“Sev neliedzu prieku darīt to, ko es gribu”

Atjaunotās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis intervijā Latvijas Televīzijā

— Jūs esat valsts pirmā persona gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kas saņem Valsts prezidenta pensiju. Turklāt valsts apmaksā jūsu sekretāres darbu. Cik lielā mērā jūsu ikdiena ir parasta pensionāra ikdiena?

Guntis Ulmanis: – Jūs sākāt ne ar pašu patīkamāko jautājumu – ar pensiju un pensionāriem. Es domāju, ka vārds “pensionārs” daudz nemaina katra cilvēka būtību. Viss ir atkarīgs no viņa vēlmēm un gribas darboties. Es vienīgi varu teikt, ka Latvijas smadzeņu digitalizācijas procesā es neesmu piedalījies un nepiedalos joprojām. Tāpat neesmu bijis nekādos korumpētos sakaros ar austrumu biznesmeņiem. Es esmu sakopis savas lauku mājas, uzpasējis savus mazbērnus. Šobrīd esmu izvirzījis sev ļoti konkrētu mērķi – nelikt cilvēkiem šaubīties par 2006. gada pasaules čempionāta hokejā norisi, viss pārējais ir pakārtots šim. Pēc tam varētu būt runa par dažādu atmiņu pierakstiem, darbību sabiedriskajā jomā, piedalīšanos dažādās aktivitātēs, arī politiskajās. Es sev neliedzu prieku darīt to, ko es gribu un ko es varu izdarīt.

— Ko jūs šodien darījāt? Kas ir tas, ko jūs šodien gribat un varat izdarīt?

G.Ulmanis: – Man šodien bija ļoti nopietna tikšanās Izglītības un zinātnes ministrijā pēc vakardienas diskusijām Dombura kunga studijā. Mēs runājām par sporta attīstības realitātēm, konkrēti par 2006. gada pasaules čempionātu hokejā. Tikšanās reizē klāt bija arī Rīgas domes mērs Gundars Bojārs. Tikšanās paņēma daudz laika, bet, manuprāt, šis process ir ievirzījies ļoti atbildīgā gultnē.

— Lietuvā arī ir ļoti sportisks prezidents Rolands Pakss, kuram politiskajā sportā šobrīd īpaši labi neklājas. Turpinās skandāls ap viņa pirmsvēlēšanu kampaņu, tiek atklāti aizvien jauni fakti par to, ka solījumi dalīties varā, iespējams, ir bijuši. Vai jums šie notikumi ir pārsteigums?

G.Ulmanis: – Zināmā mērā, jā. Šādi skandāli nav raksturīgi Baltijas valstīm un to prezidentiem. Tā mums ir laba viela pārdomām par tautas vēlētu prezidentu un to, kā prezidents tiek ievēlēts Latvijā un Igaunijā. Notikumi Lietuvā šajā pārejas posmā, šajos desmit gados, pierāda, ka Latvijas Satversme, Latvijas pamatlikumi šajā gadījumā izrādījušies tālredzīgāki un gudrāki nekā mūsu draudzīgajā un brālīgajā kaimiņvalstī.

— Mums pašlaik vēl nevajadzētu domāt par tautas vēlētu prezidentu?

G.Ulmanis: – Šis notikums ienes jaunus akcentus. Latvijā nav iespējams tērēt nevienu santīmu prezidenta vēlēšanām. Līdz ar to ir noņemts pats jautājums, vai prezidentam būtu jārūpējas par vēlētāju aktivitātēm, viņu nostāju, viņu balsīm, par milzīgiem reklāmmateriāliem.

Ja atceros savas vēlēšanas – es neesmu darījis neko ne pirmajās, ne otrajās vēlēšanās, lai taptu ievēlēts. Vienīgi tika paziņots pats ievēlēšanas fakts. Protams, to visu var darīt daudz demokrātiskāk un precīzāk, nekā tas tika darīts Lietuvā. Es domāju, ka lietuvieši ir gudra tauta un viņi izies sveikā cauri šīm ugunskristībām. Šis notikums liks mācīties gan viņiem pašiem, gan viņu kaimiņiem.

— Šī mācība varētu būt pašreizējā Latvijas prezidenta ievēlēšanas sistēmas saglabāšana?

G.Ulmanis: – Jā, bet tā varētu būt arī visa notikumu attīstības gaita Lietuvā. Kaut vai telefonsarunu noklausīšanās, tas ir gan morāles, gan valsts drošības jautājums. Tikai – kur ir robeža, kur beidzas morāle un sākas valsts drošība? Tomēr pēc šiem notikumiem neviens cilvēks nedrīkstētu ne Latvijā, ne Lietuvā justies tā, ka viņu nemitīgi kāds uzrauga.

— Jums pašam jūsu prezidentūras laikā nav bijušas aizdomas, ka jūsu telefonsarunas noklausās?

G.Ulmanis: – Nē, man neienāca prātā domāt par telefonsarunu noklausīšanos. Varu teikt godīgi, es nekad neesmu par to pat iedomājies. Bet jautājums ir cits – par prezidenta ētiku. Mēs nerunāsim par lietas juridisko pusi, kas Lietuvā ar laiku tiks atrisināta, bet jautājums ir par prezidenta ētiku – par cilvēkiem, ar kuriem prezidents var tikties un runāt. Šajā ziņā man bija labs skolotājs Jāņa Čakstes personā, kurš šiem jautājumiem jau pašos Latvijas valsts pirmsākumos pievērsa milzīgu uzmanību. Tam, kādam ir jābūt prezidentam savos vārdos, darbos un uzvedībā.

— Vienubrīd jūsu darba telpas atradās Maikapara namā, kas tolaik piederēja “Bankas Baltija” īpašniekam Aleksandram Laventam. Kas ar šo baņķieri tālāk notika, mēs zinām. Tā taču nebija nejaušība, ka prezidenta telpas atradās šajā namā?

G.Ulmanis: – Maikapara namā, kur dzīvo pašreizējā Latvijas prezidente?

— Runa ir par Maikapara namu.

G.Ulmanis: – Jā, tas ir tas pats. Tad, kad šo namu Saeima kopā ar valdību man iedeva kā mītnes vietu, nevienam sapņos nerādījās, ka to kādreiz nopirks jūsu minētais cilvēks. Šim namam ir slavena vēsture, tas ir arhitektūras piemineklis, kurā ir dzīvojuši cilvēki, kas darījuši Latviju slavenu un skaistu. Es domāju, ka šī nama vēsture šādā garā arī turpmāk tiks piepildīta. Tas bija īss brīdis, kad Maikapara nams piederēja šim cilvēkam, kurš to ieguva ļoti viltīgā ceļā. Tikpat viltīgā ceļā viss process arī beidzās.

— Turpinot par dažādām ietekmēm uz prezidentu Lietuvas notikumu kontekstā – cik bieži jums jūsu prezidentūras laikā nācies sastapties ar viltīgiem labvēļiem?

G.Ulmanis: – Pašā sākumā ar vietējo lobistu palīdzību Latvijā parādījās grupa uzņēmēju, kas mēģināja gan Latvijas Bankas prezidentam, gan Valsts prezidentam pierādīt, cik labi ir ņemt lielus kredītus, par kuriem nevajadzēs sevišķi daudz rūpēties un īpaši atmaksāt. Tās bija kompānijas, kas meklēja naivas valstis ar naiviem vadītājiem, lai tās ievilktu savos netīrajos biznesa tīklos. Mums ar Repšes kungu toreiz nācās pielietot gan savas zināšanas, gan apņēmību, lai šāda veida darboņi Latvijā neparādītos. Tas bija vienīgais gadījums, kad man nācās saskarties ar ļoti viltīgiem gājieniem.

— Kas ir tās sviras, kuras mēģina šādos gadījumos izmantot, lai ietekmētu prezidentu?

G.Ulmanis: – Tā ir esošā likumdošana, kas katrā valstī ir ar zināmiem robiem un nepilnībām, kā arī cilvēki ar viņu raksturiem, nostāju, ar viņu netālredzību, mazdūšību un gļēvulību. Tad jau process aiziet diezgan vienkārši, un sākas jau tīri vienkāršas un praktiskas lietas, kam pāri pārklājas lēmumi, kas to visu padara par bezdibeni. Es domāju, ka cilvēkam, kurš stājas šādos amatos, ir jābūt ļoti atbildīgam un jāuzticas ne tikai savam intelektam, bet arī savai pieredzei.

— Kā saprotu, jūsu pieredze liecina, ka Latvijā iespēja ietekmēt prezidenta lēmumus ir līdzvērtīga nullei.

G.Ulmanis: – Jā, jo Latvijā tādu prezidenta lēmumu, kas būtu viennozīmīgi saistoši visai valstij, nav. Prezidenta lēmumi vienmēr ir saistīti vai nu ar valdības vadītāja parakstu, vai parlamenta lēmumu. Tāpēc Latvijā nav lielas jēgas ietekmēt prezidentu, jo tad vispirms ir jāietekmē vai nu valdība, vai parlaments. Tas dod iespēju prezidentam daudz brīvāk justies un daudz drošāk pieņemt lēmumus.

— Savas prezidentūras laikā jūs aicinājāt uzņēmēju Andri Šķēli sastādīt valdību. Jums bija izšķirošā loma Andra Šķēles ienākšanā politiskajā elitē. Tā laika premjerministrs Māris Gailis savā grāmatā “Varas tehnoloģija” raksta, ka drošības policijas vadība Šķēles kā premjerministra amata kandidāta sakarā ir brīdinājusi par iespējamām uzņēmēja nelikumībām, bet jūs esat izšķīries aicināt Šķēli sastādīt valdību.

G.Ulmanis: – Tādu brīdinājumu nebija. A.Šķēles izvirzīšanu atbalstīja lielākais vairums parlamenta deputātu. Mans lēmums bija kopīgs ar parlamenta deputātiem. Es gribu teikt, ka Šķēle savā darbībā premjerministra krēslā ir pieļāvis ne tikai daudzas kļūdas, kas ir katrā no mūsu valdībām, bet arī ienesis daudz ko pozitīvu. Es nevaru vērtēt šīsdienas Andra Šķēles darbību finanšu jomā, bet tanī laikā bija vajadzīgs cilvēks ar diezgan asu, noteiktu un konkrētu darbības raksturu. Un Andris Šķēle tāds bija. Pēc tam viņš diezgan ātri pārkāpa pieļaujamās robežas, un parlaments no viņa atbrīvojās.

— Vai pa šo laiku ir mainījusies jūsu attieksme pret Andri Šķēli?

G.Ulmanis: – Jā, mana attieksme ir daudzšķautņaina. Nevienu premjerministru es nenoliedzu, bet nevienu valdības vadītāju, kuru es esmu nominējis, tie ir laikam seši, neceļu debesīs.

— Runājot par pašreizējo premjerministru un valdību, kā jūs vērtējat tās pirmo darba gadu?

G.Ulmanis: – Vēlmes un apņēmība, ko realizē pašreizējā valdība, ir uzteicamas un apsveicamas, bet metodes, ar kādām tas tiek darīts, šad tad ir diezgan nožēlojamas.

— Kuras ir tās metodes?

G.Ulmanis: – Ļoti ātri tika pieņemts lēmums par dažādu institūciju pārstrukturizēšanu, cilvēku atlaišanu, nepārdomāts bija lēmums par “Latvijas kuģniecību”. Lēmums Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja amatā izvirzīt cilvēku, kuru neatbalsta parlaments, bija un ir krīzes elements parlamenta un valdības attiecībās. Es nezinu, kā jūtas parlaments, bet, ja valdība ieliek pagaidu amatā cilvēku, kuru parlaments ir noraidījis, lai cik viņš būtu ideāls, skaists un izcils darbinieks, tiek pārkāpts elementārs demokrātijas princips. Parlaments amata kandidātu noraidīja, valdības vadītājs to ignorēja. Es pieņemu, ka valdībai ir skolas laiks. Valdībā ir jauni, strādāt griboši cilvēki, un viņiem ir vēl vajadzīgs laiks, lai iemācītos šos skaistos ideālus, kurus viņi ir izvirzījuši, piepildīt.

— Vai jūs domājat, ka situācija ar KNAB vadītāju varētu būt par iemeslu vēl vienai valdības krīzei?

G.Ulmanis: – Nē, es tā nedomāju. Ja parlaments attiecībā uz šo jautājumu ir aizmidzis, tad es nedomāju, ka tas sevišķi ātri pamodīsies.

— Kā jūs vērtējat Valsts prezidentes darbību?

G.Ulmanis: – Tas ir nepieņemts un neparasts jautājums. Mēs diezgan bieži tiekamies, es uzskatu, ka prezidente Satversmes ietvaros savas funkcijas veic labi un ar panākumiem. Visos jautājumos, kuros mūsu domas ir saskārušās, es esmu izteicis atbalstu prezidentei, es uzskatu, ka viņa savu darbu sekmīgi turpinās.

— Jūs izsakāties ļoti piesardzīgi.

G.Ulmanis: – Man nav par ko piesargāties, jo prezidenta funkcijas tiek realizētas atbilstoši Satversmei. Un būtu nekorekti, negodīgi un nevajadzīgi, ja es sāktu meklēt kaut kādas problēmas šajā jomā.

— Cik bieži jūs tiekaties?

G.Ulmanis: – Atbilstoši situācijai. Novembrī mēs tikāmies tik bieži, ka, ieraugot viens otru, vispirms pasmaidījām, bet pēc tam sākām runāt.

— Prezidente nesen apliecināja savu interesi par futbolu. Jūs esat saistīts ar pasaules čempionātu hokejā, kas notiks Rīgā. Visu laiku hokeja halles tapšana ir bijusi apvīta ar dažādiem skandāliem. Reizēm pat ir pavīdējušas domas, vai čempionāts vispār notiks.

G.Ulmanis: – Čempionāts notiks. Ar šo atbildi varētu arī kameru izslēgt, jo tai apakšā slēpjas daudz padarīta darba, kas vairs neraisa šaubas par čempionāta norises gaitu. Kāpēc bija šie skandāli un šaubas? Tas bija Latvijas pieredzes trūkums šādu milzīgu pasākumu organizēšanā, tika izdarīti daudzi lieki manevri, pieņemti kļūdaini lēmumi gan valdības līmenī, gan federācijas līmenī. Bet šodien man ir ļoti laba sadarbība ar Hokeja federācijas prezidentu. Mēs šos jautājumus risinām kopīgi ar Rīgas domi, kas izrāda lielu atbalstu, kā arī ar valdības izvirzīto pārstāvi Aināru Šleseru. Es domāju, ka šīs četras puses – organizācija, kuru es vadu, Hokeja federācija, valdība un Rīgas dome – var garantēt un garantē pasaules čempionāta norisi Latvijā.

— Kāda ir jūsu kompetence un loma šajā procesā?

G.Ulmanis: – Pamatjautājums ir kontrolēt halles būvniecības gaitu, kuru veiks privātkompānija “Multihalle”. Šajā procesā tuvākajā laikā iesaistīsies arī Rīgas dome. Otrs jautājums ir sākt organizatorisko darbu, lai čempionāts varētu sekmīgi noritēt. Ir ļoti daudz funkcionāli risināmu jautājumu.

— Tātad pamata satraukumam nav?

G.Ulmanis: – Iekšējs satraukums vienmēr ir, jo es jūtu atbildību, lai šis čempionāts normāli noritētu, bet skatītājiem nav pamata satraukumam. Es aicinātu tikai piedomāt pie interesantas lietas – mums ir jāatrod savs simboliskais dzīvais logo, kas varētu atrasties laukumā. Francijā tas ir gailis, Krievijā – lācis, citā valstī – kas cits. Kurš mums varētu būt tas zvēriņš, kas hokeja mača laikā uzjautrinās gan skatītājus, gan spēlētājus? Mēs par to tuvākajās nedēļās izsludināsim konkursu. Šie jautājumi cieši saistās ar futbolu, par ko, kā saprotu, būs jūsu nākamais jautājums.

— Nākamie būs nepolitiski jautājumi par jūsu vaļaspriekiem. Vai tā ir taisnība, ka jūsu vaļasprieks ir aukstie ieroči?

G.Ulmanis: – Man ir pieklājīga vēsturiska nažu kolekcija, kuru var saukt par auksto ieroču kolekciju, bet var arī dēvēt par vēstures liecībām, ja skatās no trīssimt, četrsimt vai tūkstoš gadu pieredzes. Nažus esmu krājis pēc vēsturiskiem laikmetiem, tie ir no Ķīnas, Āfrikas, Dienvidamerikas, Eiropas. Sākumā bija skaists nazis. Pēc tam no naža kā griezējmehānisma es nonācu pie naža kā cilvēces vēstures attīstības liecinieka.

— Kādu politiķu memuārus jūs esat lasījis?

G.Ulmanis: – Pēdējā laikā es no šīs literatūras mazliet esmu atkāpies. Es esmu aizrāvies ar dažiem Evansa darbiem Kalifornijas lielo mežu ugunsgrēku iespaidā, kas ir aprakstīti ļoti emocionāli un spēcīgi. Pašreiz, ja to var dēvēt par memuārliteratūru, es lasu par maiju zemi, kas atradās Peru teritorijā. Mani ieinteresēja mūsu zinātnieku pētījumi 25 gadu garumā par maiju vēsturisko izcelsmi. To arī var uzskatīt par politiskajiem memuāriem.

— Vai jūs esat lasījis grāmatu “Brīvības vārdā” par pašreizējo Valsts prezidenti?

G.Ulmanis: – Es to esmu pāršķirstījis.

— Lasījis neesat?

G.Ulmanis: – Lasījis neesmu.

— Vai pēc prezidentūras beigām esat aicināts pie saviem bijušajiem kolēģiem? Labs paziņa jums bija Ukrainas prezidents Leonīds Kučma.

G.Ulmanis: – Nav tādas pieredzes, pēc prezidentūras ir bijusi sazvanīšanās un sarakstīšanās, bet ceļojumi vienam pie otra nav notikuši. Laikam ir vajadzīga neliela atpūta un relaksācija no amatiem.

— Pie Aļģirda Brazauska arī neesat bijis?

G.Ulmanis: – Viņš nav prezidents. Ar pašreizējo Lietuvas premjerministru mēs tiekamies diezgan bieži, atceramies to, kas ir kopīgi darīts un varbūt vēl būtu jādara.

— Teniss vai hokejs, kas ir jūsu prioritāte?

G.Ulmanis: – Tenisu es pats spēlēju, bet hokeju es ļoti vēlētos, lai spēlētu mūsu jaunā paaudze. Lai viņu vārds hokejā nodimdētu vēl skaļāk, nekā pēdējās nedēļās tas ir nodimdējis futbolā.

— Bet šobrīd futbols ir sporta veids numur viens Latvijā.

G.Ulmanis: – Es tā neteiktu. Katru gadu Latvijas sportisti sagādā kādu pārsteigumu Latvijas tautai. Vienu gadu tie ir basketbolisti, kas uzvar Lietuvu, citu gadu – hokejisti, uzvarot Krievijas komandu, kādu gadu tas ir Aigars Fadejevs, kas pārsteidz pasauli olimpiādē. Tāpēc ar nepacietību gaidīsim, kāda būs nākamā Latvijas sporta zvaigzne. Futbols ir uzkāpis ļoti augstu.

— Vai jūs brauksiet uz Portugāli?

G.Ulmanis: – Es nezinu, tas ir tālu. Bet futbola kontekstā mums būtu jāizdara daži secinājumi cilvēciskā plāksnē. Man ir drusciņ kauns par vakardienas televīzijas studijā notikušajām debatēm par futbolistu prēmijām. Par prēmijām parasti saka paldies, par tām nediņģējas, tās neizlūdzas un neapspriež. Pieņemot budžetu, sociālajai rehabilitācijai tika nogrieztas diezgan lielas summas, sociālais budžets tika ļoti samazināts. Un uz šī fona runāt par 400 tūkstošu vai 200 tūkstošu latu prēmijām ir mazliet amorāli. Katra valsts var apbalvot savus varoņus savu iespēju robežās. Vakar bija ļoti pareiza valdības nostāja, kas mēģināja šo jautājumu sabalansēt. Uzvaras vakarā mēs bijām gatavi sportistiem piešķirt miljonu, bet praktiski tika pieņemts valdības līmenī ļoti pareizs un izsvērts lēmums. Bet katrā ziņā futbolistu uzvara novembrī sagādāja ļoti patīkamus brīžus.

Rūta Kesnere,  “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

No intervijas Latvijas Televīzijas 27. novembra raidījumā “Valsts pirmās amatpersonas” pulksten 19.20. Vada žurnālists Edvīns Grandavs