Par progresīvu meža apsaimniekošanu

Valsts AS “Latvijas valsts meži” padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs:

Foto: A.F.I.

Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” attīstības vīzijā rakstīts, ka tai jākļūst par vienu no visstraujāk augošajiem līdzīga profila uzņēmumiem Eiropā. Ar ko jūs pamatotu šādas ambīcijas?

Kad sāku strādāt akciju sabiedrībā, man arī likās, ka šīs ambīcijas izklausās pārāk lielas. Tomēr – ja jauni cilvēki savu mērķi tiecas realizēt godprātīgi un ar neatlaidīgu darbu – tas ir labi. Līdzšinējais apgrozījuma pieaugums valsts akciju sabiedrībā panākts, pateicoties tās darbinieku – jaunu un zinošu cilvēku – enerģiskam darbam un arī ambīcijām. Ja šāda augsta uzstādījuma nebūtu, nebūtu arī tik straujas attīstības.

Kādā veidā ieņēmumi auguši līdz šim? Vispirms jau no visiem pastāvošajiem valsts mežu apsaimniekošanas modeļiem Eiropā Latvijā realizēts pats labākais. To konstatējuši arī Eiropas eksperti. Tas, pirmkārt. Otrkārt, pateicoties optimālam saimniekošanas modelim, samazinājušās ražošanas izmaksas. Treškārt, kas ir būtiski, – cēlušās koksnes cenas.

Ieņēmumi augs, ja tāpat kā Eiropā meža apsaimniekotāji pārdos ne tikai augošus kokus, bet tirgos apaļkoku sortimentu, kas rada lielāku pievienoto vērtību. Salīdzinājumā ar Austriju un Igauniju – Austrijā vidējie ieņēmumi no valsts meža hektāra apsaimniekošanas gadā ir 128 lati, Igaunijā – 37, bet Latvijā – tikai 20 latu. Austrijā gandrīz visu valsts mežos nocirsto kubatūru pārdod kā apaļkoksnes sortimentus, Igaunijā šādā veidā tirgo 65 procentus, Latvijā – astoņus procentus.

Kur “Latvijas valsts meži” meklēs pievienotās vērtības palielināšanas iespējas?

Te ir jāsaka ļoti atklāti. Liela daļa pievienotās vērtības, kas rodas tagad, aiziet privātfirmām – mežu izstrādātājiem. Šobrīd mežu izstrāde notiek šādi: 62 procentus mežu izstrādā firmas, kurām ir ilgtermiņa mežizstrādes līgumi. Nopērkot līgumā garantēto cirsmu par zemāku samaksu, tās pēc saviem ieskatiem rīkojas ar zāģbaļķiem un pārējiem materiāliem, neviens “no malas” te klāt netiek. Trīsdesmit procentus cirsmu firmas nopērk izsolēs, kur cenas ir daudz augstākas. Astoņos procentos cirsmu valsts akciju sabiedrība pati organizē izstrādi, veido sortimentus un piegādā tos kokrūpniekiem, līdz ar to radot pievienoto vērtību. Lai iegādātos sortimentus, uzņēmumu pārstrādes jaudām jābūt tepat Latvijā, lai saglabātu darbavietas mūsu valsts iedzīvotājiem. Protams, pastāv lielas pretrunas starp tām firmām, kurām ir mežizstrādes līgumi, un tām, kurām šādu līgumu nav. Vairākums tomēr iestājas par to, ka mežizstrādes līgumi nav jāpagarina un “Latvijas valsts mežiem” cirsmas jātirgo gan izsolēs, gan arī jāgatavo un jāpārdod apaļkoku sortimenti. Pamatojoties uz gūto pieredzi, maijā tiks lemts par to, cik daudz cirsmu nākamajos gados pārdot izsolēs un cik realizēt sagatavotu sortimentu veidā, kas rada koksnei lielāku pievienoto vērtību. Savā stratēģijā “Latvijas valsts meži” nav gājuši tālāk par apaļkoksnes tirdzniecību.

Vai Eiropā ir līdzīga profila uzņēmumi, kas nodarbojas ar pārstrādi?

Jā, ir, bet samērā nedaudzi. Agrāk Zviedrijas valsts mežiem bija pašiem sava pārstrāde, tagad gan tā novirzīta kopuzņēmumā ar privāto industriju. Parasti gan Eiropas valstīs valsts meža apsaimniekotāji koncentrē visus pūliņus, lai valsts mežus apsaimniekotu pēc iespējas labāk – no sēklas un stādiņa līdz pat gatavam baļķim vai finierklucim, kas tiek nogādāts klienta kokapstrādes uzņēmumā. Līdzīgi plānots arī “Latvijas valsts mežos” – visus spēkus virzīt uz kvalitatīvu meža apsaimniekošanu.

Vai, jūsuprāt, labi meži Latvijā iet mazumā?

Lai gūtu atbildi, ir jāanalizē situācija gan valsts, gan privātajos mežos. Privātie un valsts meži aizņem aptuveni vienādas platības, taču privātajos mežos nocērt ap 65 procentiem koksnes un valsts mežos – atlikušos 35 procentus. Valsts mežos ciršanas apjoms ir ap 3,8 miljoniem kubikmetru gadā, savukārt meža pieaugums – 7 miljoni. Valsts mežos ar cirsmu atjaunošanu nav nekādu problēmu, dažreiz tās tiek atjaunotas pat ātrāk, nekā to prasa normatīvie akti. Augstvērtīgs mežs sākas no labas sēklas. Tāpēc, manuprāt, ļoti pareiza ir valsts mežu politika, kas ļoti lielus līdzekļus iegulda koku stādaudzētavu attīstībā. Koku stādu audzēšana Latvijā notiek augstā līmenī, mūsu stādaudzētavas ir vismodernākās ne tikai Baltijā – koku stādus, kas audzēti Vidzemē, no mums vēlas pirkt arī zviedri.

Jūs bijāt tas, kurš šogad ierosināja Valsts meža dienestam papildus piešķirt vienu miljonu latu. Vai jutāt šīs naudas atdevi?

Diemžēl Valsts meža dienestam valsts ir deleģējusi funkcijas, nepiešķirot pietiekamus līdzekļus šo funkciju veikšanai. Zināmā mērā Valsts meža dienests turas uz cilvēku entuziasma. Man gribas, lai visas problēmas tiktu atrisinātas par labu nozarei.

Pirmkārt, šis miljons latu tika izmantots, lai palielinātu algas mežsargiem. Arī degvielas limits mežsargiem tika palielināts no sešdesmit līdz simts litriem mēnesī un tika nopirkti dienesta mobilie telefoni, kas mežsargiem ir ļoti nepieciešami. Mežniecībām tika piešķirta nauda, lai varētu iegadāties biroja tehniku – kopējamos aparātus – un katras nepieciešamās kopijas dēļ klientiem nevajadzētu braukāt desmitiem kilometru.

Lielas problēmas joprojām pastāv meža zinātnes un izglītības finansēšanas jomā. Arī te tika piešķirts neliels papildu finansējums, taču vajadzētu vēl vairāk.

Kā jūs vērtējat laiku, kuru esat pavadījis kā valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” padomes priekšsēdētājs?

Mana izpratne par dzīvi veidojusies laukos, un meža lietas man ļoti patīk. Taču es nebiju domājis, ka šajā padomē būs tik daudz jāstrādā. Visus uzņēmuma stratēģiskos jautājumus izskata padome, un tā nebūt nav pēdējā institūcija lēmumu pieņemšanā. Lai balsotu par stratēģiskiem jautājumiem, tajos ir jāiedziļinās. Lai pieņemtu lēmumu, kā valsta mežu apsaimniekošanai attīstīties tālāk, kā vislabāk sabalansēt daudzās meža funkcijas, kā attīstīties rekreatīvām nozarēm, kā celt meža vērtību – nepietiek atnākt uz sapulci un pacelt roku par valdes sagatavotiem priekšlikumiem.

Mežs joprojām nav ierakstīts valsts akciju sabiedrības pamatkapitālā. Tas ir ļoti jūtīgs politisks jautājums. Bet kas notiek tagad? Fiksētais maksājums, ko valsts noteikusi akciju sabiedrībai budžetā, tiek ierakstīts uzņēmuma izmaksās. Tā kā ne mežs, ne arī infrastruktūra – ceļi, grāvji, meliorācijas būves – nav akciju sabiedrības pamatkapitālā, tad tiem netiek rēķināta amortizācija un parādās milzīga peļņa. Tas savukārt rada vēlēšanos palielināt valsts mežu apsaimniekotājiem fiksēto maksājumu budžetā. Bet vai tad atliks naudas, ko ieguldīt atpakaļ mežā?

“LAUKU AVĪZE”; pēc I.Bušmaņa un A.Jaunbelzeres intervijas “Meža doto peļņu atdot mežam”