Savu Dzintara istabu meklējot

Ir iznācis Ortrunas Brunhildes Hēlas vēstījums “Patiesa sāga par kādu baltu tautu jeb Senprūšu dzintara istaba”

Rīgā, Mencendorfa namā un “Domus Rigensis” paspārnē, tika atvērta jauna grāmata. Apgāds “Madris” nule laidis klajā Ortrunas Brunhildes Hēlas vēstījumu “Patiesa sāga par kādu baltu tautu jeb Senprūšu dzintara istaba”. Tie nebija parasti jauna izdevuma atvēršanas svētki, te skanēja vācu, latviešu un senprūšu valoda, jā, jā, arī senprūšu. Vēstījuma autore, kas bija īpaši atbraukusi no Vācijas, lasīja izvilkumus vācu valodā, kā arī pateicās tulkotājai Inārai Korsakai un izdevniecībai par iespēju savu garabērnu redzēt arī latviešu valodā. Dziļi un izjusti teksta latviskajā versijā ievadīja aktrise Marina Janaus, potenciālajam lasītājam atklājot brīnišķi uzburtu pasaku zemi.

Interesentiem bija lieliska izdevība dzirdēt Valda Muktupāvela izpildījumā kādu senprūšu dziesmu kokles pavadījumā. Skaņas lika aizdomāties par zudušas baltu tautas likteni, kas vienmēr varētu būt atgādinājums arī mums, latviešiem, stāvēt uz savas zemes, kopt un attīstīt savu valodu. Ortrunas Brunhildes Hēlas skatījums uz pagātni ir daudzslāņains, aplūkotas cilvēku attiecības sadzīvē, varas gaiteņos, attieksmē pret dabu. Autore brīdina no ļaužu neapdomīgas rīcības, piesārņojot ūdeņus, gaisu, izcērtot mežus. O. B. Hēlas grāmatas pamatdoma ir vērsta uz nākotni, jo tikai cilvēks kā domājoša būtne noteiks cilvēces pozitīvu vai negatīvu pastāvēšanu.

Profesors Jānis Stradiņš pēcvārda pārdomās par grāmatu un senprūšu tautu raksta: “Savulaik Dzintara istabā tika gūts miers un spēks, tāpat kā senajā prūšu zemē dabīgajās dzintara alās. Taču grāmatas autorei varbūt ir taisnība, ka patiesā dzintara istaba ir nevis tā, ko restaurē Sanktpēterburgas pievārtē esošai pilij, bet gan cauri gadsimtiem izgājusī prūšu zemes mentalitāte, kas saglabājusies teikās, dabā un cilvēkos…”

Pēteris Korsaks