Par baltiešu jauno ekonomisko līderi

No ES kandidātvalstīm Lietuva ilgu laiku tika uzskatīta par atpalicēju. Iekavētās ekonomiskās un valūtas reformas, lēnā un neveiksmīgā privatizācija lauksaimniecībā, kā arī augstais korupcijas līmenis padarīja lielāko Baltijas valsti par reģiona rūpju bērnu. Līdz par deviņdesmito gadu nogalei Rietumu investori izvairījās no Lietuvas, šauboties, vai šī valsts kādreiz sasniegs Eiropas Savienībai nepieciešamo gatavības pakāpi. Tagad viss ir pilnīgi izmainījies. Lietuva no reformēties gatavās Igaunijas ir pārņēmusi “Baltijas tīģera” titulu.

2002. gadā sasniedzot 6,7%, ekonomiskā izaugsme bija pati augstākā starp visām vecajām un jaunajām ES dalībvalstīm. 2002. gadā ārvalstu investīcijas pieauga par 25%. Valsts budžeta deficīts tika strauji pazemināts un tagad ar 1,8% no IKP atbilst stabilitātes pakta kritērijiem. Inflācija, kas deviņdesmito gadu vidū sasniedza 40%, tagad ir praktiski likvidēta.

Par spīti panākumiem, kā aprēķinājuši statistiķi, būs nepieciešams aptuveni 31 gads, kamēr lietuvieši sasniegs tādu dzīves līmeni, kas atbilst 75% no ES vidējā līmeņa. Šodien Lietuvā dzīves līmenis sasniedz tika 30% no ES vidējā līmeņa. Vidējā mēneša darba alga pagājušajā gadā bija 332 eiro, bet algas minimums – 125 eiro. Cenu līmenis ir tikai nedaudz zemāks par Eiropas standartiem, tādēļ Lietuvā valda liela nabadzība. Atšķirības starp pilsētu un laukiem ir dramatiskas. Padomju laikos Lietuva bija lauksaimniecības zeme. Tagad lauksaimniecības devums iekšzemes kopproduktā sasniedz tikai 6%, taču joprojām 16% lietuviešu ir nodarbināti lauksaimniecības sektorā, kas pēc iestāšanās ES tiks pakļauts asai konkurencei. Daudzi zemnieki nesaskata nekādu iespēju izdzīvot. Daudzi lietuvieši baiļojas par savas dzimtās zemes izpārdošanu bagātajiem ārzemniekiem. Septiņu gadu pārejas periodam zemes pārdošanai vajadzētu novērst šīs bažas.

Ticību ES pauž galvenokārt jaunatne. Viņiem tā dod iespējas ceļot, atrast interesantu darbu ārzemēs, kā arī cerību, ka viņu valsts straujā attīstība padarīs to par “līdzvērtīgu Eiropas Savienības dalībvalsti”. Ministru prezidenta Aļģirda Brazauska ieskatā Lietuva ES varētu spēlēt nozīmīgu lomu, kļūstot par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem: “Ir jāattīsta ekonomiskās attiecības ar bijušās Padomju Savienības valstīm un šajā ziņā varētu izmantot mūsu pieredzi.” Tirdzniecība ir cieši saistīta ar Austrumeiropu. Krievija Lietuvu apgādā ar enerģiju un izejvielām, kā arī importē tekstilizstrādājumus un pārtikas produktus. Tomēr jau tagad lielākie tirdzniecības partneri Lietuvai ir Lielbritānija, Latvija un Vācija.

Nozīmīgākā Lietuvas tirdzniecības prece ir enerģijas resursi, bet vislielākais uzņēmums šajā ziņā ir Mažeiķu naftas pārstrādes kombināts. Tas daļēji ir valsts īpašumā, bet daļēji, pēc neveiksmīgās avantūras ar ASV kompāniju “Williams”, atrodas Krievijas firmas “Jukos” rokās. “Jukos” pievada naftu pa cauruļvadiem Mažeiķiem, kur tā tiek apstrādāta un caur Būtiņģes termināli eksportēta. Tāpēc importa un eksporta statistikā dominē dabas izejvielas. Bez tam Lietuva eksportē Ignalinas atomelektrostacijā saražoto elektroenerģiju. Taču abi Ignalinas reaktori pēc ES spiediena (un arī finanšu palīdzības) drošības apsvērumu dēļ ir jāslēdz 2005. un 2009. gadā.

Eksporta industrijai problēmas rada valūtas maiņas kurss. Kad Lietuvas centrālā banka 2002. gada februārī līdz tam dolāram piesaistīto litu sasaistīja ar eiro, pēdējais bija vājš. Tā nostiprināšanās pēdējā laikā sev līdzi ir aizvilkusi arī litu, tāpēc tagad Lietuvas valūta ir pārvērtēta. Kaut kādas kursa korektūras tagad nav iespējamas, jo Lietuvā kādudien tiks ieviests eiro.

Pēc “FRANKFURTER RUNDSCHAU”