Lai mēs sasniegtu attīstīto valstu labklājības līmeni

Georgs Lībermanis, Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Problēmas nostādne

Kas noteica Latvijas iedzīvotāju vairākuma pozitīvo balsojumu par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES)? Vienas un neapstrīdamas atbildes uz šo jautājumu nav. Cilvēku konkrētie balsošanas motīvi bija atšķirīgi. Vieni vēlmi redzēt Latviju kā ES dalībvalsti saistīja ar Latvijas drošību, citi ar eiropeiskās izglītības gūšanas iespējām, ar plašāku darbaspēju pielietošanas lauku. Domājams, viens no galvenajiem motīviem bija apsvērums, ka Latvija, iekļaujoties Eiropas integrācijas sistēmā, nodrošinās labvēlīgus nosacījumus, lai kāpinātu savu iedzīvotāju labklājību.

Šajā sakarībā aktuāla ir prognoze, kad Latvija varētu sasniegt attīstīto Eiropas Savienības valstu labklājības līmeni. Politiķi, ekonomisti, publicisti ir izteikuši dažādus uzskatus. Vieni apgalvo, ka Latvijai šā uzdevuma veikšanai vajadzīgi tikai piecpadsmit gadi, citi piesardzīgāk min trīsdesmit gadu periodu; ir arī tādi, kas uzskata — vēlamo labklājības līmeni Latvijas iedzīvotāji sasniegs šā gadsimta otrajā pusē.

Šie atšķirīgie termiņi lielākoties ir atsevišķu personu minējumi, subjektīvi vērtējumi, kuru pamatā nav zinātnisku prognožu aprēķinu. Ne vienmēr ir skaidrs, ko autors, nosaucot termiņu, īsti ir domājis: vai attīstīto Eiropas valstu šodienas labklājības līmeņa sasniegšanu vai nolīdzināšanos ar nākotnē gaidāmo līmeni, kas prasīs ilgāku “iedzīšanas” laiku.

Problēmu nedrīkst vienpusīgi reducēt uz iekšzemes kopprodukta (IKP) lieluma sasniegšanu, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Jā, IKP izaugsme ir absolūti nepieciešama iedzīvotāju dzīves līmeņa kāpināšanas bāze. Vienlaikus reāls ir gadījums, kad, pastāvot vienādam IKP apjomam uz vienu iedzīvotāju, vērojami atšķirīgi iedzīvotāju labklājības līmeņi. Pēdējais atkarīgs ne tikai no IKP apmēra, bet arī no tā sadales, izlietošanas, sociālās politikas īstenošanas.

Izstrādāta Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija. Noteikts, ka valsts ekonomiskās politikas galvenais mērķis ir pārskatāmā nākotnē sasniegt attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstošu iedzīvotāju labklājības līmeni. Šā mērķa īstenošanas galvenais nosacījums — nākamo 20—30 gadu laikā sasniegt ES pašreizējo dalībvalstu sagaidāmo vidējo IKP līmeni uz vienu iedzīvotāju.

Iecerētais labklājības līmenis spēs kļūt par Latvijas iedzīvotāju dzīves realitāti, ja, pirmkārt, Latvijas IKP attīstības tempi būs noteiktā samērā straujāki nekā ES pašreizējo dalībvalstu attīstības tempi, otrkārt, Latvijas likumdošana un izpildvara efektīvi realizēs attiecīgo rūpīgi izsvērtu sociālo politiku.

Latvijas IKP turpmākā pieauguma faktori

Nav vairs nekādu šķēršļu, lai Latvija ar 2004. gada 1. maiju kļūtu par Eiropas Savienības pilntiesīgu locekli. Līdz ar to tās turpmāko attīstību noteiks ne tikai vietējie apstākļi, bet ievērojamā mērā Eiropas integrācijas primārie un sekundārie tiesiskie akti. Tas nozīmē, ka Latvija ES sastāvā varēs izmantot visas tās priekšrocības, ko sniedz plašais un stabilais Eiropas kopējais tirgus, ES galvenie darbības pamatprincipi: brīvā preču, darbaspēka un kapitāla kustība.

Latvijas IKP pieaugumu pozitīvi iespaidos gaidāmā investīciju ieplūde no citām ES valstīm, eksporta izvēršana. To it sevišķi veicinās: a) tarifu un netarifu barjeru atcelšana, kas mazinās eksporta izmaksas, palielinās Latvijas eksporta konkurētspēju ES tirgū; b) pāreja (acīmredzot no 2008. gada) uz eiro; tā apmaiņas kurss pret brīvi konvertējamām valūtām ir apmēram (“peldēšanas” režīmā) 1,6 reizes zemāks nekā pašreizējais lata kurss, kas palielinās eksporta ieņēmumus un ļauj sekmīgāk iesaistīties cenu konkurencē; c) mazināsies ekonomiskie riski sakarā ar globalizāciju, jo Latvija ārējā tirdzniecībā vairs nebūs neaizsargāta un savrupa, bet darbosies lielās starptautiskās apvienības ietvaros.

Īpaša problēma ir Latvijas ekonomiskās attiecības ar Krieviju. Tās skar tranzītu, eksportu un importu. Šā gada 14. oktobrī Krievijas dome pieņēma lēmumu, kas būtībā aicina valdību ierobežot Krievijas ekonomiskos sakarus ar Latviju. Atsevišķi deputāti izvirzīja prasību pārtraukt naftas tranzītu caur Latviju, preču importu no Latvijas. Taču Krievijas valdība ir visai ieinteresēta uzlabot savas attiecības ar Eiropas Savienību, un lielās kaimiņvalsts ekonomiskās sankcijas pret mazo Latviju nozīmētu nevēlamu konfliktu ar ES, kas nav Krievijas interesēs. Latvija var justies aizsargāta. Saprotams, Krievijas faktoru nevar ignorēt, prognozējot mūsu valsts IKP pieaugumu.

Latvijas IKP prognozi iespaido arī tas, ka valsts obligātie ikgada maksājumi ES budžetā, pēc Ekonomikas ministrijas aplēsēm, būs ap 1% no IKP, toties no ES struktūrfondiem (PHARE, SAPARD, ISPA u.c.) saņemamais finansējums (neskaitot speciālus līdzekļus lauksaimniecības attīstībai un dažiem citiem mērķiem), domājams, sasniegs ap 4% no IKP. Vērtējot Latvijas IKP ekonomikas attīstības izredzes ES sastāvā, nav jādomā, ka mums ir viscaur darīšana ar nepārprotamu medus podu. Noteikta neskaidrība ir saistīta ar lauksaimniecības eksportprodukcijas konkurētspēju ES tirgū. Šī problēma skar jo daudzu cilvēku likteni. Viens no nozīmīgākajiem IKP pieauguma faktoriem ir pāreja no līdzšinējām darbietilpīgajām tehnoloģijām uz vismodernākajām zinātņietilpīgajām tehnoloģijām. Nebūt nav vienkārši investorus pārorientēt no līdz šim ierastiem ieguldījumiem uz līdzekļu investēšanu jaunās augstās tehnoloģijas nozarēs. Darbaspēka cenas pieaugums veicinās šo procesu. Tam nepieciešami prāvi kapitālieguldījumi kvalificētā izglītībā, t.sk. augstākajā, arī mērķtiecīgam zinātnes atbalstam. Bez valsts budžeta līdzekļiem te neiztikt. Izvirzās jauna problēma — kā veidot valsts kopbudžeta ieņēmuma daļu, lai pietiktu gan valsts investīcijām, aizsardzībai, pārvaldei, sociālajām programmām, maksājumiem starptautiskajām organizācijām (ES, NATO u.c.).

Ekonomikas ministrijas scenāriji par Latvijas ilgtermiņa attīstību

Ņemot vērā Latvijas IKP iekšējos un ārējos pieauguma faktorus, Ekonomikas ministrijas speciālisti aprēķināja četrus valsts ilgtermiņa attīstības jeb prognožu variantus — scenārijus: “Straujas konverģences scenārijs”, “Konverģences scenārijs”, “Stagnācijas scenārijs”, “Diverģences scenārijs”. Šie scenāriji izstrādāti pirms Latvijas pilsoņu vairākuma pozitīvā balsojuma par valsts iestāšanos ES, un divi pēdējie scenāriji paredz, ka Latvija attīstīsies ārpus Eiropas Savienības, paredzamā nākotnē nebūs ES dalībvalsts. Šodien šie scenāriji ir anahronismi, kurus nav vērts analizēt.

Mūsu uzmanību saista pirmie divi konverģences scenāriji. Saskaņā ar autoru skaidrojumu “scenāriji modelē Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju konverģences tempu (IKP līmeņu starpības ikgadējais samazināšanas procents) uz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni”1.

Kas nosaka atšķirības starp “Straujās konverģences” un “Konverģences” scenāriju?

Izrādās, ka tie ir ārējās vides apstākļi, proti, “Straujās konverģences scenārijs” aprēķināts, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti 2004. gada 1. maijā, “Konverģences scenārijs” — ja Latvija iestātos ES kaut kad vēlāk. Arī otrais konverģences scenārijs zaudējis savu aktualitāti. No sākotnēji četriem scenārijiem attīstības tendenču analīzei šodien nozīmīgs ir tikai pirmais — “Straujas konverģences scenārijs”.

Kā jau prognozēts, minētais scenārijs balstās uz noteiktiem pieņēmumiem. Pirmais pieņēmums saistīts ar to, ka valsts ekonomiskā politika visus 40 gadus ir rūpīgi izsvērta, visnotaļ “pareiza”, uz to vien virzīta, lai īstenotu ekonomikas politikas galveno stratēģisko mērķi. Otrais pieņēmums vadās no tā, ka iecerētā struktūrpolitika bez jebkādām būtiskām novirzēm tiks īstenota. Trešais pieņēmums paredz, ka vidēji ES IKP ikgadējie pieauguma tempi svārstīsies 2—3% robežās. Ceturtais pieņēmums — apmēram līdz 2010. gadam konverģences temps būs 4—5% gadā.

Ja visi šie pieņēmumi īstenosies, tad ap 2018. gadu Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju līdzināsies šā rādītāja ES 2000. gada vidējam līmenim. Aptuveni vēl pēc septiņpadsmit gadiem — ap 2035. gadu — Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju nolīdzināsies ar ES šodienas dalībvalstu attiecīgo vidējo rādītāju.

Vai Latvijas IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju precīzi attīstīsies pēc šā “Straujas konverģences scenārija”?

Jebkura prognoze izsaka tikai varbūtību. Tā īstenojas ar lielāku vai mazāku plusa vai mīnusa zīmi. Pat viskvalificētākajam prognozētājam reti kad gadās trāpīt naglai tieši uz galvas. Arī īstermiņa prognozēs. Piemērs nav tālu jāmeklē. Tie paši Ekonomikas ministrijas speciālisti, kas rūpīgi un godprātīgi izstrādāja Latvijas ekonomikas attīstības scenārijus līdz 2040. gadam, 2001. gada jūnijā publicēja Latvijas IKP pieauguma prognozi šim gadam – 7%; faktiskais pieauguma temps bija augstāks – 7,9%. Prognoze 2002. gadam pēc šā rādītāja atkal bija 7,0%, faktiskais pieaugums šoreiz bija zemāks – 6,1%. Par Vācijas 2003. gada IKP pieauguma tempu gada sākumā tika publicētas trīs atšķirīgas prognozes: visaugstāko tempu 1,6% apmērā paredzēja valdības eksperti, 1,2% apmērā – “Deutsche Bank” analītiķi; vispieticīgākie bija Vācijas Saimnieciskās attīstības institūta speciālisti: to prognoze līdzinājās 0,6%. Valdības eksperti, t.s. gudro padome, paspējuši jau šogad savu prognozi divas reizes mainīt uz leju.

Domāju, ka Ekonomikas ministrijas speciālisti nebūt nepretendē uz to, ka viņu prognozes īstenosies mats matā. Neviens nevar droši prognozēt, kādas pārmaiņas reāli notiks pasaules, Eiropas, Latvijas ekonomikā 40 gadu gaitā. Viens gan nepārprotami izriet no četru Latvijas ilgtermiņa attīstības scenāriju salīdzinājuma: tieši “Straujas konverģences scenārijs” vienīgais spēj nodrošināt Latvijai tādu IKP apjomu uz vienu iedzīvotāju, kas būtu ekonomiska bāze tautas labklājības pieaugumam līdz Eiropas attīstīto valstu līmenim.

Iekšzemes kopprodukts un iedzīvotāju labklājība

Jau atzīmējām, ka, pastāvot vienādam IKP apjomam uz vienu iedzīvotāju, var vērot atšķirīgu tautas labklājības līmeni. Šāda iespēja tieši izriet no Dž.M.Keinsa klasiskās IKP izlietojuma formulas.

IKP = valsts patēriņš + privātais patēriņš + investīcijas + ārējās tirdzniecības saldo.

Tautas labklājību pamatos pārstāv privātais patēriņš. Šis patēriņš var augt, mazinoties valsts patēriņam, t.i., valsts materiālajām izmaksām, ieskaitot bruņojuma iegādi un uzturēšanu. Šinī plaknē ir mūžam asā problēma – lielgabali vai sviests? Šī problēma visai konkrētā formā jārisina arī Latvijai, lemjot par izdevumiem valsts aizsardzības stiprināšanai.

Nekādi nav pieņemami pasākumi, kas privāto patēriņu vairo uz investīciju samazināšanas rēķina. Investīcijas, palielinot IKP, sekmē turpmāko privāto patēriņu. Jā, šodien jāpiecieš, lai rītdien dzīvotu labāk, pilnasinīgāk. Tāda ir attīstības dzelžainā loģika.

Latvijai ir raksturīga būtiska disproporcija starp eksportu un importu. Importa pārsniegums pār eksportu augtin aug. 2000. gadā tas līdzinājās 1,70 reizēm, 2001. gadā – 1,75 reizēm, 2002. gadā – 1,77 reizēm.2 Šo negatīvo tendenci var attaisnot ar importa resursu augošo pieprasījumu investīcijām. Vienlaikus zināms, ka veselu virkni importa preču varētu pietiekami efektīvi ražot tepat Latvijā. Ārējās tirdzniecības lielais negatīvais saldo jūtami iegrožo citu IKP izlietošanas formu lielumu.

Ne mazums akūtu problēmu saistās ar privātā patēriņa sadali pēc konkrētām sociālām grupām. Lūk, daži asi jautājumi: pirmkārt, ienākumu polarizācija (brangi apmaksāto ienākumi aug straujāk nekā zemu atalgoto ienākumi); otrkārt, augošais ierēdņu skaits, to atalgojuma kāpums iegrožo patēriņa fonda izmantošanu citām neatliekamajām vajadzībām; treškārt, korupcija (ienākumu pārdalīšana par labu negodīgiem ierēdņiem); ceturtkārt, medicīniskā palīdzība kā maksas pakalpojums nav pa kabatai lielam skaitam slimnieku; piektkārt, vidējā vecuma pensija 2002. gadā līdzinājās tikai 70% no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma3; sevišķi grūtā stāvoklī ir vientuļie pensionāri, kas saņem mazās pensijas; sestkārt, neapskaužams ir bezdarbnieku liktenis; apmēram puse no visiem faktiskajiem bezdarbniekiem tiek oficiāli reģistrēti; bezdarba pabalstus savukārt saņem ap 40% no oficiāli reģistrētajiem bezdarbniekiem; šo pabalstu vidējais līmenis sasniedz tikai pusi no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma.

Iedzīvotāju labklājības līmeņa un sociālās drošības ziņā Latvija atpaliek no ES dalībvalstīm lielākā mērā nekā pēc IKP rādītāja uz vienu iedzīvotāju. Tas vēlreiz apliecina, ka panākumiem ekonomikā jāiet roku rokā ar pozitīviem pārkārtojumiem sociālajā jomā.

Somija kā orientieris

Šajā rakstā tika izmantots statistiski atzīts ES IKP vidējais rādītājs, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Šā rādītāja īpatnība ir tā, ka vienas valsts zemākais līmenis tiek līdzsvarots ar citas valsts augstāko līmeni. Attiecībā uz iedzīvotāju labklājību šāda pieeja neder. Labklājība ir kompleksa, daudzšķautņaina kategorija, kur nekādi plusi nespēj kompensēt acīmredzamus mīnusus. Tas arī ievērots, formulējot Latvijas valsts ilgtermiņa ekonomiskās politikas galveno mērķi, kas, kā jau minēts, ir – pārskatāmā periodā sasniegt attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstošu iedzīvotāju labklājības līmeni. Šāds mērķis prasa precizējumu. Pašreizējām ES 15 dalībvalstīm ir 15 atšķirīgi iedzīvotāju labklājības līmeņi. Kāda no šīm valstīm būtu Latvijai reāls, nevis abstrakts atdarināšanas cienīgs paraugs, noteikts orientieris ekonomiskajā un sociālajā jomā? Šai lomai nav piemērota Grieķija un Portugāle, ES pastarīši ar relatīvi vissliktākajiem labklājības nosacījumiem. Zviedrija, Dānija, Vācija iedzīvotāju labklājības ziņā ir ES līdervalstis. Var jau censties sekot šo valstu paraugam. Tomēr ieteicams būt pieticīgākiem, jo, “ko nevar celt, to nevar nest”. Mūsuprāt, Latvijai vispiemērotākais paraugs, orientieris ir Somijas iedzīvotāju labklājība. Somijas kā orientiera izvēle balstās uz vēsturiskiem, ekonomiskiem un sociāliem nosacījumiem. Somija un Latvija gandrīz vienlaikus izcīnīja savu neatkarību, atdalījās no Krievijas impērijas. 1940. gadā šīm divām valstīm bija aptuveni vienāds vispārējais attīstības un iedzīvotāju labklājības līmenis. Somijā uzkrāta pozitīvā Eiropas integrācijas pieredze, kaut gan tā ir viena no jaunākām ES dalībvalstīm (no 1995. gada). Somija ietilpst arī eirozonas valstu grupā. Somijai raksturīgs samērā augsts IKP pieauguma temps, visai zema inflācija, samērā neliels bezdarbs, Latvijai visai pievilcīgs iedzīvotāju labklājības un sociālais drošības līmenis, kas pilnā mērā atbilst attīstīto valstu standartiem.

Latvijai nebūt nav jākopē Somijas ekonomisko un sociālo attiecību sistēma. Mūsu valstij ir savi nosacījumi un savas īpatnības, kuras ignorēt būtu nopietna kļūda. Bet orientēties uz Somijas kā ES dalībvalsts pieredzi būtu visai svētīgi. Latvijas prese nepiedodami maz raksta par šīs ziemeļvalsts sasniegumiem, neanalizē, kā kalti Somijas apskaužamie panākumi, nepēta, kas sasniegts iepriekšējā periodā, kas – labklājības jomā ES sastāvā.

Kauliņi mesti. Deklarētais labklājības jomā jāīsteno.

1 Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. — R.: EM, 2003.g. jūnijs, 108.lpp.

2 Latvijas statistikas ikmēneša biļetens, 5/2003, 20., 21. lpp.

3 Turpat.

4 Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. – R.: EM, 2003. g. jūnijs, 109. lpp.

Latvijas IKP līmeņa uz vienu iedzīvotāju salīdzinājums ar ES* vidējo līmeni** (ES 2000. gadā = 100%)4