Par ciešu Eiropas un ASV sadarbību

NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons:

Vai jūs joprojām NATO uzskatāt par īstu virsnacionālu aliansi?

Valstis tajā sadarbojas daudz efektīvāk nekā lielākajā daļā citu daudznacionālo organizāciju. Neviena cita organizācija nespēj militāri un politiski reaģēt tikpat ātri kā NATO.

Runa nav par ātrumu. Kāds konservatīvo politiskais analītiķis Vašingtonā nesen kodolīgi rakstīja: “ASV vēlas, lai NATO tām netraucētu, kad tās ir pieņēmušas lēmumu rīkoties vienas pašas.” Tas neizklausās pēc alianses, kurā runa ir par kopīgu lēmumu pieņemšanu! Vai šajā ziņā NATO šodien patiesi ir organizācija, kurā nedominē ASV nacionālās intereses?

Daži labēji konservatīvie politiķi pēc Buša ievelēšanas pārstāv uzskatu, ka NATO nav nekas vairāk kā birokrātisks veidojums, sava veida “mini ANO”, kurā nedomā ne par ko citu, ka vienīgi par to, kā ierobežot ASV rīcības telpu. Taču viņi drīz vien sapratīs, ka NATO ASV ir svarīga, jo tad, ja Amerika iegūs NATO atbalstu, tā automātiski iegūs arī 18 sabiedrotos.

Vai ASV to vispār vēlas?

Tāpēc jau aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds izteica priekšlikumu NATO ātrās reaģēšanas vienību izveidot kā jaunu daudzpusējo militāro struktūru alianses ietvaros, kas būtu pietiekami spēcīga un spējīga, lai turpmāk krīžu gadījumos varētu iejaukties visattālākajos pasaules daļās. Amerikāņi ir gatavi nodrošināt bruņojumu un militārās vienības. ASV valdība taču neierosinātu kaut ko tādu, ja tā NATO jau būtu norakstījusi un visu gribētu darīt viena pati! Es amerikāņiem esmu teicis, ka draugu alianse ir labāka nekā tāda alianse, kas ir balstīta tikai uz izdevīgumu, ka labprātīgo koalīcija nav tikpat laba kā ilgtermiņa alianse. Šodien NATO ir lielākā pastāvīgā alianse pasaulē.

Neraugoties uz to, pēc Irākas kara aliansē ir parādījusies plaisa. Vai jūs esiet apmierināts ar to, kāda pašlaik ir NATO?

Labi, starp eiropiešiem un ASV pastāv viedokļu atšķirības, taču tās ir līdzīgas tām, kādas pastāv arī eiropiešu starpā. Tā ir bijis vienmēr. Iespējams, ka jūs esat pārāk jauns, lai atcerētos par strīdiem saistībā ar vidēja sniedzamības rādiusa kodolieroču izvietošanu. Un pat es esmu par jaunu, lai atcerētos asās debates par karu Vjetnamā. NATO vienmēr ir bijušas viedokļu atšķirības, un tā arī ir jābūt. Mēs esam 19 suverēnu, demokrātisku valstu alianse nevis Varšavas pakts!

Notiek diskusijas par tā saukto “Eiropas pīlāru” NATO ietvaros. ASV vēstnieks NATO Nikolass Bērnss neatkarīgas Eiropas aizsardzības politikas izstrādāšanu vērtēja “kā lielākās potenciālās briesmas aliansei”. Vai jūs tam piekrītat?

Viņš pats tam nekad nepiekristu! Viņš tā nav teicis.

Vai viņš ir citēts nepareizi?

Jā – un ne pirmo reizi. Neviens viņu nav citējis korekti. Protams, ka pēdējās nedēļās amerikāņi apsvēra, ko viņiem domāt par attīstību ES. Viņi domāja, ka runa ir par Eiropas galvenās militārās mītnes izveidošanu, kas konkurētu ar NATO, un ka līdz ar to varētu tikt izveidotas dubultstruktūras. Tagad tas ir noskaidrots. Eiropieši ir skaidri pateikuši, ka viņiem nav nodoma graut NATO! Vienkārši pat mūsu izteikti komunikatīvajā aliansē dažkārt nonāk līdz pārpratumiem.

Taču, vai no Vašingtonas nepienāk pretrunīgi paziņojumi – no vienas puses sūdzības par to, ka eiropieši pietiekami nedara savas aizsardzības labā, bet, kad viņi kaut ko dara, tiek brīdināti militārajā ziņā nekonkurēt ar NATO?

Pretrunas ir būtiska transatlantisko debašu sastāvdaļa. Arī no eiropiešiem ir dzirdami pretrunīgi paziņojumi! Daži noteikti vēlas paturēt amerikāņus Eiropā, vēlas ASV un Eiropas sasaisti, jo mums visiem ir vieni un tie paši drošības politikas pamatprincipi. Viņi ir ļoti priecīgi par “Berlīne plus” vienošanos, kas paredz ES un NATO sadarbību. Taču tad nāk daži citi un saka: “Pagaidiet, mēs gribam iet nedaudz tālāk; mēs labprāt vēlētos savas eiropiešu plānošanas struktūras.” Savukārt citi eiropieši domā, ka tas nav pareizais ceļš. Viņi uzskata, ka mums labāk vajadzētu koncentrēties uz militārās kapacitātes paplašināšanu. Pirms izveidot pašu militārās plānošanas struktūras, mums vajag vairāk rīcībspējīgu militāro vienību. It īpaši tāpēc, ka “Berlīne plus” vienošanās mums jau tāpat ļauj izmantot NATO struktūras – labākās, kādas mēs varētu dabūt!

Tātad pretrunas ir abās Atlantijas pusēs. Tas man rada grūtības, jo man kā NATO ģenerālsekretāram ir jāpārstāv kā Eiropa Amerikā un tā ASV Eiropā.

Vai jūs saskatāt briesmas, ka eiropieši varētu radīt konkurenci NATO?

Reālas briesmas būs vienīgi tad, ja eiropieši sāks veidot amerikāņiem nepārskatāmas un nevajadzīgas militārās plānošanas struktūras.

Tātad transparentu struktūru gadījumā viss būs kārtībā?

Es vienkārši nedomāju, ka tās būtu vajadzīgas! Svarīga ir “Berlīne plus” vienošanās. Ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai realizētu to, ko pašlaik ir ieplānojusi ES. Ja tā patiesi gribēs īstenot autonomas akcijas, tad šim nolūkam varēs izmantot Vācijas, Lielbritānijas un Francijas nacionālās komandstruktūras. Mums nav vajadzīgs separāts eiropiešu plānošanas štābs.

Mums ir vajadzīgas lielas transportlidmašīnas un lidmašīnas, kuras degvielu var uzpildīt gaisā un vairāk efektīvu militāro vienību – karavīrus, kuri eksistē ne tikai uz papīra. Problēma nav struktūru trūkums. Prioritāte ir jāpiešķir militārās kapacitātes palielināšanai, kas nepieciešamības gadījumā ļautu eiropiešiem rīkoties.

Jūs gandrīz vārds vārdā citējat amerikāņu pozīcijas, kādas pārstāv ASV ārlietu ministrs Kolins Pauels, kurš arī vienmēr runā par to, ka eiropiešiem nav vajadzīga vēl viena galvenā mītne, bet lielāka militārā kapacitāte.

Kad es vēršos pret jaunas galvenās militārās mītnes izveidošanu Eiropā un argumentēju par labu Eiropas militārās kapacitātes nostiprināšanai, es to daru kā pārliecināts eiropietis un kā pārliecināts transatlantiķis.

Es nesaprotu, kāpēc pašlaik notiek tādi strīdi. Man kā novērotājam ir sajūta, ka NATO un ES attiecībās pašlaik ir jūtama zināma spriedze.

Tas ir saistīts ar dažu bailēm, ka zināmas Eiropas valstis grib iet ceļu, kas varētu novest līdz konkurencei ar NATO un paralēlām struktūrām. Līdz ar to būtu apdraudētas ciešās attiecības, kādas eksistē starp ASV un Eiropu. Tas NATO varētu būt bīstami. Īstenībā neviens to nevēlas. Arī Vācija, Francija, Beļģija un Luksemburga ne. Tagad runa ir par to, lai pamatīgi apsvērtu, kas būtu darāms. Es pašlaik prioritāti piešķiru lielāka skaita rīcībspējīgu karavīru nodrošināšanai. Mums ir milzīga armija, taču tikai uz papīra.

Tā taču ir dilemma: ja eiropieši patiesi būs spējīgi uzņemties vairāk militāro uzdevumu, viņi līdz ar to aliansē pamatoti vēlēsies lielākas līdzspriešanas tiesības, kas, savukārt, var izraisīt amerikāņu neuzticēšanos eiropiešu centieniem.

Nē. ASV taču neizrādīja nekādu neuzticēšanos, kad eiropieši nesen vēlējās pārņemt misiju Kongo. Arī misiju Maķedonijā NATO nodeva eiropiešiem Es te nesaskatu nekādu dilemmu. Taču ES ir jākoncentrējas uz to, lai nodrošinātu militārās spējas, kādas ir vajadzīgas, lai varētu rīkoties autonomi. Tai šīs spējas ir vajadzīgas arī, lai lielāku uzdevumu veikšanā sadarbotos ar NATO, kā paredz “Berlīne plus” vienošanās.

Kā varētu efektīvi sadarboties divas tik atšķirīgas organizācijas kā ES un NATO?

Ja eiropieši realizēs to, kas tika iesākts augstākā līmeņa sanāksmē St. Malo 1998. gadā, tātad palielinās Eiropas aizsardzības spējas, kas viņiem ļaus vieniem tikt galā ar problēmām, kas var rasties viņiem kaimiņos vai tālāk, piemēram, Āfrikā. Visur tur, kur nevēlēsies iesaistīties amerikāņi. Eiropiešiem ir vajadzīga labāka aizsardzības sistēma. Tas, ka eiropieši bez kādiem nosacījumiem var izmantot NATO struktūras un aprīkojumu, kāds nav viņiem pašiem, piemēram, kā pašlaik Maķedonijā, ļauj izvairīties no konkurences un paralēlu struktūru izveidošanas un bez tam nodrošina transparenci visiem dalībniekiem kā NATO, tā ES.

Tas vairāk izklausās pēc vēlēšanās. Vai tāda pat izskatās arī realitāte?

Tā tas patiešām ir. Un nav jau arī citas alternatīvas. Izņemot dažas pavisam mazas operācijas, eiropieši vienkārši nav spējīgi tikt galā ar problēmām.

Vai tas vairāk attiecas uz militārajām spējām?

Protams! Pēc pārliecības es esmu eiropietis. Taču es uzskatu par apkaunojumu, ka amerikāņiem ir 250 lielās transportlidmašīnas, bez kurām nevar iztikt, kad vienības ir jāpārvieto, piemēram, uz Afganistānu, Irāku vai kādu citu tālāku krīžu reģionu.

Pēc “DIE ZEIT”