Par tiekšanos uz vienotām vērtībām

Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Dr.h.hist. asoc.prof. Antonijs Zunda:

Foto: A.F.I.

Jūs esat arī Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis. Ko nozīmē strādāt šajā komisijā?

Šo gadu laikā publicēti deviņi komisijas rakstu sējumi, tajā skaitā viens par deportācijām un divi par holokaustu. Ir organizētas septiņas starptautiskas vēsturnieku konferences, tiek pakāpeniski veidota elektroniskā datu bāze par 20. gadsimta abu okupācijas režīmu represētajiem iedzīvotājiem un upuriem, kas ir ilglaicīgs darbs.

Ņemot vērā Valsts prezidentes autoritāti, šai institūcijai ir cita rezonanse un cits svars tam, ko tā dara. Izdotie raksti pamatā koncentrējas uz abām Latvijas okupācijām un to sekām, uzmanību pievēršot noziegumiem pret cilvēci padomju un nacistu režīmu laikā. Arī uzstājoties Eiropas Parlamenta priekšā oktobra sākumā Briselē, Vaira Vīķe–Freiberga savā runā akcentēja jautājumu par komunistiskā totalitārā režīma noziegumiem Viduseiropā un Austrumeiropā. Jo Eiropā par lielāko ļaunumu pasaulē joprojām uzskata tikai nacismu un holokaustu. To zina pieaugušie un bērni, bet par komunistiskā režīma noziegumiem viņi joprojām zina ļoti maz. Var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt darbus, kam bijusi liela rezonanse Eiropā un pasaulē. Prezidente norādīja, ka, ienākot Eiropā, postkomunistiskajām valstīm, ja mēs runājam par vienotām vērtībām, kuras rada vienoti uzskati par vēsturi, šī problēma ir vairāk nekā svarīga.

Ja runājam par vēsturnieku komisijas tālāko darbību, tad tieši komunistiskās sistēmas noziegumi un politikas sekas līdz 1991. gadam būtu jāliek uzmanības centrā. Tās ir deportācijas, ekonomiskās, politiskās un demogrāfiskās sekas, etniskā sastāva izmaiņas, cilvēku vajāšanas, baznīcas vajāšanas u.c. Tas viss jāliek galdā, un Eiropai jāsaprot, kādā sistēmā mēs pavadījām 50 gadus. Pateicoties vēsturnieku komisijai, ir uzlabojies valsts tēls ārzemēs, taču, bez šaubām, ne visās valstīs. Priekšstati par Latviju Rietumos mainās ļoti lēni. Ir dokumentāli pierādīts, ka Latvijā nav bijis t.s. bezvācu holokausta, tas bija nacistiskā režīma izplānots un realizēts noziegums. Akadēmiskā līmenī tāpat pierādīts, ka leģions nav vainojams kara noziegumos, jo neatbalstīja nacistisko ideoloģiju un neiesaistījās arī “fīrera elitē”.

Cik vēsturnieku un no kādām valstīm piedalās komisijas darbā un kā tās paveiktais tiek izplatīts?

Komisijā ir 23 vēsturnieki, tajā skaitā 12 no Latvijas, četri no ASV, pa vienam no Krievijas, Vācijas, Lielbritānijas un četri no Zviedrijas, tostarp Kārlis Kangeris, kurš, kā neoficiāli dzirdēts, gatavojas pārcelties uz Latviju. No katra komisijas rakstu izdevuma apmēram 100 sējumu iepērk Ārlietu ministrija, kas grāmatas sūta Latvijas vēstniecībām ārzemēs ar tālāku izplatīšanu dažādiem centriem un bibliotēkām. Daļa metiena tiek pārdota Latvijas grāmatu veikalos.

Jūs esat vēsturnieks, kurš mēdz izteikties arī par mūsdienu politisko situāciju...

Mani satrauc decentralizācijas procesi mūsdienu Rietumos. Eiropieši un amerikāņi savstarpēji attālinās, pēc aukstā kara beigām redzamas domstarpības ASV un atsevišķu ES valstu starpā par būtiskiem starptautiskās kārtības jautājumiem. Tās ir sekas divu sistēmu – kapitālistiskās un komunistiskās – cīņas galam. Bet esmu optimists un, neskatoties uz dažiem satraucošiem momentiem, domāju, ka šobrīd Latvija var justies nesalīdzināmi drošāk nekā pirms pieciem vai desmit gadiem. Ir pozitīvi lēmumi par ES un NATO, un šādas drošības un stabilitātes garantijas Latvijas īsajā vēsturē vēl līdz šim nav bijušas. Krievija uztur normālas un stabilas attiecības gan ar ES, gan ASV. Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts, un nedomāju, ka Latvijai attiecībā uz Austrumu kaimiņu šajā momentā vajadzētu baidīties no kādas neplānotas rīcības. To, kas notiek patlaban, izskaidrot tikai ar tuvajām Krievijas Valsts domes un prezidenta vēlēšanām būtu zināma tuvredzība. Maskavas netaisnie uzbrukumi Latvijai vairāk jāsaista ar Krievijas elites apzināšanos – Baltija pirmo reizi kopš Pētera I laikiem reāli izslīd no Krievijas rokām. Logs aizveras. Grūti atrast tās starptautiskās organizācijas, kuras Maskava vēl nebūtu mēģinājusi izmantot spiedienam pret Latviju. Bet mani nomierina tas, ka Latvijas tēls Rietumos tomēr veidojas objektīvs. Neviens ES, piemēram, šodien nepaziņo, ka Latviju neuzņems, jo nav robežlīguma ar Krieviju. Brisele ir gatava skatīt šo lietu tālākā attīstībā.

Bet vai Latvija atkal reiz nevarētu kļūt par mazsvarīgu darījuma objektu lielvalstu acīs? Arī pirmās Latvijas brīvvalsts neatkarības atzīšana taču aizkavējās, jo tika respektētas lielvalstu intereses Krievijas impērijas atjaunošanā.

Tagad ir 21. gadsimts, ne 19. vai 20., un spēka princips vairs nevar būt ilglaicīgu valstu attiecību pamatā. Mani vairāk uztrauc globālā šķelšanās kristīgajā un islāma pasaulē, civilizāciju sadursmes briesmas nākotnē. Ja atradīsies kāda islāma valsts, ap kuru apvienosies pārējās, Rietumu civilizācijai, arī Latvijai, nāksies rēķināties ar pilnīgi jaunu situāciju. Arī ja Ķīna nopietnāk sāks iejaukties globālajā spēku spēlē, būs pavisam cita pasaules aina.

Labi, no Krievijas Latvijai nav jābaidās, taču vai mūs neapdraud tā iekšējā “Krievija Latvijā”?

Mani satrauc tas, ka neesam mācījušies no pirmskara Latvijas politiskās sadrumstalotības pieredzes. Īpaši labējās partijās, kas konkurē savā starpā un līdz ar to iekšpolitiski nevar piedāvāt ilglaicīgu attīstības programmu, kas varētu īstenoties. Turklāt 13 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ideja par sabiedrības konsolidāciju un integrāciju dzirdēta tikai deklaratīvā līmenī. Patiesībā “šķēres”, šķiet, tikai vēl vairāk atveras. Iedzīvotāji dzīvo divās dažādās informācijas telpās, kas turklāt savstarpēji nepārsedzas, un par vienu lietu ir atšķirīgas izpratnes. Tas, kas notiek latviešu informācijas telpā, nenonāk krievu informācijas telpā. Te ir liels bijušo padomju militāro pensionāru un partijas nomenklatūras slānis. Ja 50 gadu laikā “skalotas smadzenes”, nedrīkst un arī nevar prasīt, lai dažos gados šie cilvēki radikāli mainītu savus uzskatus. Paies zināms laiks, un ES un NATO atvērs viņiem jaunus informācijas kanālus. Viņi pārliecināsies, ka šeit tos patiešām neviens nevajā, un agri vai vēlu sāks domāt: bet kur tad es dzīvoju, es gribu, lai mans bērns varētu konkurēt ar latvieti šajā darba tirgū, jo viņš taču nedzīvo Krievijā, vakardienā, viņš dzīvo nākotnei, nevis nostalģijā – cik labi man bija pirms 20 gadiem. Tas laiks neatgriezīsies.

“LAUKU AVĪZE”; pēc V. Krustiņa un V. Sprūdes intervijas “Paraudzīties uz Baltiju Londonas acīm”