Par Freivaldi – zviedru “stipro kārti”

Kad Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēršons aicināja Lailu Freivaldi kļūt par jauno ārlietu ministri, zviedru prese rakstīja, ka šī izvēle ir tikai daļa no valdības pārkārtošanas, kurai par iemeslu bijusi gan bijušās ārlietu ministres Annas Lindas noslepkavošana, gan arī pazemojošā valdības izgāšanās referendumā par pievienošanos eiro zonai.

Sešdesmit vienu gadu vecā Laila Freivalde ir viena no Zviedrijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas cienītākajām un redzamākajām politiķēm. Viņa dzimusi 1942. gada 22. jūnijā Rīgā un jau kara gados kopā ar vecākiem izbraukusi uz Zviedriju. Freivalde mācījusies jurisprudenci Upsalas universitātē, kurā tolaik pulcējās vairums Zviedrijas latviešu studentu.

Viņas studiju gadu draudzene Rauna Lejiņa stāsta, ka tolaik Laila Freivalde aktīvi piedalījusies latviešu studentu sabiedriskajā dzīvē – dejojusi tautas dejas, spēlējusi teātri un piedalījusies Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības darbā. Viņa raksturo Lailu Freivaldi kā atklātu un dzīvespriecīgu cilvēku un stāsta, ka jau studiju gados bijis redzams, ka Lailai ir stipra griba un savi uzskati, no kuriem viņa tik viegli neatkāpjas.

Starp citu, Rauna Lejiņa piebilst, ka Upsalas pensionāri un viņas studiju gadu paziņas līdz pat pēdējam laikam vienmēr varējuši zvanīt Lailai Freivaldei un lūgt juridiskus padomus, un, neskatoties uz savu aizņemtību un ieņemamo amatu, viņa palīdzību nekad nav atteikusi. Atšķirībā no politiķu vairuma Lailas Freivaldes vārds vienmēr bijis atrodams Stokholmas telefonu grāmatā.

Pēc studijām topošā ministre piecus gadus strādā tiesās. Viņas pirmā nopietnā saskare ar politiku notiek, strādājot Riksdāga informācijas dienestā. Šis amats kalpo par pakāpienu uz nākamo darbavietu – Zviedrijas Nacionālo patērētāju politikas padomi, kuras vadītājas amatā viņa aizvada veselus divpadsmit gadus.

Un tad 1988. gadā Lailu Freivaldi uzaicina par tieslietu ministri sociāldemokrātu valdībā. No tā brīža līdz pat 2000. gadam (ar trīs gadu pārtraukumu no 1991. līdz 1994. gadam, kad valdību veido pilsoniskās partijas) Laila Freivalde ir Zviedrijas tieslietu ministre, kļūstot par visilggadējāko tieslietu ministri Eiropā. Turklāt jāteic, ka tieslietu ministra amats Zviedrijā (un Eiropā vispār) tiek uzskatīts par grūtu un tajā parasti ilgi nenoturas – pirms Freivaldes vairāki tieslietu ministri bija spiesti ar skandālu pamest šo posteni.

Pateicoties kompetencei, stingrajam raksturam un ilggadīgajam darbam, viņu cienīja gan sociāldemokrāti, gan arī opozīcija, dēvējot par vienu no valdības “stiprajām kārtīm”. Lailu Freivaldi cienīja arī sabiedrība, uzskatot viņu par zinošu, demokrātijai un tiesiskumam nelokāmi uzticamu ministri.

Krīze pienāca 2000. gada septembrī, kad atklātībā kļuva zināma informācija, ka Laila Freivalde un viņas vīrs Jūhans Hēdstrems kopīgi nopirkuši (privatizējuši) pašvaldības dzīvokli diezgan dārgajā Kungsholmas rajonā Stokholmā, kuru viņi jau ilgus gadus īrēja. Šī darbība nekādā ziņā nebija nedz nelikumīga, nedz arī neparasta – tā dara daudzi stokholmieši, turklāt dzīvoklis bija nopirkts par tirgus cenu, bez jebkādām atlaidēm. Neskatoties uz to visu, izcēlās īsta politiskā vētra, jo Sociāldemokrātiskās partijas pozīcija municipālo īpašumu jautājumā bija ideoloģiskā opozīcijā privatizācijas aizstāvjiem. Starp citu, niknākie un aktīvākie tieslietu ministres rīcības kritiķi nebija vis opozīcija, bet gan Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Stokholmas nodaļa un sociāldemokrātiskiem uzskatiem tuvā avīze “Aftonbladet”. Lai kā arī būtu – šis gadījums ir vienīgais traips Lailas Freivaldes citādi nevainojamajā biogrāfijā.

Pāris gadus ilgajā laikaposmā pēc atkāpšanās no amata Freivalde strādāja par Zviedru izpildītājmākslas organizācijas direktori. Pārmaiņas viņas dzīvē ienesa Annas Lindas noslepkavošana. Divas nedēļas pēc šī notikuma premjerministrs Jērans Pēršons, uzsverot Lailas Freivaldes lielo pieredzi darbā pie Eiropas Savienības likumdošanas, iecēla viņu par ārlietu ministri. Freivaldei būs jāmēģina noregulēt ES un Zviedrijas attiecības, kas sarežģījušās pēc zviedru pateiktā “nē” vienotajai Eiropas naudai.

Ir gaidāma vēl viena pārmaiņa zviedru politiskajā dzīvē. Līdz šim Laila Freivalde un vairums pārējo zviedru ministru un politiķu no rītiem uz darbu devās tāpat kā stokholmiešu lielākā daļa – ar autobusu. Tagad gan politiķiem, gan sabiedrībai būs jāpieņem tas, ka ministriem tiks noteikta apsardze un acīmredzot piešķirtas mašīnas, jo sabiedriskajā transportā nodrošināties pret uzbrukumiem nav reāli. Šādu kārtību nāksies ievērot arī Lailai Freivaldei, kura jau pateikusi, ka apsardzi nelūgšot, bet, ja tāda tiks noteikta, pakļaušoties noteiktajai kārtībai.

Lailas Freivaldes pirmais oficiālais pienākums ārlietu ministra postenī bija apsveikt šā gada Nobela miera prēmijas laureāti – cīnītāju par demokrātiju un cilvēktiesībām Irānā Širīnu Ebadi.

Pēc “NEDĒĻAS”