Par Francijas jauno kodoldoktrīnu

Francijas kodolspēki vairs nav jāizmanto tikai kā “iebiedēšanas ierocis” – tātad aizsardzībai, bet kā preventīva uzbrukuma līdzeklis – tātad agresīvi. Kā, atsaucoties uz augsta ranga Francijas bruņoto spēku pārstāvjiem, informē laikraksts “Libération”, šī “jaunā doktrīna”, kas galvenokārt būs vērsta pret “ļaunprātīgajām valstīm” un teroristiskajām organizācijām, “stingri slepeni” tika izstrādāta pēdējos divos gados.

Elizejas pilī uz šo informāciju reaģē izvairīgi. Pēc prezidenta runas 2001. gada 8. jūnijā, kādā īsā ziņojumā bija teikts, ka militārajā doktrīnā “virziena maiņas” nebūs. Taču Širaks attīstību pēc teroristu uzbrukumiem tā paša gada 11. septembrī ieskicēja jau tajā pat gadā, kad pieļāva Francijas kodolspēku (Force de frappe) iesaistīšanu pret “reģionālajām varām ar masu iznīcināšanas ieročiem” un pret draudiem, ko teroristu rokās rada ķīmiskie, bioloģiskie un atomieroči.

Arī aizsardzības ministres Mišelas Eliotas–Marī un premjerministra Žana Pjēra Rafarēna izteikumi norāda, ka ir iespējama “jauna militārā doktrīna”. Aizsardzības ministre radiokanālā “France Inter” brīdināja, ka, ņemot vērā “ne pārāk demokrātisko un daļēji nekontrolējamo valstu, tādu kā Ziemeļkoreja, Irāna un Pakistāna” plānus izstrādāt atomieročus, Francija nedrīkst zaudēt modrību. Uz šo draudu fona kodolatbaidīšanas loma esot jāsaprot kā Francijas “aizsardzība galējā gadījumā”.

Premjers Rafarēns savā runā Nacionālās aizsardzības pētniecības institūtā bija vēl konkrētāks. Viņš tajā norādīja uz nepieciešamību kodoldoktrīnu pieskaņot jaunajiem draudiem. Rafarēns teica: “Mūsu kodolspēki arvien vairāk orientējas uz jauno šantāžu un draudu scenāriju.”

To, ka jaunie draudi prasa jaunas paaudzes atomieročus, Širaks kādā runā uzsvēra jau pirms diviem gadiem. Lai nezaudētu iebiedēšanas ticamību iepretī jaunajiem draudiem, Francijas rīcībā esot jābūt pietiekamam un daudzveidīgam atomieroču arsenālam. Kā informē “Lib?ration”, līdz 2008. gadam militārās plānošanas ietvaros jaunu kodolieroču tipu izstrādāšanai esot paredzēti 17 miljardi eiro – apmēram 20% no kopējā militārā budžeta.

Jaunajā militārajā doktrīnā runa galvenokārt ir par to, lai izstrādātu ieročus, kas ar ķirurģisku precizitāti būtu spējīgi iznīcināt politiskās, militārās vai ekonomiskās varas centrus, izslēdzot lielus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū. Galvenokārt esot jākoncentrējas uz “mini atombumbas” izstrādāšanu, ar kuru varētu mērķtiecīgi sagraut, piemēram, kāda prezidenta bunkuru vai arī pazemes ieroču rūpnīcu. Nav nekāds noslēpums, ka arī amerikāņi apsver šādu “tīru” ieroču izmantošanu. Taču nav skaidrs, vai Francijas īpašumā jau ir “mini atombumba”.

Vēl atliek jautājums, vai Francijas prezidents pirms tās izmantošanas apspriedīsies ar amerikāņiem vai partneriem Eiropā. Pagātne drīzāk liecina par pretējo. 1995. gadā, uzreiz pēc ievēlēšanas prezidenta amatā, Širaks paziņoja par atomieroču izmēģinājumu atsākšanu Klusajā okeānā. Francijas prezidents šo lēmumu pieņēma, neraugoties uz starptautiskajiem protestiem un nekonsultējoties ar toreizējo Vācijas kancleru Helmūtu Kolu un viņu neinformējot. Sekas bija tādas, ka Vācijas un Francijas attiecībās vairākus mēnešus bija jūtama spriedze.

Tagad Vācija un Francija nepagurušas demonstrē, cik ciešas ir kļuvušas to attiecības. Īpaši tas attiecas uz Eiropas kopējo ārējo un drošības politiku. Līdz ar “jauno doktrīnu”, ja tāda būs, kļūs redzams, cik cieša patiesībā ir šī alianse. Vai šoreiz Širaks apspriedīsies ar Šrēderu? Taču no otras puses, vācieši vienmēr ir klīrējušies, kad Parīze ir nākusi klajā ar iniciatīvām par sadarbību kodoljomā.

Pēc “DIE WELT”