Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Marģers Skujenieks. Vienīgās kreisās valdības vadītājs

Nobeigums. Sākums “LV” Nr.161, 14.11.2003.; Nr.168, 28.11.2003

Pirmā Saeima paspēja to izskatīt 2. lasījumā, un tāds viņš pārnāca uz otro Saeimu. Pagājušā gadā Tirdzniecības un rūpniecības un Finansu komisija ķērās pie šī likuma caurskatīšanas un gribēja to izvest steidzamības kārtībā, bet izrādījās, ka šis likums kā valodas, tā arī stila ziņā ir pilnīgi nepieņemams, un tur uzņemts ļoti daudz nederīga balasta. Komisijām to vajadzēja rūpīgi pārstrādāt. Likumu pārstrādājot, attiecīgās komisijas likuma pantu skaitu samazināja vairāk nekā par 30 pantiem. Tāpat komisijas pārlaboja un pārgrozīja atlikušos pantus. Bez Tirdzniecības un rūpniecības un Finansu komisijas šo likumu ir apskatījusi arī Juridiskā komisija, kuŗa no savas puses ir izdarījusi dažus pārlabojumus. Saskaņošanas sēdē komisijas vienojās gandrīz par visiem pantiem, tikai pie kādiem trijiem pantiem ir atlikušies divi varianti, par kuŗiem tagad augstam namam nāksies izšķirties. Komisijas vārdā lūdzu steidzamību.”

Finanšu komisijas vārdā par šo likumprojektu referēja V.Bastjānis, Juridiskās komisijas vārdā — M.Lazersons. Deputāti vienbalsīgi nolēma izskatīt projektu steidzamības kārtībā. Tā kā debatēs neviens nevēlējās runāt, tikpat vienbalsīgs bija lēmums par pāreju uz pantu lasīšanu. Tajā pašā dienā, nevienam nebalsojot pret un nevienam neatturoties, dzelzceļu likumu pieņēma. Tādi gadījumi Latvijas parlamentārajā praksē nebija bieži sastopami. Acīmredzot dzelzceļu likums patiešām bija, kā sacīt jāsaka, pārgatavojies.

Valsts prezidents G.Zemgals 1927. gada 21. jūnijā izsludināja Latvijas vēsturē pirmo dzelzceļu likumu. Tas bija apjomīgs dokuments, kas sastāvēja no 5 nodaļām — vispārējie noteikumi, pasažieru un bagāžas pārvadāšana, preču pārvadāšana, dzelzceļu atbildība un policijas noteikumi — ar 172 pantiem.

Likuma pirmajos trijos pantos bija noteikts, ka tas attiecas uz visiem vispārējai lietošanai atklātiem valsts un privātiem dzelzceļiem, ka dzelzceļu “atklāj vispārējai lietošanai ar satiksmes ministra rīkojumu” un ka “katra vispārējai lietošanai atklāta dzelzceļa pienākums ir: pārvadāt pasažierus, viņu bagāžu, dzīvniekus un citas privātas un valsts mantas un preces saskaņā ar šo likumu un uz tā pamata izdotiem noteikumiem”.

Septiņās pozīcijās bija formulētas dzelzceļa tiesības atteikties pārvadāt pasažierus, bagāžu, dzīvniekus, mantu vai preces: “ja pasažieris vai sūtītājs nav ar mieru padoties šim likumam un uz tā pamata izdotiem noteikumiem; ja pārvadāšana pārtraukta uz satiksmes ministŗa vai attiecīgas dzelzceļa valdes rīkojumu — ārkārtēja notikuma, techniska bojājuma vai nepārspējamas vainas dēļ; ja atejošā pasažieru vilcienā nav brīvu vietu un technisku iemeslu dēļ nevar vagonu skaitu palielināt; ja pasažieris ir: a) iereibis vai b) slimīgā stāvoklī, kas var apdraudēt citus pasažieŗus (lipīga slimība, ārprātība un tml.); ja pārvadāšanai pieteikto priekšmetu izsūtīšana nevar notikt 48 stundu laikā; ja nosūtīšanai pieteiktie priekšmeti pārsniedz ritošā inventara gabaritu vai viņu smagums pārsniedz svaru, kuŗu pielaiž ceļa būves techniskie noteikumi; ja nosūtīšanai pieteikto priekšmetu pārvadāšana aizliegta vai prasa neparastus pārvadāšanas līdzekļus, kādu dzelzceļam nav”.

Privātsabiedrības un personas, kā arī valsts iestādes varēja pārvadāt preces savos vagonos, vienojoties ar dzelzceļiem par šo vagonu apgrozības un preču pārvadāšanas kārtību.

Tiesības noteikt tarifa attālumus starp stacijām un pieturas punktiem likums piešķīra satiksmes ministram.

Likums paredzēja, ka “dzelzceļš atbild par zaudējumiem, iztrūkumiem un bojājumiem, kuŗi cēlušies no viņa darbinieku, kā arī citu dzelzceļa norīkotu personu dienesta rīcības, ja iztrūkumi, bojājumi un zaudējumi nodarīti, izpildot dienesta pienākumus”.

Iekšlietu ministrija piedalījās būvniecības pārzināšanas likuma sagatavošanā, kuru pieņēma parlaments un G.Zemgals publiskoja 1927. gada 1. jūnijā. Tas noteica, ka šīs nozares lietu pārzināšanai iekšlietu resorā pastāv būvniecības pārvalde, kuras uzdevumi ir:

— izstrādāt vispārēja rakstura noteikumus un likumprojektus būvniecībā;

— pārstrādāt pastāvošās darbaspēka un būvmateriālu normas un izstrādāt jaunas normas;

— pārbaudīt un apstiprināt būvju projektus, kuru apstiprināšana pārsniedz pašvaldības iestāžu kompetenci;

— pārbaudīt un iesniegt caur iekšlietu ministru Ministru kabinetam apstiprināšanai pilsētu, miestu un citu apdzīvoto vietu apbūves plānus utt.

Valsts prezidents J.Čakste 1927. gada 7. martā izsludināja Ministru kabineta izstrādāto un Saeimā pieņemto likumu par tirdzniecības kuģu administratīvo personālu. Tas noteica, ka kuģu vadītāju vietas uz jūras tirdzniecības kuģiem atļauts ieņemt vienīgi Latvijas pilsoņiem, kuriem ir attiecīgi diplomi vai apliecības. Izšķir tālbraucēju kapteiņa un stūrmaņa un tuvbraucēju kapteiņa un stūrmaņa diplomus. Par tuvbraucieniem uzskatāmi braucieni Baltijas jūrā un tās līčos. Par piekrastes braucieniem uzskatāmi braucieni starp Latvijas ostām un jūrmalu un braucieni Rīgas jūras līcī.

Ar minēto likumu sasaucās valdības pieņemtie noteikumi par palīdzības sniegšanu nelaimes gadījumos uz jūras Latvijas piekrastē, kurus premjerministrs un darba ministrs A.Rudevics parakstīja 1927. gada 15. septembrī. To sākumpantos bija sacīts:

“ 1. Lai nelaimes gadījumus uz jūras laikā pamanītu un bojā ejošiem cilvēkiem varētu sniegt palīdzību, jūra jānovēro.

2. Ostu ločiem uzlikts par pienākumu pastāvīgi no loču torņiem novērot redzes aplokā, kas notiek uz jūras.

3. Bāku personālam jūra jānovēro sevišķi vētras laikā.

4. Pastāvīgi jūra jānovēro kara resora jūras novērošanas posteņiem, kuri atrodas ārpus ostu rajoniem, kur jūru nenovēro loči.”

Sekoja norādījumi par nelaimes gadījumu paziņošanu un palīdzības sniegšanu.

M.Skujenieka valdības nenogurstošs dzinulis izglītības un kultūras laukā neapšaubāmi bija Rainis — cilvēks bez augstiem tituliem un akadēmiskiem grādiem, bet personība, spožākais tautas apgaismošanas ministrs Latvijas laikā. Izglītības ministrijas skolu virsvaldes direktors R.Liepiņš pēc Raiņa aiziešanas viņsaulē rakstīja: “Neviens cits Latvijas izglītības ministrs skolu dzīves, mākslu un vispārīgi kultūras jautājumus neuztvēra tik dzīvi, neizprata tik dziļi un nepārredzēja un neparedzēja tik plaši kā Rainis. Rainis ar lielu garīga cilvēka skatu saskatīja izglītības sakarus ar mūsu moderno dzīvi.” (“Mūsu Nākotne”, 1929, 20. sept., 506.—507.lpp.)

Rainis 1927. gada 20. septembrī parakstīja rīkojumu par skolu reformu, kuras galvenais mērķis bija demokratizēt izglītības sistēmu, padarot to pieejamu visplašākajām iedzīvotāju aprindām, sevišķi darba cilvēkiem. Kaut arī 13 mēnešos un 6 dienās, cik ilgi strādāja M.Skujenieka kabinets un dzejnieks kā tās loceklis, šādu reformu, saprotams, nevarēja realizēt, bet tā noritēja sekmīgi.

Lai Latvijā netrūktu skolotāju, Izglītības ministrija izstrādāja valsts centrālā pedagoģiskā institūta satversmi, kuru Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā apstiprināja 1927. gada 8. aprīlī. Šīs mācību iestādes uzdevums bija “sniegt saviem audzēkņiem teorētisko un praktisko paidagoģisko izglītību, paplašinot un padziļinot arī vispārīgo [izglītību], un sagatavot skolotājus pamatskolām, papildu skolām un kursiem, kā arī fiziskās audzināšanas un rokdarbu skolotājus vidusskolām”. Institūtā bija piecas nodaļas: matemātikas zinātņu, dabaszinātņu un agronomijas, humanitāro zinātņu, praktisko zinātņu un mājturības un fiziskās audzināšanas. Šī mācību iestāde atradās Jelgavā, bet darbojās gan tikai dažus gadus, jo priekšroka tika dota novadu skolotāju institūtiem.

Izrādot pretimnākšanu minoritātēm, Saeima 1927. gada 24. maijā akceptēja valdības ierosināto likumu par Herdera institūtu Rīgā, kuru Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja 31. maijā. Tā ievadpantos bija sacīts:

“1. Herdera sabiedrības dibinātais Herdera institūts Rīgā “Institutum Herderianum Rigense” ir privāta vācu augstskola vācu valodā. Institūtu uztur no privātiem līdzekļiem, un tas bauda tikai šinī likumā paredzētās tiesības.

2. Herdera institūta uzdevums ir veicināt un izplatīt zinātni Latvijas vācu tautības piederīgo starpā, gatavojot šīs tautības kulturālai darbībai vajadzīgos darbiniekus.

3. Herdera institūts aptver šādas nodaļas: 1) teoloģijas, 2) tiesību un valsts zinātņu, 3) humanitāro un 4) matemātikas un dabas zinātņu.”

Likums noteica, ka institūts padots Izglītības ministrijai ar vācu izglītības pārvaldes priekšnieka starpniecību. Mācībspēkus ievēlē no personām, kuras ieguvušas vajadzīgos grādus LU vai ārzemēs. Viņus apstiprina amatā izglītības ministrs. Savukārt Ministru kabinets apstiprina institūta rektoru un prorektoru, kurus ievēlē augstskolas mācībspēki. Par studentiem institūtā var uzņemt personas, kuras ieguvušas gatavības apliecību kādā Latvijas vidusskolā (ģimnāzijā) ar vācu mācību valodu, un arī līdzīgu mācību iestāžu absolventus, ja viņi pietiekami pārvalda vācu valodu.

Taču diezin vai šā institūta studentus varēja apmierināt likuma pēdējais teikums, kurā bija rezolūti teikts: “Herdera institūta izdotās apliecības nedod tās tiesības, kuras bauda Latvijas universitāti beigušie.” 1927. gada 13. septembrī M.Skujenieks un Rainis apstiprināja institūta statūtus.

Lai sekmētu Latvijas tautas garīgās dzīves attīstību arī aiz mācību iestāžu durvīm, M.Skujenieks un Rainis 1927. gada 8. martā parakstīja valdības noteikumus par valsts pabalstiem ārpusskolas izglītības vajadzībām. Līdzekļus tiem ņēma no valsts budžeta. Pabalsti bija pirmām kārtām domāti lekciju un kursu rīkošanai, instruktoru algošanai, populārzinātnisku grāmatu un rakstu izdošanai un pirkšanai utt. Tos drīkstēja izmantot arī būvēm un remontiem.

Jauni labi izglītoti cilvēki bija vajadzīgi ne tikai civilajai dzīvei, bet arī Latvijas armijai. Tālab Kara ministrija sagatavoja, augstais nams akceptēja un G.Zemgals 1927. gada 11. aprīlī darīja zināmu tautai likumu par karaskolu. Tā pirmajos pantos bija noteikts, ka šīs mācību iestādes uzdevums ir sagatavot virsniekus pēc vajadzības attiecīgām ieroču šķirām. Kadetu apmācības laiks ir divi gadi. Skolā uzņem karavīrus un privātpersonas, kas uzņemšanas gada 1. septembrī sasniegušas 17 gadus un nav vecāki par 27 gadiem. LU beigušos uzņem bez pārbaudījumiem.

1928. gada 10. janvārī M.Skujenieks un Rainis parakstīja Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par Nacionālo operu. Šā mākslas tempļa uzdevumi bija:

“a) sarīkot galvas pilsētā kārtējās operas izrādes, koncertus, operetes, baletus un tamlīdzīgus uzvedumus, b) rūpēties par mūzikas un operas mākslinieciskā līmeņa pacelšanu. Operai ir tiesības ar izglītības ministra piekrišanu sarīkot uzvedumus provincē, atvērt studijas, operas un baleta klases, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt uz ārzemēm apdāvinātus spēkus papildināšanās nolūkā, izsolīt godalgas par labākajām latvju operām un citiem oriģināldarbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus.”

Noteikumi paredzēja, ka opera atrodas Izglītības ministrijas pārziņā. Tās direktoru ieceļ Ministru kabinets uz izglītības ministra priekšlikumu. Direktora palīgu – inspektoru ieceļ izglītības resora vadītājs.

Ne mazāk svarīgs dokuments bija 81. panta kārtībā izdotie noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi, kuri tika parakstīti 1927. gada 27. aprīlī. Tie nosacīja, ka pie Pieminekļu valdes pastāv Latviešu folkloras krātuve, kuras uzdevums ir veicināt latviešu dzīves pieminekļu – tautas dzejas un citu tradīciju – krāšanu un atvieglot to pētīšanu, vācot, kārtojot, uzglabājot un publicējot latviešu tautas dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus, ticējumus, ierašu aprakstus utt. Šī mērķa sasniegšanai krātuve:

— organizē sistemātisku, plānveidīgu materiālu vākšanu, lai papildinātu līdzšinējos latviešu tautas dzejas un citu tradīciju krājumus;

— vāc manuskriptos atrodamos materiālus un dara tos pieejamus pētīšanai vēl pirms to nodrukāšanas;

— iegūst savā rīcībā arī jau iespiesto folkloras materiālu oriģinālmanuskriptus;

— vāc visu uzrakstīto, kam vien kāds sakars ar latviešu folkloru: manuskriptus, grāmatas, to kopijas, kā arī attiecīgus zīmējumus, fotogrāfijas, fonogrāfiskas plates;

— publicē savāktos materiālus.

Šo nozīmīgo kultūras iestādi pārzina un tās darbību vada trīs cilvēku speciālistu kolēģija. Tās locekļus iesaka Pieminekļu valde saziņā ar LU Filoloģijas un filozofijas fakultāti, bet ieceļ izglītības ministrs.

Ar Raiņa vārdu bija saistītas daudzas kultūras aktivitātes – Brīvdabas muzeja nodibināšana un Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanas sākums, beļģu mākslas izstāde Rīgā un latviešu mākslas izstāde Stokholmā. Un vēl, un vēl...

Demokrātiskas valsts normāla dzīve nebija domājama bez labi nostādīta informācijas aparāta. Tāpēc Ministru kabinets izstrādāja, Saeima pieņēma un G.Zemgals 1927. gada 11. aprīlī publiskoja likumu “Latvijas telegrāfa aģentūras statūti”. Likums formulēja trīs aģentūras uzdevumus: pirmkārt, apgādāt laikrakstus, oficiālas un privātas iestādes, kā arī personas ar telegrāfisku un telefonisku informāciju par pasaules politiskās, komerciālās, finanšu un kultūras dzīves notikumiem “un, vispāri, izpildīt visāda veida informācijas dienestu”; otrkārt, apgādāt bankas un tirdzniecības uzņēmumus, kā arī laikrakstus un atsevišķas personas ar naudas, preču un citiem biržu kursiem; treškārt, sniegt ārzemēm “pareizas ziņas” par Latviju.

Lai gan M.Skujenieka valdība bija kreisi tendēta, tā, salīdzinot ar iepriekšējiem kabinetiem, nesaņēma vairāk pieprasījumu un jautājumu, kas liecināja par izpildvaras autoritāti. Uz divām interpelācijām atbildēja pats premjerministrs, kas, atgādināsim, vienlaikus bija arī iekšlietu resora vadītājs. Pirmajā no tām grupa Zemnieku savienības, latgaliešu un vācu deputātu vaicāja M.Skujeniekam, ko valdība domā darīt, lai novērstu vispārējo nedrošību kā pilsētās, tā laukos, ko rada dažādu tumšu elementu noziedzīga rīcība — laupīšanas un pat slepkavības. Ministru prezidents, Saeimas 1927. gada 3. jūnija sēdē atbildot uz šo pieprasījumu, kā jau statistiķis, ar konkrētiem skaitļiem pierādīja, ka noziegumu skaits Latvijā nav pieaudzis un ka administrācija sekmīgi apkaro ļaundarības. Balsošanā 56 deputāti atbalstīja valdības atbildi. 42 tautas pārstāvji bija pretējās domās.

Sešpadsmit labējie deputāti 1927. gada 25. novembra interpelācijā apvainoja valdību, ka tā pacieš tādu sociāldemokrātu bruņotu spēku kā “Strādnieku sports un sargs” un nav vērsusies pret komunistu organizēto mītiņu 6. novembrī Ulejas zālē, kur klaji zākāta Latvijas politiskā un sociālā iekārta un aicināts gāzt to. M.Skujenieks noraidīja šos pārmetumus, norādot, ka “Strādnieku sports un sargs” nav militāra organizācija un nekādā veidā neapdraud valsts drošību. Tā stāv pilnā mērā uz Latvijas Satversmes pamatiem. Kas attiecas uz minēto komunistu sapulci, šajā lietā notiek izmeklēšana un vainīgie saņems sodu. Interpelanti ierosināja atzīt valdības atbildi par neapmierinošu. Ar 50 balsīm par, 48 pret, vienam deputātam atturoties, uzvarēja pretējs viedoklis.

M.Skujenieka valdību nenogāza opozīcija ar neuzticības izteikšanu Saeimā, bet tā atkāpās pati 1927. gada decembrī, kad izjuka koalīcija. Demokrātiskais centrs, kas bija atbalstījis šā kabineta nodibināšanu, pārvirzījās pa labi, balsojot pret Latvijas un PSRS tirdzniecības līgumu un atsaucot savu pārstāvi valdībā — tieslietu ministru E.Biti. Kreisajam kabinetam neatlika nekas cits, kā demisionēt.

Valdības sēdē 1927. gada 13. decembrī M. Skujenieks ziņoja, ka viņš konstatējis – kabinetam vairs nav vairākuma Saeimā, kālab iesniedz Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam paziņojumu par valdības demisiju. Kabinets atzina, ka Ministru prezidents šajā ziņā var rīkoties pēc sava ieskata (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1340.l., 325.lp.).

Parlamenta sekretārs P.Juraševskis tajā pašā dienā Saeimas sēdē nolasīja šādu M.Skujenieka paziņojumu:

“Ļoti godāts Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos Jums, ļoti godāts priekšsēdētāja kungs, paziņot, ka esmu konstatējis, ka sakarā ar demokrātiskā centra frakcijas un dažu citu deputātu pāriešanu opozīcijā ministru kabinetam Saeimā nav satversmē paredzētā vairākuma. Sakarā ar to es līdz ar ministru kabinetu noliekam savas pilnvaras.”

Valdības pēdējā sēde notika 1928. gada 23. janvārī. M. Skujenieks tajā teica:

“Noturot šo sēdi kā pēdējo šī kabineta sēdi, ar lielu gandarījumu gribu atzīmēt to vienprātību, kuŗa valdījusi kolēģu starpā, un labo gribu strādāt kopējo darbu. Kabinets nebeidza savu eksistenci tādēļ, ka kabineta locekļu starpā būtu radušās nepārvaramas domstarpības.

Atstājot pie malas sīkumus, esmu pārliecināts, ka šim kabinetam mūsu valsts vēsturē ir bijusi liela pozitīva nozīme. Šis kabinets bija nepieciešams tādēļ, lai pārvērstu par īstenību mūsu satversmē ieviesto demokrātiskās valsts garu. Agrākie kabineti ir atbalstījušies galvenā kārtā uz Saeimas labo spārnu un tās daudzumu, it sevišķi valsts ierēdņus, ir pamudinājis pārāk noskaņoties uz labu pusi. Šis kabinets ir otrais pēc savas darbības ilguma un tas atspēko to aizspriedumu, ka kreisā virziena kabinets negribētu strādāt valstisku darbu. Kabineta darbība ir pierādījusi taisni pretējo, kas padara arī iespējamu līdzīga kabineta atgriešanos nākotnē. It sevišķi jāpateicas finanšu ministram, kurš uz saviem pleciem iznesis ļoti smagu kabineta darbības daļu. Ja salīdzinām valsts finanšu, valūtas un vispār saimniecisko dzīvi ar 1926. gada beigām, tad mēs visur redzam lielu soli uz priekšu visās saimnieciskās nozarēs. Protams, nopelni pie tā pieder arī visiem pārējiem kabineta locekļiem. Neuzkavējoties pie atsevišķiem jautājumiem, es pateicos visiem kolēģiem par ilgstošo, saskaņoto kopdarbību un esmu pārliecināts, ka mēs esam darījuši maksimālo, ko varējām darīt valsts labā, un ceru sastapties šinī darbā ārpus kabineta arī uz priekšu.”

Ārlietu ministrs F.Cielēns, kā teikts protokolā, “uzsver audzinošo iespaidu demokrātijas nostiprināšanas ziņā, ko atstājusi aizejošā kabineta darbība, kas pilnos apmēros būs redzams un novērtējams tikai vēlāk. Savā un kolēģu vārdā pateicos ministru prezidentam par kopdarbību un objektīvo vadību”. ( Latvijas Valsts vēstures arhīvs 1307.f., 1.apr., 1352.l., 29.—30.lp.).

1928.gada 24. janvārī darbu sāka Latvijas trīspadsmitā valdība. To vadīja viens no Demokrātiskā centra līderiem Pēteris Juraševskis.