Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Marģers Skujenieks. Vienīgās kreisās valdības vadītājs

Turpinājums.

Sākums “LV” Nr.161, 14.11.2003.

Nelaimes gadījumos visas apdrošināšanas iemaksas izdarīja darba devēji vieni paši. Turpretim pensiju komisijās, kas noteica pensijas lielumu un ārstēšanās veidus, puse no locekļiem bija pašu apdrošināto pārstāvji. Pabalstus izmaksāja 70% apmērā no vidējās dienas algas (dzelzceļniekiem 75%), tādos pašos apmēros arī pensiju (dzelzceļniekiem 80%), ja iestājusies pilnīga darbnespēja, citos gadījumos — daļu no algas atkarībā no darbspēju zaudējuma pakāpes. Cietušā nāves gadījumā pensiju saņēma viņa ģimenes locekļi.

Neraugoties uz dažiem trūkumiem, īpaši arodslimību ierobežoto skaitu un apdrošināto nepielaišanu apdrošināšanas sabiedrību pārvaldē, tomēr, kā atzina laikabiedri, tas bija viens no modernākajiem sociālās apdrošināšanas likumiem ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

1927. gada 4. oktobrī M. Skujenieks un darba ministrs A. Rudevics parakstīja Satversmes 81. panta kārtībā valdības pieņemtos noteikumus par kolektīvo darba līgumu. Tos rakstiskā veidā varēja slēgt kā fiziskas, tā juridiskas personas, valsts un pašvaldības iestādes un autonomi uzņēmumi uz noteiktu vai nenoteiktu laiku. Līgumā varēja būt ietverti nosacījumi par atalgojumu, darba laiku, darba apstākļiem u.c., kas regulē attiecības starp darba devēju un algotiem darbiniekiem, kā arī nosacījumi par to, kā izšķiramas domstarpības un nokārtojami konflikti, kas varētu rasties, līgumu piemērojot.

Visi kolektīvie līgumi bija jāreģistrē Tautas labklājības ministrijā. Tie stājās spēkā ar reģistrēšanu, ja līgumā nebija paredzēts cits laiks. Kolektīva vienošanās, kas bija noslēgta uz nenoteiktu laiku, izbeidzās uz abpusējas vienošanās pamata.

Tā kā jūrnieka profesija ievērojami atšķiras no citiem darba ņēmēju arodiem, lai ievērotu šo specifiku, Ministru kabinets 81. panta kārtībā 1927. gada 3. oktobrī pieņēma īpašus noteikumus par darba apgādi jūrniekiem. Tie paredzēja dibināt Rīgā un pēc vajadzības arī citās Latvijas pilsētās jūrnieku darba apgādes birojus, kuriem vajadzēja reģistrēt personas, kas meklēja nodarbošanos uz jūras. Darbavietas birojs apgādāja bez atlīdzības. Jūrniekam bija tiesības brīvi izvēlēties kuģi, tāpat kuģa īpašniekam vai vadītājam brīvi izvēlēties sev kuģa ļaudis. Darba apgādes biroji bija pieejami arī visiem to zemju jūrniekiem, kuras ratificējušas Ženēvas konvenciju par vietu sagādāšanu kuģotājiem.

Lai nodrošinātu veselīgu konkurenci rūpniecībā un tirdzniecībā, aizsargātu patērētāju intereses, liktu šķēršļus maldinošai reklāmai, apkarotu negodīgu uzņēmēju centienus diskreditēt konkurentus vai mākslīgi palielināt preču noietu, valdība 1927. gada oktobrī pieņēma noteikumus “Par negodīgas konkurences apkarošanu”. Tie tika izstrādāti pēc attiecīgu Vācijas un Polijas likumu parauga.

K. Ulmaņa biogrāfs prof. Edgars Dunsdorfs (1904-2002) norāda: “Par Skujenieka kreisās valdības lielāko sasniegumu šīs valdības apoloģēti uzskata tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību.” (Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve.-Rīga, 1992.-192.lpp.) Šā raksta autors nav M. Skujenieka kabineta apoloģēts, bet ir līdzīgās domās. Mēģināsim pamatot tās.

Eventuālās vienošanās tēzes ar Maskavu izstrādāja F. Cielēns. Tās vispirms rūpīgi apsprieda Ārlietu ministrijas saimnieciskajā komisijā, kur projektu īpaši atbalstīja labā spārna redzamākais ekonomikas lietpratējs Ringolds Kalnings. Kad minētais dokuments saņēma akceptu valdībā un Saeimas ārlietu komisijā, F. Cielēns komandēja uz Maskavu Saeimas deputātu Klāvu Lorencu, lai izzondētu padomju puses pozīciju gatavojamā līguma sakarā. PSRS ārējās un iekšējās tirdzniecības komisārs A. Mikojans bija gatavs sarunām ar latviešiem.

1927. gada 1. maijā uz Maskavu devās Latvijas valdības delegācija, kuru vadīja Saeimas deputāts, Hipotēku bankas direktors Roberts Bīlmanis. Viņa līdzbiedri bija parlamentārieši Fricis Menders, Voldemārs Salnais un Džons Hāns, kā arī Latvijas sūtnis Padomju Savienībā Kārlis Ozols. Sarunas nebija vieglas, bet rezultatīvas — 1927. gada 2. jūnijā tirdzniecības līgums starp Latviju un PSRS tika parakstīts.

Vienošanās 1. pants bija lakonisks un deklaratīvs: “Abas Līgumslēdzējas Puses centīsies visādi veicināt savstarpējo tirdzniecisko sakaru attīstību un panākt preču apgrozības un tranzīta iespējamo stabilitāti un to tālāku paplašināšanu; pie tā viņas vadīsies no saimnieciskiem ieskatiem.” Pārējie panti paredzēja, ka PSRS dos pasūtījumus Latvijas uzņēmumiem, galvenokārt rūpniecībai, par 40 milj. latu gadā, bet Latvija iepirks kaimiņvalstī preces par 19 milj. latu. Latvijai bija jāpērk nafta, petroleja un citi naftas produkti, cukurs, labība, dzelzs, tabaka, sāls un citas preces, bet Padomju Savienībai — dzelzceļa vagoni, divriteņi, vilnas dzija, lauksaimniecības mašīnas, papīrs, linolejs u.c., t.i., galvenokārt rūpniecības ražojumi, kā arī sugas lopi, zirgi, āboliņa sēklas. Saskaņā ar līgumu Latvija apņēmās ievērojami pazemināt muitu vairākām krievu precēm — dzelzij, sālij, naftas produktiem, kviešiem u.c., bet padomju puse attiecīgi — dzelzceļu vagoniem, lauksaimniecības mašīnām, adītām un austām precēm utt. Līgums bija noslēgts uz pieciem gadiem.

Sarunas Maskavā bija konfidenciālas. Tām sekmīgi beidzoties, “Jaunākās Ziņas” 1927. gada 3. jūnija numurā publicēja interviju ar F. Cielēnu “Latvijas — Krievijas saimnieciskais līgums vakar Maskavā parakstīts”, kurā viņš informēja sabiedrību par šā dokumenta saturu un nozīmi. Pats par sevi saprotams, ka ministrs vērtēja līgumu visnotaļ augsti.

Ažiotāža, kā teiktu mūsdienās, ap 2. jūnija dokumentu bija liela. Labējā prese nekavējoties pārgāja uzbrukumā Maskavas līgumam. Toni uzdeva “Latvis” un “Brīvā Zeme”. Latvija kļūšot saimnieciski un līdz ar to politiski atkarīga no komunistiskās Krievijas. Līdz ar krievu pasūtījumiem pieaugšot komunisma ietekme Latvijā. Pēc F. Cielēna ieskata, “latviešu opozīcijas partijām, uzbrūkot Latvijas-Krievijas saimnieciskajam līgumam, bija noteikts iekšpolitisks mērķis. Tām bija jākliedz pret līgumu tāpēc, ka, noraidot Saeimā tā ratifikāciju, tiktu gāzta ienīstā kreisā valdība.” (Cielēns F. Laikmetu maiņā, 4.grām. — Stokholma, 1999.— 43.lpp.)

Saeimā līguma apspriešana turpinājās trīs sēdēs — 1027. gada 21., 25. un 26. oktobrī. Bija trīs (!) referenti: R. Bīlmanis (tirdzniecības un rūpniecības komisija), R. Dukurs (ārlietu komisija) un Dž. Hāns (finanšu komisija). Viņus un ārlietu ministru neieskaitot, debatēs piedalījās 19 deputāti, ar labējo līderi K. Ulmani sākot un pareizticīgo arhibīskapu Jāni Pommeru beidzot. Diskusijas sīkāka iztirzāšana ir speciāla zinātniska raksta vērta, tāpēc to nedarīsim, atstājot šo uzdevumu nākotnei. Svarīgāks ir apspriešanas rezultāts. Tas bija reti vienprātīgs tautas kalpu aktivitātes ziņā — balsošanā piedalījās 99 deputāti, izņemot pēc tradīcijas nebalsojušo Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu. Par līguma un ratifikācijas formulas pieņemšanu gan balsoja tikai 52 parlamentārieši, pret — 45, atturējās divi deputāti.

Valsts galva tirdzniecības līgumu starp Latviju un PSRS izsludināja 1927. gada 29. oktobrī. Šajā dienā tas arī stājās spēkā.

Nobeigumā atļaušos citēt par šo jautājumu savu nesen iznākušo grāmatu “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918 — 1940) (188.lpp.): “Līgums sākumā sekmēja Latvijas ekonomikas attīstību. Tā realizēšanā piedalījās ap 100 uzņēmumu ar aptuveni 17 tūkstoš strādniekiem un 3-4 tūkstoš nodarbināto padomju tranzītā. Latvijas tirdzniecībā no 1928. līdz 1933. gadam beidzot bija aktīva bilance. Daudzkārt pieauga Latvijas eksporta uz PSRS: no 1,2% 1927. gadā tas palielinājās līdz 14,6% 1929. gadā, turklāt uz turieni izveda apmēram pusi Latvijas rūpniecības produkcijas.

Taču drīz radās arī grūtības, jo otrā puse nepildīja vienošanos konsekventi. Līgumu, kas bija noslēgts uz 5 gadiem, Padomju Savienība uzteica 1932. gada maijā. Bijušais sūtnis K. Ozols sakarā ar to publicēja “Jaunāko Ziņu” 5. maija numurā kritisku rakstu “Neviena mācība nenāk par velti”. Viņš norādīja, ka kontrahents samazināja no Latvijas ievedamo preču kontingentu, to vietā importējot citu valstu jēlvielas, pusfabrikātus un fabrikātus; pasūtījumus nodeva ar pārtraukumiem; bez iemesla bieži mainīja Latvijas firmas; nereti izvēlējās firmas ne pēc lietderības, bet politiskā principa; pārmērīgi kavēja maksājumus utt. K. Ozols secināja, ka no saimnieciskā viedokļa pieņemamais izrādījās nevēlams no politiskās puses.

Atskatoties pagātnē, viens no galvenajiem līguma autoriem F. Cielēns1960. gadā rakstīja (trimdas vēsturniekam prof.) E. Andersonam: “Šim līgumam bija mazāka nozīme Latvijas saimnieciskajā attīstībā, nekā man un latviešu sociāldemokrātiem toreiz likās (..). Mums bija zināmas ilūzijas par Padomju Savienības nozīmi Latvijas saimnieciskajās attiecībās. Pār mums zināmā mērā dominēja skatiens pagātnē, kad Latvijas pilsētu attīstību lielā mēra noteica Krievijas tirgus un ārējās tirdzniecības plūšana caur Latvijas ostām. Padomju iekārtas centralizētās vadības plāna un monopola saimniecība bija radījusi gluži kaut ko citu (..). Nu Latvijas un Krievijas saimnieciskie sakari neatkarājās no saimnieciskās lietderības, bet Krievijas valdība jaunos saimnieciskos sakarus ar Latviju varēja diriģēt tā, kā tas viņai liksies politiski izdevīgi.””

M. Skujenieka valdība parakstīja ar PSRS arī neuzbrukšanas līgumu. Tas notika 1927. gada 1.martā. Līgums paredzēja uzlikt abām pusēm par pienākumu atturēties no visāda veida agresīviem aktiem, nepiedalīties nekādās apvienībās, kas gatavo uzbrukumu pret otru līguma slēdzēju pusi, un palikt neitrālām, ja kāda trešā valsts uzbruktu vienai no parakstītājām. Līgums gan tika parafēts, bet galīgi to parakstīt Maskava negribēja. Taču F.Cielēns arī paškritiski atzīst: “Es arī no savas puses neaktivizēju līguma galīgo iedzīvināšanu.” To izdarīja tikai 1932. gadā.

Trešais M.Skujenieka valdības ārpolitiskais panākums bija muitas ūnija ar Igauniju, kuras līgumu F.Cielēns un kaimiņvalsts ārlietu resora vadītājs F.Akels parakstīja Rīgā 1927.gada 5.februārī. Saeima vienbalsīgi ratificēja šo aktu, un to pašu veica arī Igaunijas parlaments.

Neatkarīgajā Latvijā bija no jauna jāveido visa likumdošana, kas regulēja pašvaldību lietas. Lielākās lauku pašvaldības vienības bija apriņķi. Lai liktu stingrus tiesiskus pamatus valsts teritoriālajai organizācijai, Ministru kabinets sagatavoja un Saeima pieņēma likumu par apriņķu pašvaldībām, kuru 1927. gada 5. novembrī izsludināja Valsts prezidents G.Zemgals. Likumā bija nosacīts, ka apriņķa pašvaldība: rūpējas par apriņķa labierīcību, veicot pagastu pašvaldībām uzliktos pienākumus, kurus tās katra atsevišķi nevar veikt; pārrauga un saskaņo tai padoto pašvaldību darbību likumības un lietvedības ziņā; izpilda visus citus pienākumus, kuri ar likumu uzlikti apriņķa pašvaldībai.

Apriņķa pašvaldības orgāni bija apriņķa valde un revīzijas komisija. Valde sastāvēja no priekšsēdētāja un 2 vai 4 valdes locekļiem. Priekšsēdētāju, kas atrodas Iekšlietu ministrijas dienestā, ieceļ iekšlietu ministrs. Apriņķa valdei likums uzlika daudz pienākumu: vadīt apriņķa saimniecību, pārvaldīt apriņķa iestādes, īpašumus un citu mantu; sastādīt apriņķa budžetus, piedzīt pēc budžetiem pienācīgās naudas summas un citas prasības; sastādīt un iesniegt revīzijas komisijai norēķinus par budžeta izpildīšanu un pārskatus par kases un mantas stāvokli, kā arī par savu darbību; pieņemt un atlaist darbiniekus, kā arī nosacīt tiem algas; lemt par apriņķa kapitāliem un īpašumiem, kā arī par nekustamas mantas iegūšanu, atsavināšanu un izmantošanu; piespriest vajadzības gadījumos pabalstus un aizdevumus pagastiem, sabiedriskām organizācijām un atsevišķām personām; lemt par iestāšanos savienībās un kooperatīvos; ievēlēt likumā un attiecīgās instrukcijās paredzētās komisijas, atsevišķus komisiju locekļus vai pārstāvjus un amatpersonas; izdot obligatoriskus noteikumus, caurskatīt un apstiprināt būvju projektus bieži apdzīvotās vietās; noteikt klaušu un nodevu izpildīšanu apriņķī; izdot pilnvaras tiesu lietās un citās darīšanās, dot tiesu un citām iestādēm vajadzīgos paskaidrojumus.

Vienā dienā ar aplūkoto likumu Saeima akceptēja likumu par apriņķa valdes un revīzijas komisijas vēlēšanām. Likumā bija noteikts, ka šos orgānus ievēlē uz 3 gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tiesības piedalīties vēlēšanās ir abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri bauda attiecīgā apriņķa pagastu pašvaldību vēlēšanu tiesības. Ievēlēt apriņķa valdē un revīzijas komisijā var katru balsstiesīgu Latvijas pilsoni, kuram attiecīga apriņķa pagastu padomju vēlēšanās ir vēlēšanu tiesības. Vēlēšanās nevar piedalīties obligātā kara dienestā esošas personas, kuras pirms iesaukšanas armijā nav dzīvojušas attiecīga apriņķa pagastu robežās. Apriņķa valdes un revīzijas komisijas vēlēšanas notiek vienā laikā ar pagasta padomes vēlēšanām oktobra trešajā svētdienā un sestdienā pirms tās. Vēlēšanas izsludina apriņķa valde vismaz 6 nedēļas pirms vēlēšanām. Instrukcijas par vēlēšanu organizēšanu izdod IeM.

Šodienīgi skan Ministru kabineta 1927. gada 16.jūnijā izdotie noteikumi par valsts pabalstiem pašvaldībām. Tajos bija sacīts, ka valsts pabalstus skolu un citu pašvaldību ēku jaunbūvēm, pārbūvēm un kapitāliem remontiem, skolu inventāra iegādāšanai un citām vajadzībām izsniedz pašvaldībām no summām, kuras paredzētas valsts budžetā. Lūgumiem Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamentam bija jāpievieno būvvaldes apstiprināti tehniskie plāni un maksas aprēķini.

Ar pašvaldību darbu cieši saistīti bija Satversmes 81. panta kārtībā apstiprinātie noteikumi par iekšzemes pasēm, kuras M. Skujenieks kā Ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja 1927. gada 21. aprīlī. Personām, kuras dzīvo pilsētās vai miestos, pases izdeva vietējā policija, pagastos to darīja pagasta valde. Tās varēja saņemt, sasniedzot 16 gadu vecumu. Pases izdeva uz nenoteiktu laiku, par katru pasi bija jāmaksā vienu latu liela nodeva, no kuras varēja atbrīvot trūcīgos pilsoņus.

Saeimas pieņemtais likums par vārdu un uzvārdu rakstību, kuru valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1927. gada 1.martā, noteica, ka visos valsts valodā sastādāmos dokumentos personas vārds un uzvārds rakstāms latviešu pareizrakstībā. Vīrieša vārds un uzvārds rakstāms ar latviešu valodas galotni, latgaliešu vārdi un uzvārdi — izloksnē. No svešas valodas ņemts vārds un uzvārds rakstāms kā izrunā latviešu valodā, pieliekot lokāmam vārdam un uzvārdam attiecīgu galotni. Interesanti atzīmēt, ka likums paredzēja: “Sievietes uzvārds rakstāms tāpat kā attiecīgas dzimtas vīrieša uzvārds ar nominatīva galotni.” Tikai “uz vēlēšanos sievietes uzvārds iekavās rakstāms ar sieviešu kārtas vārda galotni”.

1927. gada 7.martā J.Čakste publiskoja Ministru kabineta iesniegto un parlamenta apstiprināto likumu par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijā. Šīs lietas pārzināja iekšlietu resors. Likums noteica, ka par uzturēšanos Latvijā un izbraukšanu no tās no ārvalstniekiem var ņemt sevišķu nodevu, kuras lielumu saziņā ar ārlietu ministru nosaka iekšlietu ministrs. Septiņu kategoriju iebraucējus varēja atsvabināt no nodevas: labdarības iestāžu pārstāvjus, personas, kuras iebrauc Latvijā studiju nolūkos, žurnālistus un ekskursantu grupas, valdības aicinātas personas u.c.

Ka ne jau viss bija kārtībā uz Latvijas robežām, liecināja M.Skujenieka 1927. gada 8. novembrī izdotais rīkojums par pastiprinātas apsardzības stāvokļa pagarinājumu pierobežas joslā. Tas paredzēja valsts drošības un sabiedriskā miera uzturēšanas labā pastiprinātas apsardzības stāvokli, kas izbeidzās 15. novembrī, pagarināt uz 6 mēnešiem 15 kilometru garā pierobežas joslā gar Igaunijas—Latvijas robežu uz austrumiem no Kalna Pededzes līdz Latvijas robežai ar PSRS, gar visu Latvijas — PSRS robežu un uz rietumiem no pēdējās gar Latvijas—Polijas robežu līdz Mazbornei, pēdējo ieskaitot.

Tā kā Rīgā jau bija sākušies Brīvības pieminekļa celtniecības priekšdarbi, 1927. gada 29. decembrī M.Skujenieks parakstīja Satversmes 81.panta kārtībā izdotos noteikumus par Brīvības pieminekļa komiteju. Tie nosacīja, ka šī komiteja sastāv no Valsts prezidenta kā priekšsēdētāja, Saeimas priekšsēdētāja, ministru prezidenta, kara, iekšlietu un izglītības ministra, valsts kontroliera un Rīgas pilsētas galvas, kā arī pašvaldības iestāžu un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un atsevišķām personām pēc Valsts prezidenta aicinājuma. Komitejas līdzekļus veidoja ziedojumi, ieņēmumi no Brīvības pieminekļa zīmēm un labprātīgas virsmaksas no valsts 10 gadu jubilejas pastmarkām. Pieminekļa zīmes komiteja izlaida par saviem līdzekļiem kā bezvērts kuponus par vienu latu katru.

Uz visu valsti attiecās arī valdības sagatavotais un arī Saeimas pieņemtais likums par izstāžu sarīkošanu, kuru Valsts prezidents izsludināja 1927. gada 17. oktobrī. Atļaujas izstāžu sarīkošanai izsniedza iekšlietu ministrs vai viņa pilnvarotas amatpersonas. Lūgumā atļaujas saņemšanai bija jāuzrāda: izstādes rīkotāju vārdi, pavalstniecība, vecums un adreses; izstādes raksturs un nosaukums (lauksaimniecības, rūpniecības, mākslas utt.); izstādes vieta, laiks un ieejas maksa.

M.Skujenieka laikā Saeima un valdība turpināja pilnveidot likumdošanu baznīcas un konfesiju sfērā. 1927. gada 11. janvārī ministru prezidents un iekšlietu ministrs parakstīja Satversmes 81.panta zīmē izdotos noteikumus par baptistu draudzēm. Tie paredzēja, ka baptistu draudzes var apvienoties savienībās, kuras var nodibināt ne mazāk kā 20 draudzes. Tās reprezentē delegātu kongress, kas sanāk vienreiz gadā. Izpildu orgāns ir draudžu savienības padome, kura sastāv no 12 locekļiem un kuru kongress ievēlē uz trim gadiem. Atsevišķu draudžu lietas pārvalda draudzes sapulce. Izpildu orgāns ir draudzes padome, kuru ievēlē sapulce uz vienu gadu. Draudzes sludinātāji, vecāji, kā arī draudzes kopēji bauda pēc sava amata padomes locekļu tiesības. Sludinātājiem un vecājiem jābūt Latvijas pilsoņiem.

M.Skujenieka kabineta locekļi rosmīgi piedalījās vairāku saimniecisku likumu izstrādāšanā, kurus pieņēma Saeima vai valdība noteikumu formā. Vispirms tas bija dzelzceļu likums, par kuru satiksmes ministrs K.Krievs referēja 2. Saeimas VI sesijas 22. sēdē 1927. gada 22. maijā. Tā kā viņa ziņojums bija koncentrēts, publicējam to pilnīgā veidā.

“Augstā sapulce! Līdz šim mums vēl aizvien ir spēkā vecais Krievijas dzelzceļu likums. No vienas puses, tas ir novecojies un neatbilst tagadējiem apstākļiem; no otras puses, mūsu dzelzceļu iekārta nav piemērota Krievijas dzelzceļiem, kādēļ likums rada dažādas neskaidrības un pārpratumus, sevišķi tad, kad nākas sadurties ar mūsu tiesu iestādēm. Visu to ievērojot, Satiksmes ministrija izstrādāja jaunu dzelzceļu likumu un priekš kādiem 4 gadiem iesniedza to Saeimai.

Turpmāk – vēl