Lai cilvēka uzlabotā zeme vienmēr baro viņu

Dr. silv. Gunārs Ģērķis — “Latvijas Vēstnesim”

Ar slapjumu pie mums nevienu nepārsteigt

Divi neracionālas attieksmes pret savu zemi liecinieki: bebra neierobežotā rīcība un nenostiprināts jaunas ūdenstilpes krasts Foto: Gunārs Ģērķis

Latvijā nokrišņu daudzums pārsniedz summāro iztvaikošanu vidēji par 250 mm, slapjos gados – pat par 500—600 mm. Nosusināšanas tīkls novada vidēji 210—220 mm liekā ūdens, bet, piemēram, 1962. un 1978. gadā tā daudzums sasniedza pat 500 mm.

Pārmitro lauksaimniecībā izmantojamo zemju īpatsvars Latvijā ir lielāks nekā vairumā Eiropas valstu. Nosusināšana mūsu valstī vajadzīga aptuveni 90% no lauksaimniecībā izmantojamo zemju kopplatības (Igaunijā – 70%, Lietuvā – 60%, Vācijā – 30%). Šie skaitļi rāda, ka mūsu valstī ievērojami lielāka nozīme ir pārmitro zemju nosusināšanai.

Tāpēc Latvijā intensīva konkurētspējīga lauksaimnieciskā ražošana bez pārmitro augšņu nosusināšanas nav un nekad nebūs iespējama. Ne velti pagājušā gadsimta 20. un 30. gados par drenētu zemi mūsu valstī maksāja aptuveni divkārt augstāku cenu nekā nedrenētu. Hidrotehniskajā meliorācijā, ieskaitot upju regulēšanu un polderu izbūvi, ieguldīti gandrīz divi miljardi latu (pašreizējās cenās).

Tātad mūsu valstī intensīva un produktīva lauksaimniecība un arī mežsaimniecība ir iespējama tikai meliorētajās zemēs. Meliorēto lauksaimniecības zemju kopplatība ir 1,6 miljoni hektāru jeb aptuveni 60% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Līdztekus jāatzīmē, ka, pēc zemju pārraudzības datiem, 2000. gadā lauksaimnieciskā ražošanā neizmantoja 443,4 tūkstošus ha.

Kaut gan melioratori pūlas saglabāt un uzturēt kārtībā izbūvētās meliorācijas sistēmas un būves, stāvoklis kļūst arvien saspringtāks, jo trūkst valsts līdzekļu meliorācijas sistēmu labošanai un atjaunotnei, bet zemnieki paši nav spējīgi šos darbus finansēt un veikt.

Aiz zemes vaļņiem kā senču pilī

Par polderu sauc nosusinātu platību, kas ar aizsargdambjiem norobežota no palos un plūdos uzplūstošiem upju, ezeru vai jūras ūdeņiem, bet ūdens noteci no aizsargātās platības novada ar sūknēšanu. Polderi ierīkoti palienās, piejūras zemienēs, ezeriem un upēm piegulošās platībās, no kurām lieko ūdeni pašteces ceļā nav iespējams aizvadīt. Salīdzinājumā ar pašteces nosusināšanas sistēmām polderos bez regulējošā tīkla un novadtīkla (maģistrālais kanāls, novadgrāvji, drenu sistēmas) vēl papildus nepieciešams aizsargdambis, kontūrgrāvji, krājbaseins, poldera hidromezgls ūdens novadīšanai vai mehāniskai pacelšanai, kā arī ekspluatācijas ceļi ar transportbūvēm.

Pēc hidrotehniskā izveidojuma polderus iedala ziemas polderos, kuru platību pilnīgi norobežo ar dambjiem no pavasara maksimālo palu ietekmes, un vasaras polderos, kuros dambji pieļauj applūdumu pavasara palos, bet pārējā laikā pasargā no applūduma. Ziemas polderi izveidoti lauksaimniecībā izmantojamo zemju, apdzīvoto vietu un pilsētu platību nosusināšanai. Vasaras polderi ierīkoti palienās, kuras pavasarī tiek applūdinātas, bet palu krišanās fāzē ūdeņus no platības aizvada. Kopumā Latvijā ir aptuveni 53 000 ha polderēto zemju, kuru nosusināšanas režīmu regulē 54 sūkņu stacijas. Polderu sūkņu stacijām nepieciešama modernizācija, tās ir morāli un tehniski nolietojušās. Pēdējos gados stāvokli sarežģī arī postījumi, kurus hidrotehniskajām būvēm izraisa pārmērīgi savairojušos bebru darbība. Šai problēmai jāmeklē steidzams risinājums. Nav šaubu, polderu izbūve un ekspluatācija ir dārgākais hidrotehniskās meliorācijas pasākums, un tie ierīkoti tikai tur, kur paredzama to atmaksāšanās. Tādas ir piemēram Babītes ezeram piegulošās platības, kas ietilpst Rīgas rajona Salas un Babītes pagastā. Šīs palienas regulāri pārplūst pavasara un vasaras palos un ir ļoti atkarīgas no ūdens līmeņa svārstībām Rīgas jūras līcī.

Salas pagasta teritorija atrodas galvenokārt starp Lielupi un Babītes ezeru, vēl daļa Lielupes kreisajā krastā. Šo platību īpatnība – zemes virskārta ir nepilnu metru līdz dažus metrus virs jūras līmeņa, tas bija un ir par pamatu ilgstošiem pavasara un arī vasaras plūdiem. Turpretī sausās vasarās vieglajās augsnēs iesētie kultūraugi cieš no mitruma trūkuma. Šādos apstākļos ražas ir zemas.

Pagājušā gadsimta 70. gados, kad šajās platībās saimniekoja lauksaimniecības artelis “Padomju Latvija”, tā toreizējais priekšsēdētājs Jānis Sologubovs izprata, ka Rīgas tuvumā peļņu dot spēj tikai augstražīga lauksaimnieciskā ražošana. Lai novērstu attīstībai nelabvēlīgo faktoru – pārpurvošanās, augsnes auglīgās virskārtas erozijas – iedarbību, sākās plaši meliorācijas darbi. Tā kā bija pietiekami ūdens resursi, augsnes ar labām filtrācijas īpašībām un līdzenu reljefu, galvenokārt izbūvēja divpusīgas darbības meliorācijas sistēmas, kuras pamatelementi ir polderu dambji, sūkņu stacijas, ūdens līmeņa regulatori un drenu sistēmas ar principiāli izmainītiem parametriem. Projektu izstrādi un realizāciju dabā veica hidrobūvju inženieris Vitars Bambītis sadarbībā ar toreizējā Valsts meliorācijas projektēšanas institūta vadošo inženieri Haraldu Vinteru un toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātes docentu Dr. sc. ing. Voldemāru Labrenci.

Polderējamās platībās divpusējās darbības drenu sistēmas un intensīva gruntsūdeņu regulēšana veģetācijas periodā bija vispiemērotākā un ekonomiski izdevīgākā hidromeliorācijas sistēma, kas nodrošināja minēto platību apsaimniekošanu visizdevīgākajos agrotehniskajos termiņos. Šādas darbības meliorācijas sistēmas izbūvēja uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes 1200 ha kopplatībā, izveidojot Bitesleju, Ratnieku, Straupciema, Odiņu–Pavasaru un Jāņupītes polderus ar kopējo platību 2140 ha. Tas deva iespēju attīstīt intensīvu lauksaimniecisko ražošanu, sasniedzot augstus produkcijas ražošanas rādītājus.

Ja vakarvējš un lietus atnes nelaimi

Kad Latvijas valsts atguva neatkarību, beidza pastāvēt padomju laika lauku lielsaimniecība un nodibinājās akciju sabiedrība “Tēvzeme”. Tomēr arī tā savu lauksaimniecisko darbību pārtrauca 1992. gadā — zeme pārgāja atsevišķu īpašnieku rīcībā. Izpildot Latvijas Republikas valdības lēmumu par meliorācijas sistēmu nodošanu kopā ar zemi tās īpašniekiem, ir izgatavotas zemes meliorācijas pases, ir katram zemniekam nodotas tā zemē esošās meliorācijas būves un ierīces. Taču vairs nebija nepieciešamo finanšu līdzekļu, lai nodrošinātu hidrobūvju — polderu dambju — ekspluatāciju. Lai gan Salas pagastā tika nodibināta meliorācijas sabiedrība, tomēr naudas trūkuma dēļ tā nespēja nodrošināt Bitesleju, Ratnieku un Straupciema polderu sūkņu staciju sekmīgu darbību. Ar valdības institūciju atbalstu tās 1995. gadā pārņēma Rīgas meliorācijas sistēmu valsts pārvalde. Tas situāciju nedaudz uzlaboja, bet nestabilizēja. Polderu būves turpināja samazināt savu funkcionālo nozīmi, tostarp aizsargdambji pamazām zaudē savu hidrotehnisko noturību.

Savu artavu stāvokļa pasliktināšanā devusi “nenogurdināmo hidrotehniķu” bebru pārmērīgā un nekontrolētā izplatība – dzīvnieki aizsargdambjos turpina veidot arvien jaunas un jaunas alas, tādējādi radot iespēju, ka dambji var tikt pārrauti.

Stāvoklis sarežģījās 2001. gada novembrī, kad stiprā ziemeļrietumu vējā un lietavās strauji cēlās ūdens līmenis Lielupē, bet Babītes ezerā tas pacēlās līdz 1,7 metriem virs normālā. Tika pārrauti aizsargdambji Bitesleju un Straupciema polderos, applūdinot 276 ha lauksaimnieciski izmantojamo zemju. Pārplūstot platībām, vairākām zemnieku saimniecībām tika stipri bojāti ziemāju sējumi un ražas glabātavas ar tajās esošo lauksaimniecības produkciju.

2002. gada janvārī nelaime atkārtojās. Ziemeļrietumu vēja brāzmu ātrums pārsniedza 20 m/sek., sagrauto dambju vietās uz pļavām un tīrumiem uzplūda lielas ūdens masas, pārklājot augsni ar 0,7—0,9 m biezu ūdens slāni. Uz šīm platībām pēc zemes reformas ir izveidojušās zemnieku un piemājas saimniecības: Bitesleju polderā — 8 zemnieku un 30 piemājas saimniecības ar kopējo pārplūstošo platību 116 ha, Straupciema polderā — 17 zemnieku un 28 piemājas saimniecības ar analoga rakstura platību — 160 ha. Zemturi te galvenokārt audzē dažādas lauksaimniecības kultūras. Turklāt ūdens uzplūdos tiek bojāti un daļēji noskaloti vietējie pagasta autoceļi.

Ar Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienesta, Lielrīgas reģionālās lauksaimniecības pārvaldes un Rīgas rajona vadības finansiālo palīdzību dabas postījumu sekas tika likvidētas. Arī Salas pagasta pašvaldība šim mērķim izlietoja 3500 latu. Tomēr nedienas var atkārtoties, īpaši tas attiecas uz aizsargdambjiem — tiem nepieciešama rekonstrukcija. Pārlūkojot stāvokli arī pārējā Salas pagasta teritorijā, jāsecina, ka augsta nolietojuma pakāpe ir arī Ratnieku poldera aizsargdambim. Kopējā iedambētā platība ir 360 ha, tajā skaitā 315 ha — lauksaimnieciski izmantojamā zeme, uz kuras ir izveidojušās 76 zemnieku un piemājas saimniecības. Bez tam šeit vēsturiski izveidojusies apdzīvota vieta – Spuņņciems, kur izbūvēti inženiertehniskie tīkli, attīrīšanas iekārtas un siltumnīcu komplekss. Ja aizsargdambis tiks pārrauts, cietīs ne tikai lauksaimniecībā izmantotā platība, bet ūdens ieplūdīs arī ciemata ēkās, sabojājot attīrīšanas iekārtas un inženiertīklus.

Apkopojot informāciju par meliorācijas būvju stāvokli Rīgas rajona Salas pagastā un turienes daudzo zemnieku un piemājas saimniecību zemju apdraudētību, jāizdara daži secinājumi.

1. Pašreiz ne zemnieku un piemājas saimniecību īpašnieki, kaut arī pastāv pagasta meliorācijas sabiedrība, ne pašvaldība finansiāli nespēj nodrošināt meliorācijas būvju pilnīgu drošību, kā arī risināt nepieciešamo restaurāciju.

2. Ja steig™us netiks sniegts finansiāls atbalsts — līdzekļi gan tehnisko projektu izgatavošanai, gan to realizācijai, valsts institūcijas riskē ar daudz lielākiem tēriņiem, kas būs jāsniedz iedzīvotājiem, kad pagastu atkal pārsteigs plūdi.

Vietējai meliorācijas sabiedrībai jāseko līdzi, lai hidrobūves tiktu izmantotas pareizi un saskaņoti, neatļaujot dažiem zemes īpašniekiem voluntāri regulēt (īpaši vasaras periodos) ūdens līmeni sava īpašuma robežās, neņemot vērā polderu izmantošanas pamatnosacījumus.

3. Cīnoties pret bebru postījumiem un to iespējamām sekām, zemes īpašniekiem jāsadarbojas ar Valsts meža dienestu un vietējiem mednieku kolektīviem gan bebru skaita regulēšanā, gan arī to iespējamās barības bāzes samazināšanā, kas pašlaik jau ir sākta, izcērtot krūmus gar Babītes ezera krastu.

Lai ierobežotu bebru alu veidošanu aizsargdambjos, inženieris Vitars Bambītis ierosina nogāzes nobērt ar rūpnīcas “Kalnciema ķieģelis” ražošanas nelikvīdiem – ķieģeļu šķembām vai analogiem dabai nekaitīgiem materiāliem, kas jūtami traucētu bebriem rakt alas.

Kad nākotnes mākonim neredz zelta maliņu

Aplūkojot Rīgas rajona Salas pagasta meliorācijas būvju pašreizējo stāvokli un no tā izrietošās iespējamās sekas, raksta autors nedaudz pievērsās meliorācijas problēmām visā valstī, cerot, ka instancēs, kur nosaka mūsu tautsaimnieciskās attīstības pamatvirzienus, stiprināsies izpratne par hidrotehniskās meliorācijas lomu Latvijas apstākļos. Nevērība pret paaudzēs uzkrātajām zināšanām, kūtrums jaunu atziņu meklēšanā un nākamo speciālistu sagatavošanā noteikti nepaliks bez bēdīgām sekām daudzu gadu garumā. Ja šajā attieksmē nenotiks lūzums, ir apdraudēti ne tikai jau minētie divi miljardi latu, kas līdz šim ieguldīti hidrotehniskajā meliorācijā, bet kopumā visa tautsaimniecības attīstība.

Un simptomi tam ir, turklāt satraucoši.

1. Valsts ūdensnotekas strauji aizaug, tādējādi palielinās gultnes raupjums, ceļas ūdenslīmenis upēs un gruntsūdens līmenis apkārtējās platībās. Pēc ilgstošām lietusgāzēm vasarā applūst ūdensnotekām piegulošas platības, līdz ar to tiek ietekmēta ūdens novadīšana koplietošanas un atsevišķu saimniecību ūdensnotekās un drenu sistēmās. Pietiek atcerēties 2001. gada Līgo nakti, kas Jelgavas un Bauskas apkārtnē bija vislietainākā visā laika novērošanas vēsturē. Pēc tās 8—10 diennaktis lietus ūdeņos mirka Svētes, Misas, Vilces, vēl citas Zemgales upēm piegulošās platības, plūdi izpostīja gan sējumus, gan ceļus, ūdens klāja pļavas un mežus.

Visām polderu sūkņu stacijām Latvijā nepieciešama modernizācija, jo sūkņi, nostrādājuši 30 un vairāk gadu, ir fiziski un morāli nolietojušies. Bet vienas sūkņu stacijas rekonstrukcija izmaksā aptuveni 100 000 latu. Ik gadu nepieciešams veikt remontus apmēram 20 sūkņiem, sūkņu stacijām un citām ar polderiem saistītām būvēm. Līdz šim pamatā var rēķināties tikai ar 30 000 latiem, kas tiek piešķirti hidrotehnisko būvju ekspluatācijai.

2. Mūsu speciālisti, arī vieszinātnieki no Japānas, ir brīdinājuši par iespējamiem avārijas draudiem Lubāna ezera kompleksā — pirmām kārtām nelaime var piemeklēt Aiviekstes un Kalnagala slūžas. Taču vienu slūžu rekonstrukcija nemaksā maz – aptuveni 140 000 latu.

3. Katru gadu pieprasījums meliorācijas sistēmu sakārtošanas darbiem ir divas līdz trīs reizes lielāks nekā iedalītie līdzekļi to izpildei.

4. Bebrs, kā jebkura dzīvā radība, ir neatņemams Latvijas dabas brīnums un sastāvdaļa. Pašlaik mūsu sabiedrībā par bebru nereti valda panaivs zaļās kustības viedoklis. Iespējams, tas radies Kanādas rakstnieka un mednieka Ērika Koljera brīnišķīgās grāmatas “Trijatā Čilkotinas mežos” un līdzīgu darbu, kuros apjūsmota bebru pozitīvā loma dabas vides saglabāšanā, iespaidā. Bet viena lieta ir bebrs cilvēka neapdzīvotā vidē, cita – viņa dzīves telpa un darbība vairāk vai mazāk industrializētā sabiedrībā, pie kādas ir pieskaitāma arī Latvija. Tādēļ ir jāatrod līdzsvars starp ekonomiskiem un ekoloģiskiem priekšnosacījumiem.

Mums jābūt augsti attīstītai tautsaimniecībai un maksimāli iespējamai dabas aizsardzībai, tātad — bebriem ir jābūt, bet tikai tur, kur viņi netraucē vai arī minimāli iespaido saimniecisko darbību. Mūsu lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstība nav iedomājama bez intensīvas hidrotehniskās meliorācijas. Pašreizējais stāvoklis mūsu laukos un mežos nepavisam nav normāls. Meliorācijas nozarē strādājošie varētu sniegt sīkāku informāciju par aizsprostotām notekām un upītēm, par bebru sagandētām nosusināšanas sistēmām, par pārplūdinātām lauku un mežu platībām, par izbojātiem ceļiem. Nenoliedzami, situāciju sarežģī arī tas, ka bebrs vairs nav cieņā kā vērtīgs kažokzvērs. Līdz ar to tiek nomedīta mazāk nekā trešdaļa no atvēlētā limita. Tātad problēma paliek: vai mēs būsim sabiedrība ar augsti attīstītu lauksaimniecību un mežsaimniecību vai arī bebru pārapdzīvota teritorija?