemt sodu vai arī šī nepakļaušanās
var būt viens no pamatiem darba līguma izbeigšanai.
Pieteikumā uzsvērts, ka katastrofu
seku likvidēšana nav Darba likuma normu tiesisko attiecību
regulēšanas priekšmets, bet ir Civilās aizsardzības likuma
regulēšanas priekšmets. Apstrīdētajās normās ietvertos
nosacījumus nevar attiecināt uz SDO konvencijas Nr.29 2.panta
otrajā daļā minētajiem izņēmuma gadījumiem, jo darba līgumā
neparedzētais darbs, virsstundu darbs un darbs atpūtas laikā ir
vērsti nevis uz iedzīvotāju vai to daļas pastāvēšanu un draudu
novēršanu utt., bet gan uz vienas personas parastās ekonomiskās
darbības nodrošināšanu.
Pēc iepazīšanās ar lietas
materiāliem iesniedzējs rakstveidā izteica viedokli, kurā pilnībā
uztur savu prasījumu.
3. Institūcija, kas
izdevusi apstrīdēto aktu, — Saeima — nepiekrīt iesniedzēja
viedoklim vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Saeima norāda, ka Darba
likums tika izstrādāts, lai nodrošinātu darba tiesisko attiecību
atbilstību Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, arī
SDO konvencijām un Eiropas Savienības direktīvām darba tiesību
jomā. Tādējādi Darba likumā iestrādātās normas nepieciešams
interpretēt kontekstā ar starptautiskajos dokumentos ietvertajām
prasībām.
Otrkārt, Saeima norāda, ka
apstrīdētās normas paredz izņēmuma gadījumus. Darba devējam,
norīkojot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, ir
jāizpilda visi šajās normās ietvertie noteikumi. Proti,
jākonstatē, vai ir iestājušās nepārvaramas varas, nejauša
notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas
nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu
uzņēmumā, vai noteiktā laikā ir jāpabeidz steidzams, iepriekš
neparedzēts darbs. Turklāt darba devējam jāievēro apstrīdētajās
normās noteiktais ierobežojums attiecībā uz šāda norīkojuma
ilgumu, kā arī jāizmaksā darbiniekam attiecīga atlīdzība par šāda
darba veikšanu. Saeima uzsver, ka noteikums par steidzama,
iepriekš neparedzēta darba pabeigšanu noteiktā laikā iztulkojams
visšaurākajā nozīmē un ar to jāsaprot tādi darbi, kuru
steidzamību noteikuši objektīvi, no darba devēja gribas
neatkarīgi apstākļi. Šāda norma ir bijusi ietverta jau 1922.gada
24.marta likumā par darba laiku.
Atbildes rakstā norādīts, ka
Satversmes 106.pantā nav dota juridiskā jēdziena “piespiedu
darbs” definīcija. Satversmes 106.panta trešajā teikumā tikai
minēts, kas netiek uzskatīts par piespiedu darbu. Arī
starptautiskajos dokumentos, proti, Starptautiskajā paktā par
pilsoņu un politiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, ir dots plašs to darbu
uzskaitījums, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu.
Starptautisko dokumentu kontekstā par piespiedu darbu netiek
uzskatīts dienests izņēmuma stāvokļa vai stihiskas nelaimes
gadījumā, kas apdraud sabiedrības dzīvi vai labklājību.
Saeima norāda, ka Eiropas Padomes
Komiteja, izvērtējot dalībvalstu likumu atbilstību piespiedu
darba aizliegumam, par piespiedu darba kritērijiem izvirzījusi
šādus nosacījumus - vai darbinieks ir brīvprātīgi pieteicies, un
vai attiecīgais darbs ir netaisnīgs un apgrūtinošs. Savukārt
Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka
darbinieka brīvprātīga pieteikšanās vai arī nepieteikšanās nav
galvenais kritērijs, izvērtējot atbilstību piespiedu darba
jēdzienam.
4. Labklājības
ministrija un Tieslietu ministrija, atbildot uz Satversmes
tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka, izstrādājot Darba
likuma projektu, viens no galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt
darba attiecību tiesiskā regulējuma atbilstību starptautiskajām
tiesībām. Turklāt jau pirms tam spēkā bijušais Darba likumu
kodekss regulēja darba līgumā neparedzētu darbu veikšanu
(27.pants), virsstundu darbu (57.pants) un darbu atpūtas laikā
(66.pants). Tādēļ tika atbalstīta nostāja, ka Darba likumā
jāsaglabā tās Darba likumu kodeksa normas, kuras nav pretrunā ar
Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, Eiropas
Savienības prasībām un valstī pastāvošo tirgus ekonomikas
situāciju. Gan Labklājības ministrija, gan Tieslietu ministrija
uzsver, ka apstrīdētajās normās paredzētie gadījumi ir izņēmuma
gadījumi un šīs normas ir “iztulkojamas sašaurinoši”.
5. Valsts darba
inspekcija norāda, ka praksē ir konstatēti apstrīdēto normu
pārkāpumi. Pārbaudēs visbiežāk tiek konstatēts, ka darba devēji
neveic precīzu darba laika uzskaiti vai neveic to vispār, ka nav
rakstveida vienošanos par virsstundu darbu, ka darbinieki bez
darba devēja rīkojuma tiek nodarbināti gan nedēļas atpūtas laikā,
gan darba līgumā neparedzēta darba veikšanai. Turklāt darba
devēji neizmaksā likumā noteiktās piemaksas par papildu darbu,
par darbu īpašos apstākļos, par nakts darbu, par nostrādātajām
virsstundām, par darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā, kā
arī Darba likuma 57.panta otrajā daļā paredzēto samaksu par darba
līgumā neparedzēta darba veikšanu.
Par iepriekš minētajiem
konstatētajiem pārkāpumiem inspekcijas amatpersonas darba devējam
sastāda aktu — rīkojumu ar norādījumiem pārkāpumu novēršanai —
vai uzliek administratīvo sodu.
Inspekcija izsaka viedokli, ka
Darba likuma 143.panta ceturtās daļas 3.punkta piemērošana praksē
varētu radīt problēmas, ja šo punktu darba devējs tulkotu plaši,
jo pašreiz attiecībā uz šo jautājumu nav ne oficiāla likuma
skaidrojuma, ne tiesu prakses.
6. Valsts cilvēktiesību
birojs, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem,
norāda, ka daļa no apstrīdētajām normām — Darba likuma 57.panta
pirmā daļa, 136.panta trešās daļas 2.punkts un 143.panta ceturtās
daļas 2.punkts - nav pretrunā ar Satversmes 106.pantu un
starptautiskajos dokumentos ietvertajām prasībām. Savukārt par
to, vai Darba likuma 136.panta trešās daļas 3.punkts un 143.panta
ceturtās daļas 3.punkts, kas paredz steidzama, iepriekš
neparedzēta darba pabeigšanu noteiktā laikā, atbilst Satversmei
un starptautisko dokumentu prasībām, var diskutēt, jo atbilstība
lielā mērā ir atkarīga no šo normu piemērošanas praksē. Birojs
norāda uz darbinieku neaizsargātību darba attiecībās, īpaši
privātajā sektorā, kā arī uz nepietiekamo kontroli.
7. Latvijas Darba devēju
konfederācija (turpmāk — LDDK) savā atbildē Satversmes tiesai
norāda, ka apstrīdētās normas ir nepieciešamas, jo uzņēmuma
normālais darbs var tikt traucēts kādu ārēju, no darba devēja
neatkarīgu apstākļu dēļ. LDDK uzskata, ka darbinieku
nodarbināšana apstrīdētajās normās noteiktajos gadījumos ir
vērsta nevis uz ekonomiska labuma vai peļņas gūšanu uzņēmumam,
bet gan uz normāla darba nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai
darba devēja, bet arī darbinieku un, iespējams, arī visas
sabiedrības interesēs. Līdz ar to apstrīdētās normas nav pretrunā
ar SDO konvenciju Nr.105, kura aizliedz izmantot piespiedu darbu
kā metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās
attīstības mērķiem.
LDDK norāda, ka SDO konvenciju
Nr.29 Latvijas Republika nav ratificējusi, tāpēc tā nav uzskatāma
par saistošu. Taču apstrīdētās normas nav pretrunā ar šo
konvenciju, jo Darba likumā ir noteikti ierobežojumi darbinieku
nodarbināšanai darba līgumā neparedzēta darba veikšanā,
virsstundu darbā un darbā nedēļas atpūtas laikā.
8. Latvijas Brīvo
arodbiedrību savienība (turpmāk — LBAS) savā atbildē
Satversmes tiesai norāda, ka apstrīdētās normas nav būtiskā
pretrunā ar Satversmes 106.pantu un SDO konvencijām par piespiedu
darbu un par piespiedu darba izskaušanu. LBAS norāda, ka ne jau
jebkurā gadījumā darba devējs var norīkot darbinieku darba līgumā
neparedzēta darba veikšanai, jo likumdevējs šo iespēju saista ar
nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citiem ārkārtējiem
apstākļiem. Atbildē norādīts, ka SDO konvencijas Nr.105 izpratnē
piespiedu un obligātais darbs pamatā nav saistīts ar pastāvīgo
darbavietu un darba devēju. No konvencijas teksta izriet, ka ar
piespiedu darbu galvenokārt domāta personas iesaistīšana pēc
valsts vai pašvaldību iestāžu rīkojuma citā darbavietā, ar kuru
šai personai nav darba tiesisko attiecību.
Darba likumā darbinieka norīkošana
cita, darba līgumā neparedzēta darba veikšanai ir paredzēta tikai
viena uzņēmuma robežās un pie viena un tā paša darba devēja.
LBAS norāda, ka SDO konvencijas
Nr.105 1.pantā ir runa par gadījumiem, kādos dalībvalstis
nedrīkst izmantot piespiedu vai obligāto darbu, t.i., politisku
motīvu dēļ, ekonomiskās attīstības nolūkā, darba disciplīnas
uzturēšanas nolūkā, kā sodu par piedalīšanos streikā, kā
diskriminējošu pasākumu rases, sociālās, nacionālās vai
reliģiskās piederības dēļ.
Neviena no apstrīdētajām normām
neparedz darbinieka norīkošanu darba līgumā neparedzēta darba
veikšanai, virsstundu darbā vai darba veikšanai nedēļas atpūtas
laikā konvencijā minēto iemeslu dēļ.
Secinājumu
daļa
1. Lai izvērtētu apstrīdēto
normu atbilstību Satversmes 106.pantā noteiktajam piespiedu darba
aizliegumam, nepieciešams noskaidrot jēdziena “piespiedu darbs”
saturu.
1.1. Satversmes 106.pantā
nav dota piespiedu darba definīcija. Tajā vienīgi ir norādīti
darbi, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu, — iesaistīšana
katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar
tiesas nolēmumu.
Piespiedu darba aizliegums ir
noteikts vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos,
tostarp Konvencijā, SDO konvencijās Nr.29 un Nr.105.
Konvencijas 4.pantā ir noteikts
piespiedu darba aizliegums, taču, tāpat kā Satversmes 106.pantā,
netiek dota piespiedu darba definīcija.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa
izmanto piespiedu darba definīciju, kas dota SDO konvencijas
Nr.29 2.panta pirmajā daļā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo
definīciju atzina par saistošu, jo Konvencijas 4.pants ir
pieņemts, pamatojoties uz SDO konvenciju Nr.29 (Law of the
European Convention on Human Rights. London, Dublin, Edinburgh,
Butterworths, 1995, p.92).
SDO konvencija Nr.29 tika
pieņemta, lai atbrīvotu no piespiedu darbiem koloniju
pamatiedzīvotājus. Otrais pasaules karš un pēckara laiks nesa
līdzi jaunu piespiedu darba vilni, kuram galvenokārt bija
politiski motīvi. Totalitārajos režīmos piespiedu darbs kalpoja
par līdzekli ekonomisko mērķu sasniegšanai. Lai izskaustu
piespiedu darbu jaunajos apstākļos, 1957.gada 25.jūnijā tika
pieņemta SDO konvencija Nr.105, kas tiek uzskatīta par SDO
konvencijas Nr.29 papildinājumu, nevis jaunu redakciju.
Tā kā Latvija ir Konvencijas
dalībvalsts, tai ir saistoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas
spriedumi un tai jārespektē spriedumos paustās atziņas par
starptautisko tiesību normu interpretāciju.
SDO konvenciju Nr.29 Latvijā nevar
uzskatīt par vispārsaistošu, jo tā nav ratificēta. Arī SDO
konvencijas Nr.105 ratifikācija faktiski nav pabeigta, jo saskaņā
ar likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un
Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,
spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 2.pantu un likuma “Par
Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 16.pantu ir
nepieciešama tās publicēšana valsts valodā oficiālā preses
izdevumā.
Ņemot vērā
iepriekš minētos apstākļus, SDO konvencijas Nr.29 un Nr.105 ir
izmantojamas vienīgi Satversmes tiesas sprieduma
argumentācijā.
1.2. SDO konvencijas Nr.29
2.pants noteic, ka “termins “piespiedu vai obligātais darbs”
nozīmē jebkuru darbu vai pakalpojumu, kuru izdarīt personu
piespiež jebkura soda draudi un kuram persona pati nav labprātīgi
piekritusi”. Savukārt SDO konvencijas Nr.105 1.pantā ir norādīts,
ka “katra Starptautiskās darba organizācijas dalībvalsts, kas
ratificē šo Konvenciju, apņemas izskaust visas un neizmantot
nevienu no piespiedu vai obligātā darba formām: a) kā līdzekli
politiskiem spaidiem vai izglītībai vai kā sodu par politisko
uzskatu esamību vai to paušanu, vai par tādiem politiskajiem
uzskatiem, kas ir pretēji valdošās sistēmas politiskajiem,
sociālajiem vai ekonomiskajiem uzskatiem; b) kā metodi darbaspēka
mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem; c)
kā darba disciplīnas mērķi; d) kā sodu par piedalīšanos streikos;
e) kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai un reliģiskai
diskriminācijai.”
Tā kā SDO konvencija Nr.105 tiek
uzskatīta par SDO konvencijas Nr.29 papildinājumu, abās
konvencijās ietvertie piespiedu darba raksturojumi analizējami
kopsakarā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa
atzina, ka SDO konvencijā Nr.29 ietvertā piespiedu darba
definīcija ir uzskatāma par sākumpunktu Konvencijas 4.panta
interpretācijai. Iztulkojot jēdzienu “piespiedu darbs”, Eiropas
Cilvēktiesību tiesa atzina, ka jāņem vērā divi nosacījumi: vai
darbs ir veikts pret personas gribu un vai pienākums veikt darbu
ir “netaisnīgs” (“unjust”) vai arī tā veikšana ir
“cietsirdīga” (“oppressive”) [sk. Eiropas Cilvēktiesību
tiesas 1983.gada 27.oktobra spriedumu lietā “Van der Musele pret
Beļģiju” (Van der Mussele v. Belgium)].
Tātad piespiedu
darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt persona pati
nav piekritusi un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs.
2. Satversmes 106.pantā ir
noteikts, ka “par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana
katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar
tiesas nolēmumu”.
Salīdzinājumā ar Satversmi
Konvencijas 4.panta trešajā daļā ir noteikts plašāks to darbu
uzskaitījums, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu, — darbi
ieslodzījuma laikā; jebkura rakstura militārs dienests; jebkurš
dienests ārkārtēja stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas
apdraud sabiedrības labklājību; jebkurš darbs vai dienests, kas
ietilpst parastajos pilsoņa pienākumos. Šāds pats darbu
uzskaitījums ietverts arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un
politiskajām tiesībām 8.panta trešajā daļā.
Līdzīgs darbu uzskaitījums
atrodams SDO konvencijas Nr.29 2.panta otrajā daļā. Saskaņā ar to
piespiedu darbs neietver arī tādus darbus vai pakalpojumus, kas
veikti obligātā militārā dienesta ietvaros un kam ir tīri
militārs raksturs; darbus vai pakalpojumus, kas ietilpst
parastajos pilsoņa pienākumos, kā arī mazsvarīgus komunālos
pakalpojumus, kurus veic sabiedrības locekļi šīs pašas
sabiedrības labā.
Gan Satversmes 106.pantā, gan
Konvencijas 4.panta trešajā daļā un SDO konvencijas Nr.29 2.panta
otrajā daļā paredzētie izņēmuma gadījumi ir noteikti visas
sabiedrības labklājības un drošības interesēs, turklāt tikai kā
ārkārtas pasākums. Šiem darbiem ir publiski tiesisks raksturs, un
to veikšanu uzliek publisko tiesību subjekti. Par atteikšanos
veikt šos darbus var iestāties administratīvi tiesiska vai
krimināltiesiska atbildība, piemēram, par tiesas uzlikto
pienākumu veikt piespiedu darbu vai par izvairīšanos no militārā
dienesta.
Satversme un starptautisko
cilvēktiesību dokumenti liecina, ka tie galvenokārt vēršas pret
publiski tiesiska rakstura piespiedu darbiem, pret iedzīvotāju
iesaistīšanu darbā pēc valsts vai pašvaldību iestāžu rīkojuma,
t.i., ārpus darba tiesiskajām attiecībām.
Piespiedu darba publiski
tiesiskais raksturs tika uzsvērts arī apspriežot konstitucionālā
likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 20.pantu. Uz
plenārsēdē uzdoto jautājumu likumprojekta ziņotājs R.Rikards
atbildēja: “Piespiedu darbs ir tas, ko PSRS organizēja. Sūtīšana
uz kolhozu un tamlīdzīgi…” (Latvijas Republikas Augstākās
padomes 1991.gada 16.oktobra sēdes stenogramma).
Nav nekāda pamata uzskatīt, ka
Satversmē ietvertais piespiedu darba aizliegums neattiecas uz
privāto tiesību jomu. Tas izriet arī no starptautiskajiem
cilvēktiesību dokumentiem, tostarp no SDO konvencijas Nr.29. Tās
4.panta pirmajā daļā noteikts, ka publiskās varas institūcijas
nedrīkst atļaut piespiedu darbu privātpersonu, kompāniju un
asociāciju interesēs.
Tātad piespiedu
darbs ir aizliegs ne tikai publiski tiesiskajās, bet arī
privāttiesiskajās attiecībās — darba tiesiskajās attiecībās,
kuras regulē Darba likums.
3. Apstrīdētajās normās
noteiktajos gadījumos darba devējs darba līgumā neparedzētu darbu
veikšanā, virsstundu darbā un darbā nedēļas atpūtas laikā norīko
savu darbinieku. Apstrīdēto normu mērķis ir novērst nepārvaramas
varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas
sekas, kuras nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba
gaitu uzņēmumā, kā arī pabeigt steidzamu, iepriekš neparedzētu
darbu noteiktā laikā. Tāpēc nevar piekrist pieteikumā izteiktajam
apgalvojumam, ka šie darbi ir paredzēti uzņēmuma ekonomiskās
attīstības mērķiem.
Darba likuma 56.panta trešā daļa
paredz, ka “darba devējam nav tiesību prasīt, lai darbinieks
veiktu darba līgumā neparedzētu darbu, izņemot šā likuma 57.pantā
noteiktos gadījumus”. Savukārt Darba likuma 57.panta pirmajā daļā
ir noteiktas darba devēja tiesības norīkot darbinieku darba
līgumā neparedzēta darba veikšanai, arī dīkstāves gadījumā,
iepriekš minētajiem mērķiem. Taču jāpiekrīt Saeimas atbildes
rakstā izteiktajam viedoklim, ka šī norma ir izņēmums no
vispārējās darba kārtības. Darba devējs nevar patvaļīgi norīkot
darbinieku darba līgumā neparedzētu darbu veikšanai. Darba likuma
57.panta otrā daļa paredz, ka par šādiem darbiem darba devējam ir
pienākums izmaksāt darbiniekam atbilstošu atlīdzību, kura
nedrīkst būt mazāka par darbinieka iepriekšējo vidējo izpeļņu.
Turklāt apstrīdētajā normā ir ietverts ierobežojums attiecībā uz
šāda norīkojuma ilgumu, proti, darba līgumā neparedzēta darba
veikšanai darba devējs var norīkot darbinieku ne ilgāk kā uz
vienu mēnesi viena gada laikā, bet dīkstāves gadījumā - ne ilgāk
kā uz diviem mēnešiem viena gada laikā. Tādējādi darba devējam,
norīkojot darbinieku darbā darba līgumā neparedzēta darba
veikšanai, arī dīkstāves laikā, ir jāizpilda visi Darba likuma
57.pantā ietvertie nosacījumi.
Darba likuma 136.panta trešā daļa
noteic izņēmuma gadījumus, kad darba devējs var norīkot
darbinieku bez viņa rakstveida piekrišanas virsstundu darbā
iepriekš minēto mērķu sasniegšanai. Lai arī apstrīdētā norma
pieļauj darbinieka norīkošanu virsstundu darbā bez viņa
rakstveida piekrišanas, saskaņā ar Darba likuma 136.panta otro
daļu ir nepieciešams darba devēja rakstveida rīkojums. Šā paša
panta trešā un ceturtā daļa noteic laika ierobežojumus virsstundu
darbam. Ja apstrīdētajā normā minētajos gadījumos virsstundu
darbs turpinās ilgāk par sešām dienām pēc kārtas, turpmākam
virsstundu darbam ir nepieciešama Valsts darba inspekcijas
atļauja, izņemot gadījumus, kad līdzīgu darbu atkārtošanās nav
paredzama, kā arī virsstundu darbs nedrīkst pārsniegt 48 stundas
četru nedēļu periodā un 200 stundas gadā. Darba devējam jāņem
vērā arī tas, kuras personas vispār aizliegts nodarbināt
virsstundu darbā. Turklāt Darba likuma 68.pants paredz piemaksu
par virsstundu darbu. Tādējādi arī darbinieka norīkošana
virsstundu darbā ir izņēmums no vispārējās uzņēmuma darba
kārtības.
Darba likuma 143.panta ceturtā
daļa paredz darba devēja tiesības norīkot darbinieku darbā
nedēļas atpūtas laikā, taču norīkot var tikai ar darba devēja
rakstveida rīkojumu un tikai iepriekš minētajiem mērķiem. Turklāt
darba devējam ir pienākums par darbu nedēļas atpūtas laikā vai nu
piešķirt atpūtu citā nedēļas dienā, vai arī izmaksāt atlīdzību
atbilstoši Darba likuma 68.pantam, kas paredz piemaksu par darbu
nedēļas atpūtas laikā. Līdz ar to darbinieka norīkošana darbā
nedēļas atpūtas laikā arī ir izņēmums no vispārējās darba
kārtības.
Viena no piespiedu darba pazīmēm
ir tā, ka persona nav brīvprātīgi piekritusi veikt šo darbu. Lai
kādu darbu atzītu par piespiedu darbu, tam jābūt tādam, no kura
personai nav iespēju atteikties. Piemēram, darbiniekam tiek
atņemti personu apliecinoši dokumenti, darbinieki tiek īpaši
apsargāti un fiziski iespaidoti, tiek aizturēta darba samaksa.
Darba likums paredz iespēju uzteikt darba līgumu, tāpēc, kaut arī
apstrīdētajās normās darbinieka piekrišana netiek prasīta, tajās
minētos darbus nevar uzskatīt par piespiedu darbu.
Otra piespiedu darba pazīme ir tā,
ka to nedrīkst izmantot kā līdzekli politiskiem spaidiem, kā
metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās
attīstības mērķiem, kā darba disciplīnas mērķi, kā sodu par
piedalīšanos streikos, kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai vai
reliģiskai diskriminācijai (sk. SDO konvencijas Nr.105
1.pantu).
Mūsdienās par piespiedu darba
galvenajām formām tiek uzskatīta verdzība un cilvēku nolaupīšana
nolūkā izmantot viņus kā darbaspēku, obligāta piedalīšanās
sabiedriskajos darbos, mājkalpotāju norīkošana piespiedu darbos,
piespiedu darbi par nenomaksātiem parādiem, cilvēku tirdzniecība,
piespiedu darbs ieslodzījuma vietās, bērnu piespiedu darbs
(sk. Zwangsarbeit: Seit langem verboten und geächtet, aber
nicht ausgerottet. ILO-Nachrichten 2/2001,
www.ilo.org/public/german/region/europro/bonn/-download/ilo-nl201.pdf,
23.10.2003.).
Apstrīdētās normas ir vērstas uz
normālas darba gaitas nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai
darba devēja, bet arī darbinieku interesēs.
Apstrīdētās normas nekalpo
nevienam no starptautiskajos dokumentos ietvertajiem mērķiem un
līdzekļiem, kurus nedrīkst izmantot, un tajās paredzētie
ierobežojumi liedz šos darbus kvalificēt kā netaisnīgus un
cietsirdīgus.
Tādējādi var
secināt, ka apstrīdētajās normās paredzētie darbi nevar tikt
uzskatīti par piespiedu darbu Satversmes 106.panta izpratnē.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
atzīt Darba
likuma 57.panta pirmo daļu, 136.panta trešās daļas 2. un 3.punktu
un 143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punktu par atbilstošiem
Latvijas Republikas Satversmes 106.pantam.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
A.Endziņš
