Par rāmo Baltiju ES pievārtē

Nākamās Eiropas Savienības dalībvalstis, kas par tām kļūs jau pēc sešiem mēnešiem, – Igaunija, Latvija un Lietuva – ir veiksmīgi tikušas galā ar pāreju uz tirgus ekonomiku un ir īpaši pievilcīgas investoriem, kuriem tās piedāvā labvēlīgu nodokļu politiku un kvalificētu darbaspēku. Tas viss par spīti satraucošajam tirdzniecības bilances deficītam un dažām ekonomiskās izaugsmes problēmām.

Tā, bez šaubām, bija visu laiku garākā cilvēku ķēde. 1989. gada 23. augustā trešā daļa no 8 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju sadevās rokās 650 km garā ķēdē no Tallinas līdz Viļņai, lai Molotova–Ribentropa pakta 50. gadadienā saceltos pret padomju jūgu, ar kuru Hitlers un Staļins sadalīja Poliju un Baltijas valstis. Par spīti šīs “dziedošās revolūcijas” iespaidīgajai apņēmībai, maz novērotāju ticēja, ka šīs, no totalitārā režīma iznākušās valstis, iestāsies pasaules stabilākajā un bagātākajā valstu savienībā. Piecpadsmit gadus vēlāk, 2004. gada 1. maijā, tas tomēr notiks.

Paveiktais ceļš, kas tika atzīts ar trīs referendumiem, ir milzīgs; Baltijas valstis bija vienīgās kandidātvalstis no bijušās Padomju savienības. 1991. gadā ražošana šajās valstīs bija mazāk efektīva un ar lielāku piesārņojumu nekā Čehoslovākijā un Ungārijā, vidējās algas tik tikko pārsniedza 100 dolārus mēnesī. Turklāt Latvija un Lietuva 1996. gadā bija ierindotas “otrajā vilnī”, kuram pievienošanās ES bija paredzēta tikai 2007. gadā. Taču, lai panāktu pirmo grupu, tās pielika dubultpūles, veicot lielas ekonomikas reformas, radikāli mainot tiesību sistēmu un piesaistot ārzemju investīcijas.

Šodien mēs nevaram atrast gandrīz nevienu riska faktoru visās trijās valstīs, kuras attiecībā uz ES ir kļuvušas “par lielākām katolēm nekā pats Romas pāvests”; to budžeta deficīts nav augstāks par 3% no IK, kā to pieprasa Stabilitātes pakts, kuru Parīze un Berlīne nespēj ievērot. Igaunija pat pieņēma likumu, kurš budžeta deficītu aizliedz pavisam! Igaunija, kas muitas aizsardzības mehānismus sāka ieviest tikai 2000. gadā. Igaunija, kas lieliem soļiem virzās uz “e–valdību”: vēsturē pirmā Ministru padomes sēde ar elektroniskā pasta starpniecību notika 2001. gadā Tallinā. Trijās Baltijas valstīs liela daļa iedzīvotāju padomju telefonus ir nomainījuši pret skandināvu firmas mobilajiem telefoniem. “Mēs vienas nakts laikā no komunisma esam pārgājuši uz kapitālismu”, saka Sīms Raie no Igaunijas Tirdzniecības kameras.

Eksperti uzsver, ka biznesa vide ir ļoti labi saskaņota ar ES standartiem. Likumi, kurus investori novērtējuši pozitīvi, jo “tie ir vienkārši, moderni un nediskriminējoši”, netiek regulāri mainīti, pretēji, kā tas notiek citās bijušajās PSRS republikās, kur bieži tikko likums ieviests, tas jau izrādās nederīgs. Pat ja pastāv kultūras atšķirības starp protestantisko Igauniju, puskatolisko un pusortodoksālo Latviju un katolisko Lietuvu, visās trijās Baltijās valstīs ekonomiskajā plānā valda ultraliberālā filozofija, kuru tās ieviesušas ar neatlaidību, par spīti bieži notikušajām politiskajām maiņām. Tāpat tās ieviesušas pievilcīgāko nodokļu politiku Eiropā. Igaunijā, kur ienākumu deklarācija ir pastkartes lielumā, ienākumi ar nodokli tiek aplikti 26% apmērā. Reinvestētā peļņa kopš 2000. gada janvāra pat ir atbrīvota no nodokļiem. Savukārt, Latvija nākamajā gadā ienākumus apliks tikai ar 15% nodokli.

Pēc “LES ECHOS”